Sadzirdi.lv - Iedvesmas stāsti

Baiba Bicēna

Fri, 26 Jan 2024 13:34:00 +0000

Sadzirdi pasauli!

Iespējams, ka agrā bērnībā dzirdēju pat ļoti labi. Vēlāk šī skaņu pasaule pamazām izgaisa. Tas notika pakāpeniski. Pavisam nepazuda – es turpināju dzirdēt, bet ļoti slikti. Vairs nevarēju sarunāties ar klasesbiedriem un saprast skolotāju sacīto. Tas izraisīja daudzas problēmas. Bet vienmēr esmu gribējusi dzīvot skaņu pasaulē. Un vēlāk – palīdzēt citiem, kas arī to grib. Esmu viena no Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” dibinātājām un valdes locekle.

Agrā bērnība. Hertas tante un "Dasi, dasi"!

Dzīvoju Rīgas centrā, netālu no tagadējā Dailes teātra, kas tolaik vēl nebija uzcelts. Dzīvoklis, kā jau daudzi padomju laikā, bija komunālais. Vienā no istabām dzīvoja divas vecas pensionāres – Hertas un Betas tantes. Kad vēl negāju bērnudārzā, viņām bieži tika uzticēts mani pieskatīt. Viņu istabu es uzskatīju arī par savējo, un laika gaitā tur tika sanestas visas manas lelles, klucīši, konstruktori, spēles un grāmatas.

Hertas tante ļoti labprāt spēlējās ar mani. Es teiktu, viņa bija pilna laika aukle. Varbūt pat guvernante. Iespējams, kādreiz jaunībā viņa bija strādājusi turīgā ģimenē. Hertas tante bieži sēdēja man blakus un stāstīja par savu bērnību kaut kur Pārdaugavā, Āgenskalnā – par brālīti Valīti, kaķīti Mīcīti un citiem. Un izteiksmīgi lasīja man priekšā bērnu grāmatas – kādas nu tolaik bija nopērkamas. Mīļākās man tolaik bija Sutejeva bilžu grāmatiņas, Jāzepa Osmaņa “Aug āzītis, aug radziņi”, Raiņa “Puķu lodziņš”, Jūlija Vanaga “Mežam zelta mētelis”, krievu autora “Greizo spoguļu karaļvalsts” un ļoti bieza, 1956. gadā izdota latviešu tautas pasaku grāmata pelēkos audekla vākos. Tur bija tik daudz sadzīves, dzīvnieku un brīnumu pasaku, ka varēja nepārtraukti lasīt atkal un atkal.

Hertas tantei bija liela pacietība. Viņa varēja lasīt vienu un to pašu ar izteiksmi atkārtoti, vairākas reizes pēc kārtas, ja vien es to prasīju. Un prasīju daudz: devu Hertas tantei kārtējo grāmatu rokās un teicu: “dasi, dasi!”. Tā viņa pati man vēlāk stāstīja. Man ļoti patika šī priekšā lasīšana. Daudzus dzejoļus es zināju no galvas. Pasakām zināju saturu, bet vienalga, tās vajadzēja izdzīvot atkal un atkal. Ar Hertas tanti varēja apspriest arī izlasītā saturu. Viņa labi paskaidroja man nesaprotamo.

Attēlā: Koncerts Vērmanes dārzā. Betas tante, Baiba Hertas tantei klēpī un aiz muguras Soņas tante

Manā rīcībā diezgan agri bija klucīši ar burtiem un zīmējumiem. Ā – ābols, B – bumba vai bumbieris – kaut kā tā. Savu vārdu diezgan ātri mācēju salikt. Ejot pa ielu, vienkārši zināju, kas rakstīts uz lielajām izkārtnēm pie veikaliem. MAIZE, PIENS, DĀRZEŅI, GAĻA, FOTO, ZEĶES, APĢĒRBI u.tml.

Man bija laikam pieci gadi, kad paņēmu nesen nopirkto “Sieviešu kalendāru” un sāku tur lasīt personu vārdus, pie tam ar sīkajiem burtiem: Laimnesis, Indulis, Miervaldis, Spodra, Ilva, utt. Visus pēc kārtas. Tas bija brīdis, kad pati sapratu: es protu lasīt!

Herta joprojām man lasīja priekšā, bet, ja viņas nebija klāt, nekādu problēmu nebija: ņēmu grāmatu un lasīju pati. Reizi mēnesī saņēmu žurnālu “Zīlīte”. Mums bija arī žurnāls “Padomju Latvijas Sieviete”, kura beigās bija lappuse bērniem “Māmiņ, izlasi”. Lasīju pati.

Mamma man priekšā nelasīja, bet iemācīja nodziedāt “Kur tu teci?”, “Strauja, strauja upe tecēj”, u.tml. dziesmiņas.

Kad man bija seši gadi, dabūju Jāzepa Osmaņa “Pēcis un Pīkstīte pasaulē”. Lasīju daudzas reizes pēc kārtas, gan kopā ar Hertas tanti, gan patstāvīgi. Zināju gandrīz no galvas (sākumu varu noskaitīt joprojām). Varēju lasīt arī tad, ja grāmatu apgrieza “ar kājām gaisā”. Vēlāk aiznesu grāmatu uz bērnudārzu un lūdzu, lai audzinātāja nolasa priekšā arī citiem. Audzinātāja Marta Aveniņa paskatījās uz mani un teica: “Tu taču proti lasīt. Nolasi pati!”. Tā arī darīju. Nosēdos priekšā un ar izteiksmi lasīju. Pārējie bērni klausījās.

Par bērnudārzu vēlāk būs atsevišķs stāsts.

Tēbrete un štrumbante. Idu guļaķ.

Otra vecā kaimiņiene Beta bieži mēdza lietot tādus vārdus kā tēbrete, štrumbante, širmis, širce, štoks, gardīne, ankambaris u.tml. Kaut kā ar trešo maņu nojautu, ka īsti pareizi tie nav. Visiem priekšmetiem zināju arī latviešu vārdus. Ka tēbrete ir tas pats, kas paplāte, širce ir priekšauts, gardīne ir aizkari. Tikai jau pieaugušā vecumā sapratu: tie taču bija vācu vārdi, kurus neviļus biju apguvusi agrīnā bērnībā un pēc tam atcerējos visu mūžu. Kaut gan vācu valodu nekad netiku mācījusies.

Cita kaimiņiene, Soņas tante, bija krieviete. Virtuvē visas sarunas viņas klātbūtnē notika krieviski. Taču šīs sarunas nebija ar mani, es virtuvē mazotnē daudz neuzturējos. Ja nejauši tur viņas klātbūtnē pagadījos, neko nesapratu. Nu, kaut kādus sīkumus zināju. Da un ņet. Kakķebezavut ir kā tevi sauc.

Dažus vārdus biju uzķērusi, bet nesapratu nozīmi. Reiz vakarā no vannasistabas gāju uz istabu gulēt, un koridorā stāvēja Soņas tante ar draudzeni. Viņa jautāja, uz kurieni eju. Kuda iģoš sapratu, un lepni atbildēju: guļaķ! Abas tantes smējās.

Vēlāk iedomājos: ja Soņas tante, tāpat kā Herta, būtu sēdējusi man blakus un ar izteiksmi lasījusi kaut ko krievu valodā, tad… Bet nebija tādas sēdēšanas. Diemžēl.

Viņi dzied, tikai ļoti klusu

Manai mājai bija ārdurvis, kuras aizcirtās automātiski un ar lielu blīkšķi. Ļoti senos laikos es šo troksni dzirdēju, atrodoties otrā stāva dzīvoklī ar logiem uz sētas pusi. Istabā dzirdēju, ka vannasistabā nolaiž podā ūdeni. Man nepatika šis troksnis.

Neatceros, kad šis troksnis pazuda un pārstāja kaitināt. Bet es atceros divas citas epizodes. Vakaros mamma uzvilka modinātājpulksteni un rokas pulksteni, tie tolaik bija tikai mehāniskie. Rokas pulksteni viņa pielika pie auss un paklausījās, vai tas tikšķ. Es arī gribēju paklausīties. Modinātājpulksteņa tikšķēšanu dzirdēju, bet rokas pulksteņa – ne.

Otra epizode. Ienācu istabā, kur melnbaltā televizora ekrānā stāvēja koris un plātīja mutes. Es jautāju, kāpēc viņi nedzied. Man atbildēja, ka viņi dzied, tikai ļoti klusu.

Nekādi secinājumi no tā netika izdarīti.

Vēlāk atcerējos: es taču reizēm atrados telpā, kurā bija ieslēgts radio vai televizors, bet pilnīgi neko nesapratu, ko tur teica. Mūziku gan dzirdēju. Televizoru skatījos diezgan maz, jo dzīvoklī bija tikai viens mazs melnbaltais "Rekords", kuru skatīties vakaros pulcējās pieaugušie dzīvokļa iemītnieki. Zināju, ka diktore ir Laimdota Rone, ka Maskavā Kremļa Mauzoleja tribīnē stāv Hruščovs, viņam blakus Gagarins, Titovs, Tereškova un citi kosmonauti, ka cirka klauni ir Popovs un Ņikuļins, un ka Švarcs un Dancers ir labi daiļslidotāji. Daiļslidošana un cirks bija topā, un pirmo kosmonautu vārdus zināja katrs bērnudārznieks.

Ar bildes skatīšanos televizorā man pietika.

Mūsu sētas bērni

Senos laikos pagalmi vēl nebija pilni ar automašīnām, un tajos spēlējās bērni. Es, divi Jankas, Rasma, Mira, Ira, Stasiks, Eģiks, Ļiļa, Maječka, Andis, Vita, Sandra, Saša, Taņa, Ļiļita un vēl citi. Lēca klases, spēlēja paslēpes, sunīšus, “vai kurpnieks mājās”. Reizēm Maječka atnesa veļas auklu, tad divi bērni to grieza un pārējie pēc kārtas lēca pāri. Mazākie rušinājās smilšu kastē blakusmājas pagalmā. Vēlāk Stasikam senči nopirka novusu – tad bieži to iznesa sētā un lielākie bērni stundām ilgi ar nūju sita pa ripām. Mazākos diemžēl tur reti klāt pielaida. Rāpāmies uz sētas un staigājām pa šķūņu jumtiem.

Attēlā: Sētā. Mira, Baiba un Ira.

Pagalmā runāja cits latviski, cits krieviski, bet visi kaut kā sapratās kopīgajām spēlēm. Vismaz mūsu pagalmā un tajā laikā. Draudzējos ar Janku no desmitā dzīvokļa, ar Rasmu un arī ar Miru. Mira bija vienā vecumā ar mani un dzīvoja blakus dzīvoklī. Viņa runāja krievu valodā, bet nebija krieviete. Man teica, ka žīdiete. Vai ebrejiete. Daži teica tā, daži šitā. Vēlāk viņa ar vecākiem aizbrauca uz Izraēlu. Rasma bija gadu jaunāka par mani, bet ātri ievēroju, ka viņa brīvi runā krieviski. Viņa sētā uzturējās ļoti bieži. Bez tam sešu gadu vecumā viņu vienu pašu laida uz veikaliem un Vidzemes tirgu iepirkties. Par to es viņu ļoti apskaudu. Mani vienu nelaida nekur, taču mana uzturēšanās vieta nebija tikai sēta: kopā ar vecomammu gāju uz Ziedoņdārzu, Kirova parku (Vērmaņdārzu), braucām uz Juglu, Mežaparku, Jūrmalu, Siguldu.

Attēlā: Vērmaņdārzā pie lauvas

Man ļoti patika izbraucieni uz Mežaparku. Parasti vispirms gāju uz Bērnu pilsētiņu, kas tolaik atradās blakus slidotavai. Šļūcu no palielā slidkalniņa, staigāju pa koka ziloņa snuķi, izšūpojos divu veidu šūpolēs un tad gājām uz kinoteātra “Uzvara” pusi, uz estrādi vai arī uz maksas atrakcijām (karuseļi, šūpoles un greizie spoguļi par 10 kapeikām), un beigās nonācām pie Ķīšezera kuģīšu piestātnes. Dažreiz iegājām pelmeņu ēdnīcā un zooloģiskajā dārzā.

Mežaparkā sadraudzējos ar divām meitenītēm, kuras sauca Inese un Maira. Mežaparka pastaigu laikā bieži iznāca viņas satikt. Viņas bija vietējās - viena dzīvoja pie 11.tramvaja galapunkta, otra Kokneses prospektā.

Brāļu un māsu man nebija. Interesanti, ka arī mamma bija vienīgais bērns, un man nebija arī brālēnu un māsīcu. Tālākus radus tolaik nepazinu. Mammai bija dažas draudzenes ar bērniem līdzīgā vecumā. Viņus sauca Gints un Jolanta.

Ar braucienu uz Mežaparku man saistās vēl kāda dīvaina epizode, kuru reizēm atceros. Biju kaut kur kinoteātra Uzvara ieejas tuvumā, kad pēkšņi sajutu kādu dūkoņu vai rūkoņu. Gāju aiz kinoteātra stūra skatīties, kas tur dūc. Nekas tur nebija, Vēlāk sapratu: tas taču bija tinīts, kas dūca manā galvā!

Rīgas 23. bērnudārzs

Attēlā: Jaungada sarīkojums bērnudārzā. Es vidū, priekšplānā.

Bērnudārzā sāku iet vēlu, apmēram 4,5 gadu vecumā. Nezinu, kāpēc ne ātrāk. Varbūt nebija brīvu vietu.

Tas bija Rīgas 23. bērnudārzs Avotu ielā 31. Drusku dziļāk pagalmā koka ēkā bija iekārtota 5. bērnu poliklīnika, kurā strādāja mana mamma. Tagad poliklīnikas vietā ir sociālais dienests, bet bērnudārza telpās iekārtojies Dienas centrs “Ābeļzars”.

Iekļāvos grupiņā uzreiz, un man tur ļoti patika gandrīz viss, izņemot gulēšanu pusdienlaikā (nekad nevarēju aizmigt), un to, ka obligāti vajadzēja apēst visu, kas bija uz šķīvja. Bet nodarbības, rotaļas, pārējie bērni un divas grupas audzinātājas – tas bija super! Bērni bija Dace Krūmiņa, Ineta Žolneroviča, Angelika Kralliša, Vija Sūna, Gundega Gintere, Iveta Polīte, Mirdza Tujuma, Indra Sirmā, Ina Pukča, Marika Selga, Edīte Krūmiņa, Ilze Lagzdiņa, Pēteris Pirtnieks, Andris Piterāns, Raimonds Puksts, Ģirts Lejiņš, Jānis Puķītis, Harijs Dubults, Raimonds Dzirkalis, Andris Broks, Armands Ziemelis, Armands Pīļups, Pēteris Students un vēl citi, kuriem uzvārdus neatceros. Vairākus vēlāk jau pieaugušus atradu Draugos un Fb.

Grupas audzinātājas bija Marta Aveniņa un Milda Puriņa. Mēs viņas saucām par Aveniņaudzinātāju un par Pureniņaudzinātāju. Vai savā starpā - par audžām. Bērnudārza pārzinīte – Erna Puriņa, Veltas māsa. Bija arī auklīte, kurai vārdu neatceros, jo es vienmēr viņu saucu par Labo auklīti. Laikam arī Milda.

Šīs pedagoģes bija lieliskas. Draudzīgas bērniem, saprotošas. Ja sarāja – tad bez pazemojuma. Vēlāk no “periodikas” uzzināju, ka jau agrāk, pirms “maniem laikiem”, Erna apbalvota ar Darba Sarkana Karoga ordeni, bet gados jaunākā Marta – ar LPSR Augstākās padomes goda rakstu. Manuprāt, pelnīti.

Vasaras mēnešos bērnudārzs pārcēlās uz mītni Jūrmalā, Ezeru ielā 26 starp Pumpuriem un Mellužiem, kur palikām uz visu darba nedēļu. Tur man patika vēl labāk. Jūra uz vienu pusi, Lielupe uz otru, blakus mežs, mežā jaunaudzītes un pļaviņa. Šo vietu iemīlēju uz mūžiem, un katru gadu vismaz reizi vasarā cenšos izstaigāt pazīstamās vietas.

Attēlā: Bērnudārzā Pumpuros, mežā.

Tā nu mēs te zīmējām, locījām, taisījām aplikācijas, mīcījām plastilīnu, gājām rotaļās, dziedājām, vingrojām, dejojām. Vasarā Jūrmalā peldējāmies un lasījām mellenes tieši no krūmiem. Reizēm savā starpā pakāvāmies un apsaukājāmies, bet ne pārāk bieži. Neļāvu sevi apvainot: ja kāds sita man, situ pretī.

Ar grupas bērniem sapratos ļoti labi. Ar pieminētajām audzinātājām arī. Nodarbībās varēju izpildīt visu ko. Nē, tomēr ne visu.

Mums bija arī angļu valodas nodarbības. Kaut kādus dzejolīšus un dziesmiņas pamācīja. Dīvainā kārtā nesapratu gandrīz neko. Automātiski centos atkārtot dzirdēto – kā vēlāk sapratu, galīgi nepareizi. No tiem laikiem sapratu un iegaumēju labi ja četrus piecus vārdus – elefants ir zilonis un foks ir lapsa – kaut kā tā. Sieviete, kas mācīja angļu valodu, runāja priekšā visai grupai, nevis sēžot blakus, kā Hertas tante. Individuāli nevienam uzmanību nepievērsa. Pozitīvais – iemācījos izrunāt to jocīgo th, gan tikai balsīgo.

Jāpiebilst, ka es diezgan bieži slimoju, gandrīz ar visām iespējamām bērnu slimībām. Kādas zāles man sapačkāja iekšā, nezinu, bet droši vien tur bija arī ototoksiskās antibiotikas.

Man ļoti patika muzikālās nodarbības. Bērnudārzā samācījāmies daudzas dziesmiņas. Grupiņās mums bija pieejams koklei līdzīgs instruments, kuram zem stīgām audzinātāja bija ielikusi papīru ar iezīmētu zig-zagu līniju un punktiņiem – tiem sekojot, varēja izspēlēt kādas bērnu dziesmiņas melodiju. Un man ļoti patika klavieres zālē. Dažreiz centos pacelt vāku un nospiest kādu taustiņu. Tad parasti saņēmu aizrādījumu. Žēl, jo es gribēju iemācīties spēlēt – tāda vēlēšanās man bija ļoti liela.

Bērnudārzā bija arī citas audzinātājas, kuras dažreiz aizstāja Aveniņaudzinātāju un Pureniņaudzinātāju tad, kad viņas bija vai nu atvaļinājumā, vai kur citur. Mārīte Macijevska, Lapaine, Rekšāne, Bogdāne, Aulika. Visām vārdus nezinu. Vēl Vizmas audzinātāja, viņa bija diezgan nikna un bērnus iekaustīja. Un vēl kāda, kurai nezinu ne vārdu, ne uzvārdu, bet viņa bija diezgan veca. Reiz zīmēju cilvēkus – meitenes ar kupliem svārkiem un kājas – vienu svārku vienā pusē, otru otrā. Vecā audzinātāja paņēma zīmējumu un izmēdījās: Baibai kājas kā galdiņi – un nostājās telpas priekšā ar izplestām kājām, rādot, kā esmu attēlojusi zīmējumā.

Tās bija tikai dažas nelādzīgas epizodes, bet kopumā bērnudārzā man patika tik ļoti, ka negribēju iet no tā projām. Ja man jautāja, par ko es gribu kļūt, pārliecināti atbildēju: būšu bērnudārza audzinātāja!

Izlaidums mums notika Pumpuru jeb Jūrmalas 4.vidusskolā. Uz vēlāk saņemtajām bildēm atzīmēju grupas biedru vārdus un uzvārdus - vismaz tos, kurus zināju. Tas man ļāva tos neaizmirst un vēlāk dažus pat atrast sociālajos tīklos.

Vēlāk Aveniņaudzinātāja kļuva par bērnudārza pārzinīti, un pēc tam mācīja jaunos pedagogus Rīgas 2. pedagoģiskajā skolā Imantā.

Attēlā: daļa no grupas ar audzinātājām bērnudārzā Pumpuros

Attēlā: Bērnudārza izlaidums Pumpuru vidusskolas telpās

Šurp grāmatas, uz skolu...

Pirmajā klasē sāku iet Rīgas Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā, kas tolaik vēl atradās vēsturiskajās telpās K.Marksa (Ģertrūdes) ielā. Klasē bijām 40 bērni. Klases audzinātāja bija Anna Znatnaja. Mācības sākās plkst. 8 no rīta un beidzās jau divpadsmitos. Parasti bija četras stundas. Uz skolu bija jāiet arī sestdienās.

Sākumā mani nosēdināja pirmajā solā, jo biju mazākā klasē. Vēlāk mani pārsēdināja tālāk.

Attēlā: 1. klasē. Baiba kreisajā apakšējā stūrī. Pievērsiet uzmanību arī formas blūzēm ar zili melnajām svītrām! Daudzi nezina, ka tādas bijušas.

Visu ābeci no sākuma līdz beigām biju izlasījusi jau pirms skolas sākuma. Lasīšana man nekādas problēmas nesagādāja. Reiz skolotāja pārbaudīja, cik vārdus minūtē katrs var izlasīt. Izrādījās, ka visātrākā lasītāja klasē esmu es. Sliktākā bija Valentīna, kura nāca uz skolu ne visai tīrā formastērpā un nespēja izlasīt nevienu vārdu. Vēlāk viņu atstāja uz otru gadu, pēc tam uz trešo, un tad viņa no mūsu skolas pazuda.

Arī rēķināšana man padevās labi. Ko vajadzēja, to izrēķināju ātri un pareizi. Šajos priekšmetos pirmajā klasē uz liecības man visos četros ceturkšņos ielika pieciniekus. Taču zīmēšanā un dziedāšanā vairāk par četri nedabūju.

Īpaši jāatzīmē vingrošanas stundas. Kā toreiz sacīja - fiziskā kultūra. Fizkultūras skolotāja mums bija Emīlija Krūmiņa, pazīstama arī kā mākslas vingrošanas trenere. Un es biju ļoti veikls un kustīgs bērns, kurš ne mirkli nevarēja nosēdēt mierīgi. Vingrošanas stundas man patika vislabāk!

Pirmais mācību gads bija tikko iesācies, kad par Emīliju Krūmiņu tika uzņemts sižets kinožurnālā "Sporta apskats". Filmēšanai bija izvēlēta mana klase. Divas stundas skraidījām pa zāli, lēkājām, tupāmies, vēlāmies - lai beigās iznāktu dažu minūšu sižets, ko rādīt uz ekrāniem.

Attēlā: Kadrs no kinožurnāla "Sporta apskats".

Sanāca tā, ka šo kinožurnālu rādīja pirms filmas "Kāda meiča Rozmarija", kuru līdz 16 gadiem bija aizliegts skatīties. Kad mani gribēja aizvest uz kino, mani vienkārši neielaida zālē. Kinožurnālu vienu reizi izdevās noskatīties televīzijā. Tagad tas brīvi pieejams internetā. "Sporta apskats" Nr. 3 - Redzi, dzirdi Latviju! (redzidzirdilatviju.lv)

Viens zēns Raimonds vingrošanas stundās nepiedalījās. Viņš bija gadu vecāks par pārējiem un izskatījās savādāk. Mums teica, ka viņš ir invalīds. Bet mācījās viņš ļoti labi.

Bērnudārzā biju samācījusies daudzas dziesmiņas, skolā "dziedāšanas" grāmatā dziesmām bija nodrukāti vārdi - ja varēja izlasīt, tad varēja arī nodziedāt. Mācību gada sākumā skolotāja mūs sadalīja pirmajā un otrajā korī. Sākumā mani ielika pirmajā. Taču drīzumā pārcēla uz otro. Skolotāja vienkārši pienāca klāt un pateica, ka man būs jāiet uz otro. Nu nekas, tur priekšā bija mana draudzene Sandra, un kopā jautrāk!

Klasē biju vienīgā, kuru pārcēla no labākā kora uz to otro. Un vienīgie trijnieki uz liecības man bija "dziedāšanā un muzikālajā audzināšanā" trešajā un ceturtajā ceturksnī.

Kā jau minēju, ne mirkli nevarēju nosēdēt mierā. Sēdēt 45 minūtes uz sola saliktām rokām man bija golgāta. Kustējos, draiskojos. Pirmā piezīme, kuru man ierakstīja jau oktobrī, bija "Baiba neklausa skolotāju". Bija arī "Lasīšanā 2 par nesekošanu līdzi". Tas divnieks šajā priekšmetā gan bija viens vienīgs. Kāpēc nesekoju? Kas to lai zina!

Attēlā: 1. klasē saņemtās piezīmes

Pionieru nometne un Anna Mihailovna

Vasarā pēc pirmās klases mani aizsūtīja uz pionieru nometni - uz otro maiņu jūlijā. Tas bija smags laiks, jo tikko, īsi pirms Jāņiem, bija mirusi mana mīļotā Hertas tante. Negribēju uz nometni braukt - bet ko tu padarīsi.

Nometne sākās diezgan stresaini: vispirms mani ielika "piektajā pulciņā", kur bija mazākie bērni, bet jau nākamajā vai aiznākamajā dienā notika nopietna reforma: visas meitenes no "piektā" pārcēla uz "trešo", izveidojot atsevišķus zēnu un meiteņu pulciņus. Tas vēl nekas, bet izrādījās, ka trešajam pulciņam ir īpaši nejauka audzinātāja, vārdā Anna Mihailovna. Latviski viņa neprata ne bum bum. Labi, ka pionieru vadītāja prata. Protams, ka visi pasākumi, visas ļiņeikas, notika krievu valodā. Es neko nesapratu. Taču sadraudzējos ar latviešu meitenēm. Ko visi darīja, to mēs arī.

Nometne "Mediķis" atradās Mellužos, Kāpu ielā 49 pie pašas jūras, no kuras mūs šķīra meža jaunaudzīte. Teritorija bija ļoti plaša. Bieži spēlējāmies pludmalē un peldējāmies jūrā. Jūlija otrajā pusē varēja lasīt mellenes un korintes tieši no krūmiem. Vieta man patika, kaut gan ne tika labi, kā Pumpuri.

Attēlā: Pionieru nometnē Mellužos. Labajā pusē stāv Anna Mihailovna.

Nometnē bija iespēja skatīties melnbalto televizoru un apmēram reizi nedēļā rādīja kino. Topā tolaik un nākamajos gados bija "Nenotveramie atriebēji", Šurika piedzīvojumi un tamlīdzīgas filmas. Es centos skatīties pāri citu bērnu galvām un lasīju subtitrus apakšā.

Anna Mihailovna bija īpaši riebīga. Es viņas grupā biju arī nākamajā un aiznākamajā vasarā. Viņa lamāja un pazemoja bērnus. Ne tikai mani, bet arī citus. Meiteni, kura bija piečurājusi matraci, kaunināja visas grupas acu priekšā un matraci lika žāvēties uz sola pie ieejas durvīm. Atņēma grāmatas, ja lasīja tās klusās stundas laikā. Atceros gadījumu, kad vienai meitenei pazuda lietusmētelis, un mums visiem vajadzēja citu priekšā izkravāt savu koferu saturu. Mētelis atradās - kāda no meitenēm izņēma no sava kofera divus pilnīgi vienādus apģērbus un pati apjukusi uz tiem skatījās. Kaut gan visiem bija skaidrs, ka noticis pārpratums, "zagle" tika sodīta.

Nometnē kājas bija jāmazgā izlietnē un tualete bija koka namiņš ar caurumiem grīdā. Papīru nebija, plūcām lapas. Bet tas bija sīkums, salīdzinājumā ar Annas Mihailovnas pedagoģiskajām metodēm.

Katru dienu no rīta un vakarā notika "līnija". Ko tur runāja, es nezinu. Bet man patika, ka pūta tauri. No rīta kāds no bērniem mastā uzvilka karogu, vakarā kāds cits to novilka. Kas nosauca bērnu vārdu, to nesapratu.

Vienu reizi vakara līnijā nosauca kādu, bet neviens pie karoga neskrēja. Tad Anna Mihailovna pienāca pie manis un no mugurpuses izgrūda no ierindas. Sapratu, ka karogs jānovelk man. Priecīga izskrēju no ierindas un karogu sekmīgi novilku lejā.

Attēlā: Svinīgā līnija pionieru nometnē "Mediķis".

Stundā neklausās!

2. klase, sestais septembris. Pirmās krievu valodas stundas. Un man dienasgrāmatā atzīme "1" ar piezīmi, ka nav mājas darba.

Kāpēc nebija? Nezinu. Jaunā mācību gada nedēļā stundu saraksts dienasgrāmatā nav ierakstīts manā rokrakstā un ailē "kas uzdots" ieraksts "1.stunda" arī nav mans. Tas ir klases audzinātājas rokraksts! Varbūt palaidu garām, ka šāds uzdevums vispār uzdots.

Otrajā klasē mums nomainījās klases audzinātāja - tagad galvenos priekšmetus mācīja Drosma Strazda. Krievu valodas skolotāja bija Ija Artemjeva.

Nepagāja ne mēnesis, un man dienasgrāmatā klāt cita piezīme: "Baiba neatbild un krievu val.skol. jautāj. Viņa pilnīgi nerunā, ne jau nezināšanas dēļ. Ko darīt? Kl.audz. D.S."

Kā jau iepriekš biju ievērojusi, gadu jaunākā sētas rotaļu biedrene Rasma krievu valodā runāja brīvi jau sen, bet es nerunāju. Nelīdzēja arī tas, ka viena no dzīvokļa kaimiņienēm bija krieviete. Tiesa, tad beidzot mani iesēdināja viņas istabā un Soņas tante skaidroja, ka zars ir vetka nevis betka - es ilgi jaucu krievu v ar latviešu b.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā: lasīt un saprast rakstīto tekstu vēlāk es iemācījos labi, bet tikpat kā nerunāju un šausmīgi jaucu galotnes. Rakstu darbi man bija pilni ar kļūdām vienmēr.

Piezīmes par nesekošanu stundās man rakstīja diezgan bieži. "Stundā neseko, nezina atbildi!" "Stundā neklausās, nodarbojas ar zīmēšanu, atbildēt nezina!" "Stundā neuzmanīga, dara citus darbus". "Lūdzu vecākus ierasties skolā".

Bija arī citas piezīmes, piemēram, "Stundā krāso nagus ar tinti", "Sēž uz palodzes", "Nekārtīgi rakstu darbi".

Tolaik skolā vēl rakstījām ar tintes pildspalvām. Man nepatika. Bieži izsmērējās un radās klekši.

Vai bija arī kaut kas labs? Janvārī bija jāraksta sacerējums par ziemas brīvdienām. Uzrakstīju par Jaungada eglītes pasākumu klubā. Ka tur bija Salatētis, Sniegbaltīte, burvju mākslinieks, žonglieris, dresēts suns, utt. Tā bija vienīgā reize, kad kāda skolnieka darbu skolotāja nolasīja priekšā visai klasei. Un tas bija mans sacerējums.

Sliktā meitene ar dzelzs nerviem

To, ka esmu slikta meitene, zināju jau sen. Un, ka neko nevaru izdarīt, lai būtu labāka. Tātad, sistemātiski nesekoju stundām, neatbildēju uz jautājumiem, neklausīju pieaugušos, rakstīju neglīti. Biju nemierīga. Biju vainīga pie visa, kas notika! Ja sakāvos es, biju vainīga. Ja piekāva mani - arī pati vainīga, nevajadzēja tur līst. Viss, ko es darīju, bija slikti!

Man bieži bļāva virsū, kāpēc es nemācos, nesekoju, neatbildu! Nezināju ko atbildēt, stāvēju un mulķīgi smaidīju. Lai mani liktu mierā, uz nesaprastiem jautājumiem mēdzu atbildēt ar "jā, nē, nezinu", dažādi to variējot. Reizēm gan iznāca traģikomiski. "Ārprāts! Viņai jautā, kā viņu sauc, viņa atbild - "Nē!""

Nekāda rātnā puķīte nebiju. Ja man klupa virsū, atbildēju asi. Zināju lamuvārdus. Ja aizvainoja, varēju sadot bietē.

Tā kā slikti uzvedos un nemācījos, par sodu man neļāva nekur iet. Nekādu dauzīšanos pa sētu, nekādus pulciņus - sēdi mājās un mācies!

Varēju tikai noskatīties pa logu kā sētā bērni lēca pār auklu un spēlēja novusu. Un apskaudu Rasmu, kura gāja deju pulciņā kultūras namā, kas atradās blakus mājā. Man tas bija liegts. Par sporta skolām varēju tikai sapņot.

Man nesvinēja dzimšanas dienas. Tās iekrita vasarā, un tad es vienmēr biju bērnudārzā vai nometnē Jūrmalā. Atveda vai iedeva līdzi konfekšu tūti, tas arī bija viss.

Sēdēju mājās un lasīju grāmatas. To man nepietika, tāpēc daudzas lasīju atkārtoti nezin cik reižu. Karlsonus, Nezinīšus un Alfonus Trīcvaidziņus zināju gandrīz no galvas.

Ilgstošajai "mājsēdei" bija tāda blakne, ka ierobežoto kontaktu ar vienaudžiem dēļ es zaudēju iemaņu brīvi sarunāties, kura pirms tam man bija. Kopš tā laika runāju juceklīgi un bieži sastomījos.

Kā jau padomju laikā, netrūka stāstiņu par čaklajiem un varonīgajiem pionieriem, un man tie tīri labi patika. Trešajā klasē apņēmos nekad neraudāt. Uzaudzēju biezu ādu.

Dažreiz skolā vai citur uzdeva jautājumu, par ko katrs grib kļūt. Joprojām atbildēju: "Bērnudārza audzinātāja!"

Baiba nedzird!

Kaut kad trešās klases beigās mamma beidzot saprata, ka es slikti dzirdu. Teica kaut ko no vairāku metru attāluma - nesapratu. Tiku vesta uz poliklīniku, un oficiāli tika apstiprināts, ka Baiba slikti dzird.

Reizēm domāju, kāpēc sliktā dzirde netika konstatēta pārbaudē pirms pirmās klases sākuma, kad tā droši vien jau bija diezgan slikta? Iespējams, tāpēc, ka šī pārbaude tolaik bija ļoti formāla. Daktere teica "četri, pieci" vai ko tamlīdzīgi, un es to visu uzminēju. Audiometru tolaik poliklīnikā nebija. Ja būtu jāuzmin sarežģīti, reti lietoti vārdi ar daudziem nebalsīgajiem līdzskaņiem, droši vien nesaklausītu.

Domājiet, piezīmes par "nesekošanu stundai" man pārtrauca rakstīt? Kur nu! It kā jau pamatpriekšmetu skolotāji tika informēti, bet vai nu viņi varēja visus 40 klases skolniekus atcerēties. Bija arī stundas, kuras notika tikai reizi nedēļā, bija studenti - praktikanti un skolotāju aizstājēji. Nu, nevarēja jau prasīt, lai viņi pazītu katru. Gadījās, kāds skolotājs mani izsauca, bet es nedzirdēju un paliku sēžot. Un tad kāds no klases sauca: viņa nedzird! Tas bija interesants skats, kā skolotājs stāv klases priekšā ar atvērtu muti...

Īsti nepaveicās ar klases audzinātājiem. Vienpadsmit gadu laikā nomainījās seši. Ceturtajā klasē Strazdu nomainīja Artemjeva - šķiet, vienīgā skolotāja skolā, kura par kontroldarbiem mēdza likt divniekus ar mīnusu un vieniniekus. Bez tam viņa bieži slimoja un nedēļām ilgi nebija skolā. Kad piektajā klasē viņa nebija skolā ilgāk nekā mēnesi, mums piešķīra citu klases audzinātāju - Veru Berģi. Ap to laiku skola pārcēlās uz citām telpām: 50-tajai vidusskolai uzcēla jaunu ēku Kr. Barona ielā, bet mēs pārvācāmies uz sarkano ēku Sarkanarmijas ielā.

Tajā pašā piektajā klasē vēlreiz pamatīgi saslimu arī es - un dabūju stipro antibiotiku kursu. Pēc tā mana dzirde pasliktinājās vēl vairāk.

Tādas mācību grāmatas kā latviešu literatūra, vēsture, dabas zinības u.tml. vienmēr izlasīju pirms mācību gada sākuma - uzreiz, tiklīdz man tās tika nopirktas. Pēdējā skolotāja, kuras stāstījumu dzirdēju kaut cik pietiekami, bija toreizējā skolas direktore Maija Kalnarāja, kura pasniedza seno laiku vēsturi.

Ko es darīju stundās? Skolotāju stāstījumu laikā parasti nodarbojos ar "blakuslietām" - zem sola lasīju kādu daiļliteratūras grāmatu. Kad vajadzēja pildīt klases darbus - rakstīju.

Viss mans informācijas avots par uzdoto tēmu bija mācību grāmatā ierakstītais teksts. Nesaprati? Lasi to pašu otrreiz. Atkal nesaprati? Lasi trešoreiz. Nesaprati arī tad? Svied kaut grāmatu kaktā un ceri, ka neizsauks! Papildinformācijas man nebija.

Mājās kaut ko jautāt nebija jēgas. Man atbildēja apmēram tā: "Visi zina, tikai tu ne. Tad tu esi stulba, ja nezini. Ko tev skolā māca?".

Dzirdes pasliktināšanās dēļ sestajā klasē man "piešķīra" pensijas vecuma mājskolotāju, pie kuras divas reizes nedēļā man vajadzēja iet uz mājām. Es viņu ciest nevarēju. Kad aizgāju, viņa atvēra tās pašas mācību grāmatas un vārds vārdā pārlasīja rakstīto tekstu. Neko papildus. Bet es taču to varēju pati izdarīt - un sen jau biju izlasījusi. Turklāt viņa vispār nemācīja angļu valodu, jo esot vācu valodas pasniedzēja. Te tā priekšālasīšana būtu varējusi kaut cik noderēt.

Zemē nomests laiks. Būtu labāk krimiķus palasījusi. Priecājos, ka arī mājskolotāja saslima un šīs "nodarbības" beidzās.

Grāmatas, kino, ekskursijas

Apmēram ceturtajā klasē Karlsona laiks bija pagājis, lasīju Zentu Ērgli, Viju Upmali, krievu un poļu autoru darbus par dažādiem palaidņiem (tie man ļoti gāja pie sirds) un tad jau ķēros klāt krietni biezākām grāmatām, romāniem. Pirmās biezās bija "Trīs musketieri", "Divpadsmit krēsli"/"Zelta teļš", "Uz jauno krastu". Pēc tam vairs secību neatceros. Lasīju daudz un gandrīz nepārtraukti. Gāju arī uz skolas bibliotēku, bet ņēmu tikai grāmatas, kas stāvēja brīvi pieejamos plauktos. Neko nejautāju.

Patika iet uz kino. Pēc stundām varēja paspēt aizskriet uz dienas seansiem tuvākajos kinoteātros, kuru centrā bija daudz. Biļetes maksāja 25 kapeikas. Kinoteātrī "Pionieris" bērnu biļete bija vēl lētāka - 10 kapeikas. Skatījos krievu valodā ierunātās filmas un zibenīgā ātrumā lasīju subtitrus latviski. Dievināju franču un itāļu kinokomēdijas. Oi, kā man patika Luijs de Finess! Un, protams, visādi piedzīvojumi, detektīvi. Multenes - Nu, pogoģi!, Šaibu, šaibu! Bet savādi bija skatīties Rīgas kinostudijas filmas, kuras ierunātas latviešu valodā - tad es nesapratu saturu. Cik no anotācijām varēja uzzināt un no bildes saprast, tik bija. Uz "Vella kalpiem" gāju četras vai piecas reizes. Ko skatīties tur bija diezgan, un Paula mūzika tāda, kas "pati lien ausīs". Tā bija rakstīts recenzijā žurnālā "Māksla", kuru pasūtījām. Lasīju arī žurnālus "Zvaigzne", "Veselība", "Draugs", avīzes "Pionieris" un "Rīgas Balss". Dažreiz vēl kaut ko.

Bieži apstaigāju tuvākos grāmatu veikalus. Apģērbi un apavi mani neinteresēja. Tikai grāmatas. Ja pamanīju ko interesantu, nopirku. Grāmatas bija lētas, nelielu kabatas naudu man deva vecmāmiņa. Reizēm saekonomēju pusdiennaudu.

Teātris... Pirmajās klasēs mēs dažreiz gājām uz leļļu teātri. Tas man patika. Vēlāk skolā tika piedāvātas biļetes uz izrādēm Jaunatnes teātrī. Tas man patika mazāk - nesapratu runāto un bija diezgan garlaicīgi. Dažreiz mani paņēma līdzi uz operu un baletu. Oho, tur bija ko skatīties, un mūzika arī skaista! Ļoti patika visas izrādes, bet vislabāk Marģera Zariņa "Svētā Maurīcija brīnumdarbi". Ļoti jautrs gabals. Labprāt noskatīšos vēlreiz, ja vien to izrādi vēl kādreiz rādīs.

Mūzika man patika visādos veidos. Toreiz bija iznākusi Raimonda Paula pirmā lielā plate sarkanajos vākos (ar "Mežrozīti", "Papu, saki mammai pats"), tad otrā ("Tik dzintars vien"). Mājās bija radio ar skaņuplašu atskaņotāju, drillēju tās plates diezgan daudz un lielā skaļumā. Vārdus dziesmām nesapratu, taču daļēji šis jautājums atrisinājās vēlāk: izrādījās, ka daudzām meitenēm ir "dziesmu klades". Vienu tādu aizņēmos un visu iespējamo norakstīju. Bija iespēja aiziet uz Paula autorkoncertu, ļoti patika.

Par ārzemju mūziku neko daudz nezināju. Zināju, ka ir tādi Bītli, Rolling Stones un kas tamlīdzīgs, bet pie mums vairāk popularizēja Dinu Rīdu un Karelu Gotu. Kas bija platēs, to liku uz atskaņotāja. Magnetofona man nebija.

Ceturtajā klasē man nopirka slidas. Tolaik ziemā atkušņi bija reti: kad uzsniga sniegs, tad turējās gandrīz līdz pavasarim, un ledus nekusa. Gāju pārmaiņus un dažādām slidotavām Daugavas, Dinamo, Mežaparka un VEF stadionos. Visos stadionos bija vairāki laukumi: atsevišķi masu slidotava un bērnu laukums, un Mežaparkā arī ātrslidošanas aplis. Iemācījos slidot atmuguriski un arī drusku palēkties puspagriezienā.

Ziemās trešajā ceturksnī reizi nedēļā vingrošanas vietā bija slēpošanas stunda. Pēc stundām gājām uz mājām, pārģērbāmies, ņēmām slēpes un ar tramvaju vai trolejbusu braucām uz Šmerli.

Ļoti patika peldēt. Šis prieks gan tika tikai vasarā. No ūdens mani laukā nevarēja dabūt.

Uz vienu pulciņu piektajā klasē tomēr mani palaida. Uz žoga pie skolas reiz pamanījām plakātu, kas aicināja pieteikties uz dažādiem pulciņiem Dabas muzejā. Mammai patika ceļot, un tur bija tāds tūrisma pulciņš. Nodarbības gan nenotika muzejā, bet Rīgas 4.vidusskolā - Pārdaugavā pie Mārupītes. Vislabāk man patika pats brauciens uz šo skolu un ceļš atpakaļ. Izrādījās, ka šajā pulciņā bija pieteikušies vēl divi klasesbiedri - Aigars un Biruta. Klaiņojām gar Mārupīti un gar Māras dīķi. No paša tūrisma gan tur bija diezgan maz kas, vajadzēja pierakstīt dažādas apdzīvotās vietas Latvijā, attālumu līdz dzelzceļa stacijai, iemācīties Morzes ābeci (kuru es jau pratu) vai ko tamlīdzīgu. Tomēr dažās ekskursijās izbraucām. Nofilmējāmies arī TV raidījumā "Atpūtas maršruti" - skolotājs Edvīns Žīgurs bija šī raidījuma vadītājs.

Vēlākajos gados sadomāju atrast visus Rīgas kinoteātrus, kuru tolaik pilsētā bija kādi 30. Mājās pie sienas man bija izkārta Rīgas karte, "Kinoekrānos" izlasīju adresi, kartē sameklēju ielu, un katrā noskatījos vismaz vienu filmu. Izbraukāju visus tramvaju un trolejbusu, un vismaz pusi autobusu maršrutu.

Pa televizoru skatījos galvenokārt koncertus, mākslas filmas ar subtitriem un daiļslidošanu. Kad Rīgas "Dinamo" tika augstākajā līgā, skatījos gandrīz visas hokeja spēles un spēlētājus pazinu pēc numuriem.

Patika braukt ekskursijās. Jau otrajā klasē biju bijusi Tallinā, un Aizkarpatos, pa ceļam izbraucot cauri arī Lietuvai un Baltkrievijai. Tolaik kurš katrs ārpus Latvijas vis nebraukāja.

Attēlā: Ekskursijā Karpatos, narcišu laukā. Meklējiet mani bildes labajā pusē.

Sarakstījos ar meitenēm no Ukrainas un Krievijas. Tolaik bija tādi vēstuļu draugi: skolēni sūtīja vēstules uz citām republikām uz kādu skolu: uz aploksnes uzrakstīja klasi, un tur parasti kāds atsaucās sarakstei. Tā viena meitene no Ukrainas bija uzrakstījusi uz aploksnes manas skolas numuru, manu klasi un "piektajam skolēnam pēc saraksta". Tā biju es. Sarakstījāmies vairākus gadus. Sēdēju pie galda ar krievu valodas vārdnīcu un rakstīju par Rīgu, Latviju, kur es biju, ko es darīju, utt. Cik kļūdu es salaidu tekstā, nezinu, bet Gaļina teica, ka esot interesanti.

Nometne bez Annas Mihailovnas

Vismaz mēnesi nometnē pavadīju katru vasaru. Galvenokārt tajā pašā "Mediķī", bet vienu reizi arī Ozolniekos, netālu no Jelgavas. Tur man patika labāk. Taču arī Mellužos situācija bija uzlabojusies, jo Annas Mihailovnas tur vairs nebija. Vairāki bērni, tāpat kā es, brauca uz nometni atkārtoti, es viņus jau pazinu. Audzinātājas un pionieru vadītājas runāja abās valodās. Liņeikas un pasākumi gan bija krieviski, bet tas mani īpaši netraucēja, nebija jau mācības. Jūra bija savā vietā, pludmale arī, mellenes un korintes auga. Ņēmu līdzi grāmatas un lasīju. Tāpat kā agrāk, kino seansos klubā rādīja Nenotveramos atriebējus, bet klāt bija nākusi arī Briljantu roka, Kaukāza gūstekne un vēl citas filmas. Notika sporta sacensības un tur man veicās: dabūju medaļas savā grupā peldēšanā, kā arī dambretes un šaha turnīros.

Katrā maiņā bija atklāšanas un slēgšanas koncerts. Diemžēl nekādi nevarēju saprast, pēc kāda principa izvēlas dejotājus, dziedātājus un dzejoļu deklamētājus. Mani nekad neaicināja. Reiz grozījos pie skatuves un burtiski sajutu, ka tūlīt, tūlīt tiks gatavots nākamais priekšnesums. Neaicināta uzkāpu uz skatuves. Tas bija pašā laikā. Izrādījās, ka akordeonistam vajag dažus bērnus, kas tēlo... Salaspils memoriāla pieminekļus. Stāvēju nekustīgi uz apklātas miskastes ar vienu roku gaisā, otru saliektu elkonī. Skanēja "Buhenvaldes zvans", un gar pieminekļiem lēni soļoja meitene melnā jakā un ar pātagu rokā - nometnes uzraugs.

7.-8. klase

Klases audzinātāja Vera Berģe mums bija īsta nelaime. Viņa mācīja meitenēm darbmācību, un tas nozīmēja, ka mēs viņu un viņa mūs redzējām tikai 1-2 stundas nedēļā. Zēnus viņa sastapa tikai "audzināšanas" stundā (bija arī tāda), meitenes drusku vairāk. Varēja just, ka viņa klases skolēnus, vismaz zēnus, ir sadalījusi "labajos un sliktajos". Bija arī par ko. Vairāki puišeļi bija milicijas uzskaitē. Mūsu klasei cauri izgāja daudz otrgadnieku - vieni netika līdzi mums, citus saņēmām mantojumā no iepriekšējās klases. Tā kā skola atradās bijušās 50.vidusskolas telpās, no turienes "angļiem" atskaitītie bieži ieradās pie mums. Jau pēc skolas beigšanas saskaitīju vairāk nekā 70 klasesbiedrus, no kuriem visus gadus no pirmās līdz pēdējai klasei nomācījās vienpadsmit.

Attēlā: Klases priekšā audzinātāja Vera Berģe. Iespējams, ka audzināšanas stunda vai politinformācija. (Piebilde. Man bija vairākas piezīmes "stundā staigā pa klasi". Ja nestaigātu, nebūtu daudzu foto.)

Kā nebūt pamatskolu nobumbulēju. Tā kā man patika lasīt, centos izlasīt visu ieteicamo literatūru, kuru varēju sadabūt. Izlasīju arī Mērnieku laikus un Zaļo zemi, kaut gan mīļākie darbi tie man nebija. Latviešu valodā rakstīju samērā labi, kļūdu bija maz. Vienu sacerējumu par brīvo tēmu reiz uzrakstīju uz kādām 30 lappusēm (iepriekš sapratusi, ka darbs būs garš, rakstīju nevis burtnīcā, bet līniju kladē). Likumus gan nepatika mācīties no galvas. Patika vēsture (tā pati padomju, citas jau nebija) - bija interesanti zināt, kas kādreiz noticis. Botāniku, zooloģiju, anatomiju un ģeogrāfiju sapratu. Algebras un ģeometrijas uzdevumus līdz astotajai klasei izrēķināju. Ar fiziku un ķīmiju gāja grūtāk. Bet visgrūtāk gāja ar valodām. Krieviski, kā jau iepriekš rakstīju, lasīju un sapratu labi, bet gramatika rokās nedevās. Galotnes un arī pareizrakstību kā jaucu, tā jaucu. Angļu valodu nesapratu gandrīz vispār. Vārdiņus iegaumēt nespēju ne pēc desmitkārtīgas, ne pēc simtkārtīgas izlasīšanas: kā noliku grāmatu malā, tā prom tie bija. Vecākajās klasēs angļu valodas skolotāja mani nekad neizsauca, lika mierā.

Attēlā: Skolas pagalmā pie ābeles

Skolotāju stāstījuma laikā parasti kaut ko lasīju. Vai garlaikojos, ja lasāmā nebija.

Reiz lasīju, bet nepamanīju, ka pēdējā solā nosēdusies laikam kāda izglītības nodaļas darbiniece. Viņa pienāca pie manis un grāmatu atņēma. Skolotāja droši vien dabūja kādu aizrādījumu. Labi, ka neviens nesadomāja atņemt man arī rakstāmo un papīru!

Atzīmes man bija sliktas. Ja jautājumu nesapratu, teicu, ka nezinu, un saņēmu divnieku. Tā bija vieglāk, nekā bezjēgā nez cik reižu pārprasīt un nesaprast tik un tā.

Par kontroldarbiem atzīmes man vienmēr bija augstākas nekā par mutiskajām atbildēm.

Bija arī citas problēmas. Ja jaunākajās klasēs skolotāji visu svarīgāko informāciju uzrakstīja uz tāfeles un mums tā bija jāpārraksta dienasgrāmatā (piemēram, ka mājas jāizpilda 35. uzdevums, atnest 10 kap. biļetei, ekskursija uz kaut kurieni), tad vēlāk viņi tā vairs nedarīja, daudz ko pateica mutiski. Un es daudz ko palaidu garām. Atceros, reiz atnācu uz skolu ar grāmatām, bet izrādījās, ka tajā dienā klase brauc ekskursijā. Labi, ka dzīvoju tuvu un paspēju aizskriet uz mājām pārģērbties.

Attēlā: Klases ekskursijā. Es priekšā, labajā pusē.

Kādu laiku skaitījos klases kultorgs. Kaut ko darīt gribējās, bet īsti nezināju, kā. Sapirku biļetes uz kino un uz cirku. Uz teātri ne, jo biļetes brīvā pārdošanā bija grūti dabūjamas. Zināju, ka eksistē kolektīvie pieprasījumi, bet nebija ne jausmas, kā tos dabūt un kur tos nest.

Sienas avīzes mums nebija. Ja būtu bijusi, sapņotu piedalīties tās veidošanā.

Vēlāk man vairākkārt prasīts, kāpēc es neteicu, kāpēc es nejautāju, ja kaut ko nezināju? Man skolotāji nebija draugi, bet ienaidniekiem nejautā. Nu labi, ne gluži ienaidnieki, bet kā gan var normāli saprasties ar cilvēkiem, kuri gadiem ilgi rāj, baras, liek sliktas atzīmes un raksta piezīmes? Ar skolotājiem iet runāt labās meitenes.

Vēl vairāk. Man bija bail kaut ko jautāt, kaut ko prasīt gan pazīstamiem cilvēkiem, gan nepazīstamiem. Es nebaidījos ne no vardēm, ne no pelēm, ne no spokiem, ne no augstuma, ne no kā tamlīdzīga, bet baidījos prasīt. Pirms jebkādiem lietišķiem kontaktiem ar svešiem un pat pazīstamiem cilvēkiem, kā saka, "asinis stinga dzīslās".

Pēc astotās klases nolēmu turpināt atsēdēt vidusskolu. Iet kaut kur citur nebija jēgas - tikpat neko nesaprastu. Domāju, ka labāk sēdēt tur, kur mani jau pazīst. Bet pirms devītās klases vasarā divus mēnešus pastrādāju Latvijas slavenākajā rūpnīcā.

Rūpniecības flagmanis VEF

Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā rūpnīca VEF nebija tālu: tikai četras pieturas ar trolejbusu. Darbs sākās septiņos no rīta. "Lielajiem" beidzās laikam pusčetros, bet tā, ka man bija sākumā 14 gadu, vēlāk 15, tad varēju iet projām agrāk. Bija jāsalīmē kaut kāda detaļa radioaparātiem. Daudz, daudz, daudz detaļu. Tūkstoši katru dienu.

Varētu domāt, ka darbs bija garlaicīgs - bet ne jau man. Domāju, kā labāk izvietot detaļas un darbarīkus uz galda, lai neizdarītu liekas kustības, un darbs veiktos ātrāk. Vai salīmētās detaļas likt uz galda žāvēties rindā no labās puses uz kreiso, vai otrādi. Pa cik likt rindā, un cik rindas - lai varētu ātri saskaitīt. Un varēja pārdomāt izlasītās grāmatas, redzētās filmas, un to, ko darīt pēc darba.

Tolaik bija uzcelts pirmais ēdināšanas kombināts, diemžēl diezgan tālu, Ieriķu ielas pusē. Taču dažas reizes līdz tam pārtraukumā aizgāju.

Reizi nedēļā VEF kultūras namā demonstrēja kino, turklāt tādu filmu, kura vēl nebija redzama kinoteātros. Parasti visas biļetes izpirka tie, kuri te strādāja pastāvīgi, bet reiz uz kādu mazāk interesantu filmu biļeti dabūju arī es.

Pa mūsu cehu gandrīz katru dienu tika vadāta kāda delegācija: gan no citām republikām, gan no citām valstīm. Kubieši un kas tur vēl.

Rūpnīcai bija sava avīze "Vefietis". Tiem, kuri bija to pasūtījuši, avīzi pienesa darba vietā. Tāda bija arī vienai no tuvākajām darbabiedrenēm, un viņa deva to palasīt pārējām. Pārtraukumos to centos izlasīt arī es. Bija interesanti.

Sākot mācības devītajā klasē, atkal uzrakstīju pagaru sacerējumu - šoreiz par darbu VEFā. Kaut kad krietni vēlāk man ienāca prātā to pārrakstīt un aizsūtīt uz "Vefieša" redakciju. Kad jau sen par to biju aizmirsusi un skolu beigusi, saņēmu aploksni, kurā bija ietūcīts kāds "Vefieša" numurs. Tajā bija nopublicēts mans sacerējums, tikai krietni saīsināts un pārveidots.

Rūpnīcā nostrādāju divus mēnešus arī nākamajā vasarā, un tieši tajā pašā vietā. Protams, nopelnīju arī. Vairāk, nekā saņēma medmāsas.

Vidusskolas laiks

Pēc astotās klases daļa klasesbiedru aizgāja uz tehnikumiem vai profesionāli tehniskajām skolām, bet pie mums atnāca citi.

Vairs netika norādīts, kurā solā katram jāsēž. Katrs sēdēja kur gribēja.

Formas tērpus mēs nevalkājām jau no kādas 6. klases. Nezinu, kā citās skolās, bet mums šajā ziņā bija ļoti liela brīvība. Svārciņi, blūzīte, jaciņa vai džemperis - galvenais, lai būtu zilā, melnā, pelēkā vai brūnā krāsā. Bija atļauts valkāt garās bikses, un tolaik modē bija kļošenes. Kurpes varēja būt uz platformām. Minisvārkus ap to laiku ļoti strauji nomainīja midi.

Attēlā: Liekas, ka militārās mācības stundā.

Portfeļu vietā lietojām plecā karamās tašas, daži skolas grāmatas lika krāsainajās plastmasas kulēs, kuras varēja dabūt gandrīz tikai pa blatu.

Attēlā: Ķīmijas kabinetā

Attēlā: Manas klasesbiedrenes starpbrīdī

Brīvlaikā starp desmito un vienpadsmito klasi strādājām LOTOS vienībā Straupē. Man tur patika. Aldziņa par biešu ravēšanu gan bija krietni knapāka nekā VEFā.

Attēlā: LOTOS vienībā Straupē. Brīvais laiks pie ezera.

Attēlā: Ekskursija brīvdienā.

Tajā laikā slavas Olimpā bija Latvijas kamaniņu braucēji, un mazajā Ogres trasītē Ķentes kalnā divas reizes izsludināja Atvērto durvju sacensības, kurās varēja piedalīties jebkurš. Nolēmu pamēģināt. Biju salasījusies par gaisa aptekamību, un, kamēr gandrīz visi citi kamanās kāpa ielas tērpos, es savas kļošas un vējjaku nometu nost un nobraucu treniņtērpā. Pirmajā gadā savā grupā dabūju otro, nākamajā gadā pirmo vietu.

Mācībās nekas īpaši nemainījās: skolotājus nesapratu un lasīju tekstus grāmatās. Bija grūtāk rakstīt kontroldarbus, jo, lai rakstītu atbildi, vajadzēja zināt jautājumu. Lielākoties jautājumus diktēja, un es tos norakstīju no solabiedres. Taču ne vienmēr. Piemēram, skolas direktors, kurš pasniedza vēsturi un sabiedrības mācību vienpadsmitajā klasē, stingri skatījās, lai nenoraksta. Kad man neizdevās norakstīt jautājumu, nodevu tukšu lapu. Saņēmu divniekus.

Man bija pasliktinājusies arī redze, bet briļļu nebija, un uz tāfeles rakstīto ne vienmēr varēju saskatīt.

Tāpat kā agrāk, bieži devos ekspedīcijā pa grāmatveikaliem, medīdama jauniznākušās grāmatas, un antikvariātos cilādama vecās. Lasīju gan daiļliteratūru, gan dažādu populārzinātnisko literatūru, kas nu pagadījās. Apvāršņu, piedzīvojumu un vēstures grāmatu sērijas sekcijā krājās arvien garākā rindā. Ļoti patika Kolberga, Dripes, Mauliņa un Ezeras grāmatas. Dievināju Andreja Skaiļa humoreskas - tur varēja saplīst no smiekliem!

Starp nopirktajām grāmatām bija arī grāmatas par pedagoģiju. Piemēram, tajā laikā iznāca vairākas Vasilija Suhomļinska grāmatas - "Saruna ar jauno skolas direktoru" un citas. Lasīju un redzēju, cik tālu no šīs teorijas ir mūsējie. Līdz kosmosam un vairāk.

Kā jau minēju, jau sen biju zaudējusi iemaņu brīvi sarunāties un runāju juceklīgi. Kāds pedagoģiski izglītots gudrelis reiz pateica, lai labāk klusējot - jo tā es atstājot labāku iespaidu.

Pasūtīju vai pirku vairākas avīzes un žurnālus. Regulāri lasīju "Padomju Jaunatni", "Rīgas Balsi", "Literatūru un Mākslu", "Sportu", "Liesmu", "Zvaigzni", "Sievieti", "Dadzi" un epizodiski vēl šo to.

Sadomāju aizrakstīt LM un PJ. Publicēja. Par šiem rakstiem dabūju pa kaklu, jo nedrīkstot rakstīt persona, kurai tik sliktas sekmes.

Nekas, pārdzīvoju. Skolu kaut kā pabeidzu.

Pēcskolas pēcvārds. Biedinājumi

Tā nu sanāca, ka visus skolas gadus populārākā audzināšanas metode attiecībā pret mani bija kaunināšana, rāšana, piezīmju rakstīšana un draudēšana ar specskolu (domāta Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskola, kurā astoņu klašu kursu apguva divpadsmit gados)

Tajās retajās reizēs, kad tomēr gāju pie skolotājiem parunāties par kādu man interesējošo jautājumu, attieksme bija ačgārna: tu taču esi tāda pati kā citi, ko tev vajag savādāk?

Nevienam neienāca prātā, ka vajadzētu palīdzēt man sameklēt interesantu un piemērotu palīgliteratūru, kuru, protams, drīkstētu lasīt arī stundu laikā.

Tolaik bija maz mācību raidījumu televīzijā, bet daži tādi bija. Diemžēl bez subtitriem. Tiem vajadzētu būt obligāti, un visām mācību stundām jābūt pieejamam internetā. Man vēl paveicās tādā ziņā, ka tolaik visas mācību grāmatas varēja nopirkt veikalā un pēc mācību gada beigām tās nebija jānodod bibliotēkā. Ja grāmatas nebūtu varējusi paturēt un pāršķirstīt arī nākamajos gados - nezinu, kā būtu nolikusi gala eksāmenus.

Skolas gados es nepazinu nevienu citu vājdzirdīgu bērnu, bet vēlāk uzzināju, ka arī citās "parastajās" skolās tādi mācījušies gan piecdesmitajos, gan sešdesmitajos gados, gan vēlāk. No intervijām ar viņiem uzzināju, ka ekonomists Jānis Bariss skolā esot vienkārši atsēdējis, ka Jānis Zandovskis par "sliktu mācīšanos" trešajā klasē atstāts uz otru gadu (vēlāk viņš beidza juridisko fakultāti), ka Zigmārs Ungurs skolas gadus pat atcerēties negribot. Izrādījās, ka viena vājdzirdīga skolniece bijusi arī manā skolā - kādus 20 gadus agrāk. Vēlāk es viņu satiku.

Negatīvā pieredze arī ir pieredze, tāpēc pa punktiem sarakstīju biedinājumus vecākiem, kuri nolēmuši vājdzirdīgu bērnu sūtīt parastajā skolā.

Klases audzinātājs aizmirsīs vai vispār neuzskatīs par vajadzīgu brīdināt citus skolotājus, ka jūsu bērns slikti dzird.
Ja jūsu bērns vienkāršus jautājumus tomēr spēs saprast un uz tiem atbildēt, skolotāji varbūt nekad nenojautīs, ka viens no viņu skolēniem slikti dzirdējis.
Arī brīdinātie pedagogi bieži vien aizmirsīs ka jūsu bērns nedzird, un viņam dienasgrāmatā nemitīgi rakstīs piezīmes ka "stundā neklausās" un pazeminās vērtējumu uzvedībā.
Ja aiziesiet uz skolu un mēģināsiet ko iebilst, saņemsiet paskaidrojumu, kā skolotājs ir viens, bet skolēnu klasē ir daudz. Nevar taču atcerēties, kas katram audzēknim ir par vainu. Un maksā arī maz.
Skolotājam nav ne jausmas, cik atšķirīgi ir dzirdes traucējumi, ko nozīmē dzirdes nerva deģenerācija, kādas slimības vai zāles izraisa vājdzirdību, un kāda kaite piemīt tieši jūsu bērnam. Viņi nepratīs lasīt audiogrammu, neko nezinās par dažādiem dzirdes aparātiem un neatlicinās laiku, lai konsultētos ar speciālistiem. Varbūt skolotāji nekad neuzzinās, kāda ir bērna dzirdes zudums pakāpe un visos gadījumos domās, ka viņš nedzird tikai drusciņ. Skolotājam nebūs laika noskaidrot, kādas skaņas un no kāda attāluma skolēns spēj sadzirdēt, un ko ne.
Jo jūsu bērns labāk runās, jo sliktāk: skolotājs gluži vienkārši neticēs, ka viņš tomēr daudz ko neuztver un neizprot.
Tiklīdz bērns kārtējo reizi kaut ko nesadzirdēs, skolotājs apgalvos: pats vainīgs, vajadzēja uzmanīgāk klausīties. Viens otrs pat nekautrēsies klases priekšā pateikt, ka šādam skolēnam vieta vienīgi palīgskolā.
Pamanījis, ka bērns tomēr kaut ko saprot, skolotājs uzskatīs, ka viņš patiesībā visu dzird, tikai izliekas, ka nedzird.
Ja skolēns pēc stundas beigām skolotājam kaut ko paprasīs, viņš aizbildināsies ar laika trūkumu.
Ļoti dīvaini jūsu bērnam klāsies svešvalodu stundās, jo skolotājs neattapsies, ka vismaz izrunu vajadzētu mācīt individuāli.
Ja kaut ko nelāgu būs izdarījuši vairāki skolēni, par vainīgu uzskatīs jūsējo, jo citi spēs labāk attaisnoties un aizstāvēties.
Skolotāji nesapratīs ne bērna vaibstus, ne žestus. Viņiem nebūs nekāda priekšstata par ķermena valodu. Ja jūsu bērnam mīmika būs vairāk izteikta nekā pārējiem, secinājums būs viens: viņš par daudz vaikstās.
Ja jūsu bērns turēsies nomaļus no citiem, skolotājs nospriedīs, ka viņš nav sabiedrisks. Nevienam neienāks prātā, ka bērns nespēj izsekot citu sarunām un kā viņam vajadzētu palīdzēt saprasties ar līdzaudžiem.
Varbūt jūsu bērnu nosēdinās pirmajā solā, bet jēgas no tā būs maz. Lielākā daļa skolotāju mēdz staigāt pa klasi un skolēni nevar redzēt viņa mīmiku un lūpu kustības, kas palīdzētu uztvert pedagoga teikto.
Ja skolotāja stāstījumu bērns nedzirdēs un nesapratīs, viņam kļūs garlaicīgi. Taču darīt ko citu, piemēram, lasīt grāmatu arī nedrīkstēs - ierakstīs piezīmi ka stundai nav sekojis un nodarbojas ar blakuslietām.
Skolotāji neiedomāsies, ka prasīt "vai tu dzirdēji?" nav labs stils. Jāprasa "Ko es tev teicu? Ja nevarēs atkārtot jautājumu, nevarēs pateikt arī atbildi.
Skolotāji neiedomāsies, ka jautājumu var arī uzrakstīt uz papīra lapas un iedot izlasīt.
Vecākajās klasēs tāfeli informatīvajiem ziņojumiem izmanto reti, viss tiek pateikts mutiski, ko vājdzirdīgais bērns neuztver. Viņš neuzzina par izmaiņām stundu sarakstā, rīkotajām ekskursijām vai citiem pasākumiem. Viņš par to uzzina tad, kad pasākums jau noticis.
Vecāki uzskata, kā skola ir tāpēc, lai bērniem iemācītu vairāk nekā viņi paši to spēj. Nekā! Skolotāji savukārt domā, ka šim nolūkam paredzēti tieši vecāki.

Pēc visiem šiem biedinājumiem gribētu ieteikt vecākiem tomēr nenobīties, un sūtīt vājdzirdīgus bērnus parastajās skolās. Ja arī viņiem tur klāsies draņķīgi, kad skola būs pabeigta, viņu nervi būs stiprāki nekā citiem līdzaudžiem. Tas lai noderēs turpmākajā dzīvē.

Mana pirmā klases audzinātāja Anna Znatnaja vēlāk klases salidojumā teica, ka viņi (skolotāji) tolaik itin neko nav zinājuši par īpašām vajadzībām. Itin neko. Tagad tomēr zina vairāk. Un bērni, kas mācījušies vēlākajos gados, stāsta, ka nu vairs tik traki neesot.

Anna Znatnaja šī bloga uzrakstīšanas laikā joprojām strādā - logopēdiskajā sākumskolā "Valodiņa", kurā mācās daudzi vājdzirdīgie bērni.

Preses ekspedīcija

Kaut kur bija jāiet strādāt. Iespēju studēt pat neapsvēru: visur konkursi, un ko gan es sapratīšu, sēžot kādā auditorijā un neko kārtīgi nedzirdot? Zināju tikai, ka man gribas lasīt. VEFu jau biju redzējusi. Tur strādāt bija prestiži, bet tā īsti uz turieni nevilka.

Varbūt kāds jautās, kā ar to bērnības sapni: kļūt par bērnudārza audzinātāju? Ja dzirdētu, es droši vien būtu šo profesiju izvēlējusies. Nopietni. Un būtu laba audzinatāja. Taču uzskatu, ka cilvēks ar dzirdes traucējumiem ar maziem bērniem strādāt nevar. Jo ir jādzird, kā bērni runā, jālabo viņu valoda. Varbūt var strādāt par skolotāju ar vecāko klašu skolēniem, par pasniedzēju augstskolā, bet ne bērnudārzā.

Daugavas krastā tikko bija uzcelts Preses nams. Redakciju korpuss vēl nebija pabeigts, bet tipogrāfija jau darbojās. Pamanīju sludinājumu, ka pasts meklē šķirotājus darbam ekspedīcijā Preses nama telpās.

Mani pieņēma, sāku strādāt. Komplektējām avīžu saiņus visām Latvijas pasta nodaļām. Tur varēja ģeogrāfiju pamācīties, uz pavadzīmēm lasot visādu mazu un lielu apdzīvoto vietu nosaukumus. Redzēju avīzes, kuras pirms tam kioskos nebiju pamanījusi, piemēram, "Latvijas Jūrnieks", "Dzimtenes balss" pielikums "Atziņas un Pārdomas". Tika bandrolēti un pa visu savienību izsūtīti žurnāli "Šahs" un "Dambrete" krievu valodā. Bija interesanti.

Jāpiebilst, ka pasta darbinieki tolaik ieradās darbā pa to pašu ieeju, kuru izmantoja tipogrāfija. Ejot cauri gaiteņiem, varēja redzēt, kas tur notiek. Tieši blakus atradās avīžu cehs. No citas puses pie mums veda iekšā žurnālu pakas.

Jaunākās darbabiedrenes bija draudzīgas, bet neizpratni manī izraisīja viena lieta. Pašā sākumā vienai meitenei lika ierādīt, kas man jādara. Nekas daudz tur nebija, gandrīz tik vien, kā saini ātri sasiet ar auklu. Tā kā meitene likās forša, sāku prasīt vēl šo to. Viņa nezināja. Tad paprasīju, cik ilgi viņa te strādā. Astoņas dienas!

Vēl pēc laiciņa atnāca kārtējais jaunais darbinieks, tad viņu piestūma man un lika parādīt, kas jādara... Bet es biju salasījusies par darbaudzinātajiem, un domāju, ka iesācējus apmāca pieredzējuši darbinieki...

Ilgi tur nepaliku. Vispirms gadījās rokas trauma - darbā. Pēc slimības lapas noslēgšanas pārcēla uz citu brigādi. Tur priekšniece ar mani sarunājās tikai kliedzot. Nevarēju izturēt. Kādu laiku vēl pastrādāju, un uzrakstīju atlūgumu.

Sociālistiskās sacensības līderi

Kādu laiku pasēdēju mājās, tad izdomāju, ka varētu iet uz ādas galantērijas kombinātu "Somdaris", kurš atradās netālu no mājām. Tikai viena pietura ar trolejbusu vai arī desmit minūtes ar kājām.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo darba vietu "Somdaris" bija sanatorija. Super forša brigadiere, jauki darba biedri. Darbs divās maiņās - pirmā sākās bez piecpadsmit septiņos, otrā - pusčetros. Beidzās pāri vienpadsmitiem vakarā, bet sabiedriskais transports tolaik kursēja bieži un ilgi.

Izgatavojām dažādu modeļu somas no dabiskās ādas. Viss ražošanas process sadalīts sīkākās sastāvdaļās. Vienā partijā divdesmit somas, kuras atnesa sīkos ādas un drēbes gabaliņos, kuri mums bija jādabū kopā. Vieni salīmēja korpusu, citi to sašuva, kāds izgatavoja rokturus, cits šuva oderi, piešuva rāvējslēdzēju, lika oderi somā, atkal nošuva un drīz sīko gabaliņu vietā bija divdesmit gatavas somas. Modeļi mainījās, bet izgatavošanas tehnoloģija bija līdzīga. Darbu varēja ātri apgūt, un tālāk liela nozīme bija ātrumam. Pabeigsi savu darbu, varēsi prasīt vēl citu un nopelnīt vairāk.

Tolaik biju izlasījusi vairākas grāmatas par darba zinātnisko organizāciju un uzzināto iespēju robežās centos likt lietā. Zināju, kas ir ergonomika. Pamazām pārkārtoju priekšmetu novietojumu uz galda, plauktos. Man veicās labi. Normu izpildīju un pārpildīju.

Attēlā: Mana "rokasgrāmata"

Ar kolēģēm runāt tikpat kā nevajadzēja. Tikai pašu nepieciešamāko. Lielākā daļa bija latvietes - tas arī pluss. Te uz mani nekliedza. Vispār, kolektīvs bija ļoti draudzīgi noskaņots. Telpā atradās radioaparāts, un parasti tur bija ieslēgta Latvijas radio programma. Es sēdēju tam diezgan tuvu. Runāto, protams, nesaklausīju, bet mūziku dzirdēju. Katru darbadienu bija koncerts "Pusdienas pārtraukumā". Un gada nogalēs tie "Mikrofona" aptaujas koncerti - oi, oi, oi!

Laikā, kad es tur strādāju, kombinātam pasniedza Ceļojošo Sarkano karogu. Notika sporta spēles. Vasarā bija izbraukums ar kuģīti pa Daugavu. Dažreiz kombinātā ieradās žurnālisti un taisīja aprakstus par labākajiem darbiniekiem un cīņām par darba uzvarām.

Reiz arī mani "ielika avīzē".

Attēlā: Bilde avīzē "Sovetskaja molodež"

Ņēmu un uzrakstīju stāstu

"Somdarī" es atpūtos. Strādāšana nenogurdināja, un par to laiku man ir labas atmiņas. Man ļoti patika arī maiņu darbs. Ja vasarā darbs beidzās knapi pāri trijiem, tad bija vēl sešas gaišas stundas - gandrīz vesela diena. Varēja aizbraukt peldēt, sauļoties. Braucu viena, jo draugu un kompānijas man nebija.

Turpināju apstaigāt grāmatu veikalus, pasūtīju avīzes un žurnālus. Un tad, kādās Oktobra svētku brīvdienās, kad bija vairākas brīvas dienas pēc kārtas, es uzrakstīju stāstu. Par meiteni, kura pēc skolas beigšanas sāk strādāt kādā rūpnīcā. Sakombinēju kopā iespaidus no visām trim savām darba vietām. Vidi no pašreizējās vietas, kādu no personāžiem - no iepriekšējās. Šo to piedomāju klāt. Likās, iznāca diezgan labi.

Ja stāsts uzrakstīts, tad jādomā, kur to publicēt. Pārrakstīju ar roku - cik nu smuki varēju. Parakstīju ar segvārdu - negribēju, ka mani sazīmē. Aizsūtīju uz "Literatūru un Mākslu".

Stāstu publicēja! Četras reizes gadā iznāca jaunajiem autoriem veltīts numurs, un vienā no tiem ievietoja manējo. Saņēmu honorāru. Lasītāji rakstīja vēstules uz redakciju, un diskutēja, vai galvenā varone ir simpātiska, vai ne. Baigais gabals! Esot bijis daudz vēstuļu.

Ja vēstuļu daudz, redakcijai jāreaģē. Ja ļoti daudz, jāorganizē Apaļais galds. Tā nu saņēmu ziņu no Atbildīgā sekretāra, ka mani aicina uz diskusiju par jauno darbinieku ienākšanu darba kolektīvā. Skaidrs, ka sarunai es neizsekotu. Ko darīt, ja piedalīties tomēr ļoti gribas? Izeja tika atrasta: pārējie diskutēs bez manis, man iedos izlasīt, un es pa vidu uzrakstīšu savas piezīmes.

Izdevās labi, tapa gara saruna "Margrietiņas jaunajam strādniekam". "Literatūra un māksla" nerakstīja tikai par daiļajām mākslām vien, tur bija arī spēcīga publicistikas nodaļa. Man patika to lasīt.

Tas vēl nebija viss. Izrādījās, ka notiek publicistikas darbu konkurss "Mūsdienu strādnieks", un "Literatūra un māksla" tur aizsūtījusi manu darbu. Pirmo vietu dabūja laikraksta "Cīņa" redaktora vietniece Mersede Salnāja, divas otrās vietas - Marina Kosteņecka un kāda TV raidījuma veidotāji, trīs trešās vietas dabūju es, Edvīns Strautiņš un Egils Lukjanskis. Tālāk par "ražīgu piedalīšanos" bija atzīmēti vairāku populāru žurnālistu vārdi, kuri noteikti bija nesalīdzināmi pazīstamāki par manējo.

Attēlā: Informācija no Rīgas Balss

Mūzikas un kino pasaule

VEF pārnēsājamie radioaparāti laikam bija katrā mājā. Arī mums tāds bija. Bērnībā radio diez cik daudz neklausījos, Bet astoņdesmito gadu sākumā nopirku stereo austiņas. Tolaik tās diez cik populāras vēl nebija. Austiņu izmantošana saistījās galvenokārt ar bildēs un kino redzētajiem radistiem un lidotājiem. Taču veikalos jau bija. Nopirku. Mājās pētīju: kontakts derīgs magnetofonam, ne radio. Magnetofona man nebija. Ievēroju, ka arī VEF tranzistoram ir tāda magnetafona pieslēguma ligzdiņa. No ko, pievienoju austiņu vadu. Radio turpināja skanēt, bet vienā no austiņām arī bija skaņa. Un to es varēju sadzirdēt daudz labāk! Gan mūziku, gan radio diktoru runāto. Ne visu, bet diezgan daudz. Diktoriem bija skaidra dikcija. Kad runāja kādi intervējamie, tad gan nesapratu.

Turpmāk mājās bieži “piesprādzējos” pie radio. Pētīju, kur un kad ir mūzika. Tolaik visi Latvijas raidījumi bija vidējos viļņos. No Rīgas radio pa skalu braucu uz Viļņu vai uz Maskavas "Majaku". Pa ceļam “pieturēju” arī citās stacijās, bet retāk.

Gāju arī uz koncertiem. Astoņdesmitajos gados daudzi koncerti notika Sporta pilī un Sporta manēžā, arī Daugavas sporta namā. Lielākajās arēnās viesojās itāļu mākslinieki. Ja izdevās dabūt biļetes, gāju skatīties. Filharmonijā gāju uz "Modo". Apmeklēju Dziesmu svētkus. Protams, regulāri gāju arī uz kino. Kā agrāk, dievināju franču un itāļu komēdijas, piedzīvojumu filmas, bet topā bija arī "Likteņa ironija", “Maskava asarām netic”, “Ekipāža” un citas krievu filmas. Un, protams, Rīgas kinostudijā uzņemtie Aloiza Brenča detektīvi!

Vēlāk izdevās nopirkt arī “galvas telefonu” ar garu vadu, kuru izdevās piespraust televizoram. Vecos, melnbaltos “Rekordus” bija nomainījis krāsainais “Vitjaz”. Skatījos ļoti daudz. Gan Latvijas, gan Centrālo televīziju. Citu jau nebija, vismaz tolaik. Nelaidu garām ne "Panorāmu", ne "Vremju". Raimonds Pauls tolaik bieži uzstājās kopā ar Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu kori un Jāni Sproģi. Ļoti patika. Regulāri skatījos Ermanbrika "Varavīksni". Centrālajā televīzijā arvien biežāk parādījās Alla Pugačova. Man patika arī "Kino un mēs", "Kinoceļojumu klubs", "Dzīvnieku pasaule", "Globuss" un "Starptautiskā panorāma". Ja notika Olimpiskās spēles, skatījos tās. Daiļslidošana un hokejs arī joprojām bija topā.

Vēlāk, izstāvot milzīgu rindu, nopirku jaunu radioaparātu ar kasešu magnetofonu. Pēc tam Čiekurkalna tirgū sapirku kasetes. Drillēju bez apstājas, sākot ar Vecpiebalgas ūdensrozēm un Čikāgas piecīšiem, un beidzot ar kādiem modernākiem gabaliem.

Eksperimentālā kārtā pamēģināju arī pati kaut ko ierunāt un nodziedāt. Rezultāts šokēja. Runājot man pašas balss izklausījās savādāk, bet pieņemami, ja neskaita biežo pārteikšanos. Ierakstā dzirdēju savu balsi tā, kā izklausās citiem. Man nepatika mana balss!

Atpakaļ uz Preses namu

Lai cik labi man klājās "Somdarī", ēka Daugavas malā vilināja joprojām. Pamanīju sludinājumu, ka tipogrāfija meklē darbiniekus. Pieteicos, un sāku strādāt vietā, kur tapa žurnāli. Apmācīšana minimāla: kāds kaut ko parādīja priekšā, un to vajadzēja atkārtot. Uzlikt, pielikt, noņemt. Pārbaudīt kvalitāti. Locīt. Saiņot. Atkarībā no tā, pie kuras mašīnas un kurā vietā vajadzēja strādāt.

Sarunāšanās ar kolēģiem arī bija minimāla. Lielā telpā strādāja gan latvieši, gan krievi. Galvenā saziņas valoda - krievu. Es atkal centos katru savu darbavietu sakārtot iespējami ergonomiski, bet redzēju, ka citus tas galīgi neinteresē.

Par to, kāpēc darba ražīgums pie mums stipri atpalika no rietumvalstīm, man bija savs viedoklis. Ne tikai novecojušā tehnoloģijā vien tas slēpās.

Katrā iespējamā brīdī iebāzu degunu žurnālos vai avīzēs. To bija daudz. "Padomju Latvijas Sieviete". "Zinātne un Tehnika". "Karogs". "Zvaigzne". "Liesma". "Māksla". "Dadzis". "Draugs". "Zīlīte". "Skola un Ģimene". "Lauku Dzīve". "Dārzs un Drava". "Horizonts". "Cīņa". "Padomju Jaunatne". "Sports". "Literatūra un Māksla". "Rīgas Balss". "Skolotāju Avīze". "Dzimtenes Balss". "Pionieris". "Sovetskaja Latvija". "Sovetskaja Molodež". "Pravda". "Izvestija". "Trud". Vēlāk arī "Ļiteraturnaja gazeta", "Argumenti i fakti", "Semja". Vienlīdz brīvi lasīju gan latviešu, gan krievu valodā. Krievu avīžu maketus uz Rīgu sūtīja laikam pa fototelegrāfu.

Ātri aizsteidzās gadi. Brežņevu cits pēc cita nomainīja Andropovs, Černenko un Gorbačovs. Sākās pārkārtošanās. Avīzes kļuva arvien interesantākas. To skaits pieauga. Nāca klāt "Avots", "Lauku Avīze", "Pilnīgi Atklāti", "Atmoda".

Darbu Preses namā uzskatu par savu universitāti.

Attēlā: Fotoakcija-87. Es - pirmajā rindā virs melnā aplīša apakšā.

Kā, lūdzu? un Marina Kosteņecka

1981. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” tika publicēts Ineses Molas raksts “Kā, lūdzu?” kurā bija pieminēti vairāki gadījumi, kad vājdzirdīgi bērni mācījušies parastajā skolā. Pēc šī raksta publicēja arī divas lasītāju vēstules. Pirmo “Par labiem cilvēkiem krustcelēs” bija parakstījusi kādas 17-gadīgas meitenes mamma S.V. un tur viņa pastāstīja par savu pieredzi: kā no divarpus gadiem vedusi meitu pie logopēdiem, kā viņa iemācījusies runāt un lasīt, kā iekārtota pagarinātās dienas skolā ar logopēdijas novirzienu, un pēc tam pārgājusi uz parasto skolu. Kad pirmo reizi sūtījusi uz tuvāko veikalu, tad vispirms iepazīstinājusi ar pārdevējām. Draudzenes meklējusi.

Šai vēstulei sekoja otra: “Labdien, redakcija!”, un to bija parakstījusi kāda 10. klases skolniece Māra Kārkliņa, kura pati esot vājdzirdīga. Daudzas skaņas viņa varot tikai iedomāties, bet ne sadzirdēt. Viņas dzirdes defektu palīdzējuši pārvarēt iejutīgi skolotāji. Meitene rakstīja, ka apmeklējusi Pionieru pils Jauno autoru pulciņa nodarbības, piedalījusies latviešu valodas olimpiādē, strādājusi sabiedrisko darbu, un daudz ko citu. Nesen dabūjusi jaunu, Tallinā ražotu dzirdes aparātu.

Vēstules izgriezu, saglabāju un atcerējos ilgu laiku. Nojauta teica, ka ar Māru – tad jau ar citu uzvārdu – vēlāk dzīvē iznāks iepazīties klātienē.

Nākamajā, 1982. gada nogalē un vēlāk, milzīgu rezonansi izraisīja "Padomju Jaunatnē" publicētie Marinas Kosteņeckas raksti par bērnu namiem un to audzēkņiem. Vispirms “Reportāža no bērnu dienu zemes”, tad citi. Sāka rasties audžuvecāku kustība. Rakstiem par bērnu namiem sekoja citi - par speciālajām skolām (kuras tolaik sauca par palīgskolām), par bērniem ar dažādu invaliditāti. “Arī viņi ir ienākuši šajā pasaulē” – tā saucās viens no rakstiem. Tad sekoja raksti par Černobiļas katastrofas likvidētājiem un 1998. gadā nāca klajā “Maize, kurā grūti dalīties”, kas stāstīja par vecmāmiņu Margaritu Ozernovu un viņas vājdzirdīgo mazdēlu Andreju Voronovski, kurš pēc Maskavas surdopedagoģes Emīlijas Leogardes metodes tika apmācīts runāt un bija sācis gaitas parastajā skolā.

Rakstu ievēroja, un citu vājdzirdīgo bērnu vecāki sāka interesēties, kas tā par metodi. Rakstīja Kosteņeckai, sapazinās savā starpā, nodibināja “Vājdzirdīgo bērnu vecāku komiteju”. Vismaz divas mammas brauca uz Maskavu stažēties pie Leongardes.. Pedagoģe bija ieradusies arī Rīgā un tikās ar citiem vecākiem. Tika iesaistīti Izglītības ministrijas darbinieki un atvērta speciāla logopēdiskā grupa kādā Pārdaugavas bērnudārzā. Sekoja Kosteņeckas raksti “Es negribu runāt ar rokām”. “Žēlsirdība ir mīlestība darbībā” un Margaritas Ozernovas raksts “Esam sadzirdēti”. Uz izglītojošiem semināriem, kurus rīkoja reizi mēnesī, vecāki braukuši arī no Lietuvas.

Pārkārtošanās, Atmoda, 4.maijs un neatkarības sākums

Gorbačova laikā avīzes un žurnāli kļuva arvien interesantāki. Tika rakstīts par lielākajām katastrofām: Černobiļas atomreaktora avāriju, kuģa “Admirālis Nahimovs” nogrimšanu, Ķeguma tilta sagrūšanu. “Literatūrā un Mākslā” Pauls Putniņš publicēja rakstu “Kas ir starp mums?”, kur gandrīz Ēzopa valodā beigu rindkopās pieskārās starpnacionālajām attiecībām – bet lasītāji to uztvēra un saprata. Diskusija turpinājās jau krietni konkrētāk: par attiecībām starp latviešiem un krieviem, par kultūras trūkumu, par iebraucējiem no padomijas un kaimiņu valodas uzspiešanu. Drīzumā sekoja Daiņa Īvāna un Artura Snipa raksts pret Daugavpils HES celtniecību un Daugavas loku applūdināšanu. Sāka iznākt žurnāls “Avots” un “Lauku Avīze” Nodibinājās Latvijas Tautas fronte, Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība, Pilsoņu komiteja, Sociāldemokrātiskā partija.

“Atmodu” un “Neatkarību” (vēlāk – “Nacionālo Neatkarību”) drukāja Preses namā, “Pilsoni”, kuru iespieda citur, pirku. Šie izdevumi daudz rakstīja par “baltajiem plankumiem” vēsturē: par ulmaņlaikiem, leģionāriem, izsūtīšanu. Lasot daudzās represēto cilvēku atmiņas un dienasgrāmatas, kuras tajā laikā izdeva arī atsevišķās brošūrās, sapratu: ja kaut kas svarīgs notiek, vērojumi jāpieraksta iespējami ātrāk.

TV rādīja “Labvakar” – un visa Latvija piesēdās pie televizoriem. Arī es – ar “galvas telefonu” garā vadā pie auss. Piedalījos vairākos tolaik notikušajos mītiņos Mežaparkā un Daugavmalā.

Preses izdevumi mainīja nosaukumus. Pazuda vārds “padomju” – “Padomju Jaunatne” kļuva par “Latvijas Jaunatni”, “Padomju Latvijas Sieviete” – vienkārši par “Sievieti”. Tika nomainīti arī daudzu ielu vārdi.

Kad 4. maijā pieņēma Latvijas neatkarības deklarāciju, stāvēju pie Augstākās Padomes un “skaitīju balsis”. Šis mirklis nofiksēts video.

Attēlā: Kadrs no filmas "Neaizmirstamais sākums"

Nodibinājās arī Interfronte. Viņu izdevumu “Jeģinstvo” pie mums nedrukāja. Dažreiz to nopirku pie izplatītājiem – lai zinātu, ko tur raksta. Tur bija šausmīgs naids pret Latviju, pret visu latvisko, pret neatkarību. Agresīvi noskaņots bija arī krievvalodīgais kompartijas rupors “Sovetskaja Latvija” un daži mazāki reģionālie satelītizdevumi.

Nojautu – no viņiem var sagaidīt visu ko. Jau tolaik sapratu, ka mana vieta nav kaut kur pa vidu starp vieniem un otriem: mana vieta, visdrīzāk, ir LNNK.

Par “Rīgas Balss” atāķēšanos no kompartijas, par “Cīņas” redakcijas cīņu par neatkarību varētu būt atsevišķi stāsti, bet tie būtu gari. Dibināja valdības avīzi “Diena”. Netrūka notikumu arī tipogrāfijā. Tika izveidota akciju sabiedrība “Preses nams”.

Un tad atnāca 1991.gads...

1991.gads

Gads sākās ar omoniešu ierašanos Preses namā, kompartijas uzspiestu direktora maiņu un atteikšanos strādāt viņu pakļautībā. Latviešu izdevumus samazinātā formātā sāka drukāt citās tipogrāfijās. Kompartijai simpatizējošie krievu izdevumi un redakcijas tur palika, bet – gandrīz nebija, kas tos drukā. Liela daļa strādnieku, galvenokārt latviski runājošie, aizgāja projām. Daži iekārtojās citās tipogrāfijās, bet pārējie uz laiku kļuva bezdarbnieki. Tika nolemts izveidot pavisam jaunu tipogrāfiju ar no ārzemēm sagādātām mašīnām.

Sapratu: notikumi ir vēsturiski. Ja tos uzreiz nepierakstīs, vēlāk detaļas un datumi aizmirsīsies. Burtnīcas man bija palikušas vēl no skolas laikiem.

Un tad sākās: tanki pie TV torņa Viļņā, barikādes un apšaude Rīgā.

Rakstīju. Karstākajās dienās brīžiem pat pa minūtēm.

Pierakstīju, kā pamazām izveidojās tipogrāfija “Spiestuve” Rencēnu ielā, Paralēli sākumu sāku pārrakstīt uz rakstāmmašīnas – tā bija iegādāta jau pirms vairākiem gadiem.

Visiem darba “Spiestuvē” nepietika, tāpēc vasarā iekārtojos darbā ēdnīcā. Tur gan iznāca strādāt pavisam neilgu laiku. Sākās augusta pučs.

Pēc puča sagrāves omonieši no Preses nama aizgāja, un mēs atgriezāmies Ķīpsalā. Kompartijas avīzes vairs neiespieda. Latvijas Republiku sāka atzīt citas valstis.

Līdz gada beigām visus pierakstus biju pārrakstījusi divos eksemplāros. Vienu iedevu "Latvijas Jaunatnes" redakcijā. Viņi bija izveidojuši nelielu izdevniecību un izdeva brošūras.

Piebilde. Es gan mācēju sarakstīt pagarus darbus un iespiest tos rokās kādam redaktoram, bet pēc tam man bija bail iet sarunāties. Vienreiz gāju runāt ar LJ apgāda redaktori, bet nepateicu, ka nedzirdu, un visu sarunas laiku nosēdēju klusēdama. Toreiz vēl nespēju pateikt. Ko par mani nodomāja, katrs lai iztēlojas pats.

Nākamajos gados manā rīcībā esošo otro eksemplāru (apmēram 400 lpp mašīnrakstā) gāju kopēt vairākas reizes, katrā reizē iztērējot daudz, daudz Latvijas rubļu (LVL) aptuveni toreizējās mēnešalgas apjomā. Devu lasīt arī citiem, lūdzot palīdzēt sameklēt izdevēju. Nepalīdzēja. Vairākas kopijas atpakaļ vairs neatgriezās, un kādu laiku manā rīcībā bija palicis tikai darba melnraksts.
Grāmata "Barikāžu laiks. Apvērsums. 1991. gada pieraksti" iznāca 19 gadus pēc uzrakstīšanas Zvaigznes ABC apgādā.

Attēlā: Mana grāmata

Dabūju dzirdes aparātu!!!

Starp daudzajām avīzēm, kuras iespieda Preses namā, bija arī Izglītība. Ienāca prātā: ja nu pastāstītu par savu ne visai pozitīvo pieredzi skolā, uzrakstītu kaut vai par raksturīgākajam skolotāju ielaistajām kļūdām, dotu kādus padomus? To arī izdarīju. Raksts ar nosaukumu Vai skolotāju nesagatavotība? tika publicēts.

Rakstā biju pieminējusi, ka skolas gados dzirdes aparāta man nebija.

Izglītību acīmredzot bija lasījuši arī citi, un kādu dienu pie manis pienāca kolēģe Sanita un vaicāja, vai man vajadzīgs dzirdes aparāts. Protams, kāpēc gan ne? Atbildēju apstiprinoši. Sanita atnesa Igaunijā ražoto Tondi. Samaksāju par to 130 Latvijas rubļus. Tas bija tad, kad pirmā naudas maiņa tikko bija notikusi, un inflācija vēl nebija uzņēmusi tempus.

Ieliku bateriju, ar standarta puļķīti iespraudu aparātu ausī, ieslēdzu, un pasaule pēkšņi sāka spalgi skanēt. Biju nokāpusi Preses nama kafejnīcā. Karotīšu džinkstoņa, sitoties pret tasīšu malām, brīžiem likās neizturama, taču es par šīm skaņām priecājos. Un es sadzirdēju apkārt sēdošo cilvēku sarunas! Ne jau visu, bet daudz vairāk, nekā iepriekš.

Dzirdes aparāta skaņa bija savādāka nekā austiņām, kuras lietoju mājās pie radio, un savādāka nekā galvas telefonam, kas bija pieslēgts televizoram. Bet es pielāgojos visiem trim variantiem.
Tomēr, dažas nedēļas pastaigājusi ar jauno aparātu, sapratu, ka karotīšu džinkstoņas un citu sadzīves trokšņu tomēr ir drusku par daudz. Arī, pagriežot skaņu klusāk, troksnis turpināja kaitināt, turklāt sarunas tad nesapratu vispār. Varbūt aparātu var noregulēt tā, ka trokšņi samazinās? Dzirnavu un Valdemāra ielas stūrī tolaik bija kāds dzirdes aparātu salons vai darbnīca. Aizgāju un pasacīju par spalgo skaņu. Aparātu pārregulēja. Spalgums vairs nebija tik ass, taču arī sarunas kļuva grūtāk saklausāmas. Tā arī palika.

Aparātu ārpus mājas lietoju bieži. Mājās radio un TV turpināju klausīties ar austiņām vados.

Korespondente Kopsolī

Preses namā, kā parasti, lasīju visu, kam tiku klāt. Kādā rakstā tikai ar vienu teikumu tika pieminēts, ka Nedzirdīgo biedrībai ir savs laikraksts Kopsolī.

Ka eksistē tāda Nedzirdīgo biedrība, zināju jau sen, bet to, ka viņiem ir arī avīze, uzzināju tikai tagad.

Avīze? To man noteikti vajadzēja izlasīt! Taču šo izdevumu pie mums neiespieda un kioskos iegādāties nevarēja. Bet tas bija ierakstīts preses abonēšanas katalogā. Nu ko, aizgāju uz pastu un pasūtīju.

Avīze tolaik iznāca divas reizes mēnesī. Lasīju ar interesi. Un tad pamanīju kādas lasītājas vēstuli vai rindkopu tekstā: viņa vaicāja, par ko rakstot tie daudzie preses izdevumi, kas tagad iznāk.

Laikrakstu un žurnālu tiešām bija daudz vairāk nekā agrāk. Katru darbadienu iznāca Diena, Latvijas Jaunatne, Neatkarīgā Cīņa, Rīgas Balss un vairāki krievu izdevumi. Sievietei bija pievienojusies Zeltene un Santa, kas tolaik kļuva superpopulāra. Radās jaunas izdevniecības, Avīzes izdeva gan biedrības, gan partijas, gan privātpersonas.

Padomāju: es taču varu sagatavot apskatu, par ko tie daudzi preses izdevumi raksta. Sakārtoju grupās: dienas laikraksti, izdevumi bērniem un jauniešiem, sievietēm, par kultūru, par sportu, citi. Ko neiespieda pie mums, to mēģināju piepirkt klāt. Sataisīju pagaru sarakstu, un par katru izdevumu pierakstīju kādu teikumu. Pārrakstīju uz mašīnas. Un aiznesu uz redakciju, kura tolaik kopā ar Nedzirdīgo biedrības Rīgas nodaļu atradās Vecrīgā.

Redaktore Ilze bija sajūsmā! Viņai arī esot gribējies uzzināt, ko raksta tie citi, jo paši visam izsekot nevarot. Apskatu publicēja pa daļām divos vai trijos numuros. Pa to laiku jau sarakstīju nākamos gabalus. Es taču varēju uzrakstīt preses apskatus arī par citām tēmām. Piemēram, atlasīt, ko raksta par nedzirdīgajiem, neredzīgajiem vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Uzrakstīt, ko rādīja TV raidījumā nedzirdīgajiem. Raidījumu neatkārtoja: ja noteiktā laikā nenoskatījās, palika neredzēts.

Turpmāk ļoti bieži pēc darba Preses namā gāju cauri Vecrīgai un iegriezos Kopsoļa redakcijā kaut vai vienkārši paciemoties. Ar redaktori varēju viegli sarunāties. Telpa bija maza, akustika laba. Redakcijā apgrozījās galvenokārt runājošie: tulki, biedrības darbinieki un citi korespondenti, no kuriem daži bija Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātskolas absolventi. Viņi prata runāt, un likās, ka daudzi no viņiem dzird labāk nekā es.

Ar laiku man sāka prasīt, vai es iestāšos biedrībā. Zīmju valodu nepratu, taču anketu izpildīju un tiku uzņemta.

Ap to laiku norisinājās sagatavošanās darbi surdocentra izveidei – to organizēja Jānis Bariss, kurš arī bija vājdzirdīgs, bet bija beidzis parasto skolu. Teica, ka biedriem dzirdes aparāti būšot bez maksas. Vēlāk jaunu aparātu tiešām saņēmu – tas bija dāņu Oticon. Labāks un mazāks nekā iepriekšējais. Tondi atstāju kā rezerves aparātu.

Dažkārt apmeklēju pasākumus nedzirdīgo kultūras centrā Rītausma Pārdaugavā, kur bieži uzstājās melodeklamētāji.

Deviņdesmito gadu sākumā nedzirdīgo organizācija saucās biedrība, bet drusku vēlāk mainīja nosaukumu un kļuva par savienību – LNS.

Linva, Rosme, Programma nedzirdīgajiem, Rūpju bērns, Apeirons, Latvijas Invalīdu Klubs un citi

Rakstot Kopsolim, interesējos par to, kas notiek citās radniecīgās biedrībās. Neredzīgajiem iznāca žurnāls Rosme – lasīju . Gunta Anča, kuru vairākkārt redzēju televīzijā, bija nodibinājusi avīzi Linva – lasīju. Latvijas televīzijā bija divi specifiski raidījumi Vārds invalīdiem un Programma nedzirdīgajiem, kuras režisore bija Viktorija Žarina. Dažreiz ieteicu viņai sižetus un uzrakstīju nelielus scenārijus.

Žurnāla Skola un ģimene redakcija sāka izdot divus jaunus žurnālus: manuprāt, pašu labāko bērnu žurnālu Kāpēcis un Rūpju bērns. Kāpēci vienkārši lasīju, bet Rūpju bērnam piedāvāju dažus savus rakstus. No žurnāla daudz ko uzzināju par citām biedrībām un aktīvākajiem vecākiem, un tur bija arī pirmie plašākie raksti par 1992. gadā nodibināto Bērnu dzirdes centru. Ap to laiku sāka darboties vēl divas specifiskas biedrības: Bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku un draugu asociācija un Palīdzība nedzirdīgi neredzīgiem cilvēkiem. Starp Rūpju bērna rakstu autoriem pamanīju arī kādu Māru Ruvu, un atcerējos pirms desmit gadiem Padomju Jaunatnē publicēto vēstuli.

1994. gada decembrī Kopsoļa redaktore aicināja līdzi uz kādu pasākumu Kinogalerijā, kuru rīkoja privātās augstskolas Attīstība studenti. Tā bija pirmā reize, kad Latvijā tika atzīmēta Starptautiskā invalīdu diena. Pasākumā redzēju un ievēroju Ivaru Balodi, Žaneti Vasaraudzi, Andu Ģipsli un citus. Vēlāk Attīstības studenti nodibināja Invalīdu un viņu draugu apvienību Apeirons.

Toreiz pasaule vēl nebija kļuvusi politkorekta, un vārdu invalīds lietoja bez ierobežojumiem.

3.decembris plaši tika atzīmēts arī nākamajos gados kultūras centrā Imanta un pēc tam Ķīpsalas izstāžu hallē, kurā piedalījās vismaz simts ratiņnieku. Ar specializēto transportu viņi atbrauca no visām Latvijas malām. Vēlāk viena milzu pasākuma vietā katra biedrība rīkoja pati savus pasākumus – tuvāk savām pastāvīgajām dzīvesvietām.

Apeirons, kura vadītājs bija Ivars Balodis, ātri kļuva populārs. Paralēli ar apgriezieniem darbojās arī Riharda Vālanda vadītais Latvijas invalīdu klubs, kurš rīkoja dažādus ekstremālus pasākumus: lēkšanu ar izpletni, kāpšanu Monblānā, braucienu ar prezervatīvu plostu uz Roņu salu. Kopā ar LIK es piedalījos lēkšanā ar gumiju no Siguldas gaisa tramvaja vagoniņa, bet Moblāna ekspedīcijai ieteicu kādu puisi no Nedzirdīgo savienības.

Deviņdesmitie gadi pagāja ātri un aizraujoši kā raibā karuselī. Biju iegājusi apritē.

Autovadītāju kursi

1994. gadā Nedzirdīgo savienība noorganizēja autovadītāju kursus. Nolēmu izmantot izdevību un pieteicos.

Iepriekšējās pieredzes man nebija, taču stūri no pedāļiem atšķīru. Tulku man nevajadzēja – ar dzirdes aparātu pasniedzēja teikto sapratu. Grāmata par satiksmes noteikumiem man bija.
Teorētiskā daļa bija latviešu valodā, bet auto – vēl Žiguli - vadīt mācīja krievvalodīgs pasniedzējs. Par laimi, sapratu. Tiesa, bieži nācās pārjautāt, un tas pasniedzējam nepatika. Ja eto uže skazal – viņš bieži atkārtoja.

Viens no grupas uzrakstīja sūdzību Berģu autoskolas vadībai. Teorijas pasniedzējs savu kolēģi aizstāvēja – bet ko jūs gribat, viņš bija vienīgais, kurš piekrita jūsu grupu mācīt! Visi citi atteicās!

Caur pazīšanos tika sarunāts vēl viens pasniedzējs, pie kura varēja ņemt papildstundas. Braucu ar viņu vairākas reizes, kamēr jutu, ka mašīna klausa.

Eksāmenā teorētisko daļu noliku ar otro reizi, bet vadīšanu – ar pirmo.

Taču auto neiegādājos, kaut gan lietotu būtu varējusi nopirkt. Jau nākamajā gadā radās iespēja braukt ekskursijās uz ārzemēm, un es devu priekšroku ekskursijām grupās. Turklāt es lieliski pārzināju sabiedriskā transporta maršrutus. Biļešu cenas bija cēlušās, bet benzīna cenas arī uz vietas nestāvēja. Bez tam šausmas uzdzina doma, ka auto īpašniekiem regulāri jāveic tehniskās apskates, jābrauc uz servisiem, jāmeklē stāvvietas. Tas nebija domāts man.

Vēlāk sastapu daudzus, kuriem auto bija, bet naudas benzīnam – ne. Es jau biju izbraukājusies pa daudzām Eiropas valstīm, bet redzēju tādus, kuri nebija bijuši Ogrē, Alūksnē vai Liepājā. Man patika Vidusjūra, bet nekādas vainas nebija arī Baltijas jūrai, uz kuru ātri varēja aizbraukt ne tikai ar vilcienu, bet pat ar pilsētas autobusu.

Radio un TV

Pēc kursu beigšanas sev uzdāvināju mazo FM radioaparātiņu ar puļķaustiņām. Tolaik bija saradušās daudzas jaunas radiostacijas: SWH, Skonto, Radio PIK un vēl vairākas citas. Klausījos gan uz ielas, gan darbā.

Lai cik paradoksāli liekas, jau sen biju sapratusi, ka man ir nevis redzes, bet dzirdes atmiņa. Ja biju uzlikusi austiņas un klausījos mūziku, populārās dziesmas atpazinu pēc dažām taktīm. Ziņu raidījumus sapratu labi, intervijas – kā nu kuru.

Redzes atmiņa man bija šausmīga. Jaucu cilvēkus, bieži neatpazinu tos, kurus it kā vajadzēja pazīt. Nu nav tā, ka cilvēkiem ar sliktu dzirdi saasinās citas maņas – vismaz uz mani tas neattiecas. Zīmju valodu nespēju saprast, pat ja zīmes rādīja lēni, pa vienai.

Televīzijā deviņdesmito gadu pirmajā pusē parādījās jaunas komercstacijas: NTV-5, IgeTV, PiccaTV, Kanāls-4. No tām skatījos galvenokārt NTV-5 ziņas – joprojām ar galvas telefonu. Seriālus praktiski nekatījos – nebija subtitru. Pamatā joprojām priekšroku devu Latvijas TV pārraidēm. Ar dzirdes aparātu ne TV, ne radio neklausījos – traucēja blakustrokšņi.

Vājdzirdīgajiem ir atsevišķas biedrības!

Kopsolī pamanīju rakstu par Igauniju, un uzzināju, ka tur izveidota atsevišķa biedrība vājdzirdīgajiem. Gan nedzirdīgo, gan vājdzirdīgo biedrības mīt vienā ēkā, bet savā starpā nedraudzējas.

Jānis Bariss, kurš bija nodibinājis surdocentru, teica, ka no Igaunijas vājdzirdīgo biedrības saņemta vēstule, kurā aicina mūsu un Lietuvas vājdzirdīgos satikties Igaunijas dienvidu pilsētiņā, taču neviens uz turieni neaizbrauca. Nedzirdīgo savienības vadība uzsvēra, ka viņi ir nedzirdīgo sabiedrība, un lika manīt, ka citi viņus neinteresē.

Faktiski piestaigāju tikai uz Kopsoļa redakciju pie runājošajiem. Kaut gan tur nāca arī vājdzirdīgie, tie prata zīmju valodu, jo bija mācījušies Valmieras skolā. Bija arī atsevišķi cilvēki no parastajām skolām, bet visi gados vecāki, un sen iedzīvojušies starp nedzirdīgajiem. Ja aizgāju uz pasākumiem Rītausmā, tad sēdēju tikai redakcijas korespondentu tuvumā.

Vēlāk uzzināju, ka rietumvalstīs vājdzirdīgo organizācijas ir senas, ļoti izplatītas, un to biedru skaits pārsniedz vietējo nedzirdīgo organizāciju biedru skaitu. Bijušajās padomju republikās tā nebija.

Igauņi vēl daudzus gadus bija vienīgie, kuri spēja nodibināt atsevišķu biedrību. Protams, viņiem daudz palīdzēja somi.

Vājdzirdīgo asociācija Valmierā un Māra

Nekādi nevarēju atrast domubiedrus, kuri izrādītu interesi par grupu runājošajiem vājdzirdīgajiem, taču parādījās info, ka Vājdzirdīgo asociācija ir nodibināta Valmieras skolā. Tika aicināts interesentus sapulcēties arī Rīgā, Rītausmā. Tur gan sanāca tikai trīs cilvēki: es, viena no man jau pazīstamajām Kopsoļa korespondentēm un viņas draudzene – abas Valmieras skolas absolventes. Parunājāmies. Balsī – es tiešām nevarēju saprast, kāpēc viņas tika sūtītas uz Valmieras skolu, jo abas ar aparātiem dzirdēja un runāja labi.

Nākamā tikšanās Rītausmā bija paredzēta ar Bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku un draugu asociācijas vadītāju, taču viņa neatnāca, un uz tikšanos bija ieradusies vienīgi man nepazīstama meitene. Sēdējām kluba vestibilā un gaidījām, vai vēl kāds atnāks, vai ne. Tad sākām runāties. Izrādījās, ka meitene bija man jau no senajiem rakstiem pazīstamā Māra Ruva, kura arī bija paguvusi iestāties LNS un uzrakstīt pāris rakstus Kopsolim. Beidzot iepazināmies.

Rītausmā tikšanās vairs netika organizētas, taču mūs aicināja braukt uz Valmieru, uz sapulci tur. Aizbraucām. Tad jau bija vairāk cilvēku, skolas absolventi. Izrādījās, kāda ārzemju latviete savu skolas teritorijā esošo divstāvu mājiņu, bija novēlējusi skolai ar nosacījumu, ka tur jāiekārto rehabilitācijas centrs. Vai kas tamlīdzīgs. Lai to izdarītu, vajadzēja dibināt biedrību.

Izstaigājām skolu, apskatījām namiņu, parunājām un braucām mājās. Pēc tam Valmierā uz sapulcēm bijām vēl divas vai trīs reizes. Māra teica, ka viņai bija interesenti apskatīt skolu, kurā savulaik it kā būtu vajadzējis mācīties, Bet turpmāk vairs nebraukšot, jo sapulces te drīzāk ir skolas absolventu saiets.

Vēl notika kāda ekskursija, vienu reizi saietu sarīkojām Rīgā, bet tad biedrības darbība pieklusa, vairs nekur netikām aicinātas un informācijas Kopsolī arī nebija. Zinu, ka mainījās vadītāji. Tagad no interneta var uzzināt, ka biedrība formāli it kā vēl pastāv, bet sabiedriskā labuma statuss tai ir atņemts. Dzirdes vai rehabilitācijas centrs sen ir iekārtots citās telpās turpat pie skolas.

Mēs ar Māru sazinājāmies ar Bērnu vecāku asociāciju un piedalījāmies dažos tās pasākumos. Stāstījām par savu pieredzi. Pa to laiku vecāku asociācija bija izdevusi ļoti labu brošūru "Rokasgrāmata nedzirdīgu un vājdzirdīgu bērnu vecākiem".

Jāņa Brodeļa radio raidījumā "Kā jūtas invalīds" pastāsīju par vājdzirdīgajiem, ar ko mēs atšķiramies no nedzirdīgajiem. Tekstu jau iepriekš uzrakstīju. Stāstāmā bija ļoti daudz, vienā raidījumā neietilpa. Brodelis sadalīja stāstījumu divās daļās un pilnīgi neko nesaīsināja. Iznāca divi raidījumi.

Dators, internets, Dienas forums un Draugiem.lv

Bija sācies datoru laikmets. Pieteicos trīs nedēļu ilgos kursos vakarā. Iemācījos pamatus: ieslēgt, izslēgt, drusku wordu, drusku ekseli, drusku e-pastu. Operētājsistāma laikam bija Windows 95. Darbā Preses namā ceha priekšnieces un meistaru kabinetā datoru vēl nebija, bet es jau šo to pratu.

Dators tagad bija arī Kopsoļa kabinetā. Parādīju savu apliecību, un man atļāva rakstīt uz tā. Dažus rakstus uzrakstīju uz vietas.

Nesu kādu rakstu arī uz Linvas redakciju, kura bija iekārtojusies Tomsona ielā pirmā stāva dzīvoklī, vienā telpā ar nesen dibināto Invalīdu un viņu draugu apvienību Apeirons. Sapazinos ar tur strādājošajiem: Ivaru, Ņinu, Aiju, Raimondu. Viņus jau biju redzējusi Invalīdu dienas pasākumos.

Bija radies interneta portāls Delfi, ar iespēju rakstīt komentārus. Tad Apollo noorganizēja pasākumu pie Kongresu nama, kur katrs varēja piesēsties pie datora, paklejot internetā, atvērt savu e-pasta adresi. Tieši tur, parkā, izveidoju savu pirmo e-pastu e-apollo. Vēlāk laikraksts Diena izveidoja savu forumu. Uzreiz sapratu: tas ir kaut kas super labs, man tajā jābūt! Tā ir iespēja kontaktēties ar citiem interesantiem cilvēkiem rakstiski! Gāju arī uz tolaik atvērtajām interneta kafejnīcām un reizēm tur nosēdēju pat sešas stundas pēc kārtas. Galvenokārt rakstīju Dienas forumā, retāk kaut ko Delfos.

Dienas forums, vismaz sākotnēji, bija izcils! Un kompānija arī: Iveta, zuref, NimfA, Zanda, Ivars K, hrabis, U! un vēl citi. Ievilku tur arī Māru. Kaut gan lielākā daļa parakstījās ar nikiem, varēja minēt arī savu e-pasta adresi. Ja tā bija īsta, varēja sazināties personīgi.

Vairākus Dienas foruma dalībniekus vēlāk sastapu dzīvē. Ar Zandu klaiņojām pa Bolderājas ekspotīcijām, Iveta sadraudzējās ar Māru, jo abām bija takši, bet NimfA izrādījās sociālā darbiniece Ieva, ar kuru ne tikai sazinos līdz pat šim laikam, bet esam vienādi gaisā pasistas un kopīgi daudz kur ceļojam. Pie tam - cik pasaule maza! - izrādījās, ka mums jau bija vismaz četras kopīgas paziņas.

Kādu Māras sarakstīto gabalu Dienas forumā ievēroja un publicēja avīzē. Vēlāk ar viņu bija arī neliela Teklas Šaiteres intervija.

Dienas forums bija interesants, bet vēlāk tur saradās čatotāji, kuri spēja izsmērēt jebkuru iesākto tēmu un aizveda tās nesakarīgās savstarpējās tērgāšanās. Bez tam virtuāli uzbruka citiem dalībniekiem. Vairs nebija interesanti, un labākie sarunu biedri pamazām aizmuka projām.

Tad man jau bija savs dators. Humpala, bet strādāja, un internetam pieslēgt varēja.

Ap to laiku parādījās sociālais portāls Draugiem.lv. Uzreiz sapratu, ka man Draugos jābūt. Dienas forums drīz tika likvidēts, taču līdz tam paspēju atrast un savākt sev draugos vairākus foruma dalībniekus, nu jau ar īstajiem vārdiem. Un, protams, meklēju vecos klasesbiedrus, bērnudārza laika paziņas. Daudzus atradu. Sameklēju arī vairākus vecākus, kuri ar preses un TV starpniecību vāca ziedojumus kohleārā implanta operācijām bērniem.

Ar klasesbiedriem sarīkojām tusiņu – pirmo gandrīz trīsdesmit gadus pēc skolas beigšanas. Aicināju draugos arī nepazīstamus cilvēkus, ja viņiem bija interesantas fotogalerijas vai ieraksti domubiedru grupās. Citi savukārt aicināja mani. Dzīve kļuva vēl interesantāka.

Cālis un Bērni ar dzirdes traucējumiem

Parādījās arī privātais portāls Cālis ar savu forumu. Ieskatīties tur varēja bez reģistrācijas, un ievēroju, ka ir arī sadaļa Bērni ar īpašām vajadzībām. Tur jau bija ļoti aktīvas sarunas par bērniem ar smadzeņu bojājumiem un ar autismu. Piereģistrējos un izveidoju tēmu Bērni ar dzirdes traucējumiem.
Sākums īpaši veiksmīgs nebija, jo vispirms sačatojās vecāki no citām sadaļām, kuri bija pamanījuši jauno tēmu. Tad speciāli aicināju forumā iesaistīties dažus vājdzirdīgo bērnu vecākus, kurus biju sameklējusi Draugos. Pamazām tēma aizgāja, un forumā nu varēja apspriesties par dažādām ar bērnu dzirdi saistītām lietām un rehabiliāciju.

Diemžēl forumā neiesaistījās Bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku un draugu asociācijas vadītāji, kaut gan viņus par to informēju. Šī biedrība drīzumā tika likvidēta. Tāpat notika ar biedrību Palīdzība nedzirdīgi neredzīgajiem cilvēkiem.

Bez interneta un bez sociālajiem tīkliem vairs nekādi nevarēja iztikt. Žēl, ka tādu nebija gadus desmit agrāk.

Cālī tēma Bērni ar dzirdes traucējumiem joprojām ir pieejama un izlasāma šeit:. https://calis.delfi.lv/forums/tema/4281478-berni-ar-dzirdes-traucejumiem/

Pretstāve. Kohleārais karš

Rūpju bērnā un arī lielākajos laikrakstos intervijas sniedza Bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku un draugu asociācijas vadītāji. Viņi uzskatīja, ka bērni ir jāmāca runāt. Jeļenas Moras nedzirdīgais dēls mācījās parastajā skolā, Andrejs Voronovskis, par kuru astoņdesmitajos gados bija rakstīts Kosteņeckas rakstos, skolu jau beidza. Arī Bērnu dzirdes centra darbinieki uzskatīja, ka vājdzirdīgie bērni var iemācīties runāt. Dzirdes aparāti kļuva arvien kvalitatīvāki un pieejamāki, turklāt ārzemēs jau vairākus gadus izdarīja kohleārā implanta operācijas, kas ļāva sadzirdēt pasauli iepriekš pat pilnīgi nedzirdīgiem cilvēkiem.

Deviņdesmito gadu otrajā pusē un jaunās tūkstošgades sākumā vairāki vecāki Latvijā meklēja iespēju izdarīt saviem bērniem kohleārā implanta operāciju, bet no LNS atbalstu nesaņēma - to nevajagot. Lai mācot zīmju valodu. Vecāki vēl ilgi bija spiesti vākt līdzekļus ar ziedojumu palīdzību

Daudzi nedzirdīgie pret implantāciju bija noskaņoti naidīgi. Naids nāca pāri okeānam no ASV, un izplatījās pasaulē, arī Latvijā. Nedzirdīgie uzskatīja sevi par īpašu, zīmju valodā runājošo sabiedrību, pat par nedzirdīgo tautu. Kohleārie implanti esot genocīds pret nedzirdīgo sabiedrību, jo likvidējot viņu galveno identitāti – kurlumu. ASV nedzirdīgie stāvēja pie slimnīcām ar plakātiem Nost ar kohleāro implantāciju!

Rakstus no ārzemju nedzirdīgo preses izdevumiem par tēmu, ka kohleārie implanti ir slikti, tulkoja, un drukāja Kopsolī. Bērnu dzirdes centru, vecākus un speciālo 234. bērnudārzu, kur implantu bērnus mācīja runāt, savos raidījumos nedzirdīgajiem vēl filmēja Viktorija Žarina, bet bija jūtams, ka šie viņas sižeti LNS vadībai diez kā nepatīk.

Vienā no LNS konferencēm tika nodrukātas vīzijas par nedzirdīgo sabiedrības nākotni, kurā varēja atrast tādus teikumus kā Nosoda kohleāro implantāciju. Kohleārā implantācija ir aizliegta, u.tml.

To, ka es vienā istabā varu būt laba, bet otrā – slikta, zināju jau sen. Tā bija arī te. Lai gan ar Kopsoļa redaktori attiecības joprojām saglabājās labas, jutu, ka blakustepā strādājošā toreizējā LNS Rīgas reģionālās biedrības vadītāja (vēlāk arī LNS viceprezidente) mani necieš. Es neizprotot nedzirdīgo sabiedrības vajadzības. Reiz, kad Rītausmā notika tikšanās ar Rīgas domes deputātiem, viņa man aizliedza uzdot jautājumus. Bet es nemaz negribēju jautāt par nedzirdīgajiem, es gribēju jautāt par tiltiem! Tolaik vēl nebija izlemts, vai celt tuneli kaut kur pie Hanzas ielas, vai kaut ko citu Ķengaraga pusē.

Vienā no TV raidījumiem nedzirdīgajiem ar nosaukumu KOPĀ ir pastāstīts par šo kohleāro pretstāvi, kas turpinājās desmitgadēm ilgi. To var noskatīties digitālajā raidījumu krātuvē DIVA http://www.diva.lv/video/kopa-n/kopa-n-2005-06-20

Vēlāk šie kari drusku pierima, bet mūsu vājdzirdīgo bērnu vecāki stāsta, ka no nedzirdīgo puses viņus joprojām mēģina pārliecināt kohleāros implantus nelikt.

Apeirons un Vides pieejamības ekspertu kursi

Arvien biežāk sāku piestaigāt uz Apeironu, kura birojs kopā ar Linvas redakciju gadsimtu mijā atradās mazā dzīvoklītī Tomsona ielā. Arī tur varēju izmantot datoru, kamēr tā vēl nebija pašai.

Piedalījos invalīdu dienas atzīmēšanā, semināros, lielā sporta pasākumā “Mēs – riteņkrēslos Tukumā” un citur.

Kādu dienu man pateica, ka būšot vides pieejamības ekspertu kursi. Varbūt es vēlos pieteikties? Protams, ka gribēju!

Kursi bija interesanti. Uz tiem sabrauca cilvēki arī no Jelgavas, Dobeles, Daugavpils, Gulbenes un citām pilsētām. Izrādījās, ka ārzemēs ir daudz labu piemēru, kādām jābūt uzbrauktuvēm, tualetēm, durvju ailēm, lai tur visur ērti justos arī tie cilvēki, kuri paši nevar staigāt. Notika pasākumi pilsētvidē un ne tikai Rīgā vien – pārbaudījām nesen uzbūvēto vai rekonstruēto objektu pieejamību.

Saņēmu vides pieejamības eksperta apliecību, un ar to ļoti lepojos.

Šajos pirmajos kursos galvenā uzmanība tika pievērsta cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Par to, kā pielāgot vidi cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem, informācijas tolaik bija maz. Tika norādīts, ka jābūt taktilajām vadlīnijām, uzrakstiem Braila rakstā, kontrastējošiem apzīmējumiem uz kāpnēm, uz stikla durvīm, u.tml.

Vēlāk bija vēl citi kursi. Tad dzirdes traucējumiem tika pievērsta lielāka uzmanība. Vēlāk pati par tiem stāstīju citiem.

Ar Apeironu un vairākiem dalībniekiem no vides pieejamības ekspertu kursa 2005. gadā braucām uz Briseli pie Eiropas parlamenta deputāta Roberta Zīles. Katrs deputāts varēja ielūgt un apmaksāt ceļu un uzturēšanos dažādu NVO aktīvistiem, konkursu uzvarētājiem, partiju biedriem un citiem. Dažos gados uz Briseli aizbrauca tik daudz paziņu no citām NVO, ka varēja jokot: nu, kurš no mums vēl nav bijis Eiroparlamentā? Ja vēl nebiji – sāc kravāt koferi!

Attēlā: Briselē pie Eiroparlamenta. Tūlīt iesim iekšā.

Ceļojumi iekšpus un ārpus dzelzs priekškara

Padomju laikā biju bijusi tikai tuvākajās brālīgajās republikās: Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Ukrainā un Moldovā. Krievijā paviesojos Ļeņingradā un Maskavā – abās pat vairākas reizes. Kad neatkarība jau klauvēja pie durvīm, iedomājos, ka vēl gribas Volgu redzēt. Tikko bija paaugstinātas lidmašīnu biļešu cenas. Sapratu, ka biļetes lētākas nepaliks, toties tajā laikā tās bija vieglāk dabūjamas.

Nopirku Aeroflot biļeti līdz Kazaņai un tad ar kuģīšiem, autobusu un vilcienu cauri Čeboksariem, Gorkijai un Maskavai braucu mājup. Tā kā viesnīcās tolaik populārākais uzraksts bija Mest ņet, iepriekš izdomāju, ka spēšu gulēt arī staciju uzgaidāmajās telpās. Tā arī vairākas reizes bija jādara – jānakšņo kopā ar čigānu taboriem un pauniniekiem. Nekas, iztiku. Dažas reizes tiku arī viesnīcās – parasti gultasvietā kopējā telpā. Nekādas vainas un lēti.

Krieviski vienmēr runāju slikti, taču biļešu pirkšanai un reģistrācijai viesnīcā pilnīgi pietiekoši. Varēju arī uz papīra uzrakstīt.

Interesantākais gadījums bija Maskavā: ejot pāri laukumam Kurskas stacijas tuvumā, pietesās klāt kāds kungs, un Zdrastvuj, vas zavut Jeļena? Kratījos vaļā, lai meklē savu jeļenu citur. Pieklājīgi atvadījās. Bet gabaliņu tālāk man klāt milicis, sagrābj un Gģe vi spaķ buģeķe? Te jau bija grūtāk ieskaidrot, ka esmu tūriste un piepelnīties netaisos.

Par braukšanu uz ārzemēm tolaik nevarēja pat sapņot. Atceros, kā reiz stāvēju Tallinas ostā un skatījos, kā no piestātnes uz Helsinkiem atiet prāmis Georgs Otss – domāju, vismaz Somiju varbūt kaut kad sanāks redzēt…

Sanāca daudz ātrāk, nekā tolaik uzdrošinājos cerēt. Pirmais brauciens bija kopā ar nedzirdīgajiem uz Parīzi. Garā, daudzu stundu ilgā nīkšana uz robežas Lazdiju robežpunktā – un es esmu pirmajās īstajās ārzemēs – Polijā! Vēl viens robežpunkts – un es esmu Čehijā! Vēl viens – vai tiešām es esmu Vācijā, bijušajā VFR, rietumos? Un tad – Francija, Parīze, Monmartra, Eifeļa tornis, kuģītis pa Sēnu un vēl Eirodisnejlenda piedevām. Dzelzs priekškars bija kritis.

Eirodisnejlendā redzēju, kā parku un atrakcijas apmeklē vairāki bērni ratiņkrēslos, un bukletā ir norādīts, kuras atrakcijas viņi var izmantot.

Sekoja braucieni uz Austriju, Spāniju, Portugāli, Grieķiju, Norvēģiju, Horvātiju, Angliju un citām Eiropas valstīm. Atvaļinājuma laikā kaut kur braucu gandrīz katru gadu. Galvenokārt ar Impro, bet reizēm ar Relakstūri, Rīgas tūristiem, Remirotravel un citiem. Pirmie braucieni bija ar autobusu, daudziem naktsbraucieniem, nakšņošanām kempingos, divstāvu gultās jaunatnes hosteļos un pilnām somām ar līdzpaņemtajām desām, sausajām zupām un maizes klaipiem.

Tomēr uz rietumvalstīm braucu tikai un vienīgi grupās. Angliski sazināties nespēju ne pirmajos braucienos, ne vēlāk. Reiz nebiju pareizi sadzirdējusi izbraukšanas laiku, citu reizi vietu, tomēr grupa gaidīja, un pareizā vieta arī pietiekami ātri atradās.

Preses nama gals

Preses namā biju ienākusi tad, kad redakciju tornis vēl nebija pabeigts, un aizgāju tad, kad tas jau bija slēgts. Ja neskaita īslaicīgo strādāšanu citā darbavietā, tad Ķīpsalā, Balasta dambī 3, pavadīju veselus trīs gadu desmitus.

Attēlā: Uz Preses nama jumta

Bija daudzi trekni gadi, kad pasūtījumi bira blāķiem. Tad strādājam virsstundas, vēlu naktīs un sestdienās. Izdevumu tirāžas kļuva mazākas, taču kopējais daudzums tik un tā bija iespaidīgs.

Melnbaltās plānās avīzes sen bija nomainījušas krāsainas un biezas. Žurnāli bija krāsaini un glancēti. Vecās iespiedmašīnas nomainīja jaunas. Radās daudzi jauni izdevumi, bet citi beidza pastāvēt.
Ķīpsalā uzcēla Rīgas tehniskās universitātes korpusus, izstāžu halli un rindu mājas. Blakus Preses namam sāka celt jaunu ēku bankai.

Tūkstošgades mijā Preses nama tipogrāfija apvienojās ar Cēsīs un Silakrogā mītošo Čira jeb Aivara Zvirbuļa vadīto Jāņa sētu, un sāka drukāt arī grāmatas cietajos vākos.

Jaunpienācēji nomainīja vienu daļu no kādas mašīnas ar citu, lielāku. Taču produkciju no tās noņemt bija grūtāk, jo tika mainīta arī slīdlente ar atbalsta dēlīti, kas bija atsevišķa mašīnas daļa. Darbu, kuru iepriekš tur veica viens cilvēks, tagad veica divi, un, manuprāt, pilnīgi neergonomiski. Teica, ka jaunā parikte strādā ātrāk. Jā, tā bija, bet tikai nedaudz. Ar veco slīdlenti pie tās būtu ticis galā arī viens cilvēks. Labi, ka man tur bija jāstrādā reti. Strīdēties nebija jēgas. Darīju savu darbu, un klusēju. Un lasīju, saprotams. Vispār jau man klājās normāli. Algu maksāja regulāri, un naudas man pietika. Ražojām pasūtījumus arī Zviedrijai, Vācijai.

Neilgu laiku mums bija pašiem savs preses izdevums "Preses nama avīze". Izdomāju, ka varētu rakstīt par savas darbavietas vēsturi, un to arī izdarīju. Nodrukāja vairākos turpinājumos. Uz tipogrāfijas atklāšanas 30-gadi uztaisīju arī izstādi ar fotogrāfijām un avīžu izgriezumiem. To sagatavot palīdzēja viens no senajiem darbiniekiem.

Attēlā: Pie izstādes Preses nama 30 gadi

Tika atvērtas arī vairākas jaunas tipogrāfijas, un daļa izdevumu sāka drukāties citur. Saliekot tekstus un maketus datorā, pārsūtot tos internetā, redakciju darbiniekiem vairs nebija aktuāli strādāt tipogrāfijas tuvumā. Cits pēc cita viņi sāka pārcelties tur, kur īres maksa bija zemāka. Arī Preses nama tipogrāfija gatavojās pārcelties, un sāka būvēt ēku lidostas tuvumā. Tika atjaunota un atklāta arī bijusī tipogrāfija Silakrogā – dzīve ārpus Rīgas bija lētāka. Iespiedēji pamazām pārvācās uz turieni, viņiem sekoja cieto sējumu iecirknis un citi. Mīkstie sējumi, pie kuriem strādāju es, Preses namā palika pēdējie.

Silakroga tipogrāfiju apmeklēju divas reizes: vienreiz biju uz kādas grāmatas atklāšanu un otrreiz, kad vairākus darbiniekus Ķīpsalā iesēdināja automašīnā, un aizveda steidzīgi izpildīt kādu pasūījumu.

Kaut kas tajā Silakroga būšanā man nepatika. Ēka no ārpuses izskatījās skaisti, bet, kad es iegāju dāmu garderobē, tad apstulbu. Tā bija ļoti šaura. Skapīši veci, ar salauztām durvīm. Mums taču Preses namā bija palikuši simtiem daudz labāku skapīšu ar visiem spogulīšiem un pakaramajiem, kuri nu stāvēja tukši. Redzēju te necieņu pret darbiniekiem. Negribēju tur strādāt.

Un tad uznāca krīze. Tā brieda jau iepriekš, un skāra ne tikai mūs vien. Preses namam izsludināja maksātnespēju. Jaunceltne lidostas tuvumā palika nepabeigta. Vienīgi Silakroga tipogrāfija turpināja darboties, bet tā transformējās par citu uzņēmumu. Vispirms PN Baltic, tad PNB Print. Ražo produkciju ārzemēm. Klusībā ceru, ka vismaz skapīšus būs nomainījuši.

Preses nama tipogrāfijā kopā ar dažiem pēdējiem mohikāņiem nostrādājām vēl mēnesi pēc oficiālās slēgšanas. Bija jāpabeidz vairāki pasūtījumi. Kāds no klientiem esot teicis, ka nekur nestrādājot tik labi, kā pie mums.

Nosvinējām Preses nama slēgšanu. Paralēli steigā sāku kārtot invaliditātes piešķiršanas jautājumu un gatavoties grāmatas iznākšanai.

Attēlā: Preses nama slēgšanas pasākumā kopā ar bijušo direktoru Kazimiru Dunduru

3. grupa

Bērnībā, neskatoties uz slikto dzirdi, invaliditāte man netika kārtota vispār. Nebija jau lielas jēgas, jo pabalstus tolaik nemaksāja. Bērni, kuri gāja speciālajās skolās, skaitījās pilnīgā valsts apgādībā. Es iztiku ar parasto skolu. Pēc tam sāku strādāt, naudu pelnīju – ko vēl man vajadzēja?

Tomēr sarunāties joprojām bija grūti. Bija lietas, kuras nevarēju paveikt. Bija probēmas. Un Nedzirdīgo savienībā redzēju, ka daudziem runājošajiem Valmieras skolas absolventiem 3.invaliditātes grupa ir.

To, ka vājdzirdīgajiem cilvēkiem, kuri nav šo speciālo skolu beiguši, grupu dabūt ir grūti, vai pat neiespējami, sacīja daudzi. Vienam pārmests, ka viņš labi runā, citam – ka ir dzirdes aparāts, trešajam… Vispār, cilvēkam esot jābūt galīgi kurlam, mēmam un dullam, tad varbūt to grupu iedošot.

Tomēr Māra un vairāki citi vājdzirdīgie bija spējuši tikt galā. Nolēmu riskēt. Savācu vecās audiogrammas un visus papīrus, kurus varēju sadabūt. Labi, ka man bija saglabājies šis tas no skolas laikiem, kad biju vēl nepilngadīga. Un izdevās! Invaliditātes grupa tika piešķirta. Turklāt – no bērnības. Saņēmu apliecību, gāju uz VSAA, nokārtoju arī pensijas saņemšanu. Tas bija kā drošības spilvens turpmākajiem gadiem. Žēl, ka nebiju nokārtojusi to jau agrāk. Vajadzēja.

Starp citu, vēl pirms gadiem 10-20 bija LORi, kuri neprata noteikt dzirdes zuduma pakāpi, un nenorādīja to papīros. Kārtojot invaliditāti, ņēmu līdzi Daces Uzores grāmatu ar tabulām.

Grāmata

Jau iepriekš tiku minējusi, ka man bija 1991. gadā sarakstītās grāmatas manuskripts, kuru kopēju, meklēju izdevējus, pazaudēju, atkal atradu, kopēju, meklēju… Un tā daudzus gadus. Laiku pa laikam meklēšanas procesus atliku, jo citu interesantu nodarbošanos man netrūka. Dažus janvāra notikumu fragmentus biju pārrakstījusi atsevišķi un iemetusi radio ēkas pastkastītē – tos Atis Skalbergs vairākkārt lasīja pa radio. Arī augusta puča fragmenti bija nodrukāti. Bet viss darbs kopumā nebija izdots.

Bija neskaitāmi aicinājumi 1991. gada notikumus pierakstīt, atcerēties, dokumentēt, tika izdoti dažādi atmiņu krājumi, bet es pie īstajiem cilvēkiem klāt netiku. Kaut kas sāka virzīties, kad Tautas frontes muzejs aicināja atnest kādus materiālus. Aiznesu manuskriptu uz turieni. Ievēroja, un salika datorrakstā, disketē. Tas jau bija daudz. Tad materiālus sāka vākt žurnālists Modris Ziemiņš. Sazinājos. Jā, viņu tas interesēja, un vairāki fragmenti tika iekļauti viņa grāmatas pirmajā izdevumā.

Draugos sāku sarakstīties ar vēsturnieku Andri Tomašūnu, bijušo Augstākās Padomes deputātu. Viņu šis mans darbs, kuru nu jau varēju pārsūtīt internetā, ieinteresēja nopietni. Ieteica, kur griezties, un tā bija Zvaigzne ABC. Vēsturnieks Valdis Klišāns darbu pieņēma. Parakstīju līgumu, ar redaktori šo to pielabojām, meklējām fotogrāfijas, sagatavojām pieminēto personu sarakstu. Gandrīz pēdējā brīdi Gunārs Janaitis atsūtīja bildi, kuru ļoti gribēju iegūt – ar omonieti Preses nama konferenču zālē. Tā tika uzlikta uz vāka.

Pa vidam vēl bija dažas aizķeršanās krīzes dēļ, un tad saņēmu informāciju – grāmata drīz iznāks.
Pāris nedēļu laikā saņēmu invaliditātes apliecību, beidzu darbu Preses namā, nosvinēju grāmatas atvēršanu, kopā ar barikāžu laika žurnālistiem biju uz pieņemšanu Saeimā un gāju uz Nodarbinātības valsts aģentūru iestāties bezdarbniekos.

Attēlā: Grāmatas atvēršanas pasākumā Barikāžu muzejā

Apeirons

Vēl strādājot Preses namā, sapratu, ka mana nākamā darba vieta būs Invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons. Visus tur pazinu, bieži piedalījos dažādās akcijās, konferencēs, semināros un citos pasākumos. Laiku pa laikam Apeirons pieprasīja piešķirt subsidētās darba vietas, un laiku pa laikam viņiem arī tās piešķīra.

Mani interesēja apkārtējās vides sakārtošana, un es tur noteikti varēju kaut ko izdarīt. Katrā ziņā vairāk, nekā krāmējot plauktus veikalā vai slaukot ietves. Cits darbs man nespīdēja. Specialitātes taču man nebija. Šo darba piedāvājumu pieņēmu ar prieku.

Apvienība jau sen bija mainījusi adresi un atradās Krišjāņa Valdemāra ielā, puspagrabiņā, vienā ēkā ar vairākām Labklājības ministrijas pakļautībā esošajām iestādēm. Es tur jutos kā mājās.

Vietu piešķīra, un es sāku strādāt pie datora. Pamatā vajadzēja ievietot dažādu informāciju mājaslapā un sociālajos tīklos. Biju reģistrējusies arī Facebook un Twitter. Papildus notika vides pieejamības akcijas, izglītojošie semināri un daudz kas cits. Vasarās tika rīkota nometne.

Attēlā: Kādā no pasākumiem Saeimā

Sāku apkopot informāciju par citām biedrībām, kuras apvienoja cilvēkus ar invaliditāti, kā arī pacientu un slimo bērnu vecāku organizācijas. To bija saradies simtiem. Diemžēl daudzas jau bija pārstājušas eksistēt, citas pastāvēja, bet bija mainījušas adresi, bija minēts nederīgs e-pasts.

Jau sen biju pārliecinājusies, ka daudzas biedrības balstās uz dažiem aktīvistiem, vai pat tikai uz viena cilvēka uzņēmības. Ja šis cilvēks izdeg, biedrība izčākst. Bet problēmas paliek. Bija tukšas nišas, kurās nedarbojās neviena biedrība.

Pasaules čempionāts ziemas peldēšanā

Nezinu, kas man patīk labāk: ceļot vai peldēt. Abi varianti labi. Jau sen vēlējos ielīst iekšā kādā āliņģī. Necietu tuntulēšanos. Vienmēr, arī bērnībā, pie pirmās iespējas metu nost cimdus. Labi, ka manā laikā nebija kombinezonu, kuros tagad mazuļus ietērpj jau siltā rudenī. Es tur būtu izvārījusies.

Vēl strādājot Preses namā, kādā no avīzēm izlasīju, kurā dienā un cikos notiks kāds ziemas peldētāju sarīkojums Bābelītes ezerā. Nolēmu aizbraukt un varbūt beidzot arī āliņģī ielīst. Aizbraucu, apskatījos, kā cits pēc cita ūdenī lien pieredzējušie roņi, tad daudz neprātoju, ģērbos nost un arī līdu iekšā ūdenī. Nekādas vainas. Drusciņ papeldēju un izlīdu laukā.

Apskatījos sarakstu, kur un kad notiks nākamie pasākumi, un tad sāku braukāt uz Jūrmalu, Ogri, Jelgavu un citur. Nevienā klubā neiestājos, bet dažreiz sacensībās nopeldēju īsāko distanci.

Un tad kļuva zināms, ka viens no Pasaules čempionātiem ziemas peldēšanā notiks Latvijā, Jūrmalā. Varot pieteikties.

Sapratu, ka otras tādas izdevības vairs nebūs. Pieteicos tam Pasaules čempionātam. Aizbraucu. Distanci ledainajā ūdenī Lielupē nopeldēju. Rezultātu gan labāk neprasiet. Tikai piebildīšu, ka daži bija par mani lēnāki.

Attēlā: Jaungada peldiņš Daugavā

Pastaigas dažādās kompānijās

Man patika pastaigas un ne pārāk sarežģīti pārgājieni. Internets deva iespēju iesaistīties līdz šim nepazīstamās grupās. Bija cilvēki, kuri vienkārši ielika FB aicinājumu kaut kur sapulcēties un iet: piemēram, vairākos posmos gar jūru no Ainažiem līdz Mangaļsalas molam, apkārt Rīgai, u.tml. Vairākas reizes izmantoju šādu iespēju. Rīgu, Jūrmalu, Ogri, Saulkrastus un citas tuvākās vietas biju izstaigājusi krustām šķērsām. Labprāt aicināju līdzi citus un rādīju Bolderāju, Mārupītes apkārtni, Dārziņus, Berģus, Volerus, Daugavgrīvu un citur. Vairākas reizes dažādās kompānijās paguvu noiet leģendārā Bolderājas dzelzceļa trasi.

Strādājot Apeironā, apvienoju patīkamo ar lietderīgo: daudzas pastaigas sarīkoju kopā ar ratiņkrēslos sēdošajiem kolēģiem. Pie reizes pārbaudījām vides pieejamību parkos un promenādēs, fotografējām, rakstījām par to aprakstus un dalījāmies fb. Apeirona mājaslapā ir sadaļa Pastaigas ar vairāk nekā 100 bilžu pilniem aprakstiem, un tā gandrīz pilnībā ir manis izveidota.

Turpināju braukt dažādās ekskursijās uz ārzemēm. Nu jau sen bija pazuduši naktsbraucieni, kempingus nomainīja numuriņi viesnīcās, un tad jau uz tālākajām vietām lidoju ar lidmašīnu. Atļāvos arī izklaidi uz liela kruīza kuģa.

Attēlā: Kaut kur Kanāriju salās

ABLV Charitable Foundation, Palīdzēsim.lv un vājdzirdīgo bērnu ģimeņu nometne

Kādu dienu mani uzaicināja uz banku. Aizgāju. Ne jau noguldīt vai saņemt naudu, bet tikties ar bankas labdarības fonda darbiniecēm. Fonds jau vairākus gadus realizēja programmu “Palīdzēsim dzirdēt” un sponsorēja digitālo aparātu iegādi vājdzirdīgajiem bērniem. Un gribēja palīdzēt vēl. Mani uzaicināt bija ieteikusi Bērnu dzirdes centra vadītāja Sandra Kušķe.

Pastāstīju, ko vien zināju. Ar ko mēs atšķiramies no nedzirdīgajiem. Ka vājdzirdīgo bērnu vecākiem vajadzētu savu apvienību – reiz tāda bija, bet izbija. Ka būtu labi noorganizēt kādu nometni. Izrādījās, arī fonda darbinieces ir iedomājušās par nometni. Nu tad lai top!

Pirmā un otrā vājdzirdīgo bērnu ģimeņu nometne notika Carnikavas speciālās internātpamatskolas telpās. Bērnus pieskatīt palīdzēja brīnumjauki jaunieši no Palīdzēsim.lv. Bija nodarbības bērniem un izglītojoši pasākumi vecākiem. Notika arī pasākums Ziemassvētkos. To visu apmaksāja ABLV Charitable Foundation.

Attēlā: Vājdzirdīgo bērnu nometnē Carnikavā

Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas Sadzirdi.lv nodibināšana

Pēc pirmās nometnes biedrību vēl nodibināt neizdevās, bet pēc otrās tomēr salasījās aktīvistu pulciņš, kuri bija ar mieru izstrādāt statūtus, sarakstīt papīrus un beidzot izveidot biedrību. Jau pašā sākumā vienojāmies, ka tur būs gan vājdzirdīgo bērnu vecāki, gan pieaugušie vājdzirdīgie – jo bērni ātri izaug.

Nosaukums Sadzirdi.lv ir manis izdomāts. Vēl pirms biedrības reģistrācijas paspēju iegādāties interneta domēnu: radās aizdomas, ka citādi to var nopirkt citi. Un tā, ka Latvijas Vājdzirdīgo Asociācija jau bija Valmierā, tad pielikām klāt vārdu Atbalsta.

Biedrība tika reģistrēta. Vēl pirms tam paspēju izveidot Sadzirdi lapu FB, kontu Twitter, domubiedru grupu Draugos. Labdarības fonda izveidoto mājaslapu par “Palīdzēsim dzirdēt” pārnesām uz sadzirdi.lv. Arī sarunas Cālī joprojām turpinājās, tikai retāk.

Sākām piesaistīt biedrus. Aizbraucām ekskursijā uz Tartu Zinātnes centru AHHAA.

Fb bez Sadzirdi lapas pakāpeniski izveidoju vēl dažas grupas par asistīvajām tehnoloģijām, nedzirdīgi neredzīgajiem, kohleāro implantu lietotājiem.

Apeirona telpās sarīkoju vairākas tikšanās ar Patrīciju Jansoni un Diānu Peiragu, kuras jau pieaugušā vecumā bija ievietojušas implantus, ar būvakustiķi Arturu Pērkonu, ar Tildes Balss veidotājiem, ar Jeļenu Moru un citiem.

Dzirdes, Kohleāro implantu un citas Starptautiskās un Pasaules dienas

Internetā atradu, ka eksistē ne tikai Invalīdu, Diabēta, Tuberkulozes un Dauna sindroma dienas, bet ir arī tāda Pasaules Dzirdes diena 3. martā. Jāatzīmē!

Dzirdes dienas sāka atzīmēt arī Rīgas Stradiņa Universitātes studentu otorinolaringoloģijas pulciņš, rīkojot pasākumus Stradiņa slimnīcā un RSU.

Pirmajam no šiem pasākumiem sagatavoju prezentāciju par pieejamu vidi cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Šī prezentācija man joprojām ir, un regulāri tiek papildināta un uzlabota. Esmu to demonstrējusi arī citur – sociālajiem un pašvaldību darbiniekiem, studentiem un citiem, kurus tas varētu interesēt.

Dzirdes dienas datums 3. martā nav izvēlēts nejauši. Skaitļi 3 3 nosacīti atgādina divas ausis.

Vēlāk izrādījās, ka ir arī Starptautiskā Kohleāro implantu diena 25.februārī, Ašera sindroma diena septembra trešajā sestdienā, dzirdes informācijas nedēļa, labākas dzirdes mēnesis maijā, Balss un Tinīta dienas, utt.

Edīte un Rūta

Bijušie Preses nama darbinieki joprojām reizēm rīkoja grupu ekskursijas gan pa Latviju, gan pa ārzemēm. Kādā izbraucienā uz Vidzemes pusi biju uzaicinājusi līdzi Māru. Ekskursija kā ekskursija. Pēkšņi pamanīju, ka viena no grupas dalībniecēm atglauž matus un viņai ausī ir dzirdes aparāts! Tā bija Edīte Rozenfelde. Pateicu to Mārai. Kādā no nākamajām apskates vietām piegājām Edītei klāt, atrādījām arī savus dzirdes aparātus un sapazināmies.

Ar Edīti gandrīz 20 gadus bijām nostrādājušas vienā darba vietā, taču dažādās telpās, un līdz tam viena otru praktiski nepazinām. Kur nu vēl to, ka abas esam vājdzirdīgas.

Edīte kļuva par labu manu un Māras draudzeni, turklāt mums visām patika ceļot. Vēlāk tikāmies bieži.

Attēlā: Kopā ar Māru un Edīti ekskursijā Grācā

Lasot žurnālu Māja, pamanīju kādu sarunu ar Rūtu Mežavilku Tur bija pieminēts, ka arī viņa ir vājdzirdīga. Sameklēju Rūtu sociālajos tīklos un uzaicināju draugos. Rūta atsaucās, un sainteresējās par nesen dibināto Sadzirdi.lv. Tagad abas esam biedrības valdes locekles.

Nometnes, bērnu talantu konkurss un šis tas par kultūru

Notika vēl dažas vājdzirdīgo bērnu ģimeņu nometnes – Kokneses novada Bormaņos un Cēsu novada Āraišos. Sadzirdi.lv biedru skaits pieauga.

Divas reizes tika noorganizēts vājdzirdīgo bērnu talantu konkurss “Ko tu proti”, kas norisinājās kultūras pilī Ziemeļblāzma. Vājdzirdīgie bērni dejoja, deklamēja dzejoļus, dziedāja, spēlēja mūzikas instrumentus. Talantīgi bērni, kuriem dzirdes aparāti un implanti ļāva mācīties parastajās skolās un integrēties dzirdīgo sabiedrībā.

Vienam no zēniem, kurš piedalījās nometnē un talantu konkursā, bija ne tikai slikta dzirde, bet arī neredzība. Tajā pašā laikā viņš bija talantīgs ģitārists un mācījās mūzikas skolā. Viņš gandrīz katru gadu piedalījās arī labdarības koncertā “Nāc līdzās Ziemassvētkos!”

Attēlā: Vājdzirdīgo bērnu talantu konkursa dalībnieki

Vājdzirdīgiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies dzirdīgo sabiedrību, notiek arī citi muzikālie pasākumi, festivāli. Piemēram, Polijā jau daudzus gadus tiek organizēts bērnu, jauniešu un pieaugušo ar kohleārajiem implantiem festivāls “Beets of cochlea”, kurš pagājušajā gadā notika jau astoto reizi.

Rīgā ir viesojusies pasaulslavenā nedzirdīgā perkusioniste, Grammy balvas ieguvēja Evelīna Glenija – viņa muzicēja Lielajā ģildē kopā ar orķestri Sinfonietta Riga. Kopā ar Māru gājām skatīties koncertu, kur izpildīja speciāli Evelīnai sacerēto skaņdarbu “Veni, veni Emmanuel”.

Dīvainā statistika

Cik Latvijā ir cilvēku ar dzirdes traucējumiem? No viena bukleta uz otru kopš padomju laikiem jau kādus 40 gadus klejo skaitlis 30 000. Kur tas radies, man neviens nespēja izskaidrot. Precīzāk bija zināms tas, ka ap 2000 cilvēku Latvijā ir pilnīgi nedzirdīgi, un apmēram tikpat ir Nedzirdīgo savienības biedri. Jāpiebilst, ka visi nedzirdīgie nav LNS biedri, un savukārt starp LNS biedriem var būt arī dzirdīgi cilvēki – tulki, skolotāji u.tml.

Sākot interesēties par vājdzirdīgo biedrībām citās valstīs, pievērsu uzmanību milzīgajiem skaitļiem. Norvēģijā, kur ir 5 miljoni iedzīvotāju, uzskata, ka viņiem cilvēku ar dzirdes traucējumiem var būt vesels miljons! Šajā valstī ir arī pasaulē lielākā vājdzirdīgo apvienība HLF ar 66500 biedriem, kura izdod neskaitamas informatīvās brošūras un videofilmas. Zviedrijā, kur ir 9,2 miljoni iedzīvotāju, uzskata, ka viņiem cilvēku ar dzirdes traucējumiem esot 1340000 jeb 17% iedzīvotājiem. Dānijā kur ir 5,91 miljoni iedzīvotāju, katram 6 dānim, kas vecāks par 18 gadiem, esot dzirdes problēmas. Tas ir, vismaz 800000 iedzīvotājiem, no tiem 50000 cilvēkiem dzirdes zudums ir smags, un rada traucējumus darbā. Apmēram, 300000 cilvēku Dānijā lieto dzirdes aparātus un citus palīglīdzekļus. Somijā, kur ir 5,3 miljoni iedzīvotāju, cilvēku ar dzirdes traucējumiem esot Vājdzirdīgo asociācijā somu valodā runājošajiem ir 16000 biedru, bet zviedru valodā runājošajiem – 3100 biedru. Apmēram 3000 bērnu, kuri ir jaunāki par 16 gadiem, saņem speciālo izglītību vai īpašu atbalstu mācībām dzirdes traucējumu dēļ.

Kaut gan uzskaite dažādās valstīs ir atšķirīga, varētu pieņemt, ka dažāda veida dzirdes traucējumi ir 15 % iedzīvotāju. No tiem darbspējīgā vecumā – 10 %. Vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem – 30 %, bet grupā, kas vecāka par 75 gadiem – 50 % jeb pusei!

Nu tad drusciņ parēķināsim. Latvijas iedzīvotāju skaits tagad ir apmēram 1,9 miljoni vai drusku mazāk. Man iznāca, ka 15 % ir 285000.

Bērnu dzirdes centrā ar paliekošiem dzirdes traucējumiem reģistrēti vairāk nekā 1200 bērni.

Redzi mani un nedzirdīgi neredzīgo diena

Pusgadu pēc tam, kad bija izveidota Sadzirdi.lv, tika nodibināta Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo biedrība Redzi mani. Atšķirībā no mums, tā neizveidojās tukšā vietā, bet no Latvijas Neredzīgo biedrības gandrīz pilnā sastāvā atdalījās Rīgas grupa ar visu vadību un aktīvistiem. Vienkārši, kļuva par juridiski patstāvīgu nevalstisko organizāciju, kas spēja rakstīt, iesniegt un realizēt savus projektus.

Ap to laiku internetā biju sameklējusi, ka ir tāda Nedzirdīgi neredzīgo diena 27. jūnijā. Biedrība Palīdzība nedzirdīgi neredzīgajiem cilvēkiem bija likvidēta jau pirms desmit gadiem, taču cilvēki, kuriem vienlaicīgi ir gan nopietnas redzes, gan dzirdes problēmas, nekur nebija pazuduši. Ar statistiku gan kaut kas nebija kārtībā arī šeit. Pasaulē uzskatīja, ka uz miljonu iedzīvotāju ir ap 150 nedzirdīgi neredzīgo. Somijā kur iedzīvotāju ir tikai divreiz vairāk ka Latvijā, tādu esot ap 800, tajā skaitā ap 100 bērnu un jauniešu. Vai Latvijā varētu būt ap 400 cilvēku? Vai tiek apzināti visi, kuri uz vecumu zaudē acu gaišumu un sāk slikti dzirdēt?

Savulaik Noras Jansones biedrība apzināja vairāk nekā 40 cilvēkus, no tiem vairākus bērnus.

Labklājības ministrija uz jautājumu, cik šādu cilvēku ir Latvijā, atbildēja, ka pieci, un visi vecāki par 40 gadiem. Interesanti, kur tie Jansones saskaitītie bērni palika – ieskaitot viņas pašas 30 gadu veumu sasniegušo dēlu?

Vēlējos šo prolēmu aktualizēt, tāpēc uzrunāju "Redzi mani" biedrības vadītāju Līgu Ķikuti. Viņa ieinteresējas. Līdz pirmajai Nedzirdīgi neredzīgo dienai bija palicis maz laika, tāpēc izlēmām rīkot kādu vienkāršu pasākumu, kuram nevajag daudz gatavoties. Nolēmām, ka iesim gājienā ar plakātiem. "Redzi mani" rīcībā bija atstarojošās vestes – vilksim tās mugurā.

Gājiens ar devīzi “Sadzirdi un redzi mani” notika.

Attēlā: Daļa no gājiena Sadzirdi un redzi mani dalībniekiem

Nākamajos gados sarunājām, ka vienu gadu pasākumu rīkos "Redzi mani", otru gadu – Sadzirdi lv. "Redzi mani" sarīkoja pasākumus Nacionālajā bibliotēkā. Es savukārt rakstīju rakstiņus par ievērojamākajiem nedzirdīgi neredzīgajiem cilvēkiem pasaulē un par dažiem tādiem Latvijā. Ar Noru Jansoni kontakti man bija jau sen, aicināju uzstāties arī viņu. Nora piekrita un labprāt stāstīja par savas biedrības darbu. Un kāpēc tā beidza pastāvēt.

Jauna biedrība šiem cilvēkiem joprojām nav izveidota.

Ziemeļvalstu vājdzirdīgo sanāksme Rīgā

Internetā biju sameklējusi vairākus citu valstu vājdzirdīgo organizāciju pārstāvjus. Piefeisbukoju viņus, bet īpaši ar viņiem nekontaktējos. Taču, ja es varēju sameklēt citus, tad citi varēja sameklēt mani. Un tā reiz man vēstuli atrakstīja Eiropas Kohleāro implantu savienības EURO-CIU viceprezidente, somiete Sari Hirvonen-Skarbo. Rīgā notikšot Ziemeļvalstu pieaugušo padomes VDNR (Vuxendövas Nordiska Råd ) gadskārtējā sanāksme. Šajā padomē apvienojušies cilvēki ar vēlu iegūtajiem dzirdes traucējumiem, kuri lieto kohleāros implantus vai dzirdes aparātus un runā. Padomes īstenie locekļi ir Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas pārstāvji. Igaunijas Vājdzirdīgo asociācija piedalās ar asociētā biedra tiesībām.

Vai arī mēs no Latvijas varētu piedalīties?

Ja reiz sanāksme Rīgā, tad kopā ar Olafu sagatavojām prezentāciju un ieradāmies viesnīcā.

Visi sanāksmes dalībnieki sarunājās balsī, neviens neizmantoja surdotulkus. Tādu viņiem līdzi nebija. Tā vietā darbojās seši teksta pierakstītāji, kuri strādāja pa pāriem. Visu sarunu pierakstus angļu valodā projicēja uz sienas. Sanāksmes dalībnieki diskusiju tekstus varēja lasīt arī līdzpaņemtajās planšetēs vai laptopos. Teksta pierakstītāji turpināja darboties arī pārtraukumos un kafejnīcā.

Attēlā: Sanāksmes dalībnieku planšetēs un laptopos izlasāms saāksmē runātais teksts

Tā kā Latvijas konferenču zāļu telpas parasti neatbilst būvnormatīviem un akustiskās jeb dzirdes cilpas tur nav, tad Igaunijas Vājdzirdīgo asociācijas pārstāvis Janno Kūss bija paņēmis līdzi savai biedrībai piederošo portatīvo aparatūru, kura ievietojās vienā ceļojumu koferī. Vads tika izvilkts visapkārt konferenču telpai un pielīmēts pie grīdas ar līmlenti. Pateicoties tam, vājdzirdīgie, kuri lietoja dzirdes aparātus, varēja klausīties runāto bez blakustrokšņiem.

Tagad arī Sadzirdi iesaistījusies VDNR ar asociētā biedra tiesībām. Vēlāk Rīgā notika vēl viena VDNR sanāksme.

Kas ir runas-teksta tulks?

Mēs viņus parasti saucam par teksta pierakstītājiem. Šis speciālists cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem pieraksta visu, kas tiek teikts, lai varētu sekot runātajam. Viņu pakalpojumus izmanto sanāksmēs, lekcijās, medicīniskajās konsultācijās un arī privātajās sarunās. Apmeklētāji to parasti izlasa savās planšetēs, mobilajos telefonos vai datora ekrānos. Pasākumos, kuros ir daudz cilvēku, tulka rakstītais teksts tiek parādīts uz lielā ekrāna.

Surdotulks tulko zīmju valodā nedzirdīgajiem. Runas-teksta tulks raksta tekstu tiem, kas dod priekšroku lasīšanai.

Latvijā šāda pakalpojuma nav. Igaunijā jau ir vairāki teksta-runas tulki, un tas ir valsts apmaksāts pakalpojums, kuru var izmantot gan studenti, gan pensionāri.

Dzirdes aprūpes busiņš un vēl citas lietas, kuras mums nav

Interesējoties par vājdzirdīgo asociāciju Igaunijā, pamanīju, ka viņi iegādājušies mobilo dzirdes aprūpes busiņu, kurš kursē pa apdzīvotām vietām ārpus Tallinas un citām lielpilsētām. Mājaslapā tiek publicēts grafiks, kurās dienās un kurās vietās šis busiņš būs sastopams.

Šādi busiņi vai pat lieli furgoni un autobusi ir arī citās valstīs. Latvijā nav. Bērnu dzirdes centra vadītāja Sandra Kušķe gan ir teikusi, ka mums arī tādu vajadzētu, un viņa labprāt ņemtu to savas iestādes pārziņā.

Bērniem dzirde regulāri jāpārbauda arī laukos, - lai nebūtu tādu gadījumu, kā ar mani, ka gadiem ilgi pārmet nesekošanu stundās, un pat neiedomājas, ka var arī nedzirdēt.

Biežāka dzirdes aprūpe vajadzīga arī pieaugušajiem.

Igaunijā ir kopīgs Dzirdes rehabilitācijas centrs gan bēŗniem, gan pieaugušajiem. Uzsveram – dzirdes rehabilitācijas – kas vērsts uz iekļaušanos dzirdīgo vidē, plašu surdotehnikas izmantošanu, logopēda konsultācijām un citiem pasākumiem.

Attēlā: Mobilais dzirdes pārbaudes busiņš Igaunijā

Subtitri televīzijā, teātrī un masu pasākumos

Jāatzīstas: pēdējos gados es televīziju tiešraidēs skatos ļoti reti. TV raidījumus parasti skatos laptopā vai planšetē sev izdevīgā laikā. Un gandrīz tikai tos, kuriem ir subtitri. Citi raidījumi, ar atsevišķiem izņēmumiem, man neeksistē. Ziņas ērtāk izlasīt interneta portālos.

Man neder Eirovīzijas dziesmu surdotulkojums. Arī šeit vajadzīgi subtitri. Tikai subtitri! Lai klausītos mūziku, pieslēdzu austiņas.

Operā ir iespēja lasīt titrus virs skatuves. To arī izmantoju. Dažreiz esmu bijusi krievu drāmas teātrī, tur krievu teksts tiek tulkots un latviski rādīts virs skatuves. Pirms dažiem gadiem bija iespēja noskatīties divas izrādes ar subtitriem Nacionālajā teātrī – gājām uz to. Taču pēc tam subtitrus diemžēl tur pārstāja izmantot. Toties titru ekrānu uzstādīja Dailes teātrī, un pirmo subtitrēto izrādi "Smiļģis" jau noskatījos. Ceru, ka būs vēl citas.

Arī video sižetiem un masu pasākumos ir vajadzīgi subtitri. Tas ir vides pieejamības jautājums.

Atkal kā piemēru var minēt Igauniju. Viņu pēdējie Dziesmu svētki tika titrēti.

FM, cilpas, vizuālās saziņas ierīces un citi tehniskie palīglīdzekļi

Valsts piešķirtos dzirdes aparātus Latvijā var nomainīt ik pēc pieciem gadiem. Esmu jaunus pieprasījusi krietni retāk, tomēr kāda čupiņa 30 gados sakrājusies. Aparātiņi kļuvuši arvien mazāki un digitālāki. Nu jau vairākus gadus arī pieaugušie var pieprasīt aparātus abām ausīm – ne tikai vienai, kā tas bija agrāk. Arī šo iespēju esmu izmantojusi.

Kad notiek kaut kas svarīgs, lietoju abus jaunākos digitālos aparātus. Ikdienā tomēr biežāk lietoju vienu, turklāt kādu no vecajiem analogajiem. To var vieglāk ieslēgt un regulēt skaņu, arī mazāk baterijas noēd. Digitālajiem skaņas stiprumu regulēt joprojām neesmu iemācījusies, man to lietošana joprojām sagādā problēmas.

Latvijā ir ļoti maz telpu, kurās izmanto dzirdes cilpu. Teorētiski tādai jābūt konferenču zālēs un citās publiskajās telpās, bet to nav. Viena no retajām vietām, kur tāda ir – Nacionālās bibliotēkas konferenču centra zāle C. Kad tur notiek, piemēram, Apeirona un Tiesībsarga pasākumi, šī cilpa darbojas. Taču ir jāzina, kurā vietā sēdēt. Zāles tur ir vairākas, cilpa tikai vienā, un, ja telpas ir savienotas, jāsēž tur, kur šī zāle C atrodas. Ja vieta ieņemta pareizi un dzirdes aparāts ieslēgts T režīmā, skaņa ausī ir nevainojama!

Manā rīcībā ir arī divi FM uztvērēji un raidītāji. Pirmo saņēmu ziedojumā pirms apmēram desmit gadiem. Raidītāju noliek priekšā runātājam, uztvērējs pie manis, skaņa tiek noraidīta uz dzirdes aparātu. Šī skaņa ir laba, ja vien… ai, pasākumos pat ļoti solīdos, runātāji mēdz būt nedisciplinēti, runā vairāki reizē, uztvērēju nevar padot runātājam, utt. Un vēl tie daudzie vadi: divi lādētāji, divas aukliņas aparātu uzkāršanai kaklā, antena… Es to izmantoju reti.

Izmantoju valsts piešķirto modinātāju ar vibrozvanu. No rītiem tricinās tā, ka mironi var uzcelt. Labs.

Kad dzīvokļos bija jāuzstāda dūmu detektori, arī tad izmantoju valsts apmaksāto signalizatoru.

Dabūju arī “digitālo vizuālās saziņas ierīci” – vienkārši izsakoties, planšeti. To izmantoju ļoti daudz un dikti.

Bija arī kāda vilšanās. Surdocentra mājaslapā piedāvājumā bija uztvērējs Roger pen. Tā ir pildspalvas lieluma ierīce, kuru pavēŗš pret runātāju, tas uztver skaņu un noraida uz dzirdes aparātu. Jau sen uz to metu aci internetā. Pieprasīju. Diemžēl saņēmu nevis Roger pen, bet otru kastīšveidīgo raidītāju un uztvērēju…

Taču mans mīļākais “palīglīdzeklis” ir pavisam vienkāršas puļķaustiņas par dažiem EUR, kuras var nopirkt gandrīz visur, un kuras var pievienot mobilajam telefonam. Es ļoti daudz klausos radio viedtālrunī. Man patīk mūzika. Gaume gan man laikam ir slikta, jo mans mīļākais radio ir Latvijas Radio 2, un pēc tam radio Skonto.

Lietojot puļķaustiņas, mana dzirde trīsdesmit gadu laikā nav pasliktinājusies. Audiogrammas rāda, cik slikta tā bija senāk, tik slikta tā ir tagad. Bet es ļoti reti uzgriežu kaut ko metālisku. Pamatā priekšroku dodu melodiskām dziemām.

Kad mums beidzot būs kāda brošūra?

Šādu jautājumu vājdzirdīgo bērnu vecāki ir uzdevuši vairākkārt. Jo pirmā un pēdējā mūsu prasībām atbilstošā "Rokasgrāmata vājdzirdīgu un nedzirdīgu bērnu vecākiem" iznāca 1996. gadā. Vairāk nekā 25 gadi pagājuši! Kopš tā laika daudz kas mainījies. Implanti vecajā rokasgrāmatā nav pat pieminēti, nākusi klāt jauna surdotehnika, jauni tehniskie palīglīdzekļi. Bērnu dzirdes centra speciālisti ir ar mieru šādu brošūru sarakstīt. Taču, kur dabūt līdzekļus izdošanai? Viegli pasacīt: rakstiet projektu. Tas ir uzrakstīts, vairākas reizes iesniegts, un vairākas reizes – noraidīts. Jo citi arī raksta projektus un citiem arī vajag, Gribētāju diemžēl ir daudz.

Nav vairs arī bankas, kura sponsorēja pirmās nometnes un labdarības fonda. Īslaicīgi parādījās cits fonds, bet tā konti tika iesaldēti ar visiem bērnu vajadzībām saziedotajiem līdzekļiem.

Mājsēde un attālinātās ZOOM konferences

Pandēmijas laikā triecientempā vajadzēja apgūt ZOOM un Microsoft Teams lietošanu. Sapulces darbā, konferences, semināri un daudz kas cits notika attālināti.

Pieslēgties iemācījos ātri, roku pacelt, kameru un mikrofonu ieslēgt un izslēgt arī. Ar dzirdēšanu bija kā nu kuro reizi, bet ļoti patika iespēja rakstīt čatā abās programmās.

Bija iespēja pieslēgties VDNR organizētajai sanāksmei – tajā tika lietoti paraksti angļu valodā.

Vienu šādu sanāksmi ZOOM ar parakstiem latviešu valodā noorganizēja Labklājības ministrija – šķiet, tikai vienu. Vismaz man nav informācijas, ka varētu būt bijusi vēl kāda.

VDNR šādu ZOOM pasākumu laikā izmantoja arī Text on Tap programmu. Varēja skatīties bildi vienā ekrānā, bet citā ekrānā skrēja teksta pieraksta rindas.

Reiz citā, jau klātienes pasākumā, somu runas-teksta tulki parādīja, ka Text on Tap var automātiski tulkot latviešu valodā, un iznāca diezgan sakarīgi. Tiesa, šis prieks bija par atsevišķu samaksu.

Zināmas prolēmas sagādā sanāksmes hibrīdrežīmā. Ja piedalos klātienē, slikti saprotu tos, kas runā no ekrāna. Ja pati piedalos attālināti, tad labāk saprotu tos, kuri runā datorā.

Attēlā: videokonference un teksta pieraksts Text on Tap vietnē

Vieglās valodas kursi

Internetā pamanīju informāciju, ka var pieteikties mēnesi ilgos vieglās valodas kursos, kuru organizē Latvijas Universitāte. Nodarbības vakaros un viss notiek attālināti, sēžot pie datora.

Nolēmu izmantot izdevību un pieteicos, jo arī cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem vieglā valoda var būt svarīga.

Vieglajai valodai ir trīs pakāpes. Pirmā ir ļoti viegla. Teikumā ne vairāk par pieciem vārdiem, un jāstāsta par ļoti vienkāršām un praktiskām tēmām. Tas domāts cilvēkiem ar intelektuālo invaliditāti. Otrā pakāpe arī ir viegla, bet teikumi var būt garāki. Trešo jau izmanto cilvēki, kuri var būt pat profesori, bet kuriem šī valoda nav dzimtā, un kuru vēl tikai mācās.

Kursos pārtulkoju vieglajā valodā gabalu par olimpisko spēļu vēsturi, Blaumaņa Brīnumu zālīti (to gan pirms manis jau kāds bija paguvis iztulkot), un uzrakstīju oriģināldarbu “Atmodas laiks”.

Pastaigas turpinās

Piedalījos kādā nelielā Rīgas Apkaimju iedzīvotāju centra Teikas punkta rīkotā konkursiņā par fotogrāfijās redzamo vietu atminēšanu un uzvarēju. Ejot pēc balvas, ar koordinatori Daigu Mežali sarunāju, ka varētu noorganizēt dažas pastaigas pa mazāk pazīstamajām, bet interesantajām vietām Rīgas austrumu daļā. Tā arī izdarīju. Gājām gar Piķurgu uz Brekšu kaktu, staigājām pa veco dzelzceļa tiltu uz kūdras ieguves vietām Bukultos, redzējām, kur atrodas kanalizācijas muzejs, atradām garu bezvārda zemes strēli Juglas ezerā, un vēl šo to.

Gan pastaigas ratiņkrēslos ar kolēģiem, gan ar apkaimju iedzīvotājiem, noteikti tiks turpinātas. Ar katru gadu kaut kas mainās, kaut kas parādās no jauna, tiek labiekārtota apkārtne. Vienu un to pašu maršrutu var noiet vairākas reizes, bet katru reizi citā kompānijā.

Darba grupas un citas sanākšanas

Gan pirms, gan pēc mājsēdes diezgan bieži piedalījos dažādās konferencēs, semināros, darba grupās un citās sanākšanās arī klātienē. Ar runātā saprašanu bija kā nu kuro reizi. Gadījās, ka sapratu gandrīz visu, gadījās, ka nesapratu gandrīz neko, un man varētu rakstīt piezīmes tāpat kā skolas laikā: “Neseko līdzi!”

Piešķirto surdotehniku izmantoju dažādos variantos, meklējot labāko risinājumu konkrētajai vietai. Ja runāja viens cilvēks, tad derēja gan dzirdes aparāts, gan FM. Dažos pasākumos man speciāli izsniedza aparātiņu, kādus izmanto tad, ja tiek izmantots tulkojums. Tas arī derēja.

Taču ne visur telpās ir laba akustika. Piemēram, man ļoti nepatīk NVO nama lielā zāle. Tur ir stipra atbalss. Klausīšanās šajā telpā tikpat kā nav iespējama.

Murgs man ir darba grupas, kad klausītājus vienā telpā sasēdina pie daudziem galdiem un katrai grupai liek kaut ko apspriest. Tad visapkārt ir tik neizturama balsu murdoņa, ka nav iespējams ne kaut ko saprast, ne pašai iesaistīties. Tad mans pienesums šajās grupās parasti līdzinās nullei, kaut gan, iespējams, ka gan zināšanas, gan idejas man varētu būt. Diemžēl ir daudzas sanāksmes, kurās cilvēki neievēro kārtību runāt pa vienam, nemitīgi viens otru pārtrauc, un vadītāji neko nedara, lai piebremzētu mutīgākos.

Seminārs vai bērnudārzs?

Ja reiz runājam par semināriem, tad pat ļoti nopietnos pasākumos esmu ievērojusi kādu tendenci. Reizēm ir garumgara sanākušo dalībnieku iepazīšanās, kad rindas kārtībā katram liek nosaukt savu vārdu, kādu īpašību, kas sākas ar vārda pirmo burtu, un tad nākamajiem tas viss precīzi jāatkārto. Dažreiz tas aizņem pat kādas 20 minūtes, jo pēdējiem jāatkārto visu iepriekšējo minētie vārdi un īpašības. It kā nevarētu vienkārši piespraust pie apģēŗba lapiņas ar vārdu un uzvārdu. Citreiz kaut kur sēdes vidū liek visiem tēlot cāļus, iet gorīdamies, satikt otru cāli un rādīt “akmens, šķēres, papīrīts”. Kas uzvar, tas kļūst par zaķi vai krokodilu, vai kā tamlīdzīgi.

Reiz par to ieminējos kādā fb diskusijā. Un izrādījās, ka šādu spēlēšanos piedzīvojuši arī citi – nopietni, izglītoti cilvēki, kuriem laiks ir dārgs, un kuri ieradušies, lai kaut ko jaunu uzzinātu un apmainītos ar viedokļiem. Seminārā par mācību saturu augstskolu pasniedzējiem - maģistriem un zinātņu kandidātiem - likts mētāt spilvenu un stāstīt par savā sajūtām, ko gaida no šī pasākuma. Grāmatizdevējiem, kuri vada lielas izdevniecības, likts diskutēt “kāpēc mums grāmatas svarīgas un ko no tā gūstam". Semināru moderatori bijuši jauni cilvēki, un parasti viss apmaksāts no kaut kādiem projektiem.

Lieki teikt, ka arī pārējie diskusijas dalībnieki nebija sajūsmā par šādu rotaļāšanos. Uzskatīja to par tukšu laika nosišanu. Tā saucoties "Darbošanās imitācija" un "Eiropas naudas apgūšana"

Kompetenču izglītība

Savulaik, pieminot šos seminārus pieaugušajiem, saruna novirzījās arī uz skolām, uz kompetenču izglītību. Ka latviešu valodā tagad esot māju valoda, spēļu valoda, maizes valoda un kaut kā tamlīdzīgi. Ka latviešu valodas stundā kaut kas jācepot un jāgatavojot fotoreceptes. Kāda skolotāja stāstīja, ka, gatavojot stundas, lielāko daļu laika patērē, lai izdomātu kārtējo spēli, jo stundām esot jābūt interesantām. Bet kur tad paliek fundamentālu un paliekošu zināšanu apguve un nostiprināšana?

Komentāra autore uzskatīja, ka tā tiek mērķtiecīgi audzināta blogeru, birokrātu un stulbeņu paaudze. Cits norādīja, ka ārzemēs skolu audzēkņi var būt sadalīti divās grupās atbilstoši spējām: vieni mācās rotaļājoties, citi rotaļājas pēc mācībām.

Es lasīju un domāju, ka noteikti būtu gribējusi rotaļāties pēc mācībām, un priekšroku dotu fundamentālu un paliekošu zināšanu ieguvei. Tikai to zināšanu apguvei man vajadzētu vairāk grāmatu ar plašāku vielas izklāstu, ar iespēju skatīties mācību filmas ar subtitriem.

Pandēmijas laikā bija iespēja internetā skatīties mācību raidījumus “Tava klase”. Dažreiz tos paskatījos. Un, ja es vēl mācītos skolā, es gribētu skatīties labāko skolotāju sagatavotos raidījumus par jebkuru tēmu un noteikti AR SUBTITRIEM!

Vājdzirdīgie citās valstīs

Jau tad, kad radās iespēja biežāk tikt pie interneta, sameklēju, ka pasaulē daudzās valstīs ir vājdzirdīgo apvienības, bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku apvienības, kohleāro implantu lietotāju apvienības, nedzirdīgi neredzīgo, vājdzirdīgo senioru, jauniešu, tinīta, menieres un vēl dažādas citas specifiskas ar dzirdes traucējumiem saistītu pacientu biedrības. Bet tās bija galvenokārt rietumvalstīs. Bijušajās padomju republikās un sociālisma valstīs šādu nišas biedrību bija ļoti maz vai nemaz.

Kāpēc? Mana versija: vismaz līdz astoņdesmito gadu beigām padomijas republikās pastāvēja tikai trīs lielas apvienības: Invalīdu (kur lielākoties bija tā sauktā Tēvijas kara invalīdi), Neredzīgo un Nedzirdīgo biedrības. Tās bija samērā labi apgādātas, ar saviem ražošanas kombinātiem, pansionātiem, kultūras namiem, speciālajām mācību iestādēm. Neredzīgo un nedzirdīgo mītnes bieži vien bija koncentrētas atsevišķos ciematos – kā Strazdumuiža pie Juglas ezera.

Pēdējos padomju un pirmajos neatkarības gados vismaz Latvijā sāka parādīties arī citas organizācijas – Rūpju bērns, Diabēta biedrības, Autisma, Dauna sindroma, Aplis, un līdzīgas biedrības. No vienotās Invalīdu biedrības gandrīz nekas pāri nepalika – bija radušās simtiem citu nišas biedrību. Lielas un stabilas palika vienīgi Neredzīgo un Nedzirdīgo biedrības. Iespējams, to ierindas biedri komunikācijas ierobežojumu dēļ pat nezināja, ka var pastāvēt arī citas, specifiskākas apvienības.

Latvijā Bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku un draugu asociāciju savulaik “vilka” četras aktīvas mammas. Kad bērni izauga, biedrība izčākstēja.

Mazās valstīs grūti dabūt pietiekamu biedru skaitu, lai grupa spētu darboties. Gandrīz visiem ir kāds cits pamatdarbs, un biedrībai laiku var veltīt tikai epizodiski. Labāk klājas tiem, kuri maina specialitāti, ar darbu biedrībā sākot nodarboties profesionāli.

Igaunijā jau 1988. gadā ar arodbiedrību un ausu ārstu apvienību palīdzību sameklēja un aptaujāja vairāk nekā 9000 vājdzirdīgo cilvēku, tika nodibināti kontakti ar Somijas vājdzirdīgajiem, un jau 1991. gadā sāka darboties Dzirdes rehabilitācijas centrs. 1993. gadā tika nodibināta Igaunijas Vājdzirdīgo asociācija, un Labklājības ministrija tai palīdzēja nostiprināties.

Mūsdienās datu aizsardzības likums traucē vājdzirdīgās personas apzināt pašiem.

Mazās un jaunās biedrības ir ļoti grūti popularizēt, ja vien to vadībā nav cilvēki, kas neatlaidīgi kliedz pa sociālajiem tīkliem un rīko akcijas, kuras rāda TV. Ja rīkojamies mierīgi un korekti, mūs vienkārši neievēro. Par mums bieži nezina ne paši vājdzirdīgie cilvēki, ne speciālisti, kuriem vajadzētu mums palīdzēt. Mainās ministri, mainās deputāti, un, ja iepriekšējiem kaut kas par mūsu specifiku ir paskaidrots, tad jaunajiem skaidrošana atkal jāsāk no ābeces pirmajiem burtiem. Mūs jauc ar nedzirdīgajiem, nezina, ka ejam dažādos virzienos un mums vajadzīgi savādāki atbalsta pasākumi.

Rūta Mežavilka

Fri, 19 Jan 2024 13:30:00 +0000

Izvēle dzirdēt. Stāsts par kādu pasauli.

Man ir smagas pakāpes vājdzirdība kopš zīdaiņa vecuma, iegūta, ārstējot stafilokoku infekciju ar antibiotikām. Šis būs blogs par dažādiem dzirdes problēmu aspektiem manā ikdienas dzīvē, darbā un attiecībās ar sociumu. Iepriekš nekad publiski neesmu pieminējusi savas dzirdes problēmas, vairums manu darba kolēģu un paziņu par to pat nenojauta – un tam bija vairāki iemesli – gan tas, ka nevēlējos tikt ievietota stereotipu rāmjos, gan tas, ka tomēr esmu baidījusies no apkārtējo reakcijas un iespējamu diskrimināciju darba vidē.

Ar šo vēlos vairot izpratni un toleranci sabiedrībā.

Kas un kāpēc

Beidzot, reizi par visām reizēm, esmu nolēmusi izrēķināties ar savu mazo, nejauko noslēpumu – 4. pakāpes vājdzirdību. Ilgus gadus, faktiski kopš brīža, kad apzinājos, ka man tāda ir, esmu to, cik vien iespējams, slēpusi – un veiksmīgi.

Man tā ir kopš zīdaiņa vecuma, kad tika izslimota dzemdību namā iegūta stafilokoka infekcija. Tūlīt no dzemdību nama nokļuvu Bērnu slimnīcā, kur tika laistas darbā smagās antibiotikas.

Iemesli par to nerunāt ir daudz un dažādi – sākot no pusaudža vēlēšanās būt kā visiem, beidzot ar pamatotām bažām par diskrimināciju darba tirgū, un arī protams – nevēlēšanās tikt ievietotā kastītē ar uzrakstu “īpašas vajadzības”.

Jaunībā – vidusskolas laikā, studiju gadu sākumā – šķita, ka viss ir uzvarams un pārvarams. Biju visai ambicioza, arī mani vecāki izvirzīja augstas prasības un ļoti labi, ka tā. Taču laikam ritot, nācās saprast, ka “īpašās vajadzības” jeb ierobežojumi tomēr ir – vispirms tā ir papildu piepūle komunikācijas procesā kā tādā, ļoti lielas problēmas saprast runāto apstākļos, kur ir fona trokšņi, grūtības svešvalodu apguvē. Sākotnēji pat nesapratu, kāpēc tā notiek – kāpēc par spīti piepūlei, dzirdu, ka runā, bet nespēju dzirdēto saprast. Vēlāk, iegūstot informāciju, šis tas kļuva skaidrāks – proti, problēma ir apstāklī, ka zemo frekvenču skaņas dzirdu samērā labi, bet augsto frekvenču man nav gandrīz nemaz, turklāt pārēja no tā ko dzirdu uz to, ko nedzirdu ir ļoti krasa. Taču runātā valoda sastāv no ļoti dažādu augstumu skaņām – patskaņi atrodas zemākās frekvencēs, savukār visaugstāk dzīvojas nebalsīgie līdzskaņi, jo īpaši šņāceņi. Tā nu sanāk, ka dzirdu pamatā tikai patskaņus un dažus balsīgos līdzskaņus, bet tādas skaņas kā s, š, f, h, c, k, p manā pasaulē iztrūkst. Pamēģiniet izlasīt tekstu, kurā iztrūkst šo burtu – to var izdarīt, taču tas prasa papildu piepūli.

Te esmu iecerējusi dalīties informācijā par dažādiem vājdzirdības aspektiem un to, kā tas ietekmē manu ikdienu, darbu un attiecības.

Mīti, stereotipi un mazliet teorijas

Vow, atsaucība pirmajam ierakstam ir negaidīti liela. Biežāk uzdotie jautājumi – ko man darīt, lai tev būtu vieglāk ar mani sarunāties. Bet vispirms nedaudz teorijas.

Grafiks, kas te redzams, ataino dzirdes zuduma pakāpes. Bēšīgais banānveidīgais laukums ir t.s. runas banāns – tieši tā to arī sauc. Tā ir frekvenču zona, kurā atrodas pārsvarā runā izmantotās skaņas. Šis gan ir angļu valodas paraugs, taču latviešu valodai tas ir diezgan līdzīgs, vien tas, ka angļu valodā ir vairāk f, s, h un th skaņas. Sarkanā mazliet tizlā līnija ir mana audiogramma jeb dzirdes līkne – abām ausīm tā ir stipri līdzīga, lai gan labā auss ir mazliet labāka – tai zudums ir 73, bet kreisajai -76 dB (dzirdes zuduma pakāpes mēra decibelos, resp. cik skaļa ir tā skaņa, kādu cilvēks spēj sadzirdēt. Dzirdes zuduma kopīgo pakāpi izrēķina kā vidējo aritmētisko no šās te līknes) Te var redzēt, ka vienu daļu skaņu dzirdu pavisam normāli, bet otras puses man vienkārši nav. Šī līkne ir visai netipiska, parasti šās līknes ir daudz lēzenākas, ne tik ļoti krasas. Šis ir iemesls, kāpēc man neder lielākā daļa dzirdes aparātu – tāds, kas pastiprina visas skaņas vienādi, nederēs, jo pastiprinās arī zemās skaņas – tās būs pārāk skaļas. Nepieciešams daudzkanālu (vismaz 12, bet labāk 16 vai 20) digitālais, kurš spēj frekvences sadalīt un pastiprināt katru frekvenci atsevišķi. Turklāt aparātam jābūt arī ļoti jaudīgam, jo augsto skaņu man praktiski vairs nav – zem 90 dB iestājas “profound hearing loss” jeb pilnīga nedzirdība.

Vispār, nevajag neko tādu īpašu darīt. Biežāk pieļautā kļūda – kliegt uz vājdzirdīgu cilvēku. Balss pacelšana vai pat kliegšana smagas vājdzirdības gadījumā nepalīdzēs, gluži pretēji, padarīs lietas vēl ļaunākas, jo kliedzot cilvēka lūpu kustības ir citādākas nekā runājot mierīgi, līdz ar to vājdzirdīgajam būs grūtāk vai pat neiespējami nolasīt no lūpām. Vienīgais – svarīgi būtu nopietnas lietas runāt vietās, kur nav fona trokšņa. Es visas svarīgās sarunas cenšos organizēt vietās, kur neskan skaļa mūzika un nav apkārt daudz cilvēku. Vēl svarīgi ir, lai vājdzirdīgais varētu redzēt sarunu biedra seju un muti, tādi aksesuāri kā lielas ūsas un bārda arī var traucēt. Nedusmojieties, ja vājdzirdīgais pārjautā, vienkārši atkārtojiet teikto. Nepazīstamus svešvārdus, uzvārdus un svarīgus skaitļus parasti lūdzu uzrakstīt uz lapiņas – bieži vien pēc dzirdes jaucu jūniju ar jūliju un četri ar seši. Vājdzirdīgais runāto parasti uztver kontekstā, respektīvi, ja no desmit burtiem vārdā dzirdu skaidri kādus piecus sešus, tad no sarunas konteksta un neverbālās informācijas smadzenes piemeklē trūkstošo informāciju.

Par lasīšanu no lūpām – mīts ir tas, ka lasīšana no lūpām nodrošina 100% saprašanu. Tā nav. Daudzas skaņas “izskatās” pilnīgi vienādi, lai gan skan atšķirīgi, piemēram t, c, s ir līdzīgi, arī b un m ir līdzīgi. Lasot no lūpām, iespējams iegūt ap 30 % informācijas – tas nav mans atklājums, to izskaitļojuši amerikāņu zinātnieki. Līdz ar to lasīšana no lūpām ir tikai palīgiespēja, tiesa gan, būtiska, jo ļauj aizpildīt “robu”, ko radījis dzirdes zudums. Kas attiecas uz mani, speciāli lasīt no lūpām nekad neesmu mācījusies un pamatā, šķiet, tomēr balstos uz sadzirdēto. Lasīšana no lūpām prasa ārkārtīgi lielu koncentrēšanos un ir diezgan nogurdinoša. Turklāt, ja jūs skatāties tikai uz sarunbiedra lūpām, jūs palaižat garām, iespējams, citas svarīgas lietas – kā viņš tur rokas, kur skatās u.tml. Tas viss arī sniedz ārkārtīgi daudz informācijas. Nemelojiet vājdzirdīgam cilvēkam – momentā atšifrēs. Pat nemēģiniet. Jo mēs daudz vairāk nekā citi pamanām neverbālos signālus – proti to, ko melis noslēpt nespēj, ja vien nav īpaši trenējies aktiermeistarībā.

Vēl viens stereotips ir zīmju valodas lietošana. Kad mācījos Mākslas akadēmijā, man piesēdināja blakus kādu nedzirdīgu meiteni – viņa mācījās citā nodaļā, šķiet, interjeristos vai pedagogos, taču perspektīves lekcija visam pirmajam kursam bija kopīga. Pasniedzējs naivi domāja, ka es, ja jau esmu vājdzirdīga, noteikti zinu zīmju valodu. Bet kā lai es to zinātu, ja manā ģimenē neviens zīmju valodu nelieto un esmu mācījusies “parastajā” skolā. Zīmju valodu lieto nedzirdīgo vidē un tā ir dzimtā valoda cilvēkiem, kas dzimuši nedzirdīgo ģimenēs. Protams, es centos tai meitenei palīdzēt, pierakstot lekcijas – tur gan problēmu ar saprašanu bija visai maz, jo pārsvarā visu pasniedzējs zīmēja uz tāfeles un svarīgākos jēdzienus arī rakstīja klāt. Viņa tika galā, vismaz ar perspektīvi. Vai viņa pabeidza akadēmiju, to gan diemžēl nezinu.

Skola: “parasto” vai “specskolu”?

Bija interesanta saruna ar Delfu žurnālisti Andru Briekmani, un viens no galvenajiem jautājumiem – skolas (rakstu "Pirmās pazūd putnu dziesmas" varat lasīt šeit: https://www.delfi.lv/calis/veseliba/veseli-un-laimigi/pirmas-pazud-putnu-dziesmas-stasts-par-makslinieci-un-dzejnieci-rutu-mezavilku-un-to-ka-sadzivot-ar-vajdzirdibu.d?id=46245453 )

Tātad. Padomju laikā bija pieņemts, ka visi “defektīvie” (jā, bija tāds termins, tagad skan šausmīgi politnekorekti) tiek ievietoti speciālās iestādēs, kas bieži vien ir internātskolas, tālu no mājām un turēti pa gabalu no sabiedrības. Tika pašsaprotami uzskatīts, ka bērnam ar 4. pakāpes vājdzirdību gandrīz vai nav citu izredžu, kā nonākt šādā iestādījumā, un to beidzot, apgūt, piemēram, šuvējas vai galdnieka profesiju – atkarībā no dzimumpiederības. Par tagadējo izglītības sistēmu neizteikšos, neesmu kompetenta, bet es tomēr ceru, ka notiek virzība iekļaujošās izglītības principu ieviešanā – proti, bērns mācās kopā ar pārējiem, adaptējoties sabiedrībā nevis geto starp citiem tādiem pašiem dzīves pabērniem, – un, lai tas varētu notikt, bērnam individuāli tiek sniegta vajadzīgā palīdzība.

Tomēr arī 70. un 80. gados bija uzņēmīgi vecāki, kas nolēma riskēt un sūtīt bērnu “parastajā” skolā. Kad man pienāca laiks izvēlēties skolu, vispirms mana mamma ar bērnu pediatra norīkojumu devās izlūkos uz logopēdisko pamatskolu, taču jautājumi, ko tur uzdeva un dažas citas nianses mammai lika domāt, ka tur piedāvātais vispārējās izglītības līmenis varētu būt nepietiekams. Es taču biju visādi intelektuāli normāli attīstīts, spējīgs bērns, 5 gadu vecumā jau biju iemācījusies lasīt. Tā mani aizveda uz Rīgas 3. vidusskolu, kur pirmajā klasē bija ļoti pretimnākoša klases audzinātāja Krūmiņa. Principā šī skola varēja atteikties ņemt “defektīvo”, taču acīmredzot mamma spēja pārliecināt. Tajā laikā bija tāda ļoti laba lieta kā sagatavošanas klases sešgadīgajiem, kas notika reizi nedēļā vakaros – bija lasīšana un rēķināšana, pa vidu starpbrīdis – bērni varēja pie skolas pierast pamazām, tā ka pirmā klases vairs nešķita traki. Mani nosēdināja pirmajā solā, tieši pie skolotājas galda, un problēmu ar skolotāju teikto nebija. Grūtāk gāja ar iejušanos skolā kā tādā – nebiju gājusi bērnudārzā tikpat kā nemaz, biju diezgan bailīga un atceros, ka man ļoti nepatika lielais troksnis un bļaustīšanās, kas gāja vaļā starpbrīžos. Toreiz klases bija lielas – mūsu pirmajā klasē bija 43 bērni. Otrajā vai trešajā klasē kādu laiku pat viltīgi simulēju temperatūru (termometrs karstā tējā!), lai varētu neiet uz skolu, bet gan palikt mājās un lasīt grāmatas. Socializēšanās nebija viegla, turējos nomaļus, taču pāris draugi klasē man tomēr bija. Gāju arī Pionieru pils zīmēšanas pulciņā. Piektajā klasē sāku mācīties Rozentālskolā – toreiz tajā uzņēma bērnus pēc ceturtās klases, un papildus parastajai vispārizglītojošās skolas programmai mums bija zīmēšanas, gleznošanas un kompozīcijas, vēlāk arī mākslas vēsture. Tur klasē bija 12 bērnu un vide bija daudz mierīgāka. Vispār jāteic, ka mākslinieku vide ir daudz iecietīgāka pret visu veidu “citādajiem”. Laimīgā kārtā šī vecāku ideja bīdīt mani uz mākslas izglītību sakrita ar manis pašas interesēm – zīmēt man gan patika, gan padevās. Kopumā mācījos labi – trijnieku (piecu ballu sistēmā) man nebija. Taču grūti gāja ar valodām – krievu un angļu. Jāņem vērā, ka tajā laikā svešvalodas skolā tika mācītas visai formāli, galvenokārt orientējoties uz rakstītā saprašanu un gramatiku – loģiski, jo dzelzs priekškara laikā saskare ar ārpasauli bija minimāla. Kaut kā vilkos cauri – rakstiskajos pārbaudījumos jau atzīmes bija labas, taču saprast runāto valodu tā arī neiemācījos. Ilgu laiku vainoju sevi, ka neesmu bijusi pietiekami čakla, ka, iespējams, vaina ir manā galvā, iespējams, esmu stulba, man bija gan neērti, gan kauns par savu nespējību – taču vēlāk, kad sāku interesēties un meklēt internetā materiālus par dažādām vājdzirdības izpausmēm, lietas nostājās savās vietās. Ar manu dzirdi, pareizāk sakot, dzirdes atliekām, grūti būtu bijis gaidīt ko citu. Vismaz ne ar tām mācību metodēm. Jo es taču līdz pat 2013. gadam nezināju, ka ar manu dzirdi ir TIK slikti. Bērnībā man tika teikts, ka – jā, tu nedzirdi augstās skaņas, bet visādi citādi viss ir ok. Nu, kaut kādas tur “augstās skaņas” – tas nevar būt nopietni. Taču, aizejot pie dzirdes ārsta un pirmo reizi kopš bērnības uztaisot audiogrammu, pati biju šokā, kad ārste uz izziņas uzšņāpa diagnozi – “smaga vājdzirdība”. Vai jums tas ir no bērnības, viņa tikai līdzjūtīgi apjautājās. Jā, es teicu. Nu tad jūs esat ļoti labi adaptējusies, vairums cilvēki ar šādu dzirdi nespētu sarunāties. Šoks, jā, bet arī atvieglojuma sajūta – ak tad tomēr TĀPĒC. Vaina nav manī, vaina ir manās nomirdinātajās dzirdes šūnās.

Domāju, ka, iespējams, situācija ar svešvalodām būtu labāka, ja es otru valodu būtu apguvusi agrā bērnībā, līdzās dzimtajai un ar vienu no vecākiem runājusi tikai tajā. Izklausās neispējami, bet maza bērna spējas uztvert un mācīties valodu, īpaši 3 līdz 5 gadu vecumā ir ārkārtīgi lielas, un pēc tam nekad dzīvē cilvēks tik ātri un labi mācīties nespēj. Izklausās traki, bet es tomēr gribu ieteikt vājdzirdīgo bērnu vecākiem, īpaši tiem, kam ir “tikai” 3. vājdzirdības pakāpe, mācīt bērnam svešvalodu no 3-5 gadu vecuma. Būs ļoti grūti, bet vēlāk, pieaugušā vecumā tas ir vēl daudz grūtāk.

Atskatoties atpakaļ – jā, vecāku izvēle bija 100% pareiza, pat ja tādēļ man bijuši arī daži labi rūgti brīži. Daļa vecāku varētu izlemt par labu “specskolai” tādēļ, lai bērns atrastos starp sev līdzīgajiem un netiktu psiholoģiski traumēts. Jā, man bija kompleksi, īpaši tajos brīžos, kad nevarēju piedalīties meiteņu sarunās – mazām meitenēm ļoti patīk sačukstēties, bet es čukstus sacīto diemžēl uztvert nespēju. Arī klases vakari un diskotēkas man bija komunikācijas elle – skaļa fona mūzika pilnībā iznīcināja manu spēju piedalīties sarunā. Ar laiku gan iemācījos, kā pati pie sevis to nodēvēju – “peldēt” – proti, vienkārši izlikos, ka saprotu sarunu biedra teikto – īpaši labi “peldēšana” noderēja disenēs iepazīstoties ar puišiem – ik pa brīdim izmetot kādu “hm” un ” ak jā”, kamēr puisis aizrautīgi runāja par sevi, mierīgi varēja atstāt labu iespaidu. Būtībā šāda izlikšanās nav godīga pret sarunubiedru, jo tikai izliekoties, ka saprotu, es it kā atzīstu sarunbiedra teikto par nesvarīgu. Taču jaunietim vēlme nr.1 ir būt sabiedrībā un tusēties, pat ja tas prasa uzspēli.

Vecāku izvēle bija pareiza ne tikai tāpēc, ka “parastās” skolas nodrošināja labāku izglītību un iespēju tikt augstskolā, bet arī tāpēc, ka skola nav tikai mācību programma, bet arī draugi visai dzīvei – tas ir savējo loks, tie ir sakari, kas vēlāk noder, piederība. Taču mācoties “specskolā”. jaunietis tā arī paliek šajā “citādo” geto.

Par izlīšanu no kastēm un skapjiem

Kopš rakstu šo blogu, esmu dzirdējusi diametrāli pretējus viedokļus – gan “nu kam tev to vajadzēja, baidos, ka uz tevi tagad skatīsies šķībi” – gan “o, super, malacis, kāda varonība”. Nejūtos varonīgi, es tiešām domāju, ka tā nav nekāda īpašā varonība – tie ir tikai centieni uzrunāt sabiedrību un aicinājums uz sapratni. No otras puses – katra savas atšķirības no “normālā” atzīšana mazliet tomēr izraisa tādu kā… kā lai to pasaka – “veselās” un “normālās” sabiedrības satraukumu. Krievu valodā ir vārds razdražēņije – ar niknumu sajaukts satraukums, uzbudinājums. Tu taču izskatījies pavisam normāla! Kā tad tā? Tu tiešām izlikies? Varbūt tu nemaz tik slikti nedzirdi? Diemžēl, dzirdu tieši tik slikti, un tam ir medicīnisks apliecinājums dr. Kušķes izmeklējumu izrakstu izskatā. Nesapratne drīzāk ir par tēmu “normāls/nenormāls”. It kā, no vienas puses, kā sabiedrība tiekam mudināti būt politkorekti, toleranti, labprāt ziedojam ziedot.lv projektiem – “cilvēkiem tur”, bet – cik patiesībā gatavi esam ikdienā, katru dienu akceptēt kolēģi, kurš bieži pārjautā (vai nespēj aizskriet no datora līdz printerim stirnas žiglumā, vai vēl kaut kas, piemēram, ēd pusdienas tikai noteiktos pulksteņa laikos un dodas uz tualeti injicēt insulīnu). Jā, es jau labprāt, ja vien tas nesagādās neērtības TIEŠI MAN, tāda varētu būt godīgā atbilde vairumam no mums. kāpēc man ar viņu jākrāmējas, tā jau daudz darba, un nu tas vēl. Es jau labprāt, bet vispār mani tas mulsina, iespējams atbildēs kāds cits. Stāsts varbūt nav tikdaudz par vājdzirdību vai kādiem citiem cilvēka funkcionēšanas ierobežojumiem, cik par citādā uztveri. Bet ir tā – ja sabiedrībā “citādie” – vājdzirdīgie, nedzirdīgie, neredzīgie u.c., nav redzami, neparādās, nav jau no kurienes tai nabaga sabiedrībai mācīties toleranci un izpratni. Visi teksti par integrēšanu paliks deklarāciju līmenī, jo toleranci – īstu toleranci un sapratni – var veicināt tikai individuāla, praktiska pieredze saskarsmē ar citādo. Citādi ir tikai tāds teorētisks vājdzirdīgā tēls – speciālā skolā mācījies cilvēks, kurš strādā par šuvēju, galdnieku vai sētnieku, jocīgi rādās ar rokām un nav zināms, vai ar viņu vispār iespējams sazināties. Mēs neesam citplanētieši (lai gan bieži esmu tā jutusies – kā izlūks no planētas, kur saziņā lieto citu, zemāku skaņas frekvenci, un mana misija ir pielāgoties zemiešu komunikācijai pēc iespējas tā, lai viņi mani neatšifrētu), mēs esam daļa sabiedrības.

Mūzika un vājdzirdība – nesavienojamas lietas?

Absolūts mīts un stereotips. Vājdzirdīgs cilvēks, ja vien viņam vispār ir saglabājusies dzirdes uztvere kaut zemajās frekvencēs, var būt muzikāls. Viņš var gan dziedāt, gan spēlēt mūzikas instrumentu, gan komponēt. Leģendārs ir Bēthovena kurlums, taču jāņem vērā, ka viņš dzirdi zaudēja jau brieduma gados, tā ka īstenībā nekā apbrīnojama apstāklī, ka viņš turpināja komponēt nav – tas ir tikai normāli.

Kāpēc? Tāpēc, ka mūzika arī ir savā ziņā valoda, un tai ir sava rakstība – notis. Līdzīgi kā runātajā valodā ir skaņas un burti, kas veido vārdus un frāzes saskaņā ar gramatikas likumiem, arī mūzikā – vismaz tradicionālajā Eiropas muzikālajā tradīcijā – ir skaņas, kas tiek apzīmētas ar simboliem – notīm – un veido muzikālas frāzes saskaņā ar muzikālās harmonijas likumiem. Šo muzikālo valodu cilvēks var apgūt, pat ja dzirde ir ļoti slikta – un reiz apgūta, valoda dod iespēju smadzenēm domāt tajā – atcerēties un veidot jaunas domas.

Mūsu mājās bija klavieres – mana Omamma tās spēlēja katru dienu. Parasti tad, kad visi bija aizgājuši uz darbu, un komunālajā dzīvoklī nebija neviena, kam tas varētu traucēt – mājās bijām tikai es, jo bērnudārzā negāju, un Omamma, jo bija pensijā. Omammas mīļākie skaņdarbi bija Bēthovena Elīzai, kaut kas no Čaikovska, Gļinkas. Viņa spēlēja savam priekam īpaši neraizējoties par izpildījumu, lēnākā tempā, jo rokas bija artrīta savilktas. Zināju, ka tajā brīdī Omammu traucēt nedrīkst. Protams, tiklīdz varēju aizsniegties, līdu pie klavierēm un kaut ko mēģināju plinkšķināt. Man vislabāk patika zemās skaņas, jo tās bija skaļas. Bet divas augstākās oktāvas nezin kāpēc neskanēja vispār, lai cik enerģiski es centos dauzīt pa taustiņiem – dzirdēju vienīgi koka klaudzoņu. Parasti tad uzreiz ieskrēja kāds no pieaugušajiem – beidz dauzīt klavieres! Tā es sapratu, ka ir kaut kas, ko citi dzird, bet es – nē.

Kad man bija apmēram pieci gadi, tika nolemts, ka man jāmācās klavierspēle. To ieteica arī surdologi no toreizējās 5. bērnu poliklīnikas – jo tādējādi tiekot attīstīti dzirdes centri smadzenēs. Jo vairāk mūzikas, jo labāk. Tā pie mums reizi nedēļā sāka nākt klavierskolotāja. Vajadzēja mācīties gammas, pirkstiņu vingrinājumus, vienkāršus skaņdarbus bērniem – tautasdziesmu apdares u.tml., ko jau nu iesācējiem māca. Tās “nedzirdamās” augšējās oktāvas izspēlēju tīri mehāniski. Jāteic, mācīšanās bija visai klasiska, bez jaunrades elementiem – bet man ļoti patika sacerēt melodijas, nevis drillēt apnicīgās gammas. Kāpēc jāzina gammas, tas netika izskaidrots – jāzina un viss. Tas nu šķita galīgi neinteresanti un sausi. Man arī patika skaņdarbus spēlēt “pa savam”, veidojot tādus akcentus, kā man likās interesanti – bet tas netika atzīts – vajadzēja tikai un vienīgi tā, kā bija “pareizi”. Tāpēc, kad jau sāku mācīties Rozentālskolā, sadumpojos galīgi un klavieru stundas vairs netika ņemtas.

Vēlāk, sešpadsmit gados, pati izdomāju mācīties ģitārspēli. Mans ģitāras skolotājs bija vecāku draugs, pēc izglītības arhitekts, bet pēc aicinājuma – akvareļgleznotājs un mūziķis Vilnis Blažēvičs. Viņš bija mammas draudzenes Ievas Neilandes brālēns, no mātes puses – līvs, taču līvu valodu gan vairs nemācēja. Un – arī viņš bija vājdzirdīgs. Kādā pakāpē, nezinu, šķiet, arī viņš pats to varēja nezināt, taču vājdzirdības dēļ viņš bija, kā pieaugušie teica “mazliet īpatns” – kluss, ierāvies sevī, vecpuisis. “Viņš tāds kautrīgs ir tāpēc, ka slikti dzird, ” runāja pieaugušie, un es sapratu, ka slikti dzirdošam cilvēkam nekas cits neatliek kā kļūt “dīvainam”. Tāpēc vislabāk savu slikto dzirdēšanu neizrādīt. Taču spēlējot ģitāru Vilnis atraisījās. Viņš nedziedāja, vismaz ne publiski, viņam patika spēlēt tautasdziesmu apdares, daudzas no kurām viņš pats bija piemērojis ģitārai. Tīra, klasiskā ģitāras spēle, kā viņš pats mēdza teikt. Tur nu es sāku saprast, kāda jēga ir akordiem, gammām un harmonijām – tie ir mūzikas valodas pamatelementi, struktūru veidojošas vienības. Starp citu, mūzikas kompozīcijai ir ārkārtīgi daudz kopīga ar arhitektūru – arī to man Vilnis iemācīja. Pie Viļņa mācījos apmēram gadu. Kad tuvojās izlaidums un iestājeksāmeni Mākslas akadēmijā, pārtraucu, jo nebija vairs laika. Bet drīz pēc tam Vilnis nomira…

Īpatnējas bija manas attiecības ar skolas kori. Pirmajā klasē visi bērni tika noklaušināti – vajadzēja dziedāt kādu tautasdziesmu – un sadalīti divās daļās – parastajā un “izlases korī”. Es tiku “izlases korī”, par ko ļoti priecājos. Dziedāt man patika, zināju diezgan daudz tautasdziesmu – tās man bija samācījusi otra vecāmamma, mammas mamma. Viņa pati dziedāja sieviešu korī un bija pat piedalījusies Dziesmusvētkos. Atceros, kā gājām pastaigāties pa Ogri, kur viņa toreiz dzīvoja – reizēm mani sūtīja pie viņas padzīvoties – un rāvām vaļā “Strauja, strauja upe” vai ko citu. Melodijas atcerējos perfekti un noturēt balsi pareizi arī nesagādāja grūtības. Problēmas korī sākās pavisam no negaidītas puses – proti, nezināju dziesmām vārdus. Kora skolotāja dziesmu vārdus bērniem mācīja tā, ka nolasīja tos priekšā no lapiņas un lika pantu pa pantam atkārtot. Tā kā stāvēju kādā ceturtajā rindā – koris bija liels – ap simts bērnu no visām pamatskolas klasēm – tad skolotājas teikto skaidri neizšķīru un tikai aptuveni nojautu, par ko tur ir. Izņēmums, protams, bija visiem pazīstamās tautasdziesmas. Skolas aktu zālē akustika bija tāda, ka skaņa it kā izplūda un pa gabalu runātais nebija saprotams. Uzķēru pa kādam vārdam, un tas arī viss. Ja dziesmas vārdus nezināju, vienkārši dūcu līdz un plātīju muti. Un par to mani no kora izslēdza – vismaz es domāju, ka par to, jo tas notika, neko nepaskaidrojot – vienkārši pateica, lai vairs nenāk, un viss. Atceros, ka tas notika tieši pirms skolēnu Dziesmusvētkiem un pārējie klasesbiedri ziņkārīgi jautāja, kāpēc es neeju uz lielajiem mēģinājumiem kopā ar kori, bet gan sēžu klasē. Man nebija, ko teikt. Par laimi, tas jau bija ceturtās klases beigās, kad jau zināju, ka iešu uz Rozentālskolu – tur vajadzēja gatavoties iestājeksāmieniem, konkurss bija liels un jāzīmē bija katru dienu – ko arī labprāt darīju. Kāpēc man neienāca prātā pieiet pie skolotājas un pateikt, ka es nesadzirdu, kad viņa diktē dziesmu vārdus? Godīgi sakot, ar šā brīža saprašanu grūti izskaidrot. Iespējams, baidījos kaut kā izrādīt, ka man ir problēmas. Iespējams, tāpēc, ka 80. gados tā nebija pieņemts.

Bērnībā, kad vēl bija dzīva Omamma, bieži gājām uz koncertiem un operām. Omamma uzskatīja – pat ja es acumirklī ne īpaši saprotu, par ko tās operas ir, tik un tā mūzika atstāj savu labo iespaidu. Tur es viņai tagad pilnībā piekrītu. Operas man patika, protams, labāk, jo tur bija krāšņas dekorācijas, ko pētīt, ar koncertiem filharmonijā bija citādi, jo tur uz skatuves varēja redzēt tikai mūziķus, turklāt daudzas no sarežģītajām pasāžām, īpaši vijoles solo, es vienkārši neuztvēru, jo tas izgāja ārpus manas dzirdamības frekvences.

Vidusskolas laikā man sāka patikt t.s. alternatīvā mūzika – toreiz tie bija The Cure, Smiths, Dead Can Dance, mūsu pašu Ārprāc. Fanot par mainstrīmu mākslas skolā likās “pāķiski”. Mūsējie bija arī Grebenščikovs, Cojs. Tiklīdz parādījās Nirvana, es uzreiz sapratu – o, tas ir man! Akadēmijas laikā sapazinos ar savu toreizējo draugu, kurš bija basģitārists slavenajā underground grupā Skumju akmeņi. Caur viņu iepazinu dažādus alternatīvās mūzikas novirzienus. Tolaik – 90. gadu vidū un beigās internets un torrenti vēl bija kas ļoti ekskluzīvs, un pie ierakstiem parasti tika, mainoties diskiem un pārrakstot kasetes. Love Spirals Downwards, Dreamside, Black Tape For a Blue Girl, Lacrimosa, The Swans – pārsvarā klausījāmies t.s. darkveivu un gotisko mūziku. Vēlāk arī shoegaze, ambientu, dažādus eksperimentālos gabalus. Vienu brīdi man bija visai solīda kasetēs ierakstīta mūzikas kolekcija. Biju muzikāls visēdājs – vienīgais, kas man tiešām nekādā veidā nav paticis nekad – metāls, kantrī un šlāgeri. Šlāgerus un t.s. liepājroku 90. gadu uņģika aprindās nīdām līdz kaucienam un zobu griešanai. Pamazām iemācījos izšķirt, kur skaņdarbā ir basģitāra, kur bungu partija, kur soliņš. Vai es pati būtu varējusi spēlēt grupā? Tomēr – diez vai, jo tas prasīja tomēr lielāku skaņas izšķirspēju, spēju saspēlēties ar grupas biedriem – vismaz, ja gribētu spēlēt daudzmaz profesionālā līmenī.

Akadēmijā, otrajā kursā, mums bija viens absolūti fantastisks priekšmets un pasniedzējs – mūzikas vēsture, kur mācīja Boriss Avramecs. Tas bija fakultatīvais priekšmets, taču auditorija vienmēr bija pārpildīta, studenti sēdēja pat uz palodzēm un grīdas. Viņa iespaidā ieinteresējos par seno un baroka laiku mūziku. Es joprojām uzskatu, ka savā ziņā Eiropas muzikālās domāšanas virsotne ir Johans Sebastians Bahs, pēc viņa nekas cits vairs nav spējīgs tik pilnīgi atklāt pasaules uzbūves pamatus – mūzikas valodā. Beidzot sapratu, kam īsti ir vajadzīgas visas tās gammas, akordi un harmonijas, ko tiku mācījusies tīri mehāniski. Lasot notis, spēju arī iztēloties prātā tās skaņas, ko nedzirdu – es to visu itin kā vizualizēju, un katrai skaņai atbilda sava krāsa. Zemās skaņas – tumšākas, piesātinātākas, augstās – gaišākas, tuvākas tīrai gaismai.

Kad man būs vairāk laiku – droši vien pēc aiziešanas pensijā – ja vien būs iespēja, noteikti atkal spēlēšu klavieres.

Cilvēki ar īpašām vajadzībām un publicitātes diskursi

Varoņi, kas cīņā ar neiedomājamām grūtībām dzīvo “normāli”” vai arī dzīves pabērni, pie kuru nelaimes vainīga neiejūtīgā valsts, skarbais liktenis un sabiedrība – kādus cilvēkus ar īpašām vajadzībām redz sabiedrības spogulis – mediji?

Nav noslēpums, ka mediji, īpaši t.s. “glancis”, par sociāli marginālajām grupām raksta nelabprāt un galvenokārt izceļot gadījumus, kur ir kāds “skandāla un dzeltenuma” elements, turklāt pārsvarā ievietojot šos stāstus vienā no diviem naratīva diskursiem – vienu varētu nosacīti apzīmēt kā “žēlināmgabalu”, kur kāda persona ar īpašām vajadzībām dzīvo nožēlojamos apstākļos, jo “valsts par viņu nerūpējas – fui, ļaunā valsts!”, bet otru – “varoņstāstus”, kuras centrālais tēls, pārvarot neskaitāmus šķēršļus un grūtības, spēj iegūt izglītību, strādā un kopumā sasniedz apmēram tādus pašus dzīves apstākļus kā vidusmēra iedzīvotājs bez invaliditātes. Abi naratīvi savā būtībā ir nepilnīgi un nekādā veidā neaptver visus invaliditātes aspektus – t. sk. invaliditātes skarto indivīdu reālo stāvokli – nodarbinātību, invaliditātes pabalsta esamību vai neesamību, komunikācijas un mācību iespējas utt., kā arī invaliditātes sociālās sekas – resp., ko sabiedrība kopumā zaudē vai iegūst invalīdu integrācijas sakarā.

Jāatceras arī, ka mediji, kas Latvijā ir ārkārtīgi novājināti un ir viena no nedaudzajām nozarēm, kas tā arī nav atkopusies pēc 2009. gada krīzes (par to varat palasīties šeit: https://www.szf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/Petnieciba/dzive_pec_krizes_rebaltica.pdf Tāpēc skaidrs, ka tie izmisīgi lavierē starp atlikušo reklāmdevēju vēlmēm, īpašnieku politiskajām ambīcijām un to, ko vēlas (vai redaktoriem šķiet, ka vēlas) lasītājs.

Paraugs “varoņstāstam” – https://irliepaja.lv/lv/kultura/zurnals-ir-par-dzejnieci-katrinu-rudziti-asredziga/ . Starp citu, pati Katrīna savā blogā ļoti skeptiski vērtē šo “varonības kultu”, norādot, ka patiesībā tas nav nekas cits kā patiesās problēmas – proti, infrastruktūras nesakārtošana – neredzēšana. Atļaušos citēt Katrīnu: “Manuprāt, ir absurdi, ka mūsdienu situācijā, cilvēks ar redzes traucējumiem, kurš mācās vai strādā, tiek uzskatīts par “varoni” – varonība pēc būtības nozīmē to, ka kāds, kurš ir apveltīts ar īpašu drosmi un citiem talantiem dodas cīnīties ar nezināmām briesmām uz dzīvību un nāvi (es varētu piekrist, ka izglītības sistēma dažkārt tiešām uzbur šādas sajūtas), bet tas nenozīmē, ka tam tā būtu jābūt. Varonības kults Latvijā eksistē tāpēc, ka mēs nespējam sakārtot savu infrastruktūru tā, lai dažādas jomas, tostarp, izglītība būtu pieejamas pēc iespējas visām sabiedrības grupām.” Daži paraugi “žēlināmgabaliem” – https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/visvaris-vairs-neiespej-visu-14082202 https://www.tvnet.lv/5014670/veca-sieviete-viena-un-akla-savas-majas http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/172529/latviesu-rakstniece-cimare-ludz-palidzet-atgut-redzi

“Žēlināmgabalos” tiek uzsvērta invaliditātes skarto cilvēku nevarība, “sistēmas” neiejūtība un likteņa nesaudzība. Cilvēks ar invaliditāti tiek uztverts kā apstākļu un sabiedrības upuris, tā automātiski ievietojot viņu lūdzēja un atkarīgā lomā.

Abi diskursi – “varoņtēls” un “žēlināmgabals” bieži vien pārklājas, jo abiem tiem ir viena kopīga iezīme – uzlūkot cilvēku ar invaliditāti kā kaut ko “citādu”, svešu, marginālu, grūti saprotamu, iespējams, pat bīstamu (ja iet runa par mentālajām slimībām). Un tā nav rakstošo žurnālistu vaina vai problēma, jo viņi jau raksta tikai to, ko iespējams lasītājam “pārdot” (mediju insaideri zina, cik spraigas diskusijas mēdz risināties par vāka sejām – vecai, neglītai un nepopulārai personai nokļūt uz kāda “glanča” vāka ir praktiski neiespējami, jo – nepirks taču).

Tad kādi risinājumi? Domāju, ka tikai viens – mums pašiem, cilvēkiem ar šīm t.s. īpašajām vajadzībām ir jābūt maksimāli aktīviem, jāstāsta, jāstāsta un vēlreiz jāstāsta, kā ir. Bez žēlināšanās, bez pārspīlētā varonības kulta. Jo bieži vien upura loma un nevarība tiek iestāstīta. Rakstiet blogus, rakstiem sociālajos tīklos, stāstiet draugiem, radiem un darba kolēģiem. Vajadzīgi konkrēti stāsti, par konkrētiem cilvēkiem, tas uzrunā. Rakstiet par sevi, mudiniet to darīt citus.

Tāda veida PR nemaksā praktiski neko, bet centīgi darbojoties, būs rezultāti. Tikai ne ātri un ne uzreiz, jo šeit ir darīšana ar ļoti iesīkstējušu priekšstatu sistēmu un ierēdniecību.

Kā vājdzirdīgam tikt pie autovadītāja tiesībām

Vispirms, lai gan daži nez kādēļ iedomājas, ka ir ierobežojumi, tiesības vadīt auto var iegūt gan vājdzirdīgi, gan pilnīgi nedzirdīgi cilvēki. Dzirdes trūkums nekādi neietekmē spēju braukt ar auto. Iespējams, vēlāk nekā citi sadzirdēšu policijas sirēnas, bet tāpēc jau operatīvajiem transportiem ir sarkanie un zilie uguņi, lai viņus pamanītu. Man ir jautājuši, kā es varot noteikt, vai gadījumā ar auto viss kārtībā, ja nedzirdu nianses motora un riteņu izdotajās skaņās. Nē, dzirde te nav tik svarīga, kā taustes un vibrācijas sajūtas, ko uztveru ar pēcpusi:) Ar auto braucu praktiski diendienā kopš 2003. gada oktobra, kad noliku CSDD eksāmenu – bez nozīmīgām avārijām. Divreiz gan esmu saskrāpējusi bamperi – vienreiz tas notika ne manas vainas dēļ, bet otrreiz nenobremzēju uz slidena ceļa.

Es ļoti vēlējos iemācīties braukt un nopirkt auto, taču ilgi tas palika vien sapņa līmenī, jo nebija liekas naudas. Kad nauda parādījās – biju dabūjusi datorgrafiķes darbu – uzreiz sāku domāt, kā tikt pie braukšanas. Lielākais šķērslis procesā šķita nevis braukšana kā tāda, bet gan – KĀ ES DZIRDĒŠU, ko man saka instruktors. Jo braucot pie stūres, es taču nedrīkstu novērsties no ceļa, lai skatītos uz instruktoru! Manām bažām bija lemts piepildīties – pirmais instruktors, ar kuru man bija darīšana, šo manu problēmu izprast nespēja. Iespējams gan, ka es viņam vienkārši nepatiku, vai arī viņš vispār bija sieviešnīdējs pēc būtības. Visu laiku sajutu, cik ļoti šis cilvēks nervozē un ka viņš domā, es esmu absolūta idiote (vēlreiz atgādinu – vājdzirdīgie “redz” cita cilvēka emocijas daudz labāk nekā dzirdīgie). Man nebija pilnīgi nekādu priekšzināšanu un iemaņu, zināju tikai, ar ko bremze atšķiras no gāzes un sajūga. Taču tā vietā, lai vispirms iemācītu man elementāri ieslēgt motoru un uzsākt braukt uz priekšu ar pirmajiem diviem ātrumiem, instruktors izdzina mani Pārdaugavas ielās. Slapja mugura, trīcošas rokas un kliedzošs instruktors. Manis teikto par to, ka vajag runāt skaļi un skaidri, viņš bija sapratis tā, ka noteikti vajag bļaut pilnā balsī. Pirmā nodarbība beidzās ar asarām, otrā un trešā arī nebija labāka, bet uz ceturto neaizgāju. Arī teorijā ne visai veicās – grupa bija liela (autoskolā “Vanags”) un pieeja visai formāla. T.s. skolas eksāmenu nenoliku. Sapratu, ka jāmeklē citi varianti. Tajā laikā, man par laimi, lietotu auto nolēma iegādāties mana mamma, kurai tiesības bija vēl no veciem padomju laikiem. Savā laikā viņa bija braukusi ar žiguli un, kad vajadzēja tiesības atjaunot, bija to izdarījusi. Sapratu, ka nu man ir izdevība vispirms iemācīties braukt pa laukiem, un tikai tad doties meklēt normālu instruktoru. Pa lauku ceļiem ar mammu braukājām kādas trīs četras nedēļas nogales, tad jau uzdrošinājāmies doties uz Tallinas šosejas Rīgas virzienā. Man bija oficiāla mācību braukšanas atļauja. Tad caur draugiem atradu tiešām labu instruktoru, kuru absolūti nesatrauca tas, ka dažreiz, iespējams, nesadzirdēšu, ko viņš saka. Virzienus, kuros nogriezties, viņš parādīja ar roku, bet pieļautās kļūdas izskaidroja, kad bijām apstājušies stāvvietā. Šoreiz tā bija autoskola “Brīvais auto” – šīs skoliņas šefs bija kaut kāds priekšnieks “Latvijas auto” un pamatnodarbošanās viņiem bija fūru šoferu apmācība, taču bija arī neliela B kategorijas grupiņa – pamatā radu un draugu bērni utt. Tur valdīja ekskluzīva gaisotne – nodarbības notika draudzīgā lokā un visus jautājumus iztirzājām sīki un pēc būtības, turklāt pasniedzējs stāstīja arī daudz ko tādu, ko derīgi zināt, bet kas nav oficiālajās programmās. Skolas eksāmenu un CSDD eksāmenu noliku ar pirmo reizi. Zināju, ka nedrīkstu nenolikt, jo naudas manā budžetā eksāmena pārlikšanai vairs nebija. Mašīna arī jau bija nopirkta, tā ka atlika tikai braukt! Kopumā no pirmās, neveiksmīgās nodarbības līdz veiksmīgajam finālam bija pagājis gads un trīs mēneši.

Auto uzturēšana arī prasīja pārvarēt sevi. Nepieļāvu domu, ka manā vietā uz servisiem un tehniskajām skatēm varētu doties kāds no radiniekiem – es gribēju to darīt pati, taču tad bija nepieciešama komunikācija krievu valodā. Ar manām finansēm un lietoto auto smalkajos servisos nebija ko meklēt, tāpēc pēc draugu un radu ieteikumiem devos uz visādiem maziem servisiņiem, kur pārsvarā strādāja krievu valodā runājošie – valodas un humanitārā izglītība nebija bijusi šo puišu stiprā puse. Tā kā mans auto bija vecs, viesoties servisos iznāca visai bieži. Nācās atkal lauzt sevi un mēģināt runāt, pat ja šķita, ka es to nespēšu. Mana krievu valodas izruna joprojām ir slikta, taču nu es tomēr spēju sarunāties.

Joprojām uzskatu šo par vienu no lielākajām uzvarām savā dzīvē. Kādam liksies smieklīgi, bet man patiešām ilgāku laiku šķita – es to nevarēšu, nespēšu. Izrādījās, ka spēju. Viegli nebija, bet es to izdarīju. Bildē – ar pirmo auto Mazda323. Kaut kad 2006. gadā.

Mazliet no smieklīgā – nauda maciņā vai jauda mašīnai?

Darba diena beigusies, braucam uz māju. Savā prātā apceru domu piestāt Plakanciema tirguslaukumā – ja tur vēl kāds tirgotājs būs palicis tik vēlu un nopirkt kartupeļus – pašiem vēl nav ienākušies – un tāpēc, kad vīrs kaut ko jautā, manas smadzenes automātiski iztulkot to kā – vai nauda maciņā ir? Ir, ir! – es priecīgi atsaucos un pēc sekundes daļas aptveru, ka viņš taču jautāja par mašīnu – manas smadzenes ir ar nelielu novēlošanos izskaitļojušas, ka vīrs šobrīd nez vai interesētos par manu maciņu un kartupeļiem, bet gan par mašīnu, jo iepriekšējā dienā viņš tai bija nomainījis benzīna sūkni – iepriekšējais īsti nevilka un tāpēc bija sajūta, ka mašīnai nav jaudas. Par laimi, nu bija arī jauda!

Lodziņi un mežacūkas

Rīgas Satiksmes klientu apkalpošanas centri (vismaz tas, kurš pie Šmerļa) noteikti ir gatavi atvairīt mežacūku uzbrukumus – aiz bieziem, ar etalonu cenrāžiem nolīmētiem maziem lodziņiem dziļi pustumsā nobarikādējušies to darbinieki. Ja nu kāda cūka izskrien no meža un metas virsū, viņi būs drošībā. Ja pie lodziņa pienāks kāds cilvēks ar dzirdes traucējumiem – kuram ļoti svarīgi ir saskatīt sarunbiedra seju – nu i pofig.

Pirms pāris dienām gadījās sen piemirstā izdevība iemēģināt sabtransa jaukumus, tai skaitā – etalona pirkšanas vingrinājumu pie pretcūku lodziņa. Saliecos, uzmetu kupri, lai caur šaujamlūkas izmēra atveri saskatītu Rīgas Satiksmes darbinieces seju un apjautājos, vai viņa nebūtu tik laipna un nepārdotu man divus etalonus, vienu ar diviem braucieniem, vienu ar vienu braucienu. Laikam arī tai tumsā ieslodzītajai darbiniecei tik sarežģīts jautājums izraisīja komunikācijas stresu, tāpēc bruņulūka tika atvērta un darbiniece pietuvināja seju dienas gaismai: komunikācijas un tirdzniecības process beidzot varēja notikt.

Un tad man tāds neliels retorisks, protams, jautājums – vai Rīgas Satiksme (kā arī visādi kiosku, mazveikalu un benzīntanku) saimnieki ir kaut ko dzirdējuši par vides pielāgošanu arī vājdzirdīgu cilvēku vajadzībām? Nerunāsim par tādām tehnoloģijām kā dzirdes cilpas, bet par pašu pašu elementārāko, ko, manuprāt, iespējams nodrošināt bez milzīgiem izdevumiem – lai apkalpojošā darbinieka seja būtu labi apgaismota un saredzama, un, vēlams, skaņu vilni neaizšķērsotu biezs aizsargstikls. Es te speciāli nepieminu bankas – tur pēdējos gados situācija ir uzlabojusies, vismaz tajās bankās, ar kurām man ir bijusi saskare (DNB, SEB, Swedbank) – darba telpas ir gaišas, un darbinieki nav norobežoti ar skaņu necaurlaidīgiem stikliem. Taču dažas poliklīniku reģistratūras gan vēl mēdz grēkot, gan ne tik ļoti kā cūkubailīgā Rīgas Satiksme un mazie benzīntanki.

Šeit var izlasīt, kāds prasības pret pieejamu vidi paredzētas Latvijas būvnormatīvos:

https://likumi.lv/ta/id/326992-buvju-visparigo-prasibu-buvnormativs-lbn-200-21

3.2. Skaņas, vizuālā un taktilā informācija

50. Personām ar redzes vai dzirdes traucējumiem publiskās būvēs paredz iespēju saņemt nepieciešamo balss, vizuālo (vizuālo trauksmes signālu) un taktilo (taustāmo) informāciju:

50.1. būves ieejas, stāvus un telpas aprīko ar labi uztveramām, kontrastējošām un labi izgaismotām zīmēm un norādēm 1,4 metru augstumā no grīdas līmeņa;

50.2. evakuācijas ceļos durvīm, kā arī grīdām un citām apdares virsmām jābūt savstarpēji kontrastējošām;

50.3. evakuācijas izeju apzīmē ar vizuāliem un taktiliem (sataustāmiem) apzīmējumiem Braila rakstā valsts valodā;

50.4. uz kāpņu margām pie pirmā un pēdējā pakāpiena iestrādā stāva numura taktilo (sataustāmo) apzīmējumu vai numuru Braila rakstā valsts valodā;

50.5. līmeņu maiņu pandusa vai lokālās uzbrauktuves sākumā un beigās, kā arī kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu marķē ar spilgtu kontrastējošu ne mazāk kā 5 cm platu svītru visā kāpņu, pandusa vai lokālās uzbrauktuves platumā vai kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu vai kāpņu laukumiņu marķē ar kontrastējošām krāsām;

50.6. kāpņu sākumā un beigās 0,3–0,5 metrus pirms kāpnēm visā kāpņu platumā izveido 0,4 metrus platu taktilo virsmu, kas brīdina par tuvošanos kāpnēm;

50.7. apkārt pelbaseiniem, kā arī līdz pieejamai ieejai izveido vaduļu sistēmu, kas izteikti kontrastē ar apkārtējo vidi. Ar vizuāliem un taustes kontrastiem atzīmē peldbaseina robežu, sāniem jābūt kontrastējošiem. Prasība neattiecas uz peldbaseiniem viena vai divu dzīvokļu mājās.

51. Mācību telpas, biroja telpas (konferenču, semināru telpas) un plašizklaides telpas (koncertzāles) un citas telpas un zonas, kurās būtiska skaņas uztveršana un saprašana, aprīko ar indukcijas cilpas sistēmu vai citu sistēmu, kas novērš blakus trokšņu iedarbību un nodrošina atskaņošanu personām ar dzirdes traucējumiem.

Kā redzams tieši par “lodziņiem” nekā nav, lai gan ir vispārīgā frāze par “iespēju saņemt nepieciešamo informāciju”.

Starp citu, šo tēmu – par būvnormatīviem un akustiku varētu izvērst gari un plaši, jo, izrādās, Latvijā par to vispār gandrīz neviens nav dzirdējis un nezina, kas tas ir un ar ko to ēd. Tāpēc ar Sadzirdi.lv un Baibas Bicēnas laipnu atļauju nocitēšu te akustikas speciālista Artura Pērkona vēstuli (Arturs Pērkons Dānijā apguvis arī psihoakustiku, kas palīdz saprast medicīniskos aspektus cilvēka dzirdes īpatnībās):

„Esmu sapratis, ka Latvijā atbildīgām amatpersonās nav zināmi elementāri pamati par cilvēku dzirdi, tāpēc ir grūti ko izmainīt.

Nav noslēpums, ka skaļās telpas skolās (koridori, sporta zāles, arī klases) ir ar neatbilstošiem akustiskajiem parametriem un tādējādi krasi samazina runas saprotamību pat cilvēkiem ar veselu dzirdi, nemaz nerunājot par vājdzirdīgajem.

Lai izkustinātu šo problēmu, nav nepieciešamas izmaiņas likumos, jo tur viss ir paredzēts, taču likumi paši no sevis nedarbojas, ja tos nevēlas iedarbināt.

Man ir akreditētas laboratorijas skaņas spiediena līmeņa un citi mērījumi 3 Rīgas skolās, kas parāda, ka gaiteņos skaņas spiediena līmenis sasniedz 90dBA, kas nozīmē, ka skolotājiem jāstaigā ar ausu aizbāžņiem, bet sporta skolotājiem noteikti ir sabojāta dzirde un balss saites neatbilstoša reverberācijas laika dēļ.

Diemžēl neesmu pratis ieinteresēt atbildīgās amatpersonas Izglītības ministrijā, jo faktiski esmu privātpersona, no kuras var vienkārši atrakstīties/atkratīties.

Mana atziņa – bez aktīvas sabiedriskas organizācijas nepārtrauktas vēršanās pie amatpersonām nekas nemainīsies.

Tā kā esmu Akustikas kursa lektors Mūzikas akadēmijā, man nesagādātu problēmas sagatavot prezentāciju par skolu un publisku ēku akustiku ( ja neskaita problēmu iekļauties atvēlētajā laikā).

Pēc būvniecības likuma, nevieni remontdarbi skolās un esošās publiskās ēkās nedrīkst tik veikti bez saskaņota projekta, uz kuru ir jābūt parakstam ar apliecinājumu, ka projektā viss atbilst spēkā esošiem būvnoteikumiem, tai skaitā Būvakustikas LBN016-11 (no jūlija 016-15).

Kad pajautāju Rīgas būvvaldei, vai iesniegtajos projektos tiek pārbaudīta būvakustikas risinājumu atbilstība, tad atbilde bija – tikai aktu zālēm. Tas nozīmē, ka koridori, valodas mācību klases un sporta zāles neviens nekontrolē, lai gan tām ir reglamentēti parametri.

Kad senāk jautāju toreizējam Ekonomikas ministrijas valsts sekretāram Pūcem, kāpēc nav kontroles, atbilde bija – akustika nav aktuāla.

Es uzskatu, ka tas ir konkrētu cilvēku cilvēktiesību pārkāpums un domāju, ka jāapsver iespēju vērsties Eiropas cilvēktiesību tiesā par masveida vienas grupas vajadzību ignorēšanu.

Mans tālais mērķis ir ieviest Latvijā britu būvnormatīvu principus ( BB93) https://assets.publishing.service.gov.uk/government/uploads/system/uploads/attachment_data/file/400784/BB93_February_2015.pdf

Atliek tikai piekrist un piebilst, ka akustikas problēmas ir ne tikai skolās, bet arī citās sabiedriskajās iestādēs: stacijās, lidostā, autoostā un citur.

Par ikdienas stresu un frustrācijām

Šķiet, pat dzirdes speciālisti nenovērtē apstākli, ka vājdzirdība ir saistīta ar nepārtrauktu spriedzi – dzirdes bojājumu skartajam cilvēkam visa ikdiena ir viens liels izaicinājums. Vai pie tā var pierast? Kā “problēmas eksperte” varu tikai apgalvot – nē, nevar. Protams, var kādā filosofiskā līmenī pieņemt negrozāmo faktu, ka infekcija, antibiotikas vai slikta iedzimtība ir nokāvušas jūsu dzirdes šūnas, – tā es to arī esmu pieņēmusi, kā situāciju, ar kuru man ir jācīnās, – taču ikdiena no filosofiskas pieņemšanas vai nepieņemšanas nemainās – katrs izgājiens sabiedrībā prasa spēku, cīņu un saņemšanos. No malas, diemžēl, neredzamu. Es noteikti būtu daudz sabiedriskāka un vairāk apmeklētu visādus pasākumus, ja nebūtu šīs dzirdes problēmas. Agrāk, jaunībā, es arī gāju, piemēram uz sev mīļajiem dzejas pasākumiem – pat ja neuztvēru vairumu tur lasītā – tik un tā vēlme būt sabiedrībā bija stiprāka. Patlaban tomēr esmu sākusi vienkārši taupīt resursus un nedzīt sevi ārā no vides, kur jūtos droši – proti, mājas un ģimenes.

Vairumam cilvēku nav nekāda priekšstata kā ir zaudēt spēju dzirdēt – kaut arī daļēji. Un par to nevar viņus vainot – jo kā gan lai viņi zinātu.

Viens no iemesliem kāpēc parasti svešiem nesaku, ka slikti dzirdu, ir pārpratums, ka pietiek vienkārši “uzgriezt skaļāk” esošo skaņu, un es sākšu dzirdēt. Tā nenotiks – kliegšana situāciju padara tikai ļaunāku. Kā jau iepriekš rakstīju, zemās skaņas dzirdu gandrīz normāli, taču pie 500 Hz sākas straujš dzirdes līknes kritums un augsto skaņu man praktiski nav – profound hearing loss, izsakoties angliski. Augstāk ievietotajā bildē publicēta mana dzirdes līkne (sarkanā līnija) un t.s. runas banāns – proti, valodas skaņu frekvences.

Tas nozīmē, ka nevaru citu runāto uztvert skaidri, un “pagriežot skaļāk”, viss, ko es dzirdēšu, būs tikai skaļš troksnis, kurā man iztrūkstošās augsto frekvenču skaņas tik un tā nebūs izšķiramas. To visu skaidrot ir ĻOTI apnicīgi – ticiet man, esmu mēģinājusi – un bieži vien cilvēki līdz nākamajai reizei ir atkal visu aizmirsuši. Kā tu vari nedzirdēt, ka tas putns tik skaļi kliedz – to, ka kaimiņos rej suns, taču tu dzirdēji! Jā, bet putna sauciens un suņa riešana “atrodas” ļoti atšķirīgās frekvencēs!

Cita lieta, kas sagādā stresu – nespēja sarunāties trokšņainā vidē. Manā darba vietā bija kondicionieris – bijām to iesaukuši par elles mašīnu, jo tā darbojoties izdod šņācošu troksni, kuru grūti izturēt pat maniem labi dzirdošajiem kolēģiem. Taču mani tā pilnīgi paralizēja, padarot nespējīgu komunicēt. Labi, ka tik karsts, lai būtu nepieciešamība ieslēgt šo agregātu, bija tikai pāris nedēļas gadā.

Dažādu cilvēku balsis uztveru dažādi – vīriešu balsis labāk, jo tās ir zemākas, sieviešu un bērnu – sliktāk, taču ne vienmēr – jebkurš svešāds akcents vai neskaidra izruna var mani izsist no sliedēm. Jebkura saruna ar svešu cilvēku ir izaicinājums, jo īpaši – saruna pa telefonu, jo nekad nevaru zināt iepriekš, kāda būs “sakaru kvalitāte”. Un tas ļoti iedragā pašapziņu, kam savukārt ir tālejošas sekas. Ne tikai tas vien, ka, piemēram, kaut kādās darba intervijās ir grūti sevi pasniegt kā teicamu profesionāli, ja visu laiku baidies, ka dzirde pievils. Bailes un nepārliecinātība iezogas burtiski visās dzīves sfērās; esmu ar to ilgi un grūti cīnījusies, taču, tā kā cēlonis – nespēja pilnvērtīgi uztvert sarunbiedru teikto – nav novērsts, pilnībā atbrīvoties no stresa nav iespējams.

Bieži vien, komunicējot apgrūtinošos apstākļos – kad ir fona trokšņi, sarunbiedra seja slikti redzama u.tml. – ir gadījies, ka pārprotu citu teikto – piemēram, vīrs stāsta man par mūsu suņa izdarībām pagalmā, bet es no konteksta esmu sapratusi, ka viņš runā par kaķi. Kad pārpratums “nāk gaismā”, arvien izjūtu spēju vainas sajūtu, un ir atkal un atkal sev jāsaka, ka tā nav mana vaina, ka nedzirdu. Mūsu kultūrā ir pieņemts pārjautāšanu asociēt ar muļķību un stulbumu (“Viņam viss trīsreiz jāsaka, nesaprot!”), un tas ir iesakņojies ļoti dziļi zemapziņā. Arī vājdzirdīga cilvēka ģimenes locekļiem nebūt nav viegli – katrs šāds pārpratums ir kā nelāgs berzes akmentiņš kopējās komunikācijas gultnē, kas atkal un atkal uzrodas un traucē – un ir vajadzīga liela pacietība, cieņa un mīlestība, lai to pārvarētu. Esmu pateicīga saviem vecākiem un tagad manam dzīvesbiedram, ka viņiem tas ir izdevies.

Taču skaidrot katram pretimnācējam savas dzirdes īpatnības man nav ne laika ne arī tas būtu lietderīgi – tāpēc esmu patiešām labi iemanījusies vienkārši uzminēt, ko citi runā vai – sliktākajā gadījumā – izlikties, ka sekoju sarunai. Šķiet, par to jau rakstīju. Tomēr šāda “komunikācijas politika” tik un tā nes sev līdzi netveramu frustrācijas un nepilnvērtīguma sajūtu, lai cik labi es nebūtu adaptējusies. Esmu ievērojusi – pat ja esmu veiksmīgi spējusi iekļauties sarunā, tik un tā man paiet dažas sekundes desmitdaļas vairāk, kamēr mans “smadzeņu procesors” apstrādā “ienākošo signālu” un “izsniedz” man sarunbiedra teiktā jēgu, un tas savukārt tracina mani pašu gan dažkārt var radīt iespaidu, ka man “lēni pielec”. Tā nav, taču man nemitīgi tomēr ir jāatgādina sev, ka problēma nav vis manī, bet nelaimīgajās dzirdes šūnās. Sen atpakaļ, vidusskolas laikā, man bija puisis – ļoti romantiska pirmā mīlestība ar garām pastaigām, utt. – bet mūsu attiecības izira. Viena no lietām, ko viņš man šķiroties pateica – “tu esi… pārāk inerta”, ar to domājot manu malā stāvēšanu kopīgos tusiņos un faktu, ka pārsvarā klusēju situācijās, kur sarunājās vairāk par 2-3 cilvēkiem. Es nebiju inerta, es vienkārši nedzirdēju un baidījos pateikt kaut ko neadekvātu, par ko citi varētu smieties.

Šķiet, ir tā, ka lūgums atkārtot vai pateikt lēnāk sarunu biedru – īpaši svešus – apmulsina tāpēc, ka tajā brīdī viņi paši pēkšņi sajūt nedrošību par sevis teiktā saprotamību. Cilvēks ir apmulsis, jo it kā viņam tiek pārmests, ka viņš neskaidri vai nesaprotami runā – lai gan tā nav. Šis apmulsums tad arī neapzināti pārvēršas dusmās. Es tādos gadījumos saku – neuztraucieties, jūs runājat labi un skaidri, problēma ir ar manu dzirdi, nevis jūsu izrunu. Tad cilvēks atslābst un nomierinās.

Rezumējot visu iepriekš teikto – nav nekāds brīnums, ka cilvēki ar 3. un 4. pakāpes vājdzirdību – lai gan, tīri “tehniski”, jo īpaši ar dzirdes aparāta palīdzību, viņi tomēr spēj apgūt runas valodu un sazināties balsī – tomēr bieži vien dod priekšroku dzīvei zīmju valodā runājošajā nedzirdīgo kopienā. Nevaram viņiem to pārmest – tas noteikti ir psiholoģiski daudz vieglāk.

Tāpēc, iepazīstoties ar Māru, Baibu un Edīti no Sadzirdi.lv, man ir ārkārtīgi viegli un patīkami ar viņām komunicēt – par spīti tam, ka bieži pārjautājam cita citas teikto – es zinu, ka no malas tas droši vien izskatās smieklīgi – bet man ir viegli tāpēc, ka viņas patiešām ZINA, kā ir.

Vēlreiz – ja jums tiešām šķiet, ka “pie tā iespējams pierast”, un vai tad ir tik grūti šad tad pārjautāt – nopērciet ausu aizbāžņus, un pastaigājiet ar tiem diendienā pāris mēnešus – gan darbā, gan mājās. Pamēģiniet, iespējams, atklāsiet sevī daudzas iepriekš pat nenojaustas īpašības un gribas resursus.

Darbi: izdzīvošanas stratēģijas

Par skolu un studijām jau izpaudos, tagad kārta pašam svarīgākajam – kā atrast darbu, kā komunicēt un strādāt tā, lai apkārtējie pēc iespējas mazāk nojaustu par jūsu dzirdes problēmām.

Studēju skarbajos deviņdesmitajos, kad izdzīvošana nebija metaforisks apzīmējums, bet gan burtiska realitāte. Pati pirmā “haltūra” gan bija vēl rozentālskolas laikos – kādam kooperatīvam, kurš nodarbojās ar poligrāfijas darbiem, vajadzēja glīti mērogā pārzīmēt Latvijas pilsētu ģerboņus. Samaksāja labi, varēju atļauties t.s. komercveikalā nopirkt jaunu džemperi, svārkus un blūzīti! Alelūja! Pēc tam nākamais darbs bija jau Akadēmijas laikā – kādā avīzē uzdūros sludinājumam, ka tiek meklēti ezotēriskās literatūras tulkotāji. Aizrakstīju, man iedeva tulkojamo manuskriptu un pucēju tik vaļā – pārsvarā no krievu, bet bija arī pāris gabalu angļu valodā. Tā nu pāris gadu laikā pārtulkoju kādas – patiešām neatceros – 10 grāmatas par aurām, karmām un tamlīdzīgi. Ar pseidonīmu, protams. Par saturisko pusi neizteikšos, bet valodiski centos nostrādāt pēc labākās sirsapziņas. Šķiet, tas varētu būt bijis piemērots darbs vājdzirdīgam cilvēkam – mājās, nekādu kontakta ar kolektīvu. Tomēr šis darbs izbeidzās – bijām jau pārpludinājuši tirgu ar Lobsangiem Rampām, dziedinātājiem un garīgajiem skolotājiem biezā slānī, tāpēc sāku skatīties pēc kā jauna.

Pa starpām paguvu drusku arī padarboties ar skatlogu noformēšanu – orakāļi jeb līmplēves bija absolūts jaunums, par tādiem ploteriem tikpat kā neviens neko nezināja, tāpēc zīmēju visus uzrakstus ar roku, griezu ar šķērēm un līmēju.

Drīz ieraudzīju kādā avīzē sludinājumu, ka animācijas filmu studija Dauka uzņem mācīties gribētājus animācijas kursos, un sekmīgajiem beidzējiem būšot nodrošināts darbs. Pieteicos un sekoja pāris bezgala interesanti mēneši vakaros braukājot uz Šmerļa kinostudiju, kur tolaik vēl īrēja telpas animatori – paguvu noķert pēdējos vecās kinostudijas gaisotnes mirkļus. Tas viss bija liels eksperiments arī animācijas studijai, taču viņiem bija iecerēts liels sadarbības projekts ar islandiešu režisoru un ar esošajiem kadriem nepietika. Kursus beidzām kaut kad pēc jaunā gada un drīz arī sākām zīmēt islandiešu filmu. Nenopelnīju ļoti daudz, jo nebija vēl pieredzes, toties interesanti bez gala. Biju sajūsmā. Zīmēšana notika mājās – man bija iedota t.s. animācijas planšete, uz kuras nostiprināt papīrus, no divām dienasgaismas spuldzēm un finiera gabala izveidoju gaismaskasti. Katru otro vai trešo dienu sazīmēto vedu uz studiju – tur filmēja t.s. proves. Režisors tad skatījās un ieteica ko labot vai bieži vien arī pieņēma uzreiz. Bet pēc kādiem trim četriem mēnešiem filma bija gatava un šajā darbā iestājās pauze. Varbūt būs jauns projekts, varbūt – nē. Bet šis ir mans pats pats pirmais oficiālais darbs ar līgumu un algas nodokļa grāmatiņu.

Tikmēr jau bija pienākusi vasara un atkal ieraudzīju sludinājumu – šoreiz pie Akadēmijas ziņojumu dēļa – arheoloģijas institūts meklē zīmētāju Melngalvju nama izrakumiem. Alga no 40 līdz 80 latu – 1994. gadā tas bija diezgan labi. Zvanīju, mani uzreiz aicināja atnākt un nolika priekšā kaut kādu priekšmetu – tādu kā durvju kliņķi vai ko tamlīdzīgu, kas jāuzzīmē. Kungs, ar kuru runāju, bija pats Vēstures institūta direktors un izrakumu priekšnieks Andris Caune. Punktīgs, bezgala pedantisks un absolūti pārņemts ar savu darbu. Viņam patika, ka mācos grafikas nodaļā, jo grafiķiem padodoties rasēšana. Tā nu katru rītu deviņos biju klāt “Kaķu mājas” augšstāvā un tad – pēc situācijas – vai nu turpat kabinetā uz vietas zīmēju izraktos priekšmetus vai arī gājām uz Melngalvju nama izrakumu bedri zīmēt uz vietas. Caune bija dāsns – maksāja maksimālos 80 latus, jo institūts bija dabūjis grantu no kādas baltvācu organizācijas. Šis darbs man patiešām ārkārtīgi patika, patika arī visa gaisotne, kas valdīja “Kaķu mājā”. Tiku burtiski akmeni pa akmenim izrāpojusi visu Melngalvju nama pagrabu – īsts šedevrs bija pagraba grīdas – kas bija labi saglabājusies – rasējums mērogā, kur katru akmenīti iekrāsoju atšķirīgā tonī – dolomīts bija pelēks, granīts laikam zils, bet māla ķieģeļi – sarkanīgi. Ļoti labprāt būtu pie arheologiem palikusi, bet vasara līdz ar izrakumiem un baltvāciešu grantu izbeidzās un štata vietas tur vairs nebija.

Dzirde? Ak jā, dzirde. Nevienā no šīm vietām netiku teikusi, ka man būtu kādas problēmas ar dzirdi. Man tas vienkārši neienāca prātā. Šie darbi visi bija mierīgos apstākļos, un dzirde patiešām problēmas nesagādāja.

Piektajā kursā vienu sezonu pastrādāju ceturtdaļslodzi par zīmēšanas skolotāju Amatniecības vidusskolā. Tajā laikā izglītības sistēma vēl nebija pārbirokratizējusies un uz nepilnu slodzi varēja tikt pieņemti arī pēdējo kursu studenti. Šo vietu man piespēlēja kursabiedrene, kura bija secinājusi, ka par tik mazu naudu – 11 latiem ar santīmiem viņa negrib divas dienas nedēļā braukt uz Zolitūdi, lai tur novadītu divreiz pa divām stundām. Tā kā man labāku variantu nebija, pieņēmu šo piedāvājumu. Jāpiebilst, ka braucu uz Zolitūdi no Centra ar vilcienu – uz staciju no mājām tiku kājām, pēc tam uz Akadēmiju uz pēcpusdienas lekcijām arī kājām. Studenta biļete vilcienā maksāja smieklīgi – ja nemaldos, 4 santīmus, katrā ziņā lētāk nekā būtu bijis ar tramvaju. Centos no visas sirds. Vislabāk gāja ar būvgaldnieku 4. kursu, jo tie bija jau pieauguši, nopietni puiši. No sākuma viņi mani īpaši galvā neņēma, jo taču regulāri saskrējāmies vienos un tajos pašos koncertos un klubos, taču respektu ātri vien panācu, parādot viņiem savus rozentālskolas un akadēmijas zīmējumus. Programma bija līdzīga kā rozentāļiem, bet vieglākā variantā – klasiskie kubi, piramīdas, ģipša rozetes, utt., vārdu sakot, klasiskā zīmēšana. Centos no visas sirds un ātri vien arī sapratu, ka skolotāja nebūšu. Un ne dzirdes problēmu dēļ – es pat nedomāju tādās kategorijās, vienkārši bija sajūta, ka pēc nodarbībām esmu kā tāds izsūkts citrons. Dodu prom no visa spēka, bet gandarījuma – naudas izteiksmē – praktiski nekāda. Vienīgais prieks bija par dažiem foršiem un ieinteresētiem skolniekiem.

Diplomdarba gada jeb pēdējā kursa laikā patstāvīgu darbu nestrādāju, šķiet, bija viens no pēdējiem tulkojamiem gabaliem, tas arī viss. Pārdevu pa saloniem nelielas grafikas, tur mazliet varēja nopelnīt. Tajā laikā vecāki arī lika mani mierā un ļāva mierīgi dzīvot mājās, jo gribēja, lai es pabeidzu akadēmiju.

Akadēmijas izlaidums bija jūnijā, pirms Jāņiem un jūlija sākumā sāku meklēt darbu. Piezvanīju atkal uz Dauku – jā, tieši tagad atkal vajagot zīmētājus. Dauka tikmēr bija jau pārcēlusies uz Mēness ielu. Bija kaut kāds franču projekts. Sākumā gāja diezgan grūti, atceros pirmā alga bija ap 20 latu – smieklīgi maz pat tajā laikā. Mamma nicīgi noteica – un tas ir viss? Sajutos kā ar aukstu ūdeni aplieta. Taču alternatīvu īsti nebija un turpināju. Drīz sāka iet labāk. Taču studijas vadībā nobrieda šķelšanās – Dauku pameta Vilnis Kalnaellis un Inga Prauliņa, kas izveidoja studiju Rija. Turpināju strādāt Rijā, jo viņiem bija idejas un projekti. Tur arī pagāja turpmākie seši gadi. Forši, radoši, bet diemžēl stipri trūcīgi. Starp projektiem bieži vien bija pauzes, un pat ja izdevās labi sapelnīt pie viena, gaidot nākamo, nauda izsīka. Es vēl dzīvoju pie vecākiem, taču kolēģiem, kas dzīvoja vieni īrētos dzīvokļos dažkārt klājās pavisam skarbi. Beidzās šis posms ar to, ka realizēju savu sapni – uztaisīju pati savu animācijas filmu “Vai Rīga jau gatava” – to iespējams atrast CD formātā bibliotēkās, starp citu. Debija bija visai veiksmīga, taču vienlaikus iznira jautājums – ko tālāk? Jo te gan saskāros ar “nolādēto dzirdi”. Lai kā pūlējos, angļu valodas runas saprašana un attiecīgi komunicēšana ar ārzemju režisoriem palika neiespējamā misija. Vainoju sevi – vai tiešām ir kaut kas, ko nespēju? Izrādījās, ka ir. Jāpiebilst, ka visu šo laiku domāju, ka man ir “tikai” varbūt 2. pakāpes vājdzirdība, ka nedzirdu “tikai” augšējās skaņas. Jo ar visu citu taču spēju tikt galā! Sapratu, ka ierindas zīmētāja darbā nabadzība uz mūžu ir garantēta – lai gan man bija darba līgums, sociālais nodoklis tika maksāts tikai no minimālās algas – pārējais kā honorāri. Savukārt par režisori vai producenti, kuriem var veidot projektus un piesaistīt ārzemju finansējumu, nespēju būt dēļ nelaimīgajām svešvalodām.

Turklāt tajā laikā arvien vairāk biju sākusi ņemties ar literatūru – 1999. gadā iznāca pirmā dzejas grāmata, drīz pēc tam mana luga uzvarēja Dailes teātra lugu konkursā – balva bija šās lugas iekļaušana repertuārā un honorārs – veseli 700 lati! Sapratu, ka ir jāizvēlas kaut kas viens – vai nu animācija vai literatūra, un tīri intuitīvi mana izvēle nosliecās par labu literatūrai. Bet, lai pilnvērtīgi varētu rakstīt, bija vajadzīgs kārtīgs maizes darbs un bija skaidrs, ka animācijas jomā tas nebūs.

Tā kā mana labākā draudzene tajā laikā strādāja par datorgrafiķi, nolēmu arī es pārkvalificēties. Vispirms gāju pie draudzenes mācīties – viņa tolaik strādāja slavenajā Jāņasētā, kur valdīja diezgan brīva gaisotne. Bija 1998. gads un Krievijas krīze bija jau iecirtusi robu Jāņasētas vienā no tā laika galvenajiem rūpaliem – konservu etiķešu ražošanā, taču joprojām viss notika. Sāku ar palīgdarbiem – griezu tā saucamos epšus, pārzīmēju logučus, apguvu programmas. Fotošopu biju apguvusi jau strādājot Rijā, taču poligrāfijā bija cita specifika. Oficiāli strādājusi Jāņasētā netiku, biju tāds melnais palīgspēks krīzes gadījumiem, kad esošie netika ar kaut ko galā. Bet biju priecīga par iespēju mācīties amatu pie labākajiem un – par velti. Un vēl pat izdevās nopelnīt. Kas noveda pie tā, ka… svārki un bikses strauji palika par šauru, jo beidzot varēju atļauties ēst pusdienas. Bieži gājām uz Dzirnavielas “Lidiņu”, kas tolaik – 90. to beigās bija jaunums – un stūķējām tik māgās salātu plates.

Kādu laiku ar vienu kāju vēl turējos pie Rijas, kur darbi te bija, te nebija, līdz nāca kārtējais laimīgais gadījums, kas lika izšķirties pavisam. Bet par to – kā sāku strādāt tīņu žurnālā par maketētāju – nākamreiz.

Animācijas studijās nebija lielu sapulču – tādu bija maz un vajadzīgo, ja nebiju sapratusi, pēc tam neuzkrītoši iztaujāju no kolēģiem mierīgākā vidē. Medijos pārsvarā visas lietas, kuras nepieciešams zināt visiem vai konkrētiem darbiniekiem, sūtīja kā e-pasta apkārtrakstus vai publicē intranetā – kur tāds ir, bet lielajās izdevniecībās visās ir, cik zinu. Par izrunu – nu, šad tad kāds pajautāja, vai neesmu ilgstoši dzīvojusi ārzemēs, bet pēdējā laikā neviens pat īpaši neievēro, jo arvien vairāk starp mums ir cilvēku, kas runā latviski un labi runā, bet viņu dzimtā valoda ir cita. Noslēpt slikto dzirdi problēmu nebija, bet ir jājautā – vai tiešām vajadzēja slēpt?

Kad strādāju Dienas biznesā, rakstu sūtīšana no numura redaktoriem pie maketētājiem parasti notika caur Skaipu – toreiz tas vēl nebija pārsamudrīts un masīvs, resursus rijošs briesmonis, bet parocīga programma arī čatošanai. Vēl bija speciālais DB superčats, kurā apmainījāmies asprātībām vnk tāpat. Lai nebūtu jābļaustās pa visu atvērto biroju, vajadzīgo cilvēku varēja uzrunāt čatā, un tas bija ārkārtīgi ērti – žurnālisti bieži vien strādāja arī no mājām.

Šādi izskatījās mana darbavieta Dienas biznesa redakcijā ap 2009. gadu. Visumā tāds arī ir tipisks maketētāja darbagalds Rīgas redakcijās.

Darbi: izdzīvošanas stratēģijas 2

Tātad, līdz ko biju nobriedusi mainīt nodarbošanos, drīz parādījās arī iespēja. Kādu dienu man piezvanīja žurnāla Sīrups redaktore un teica, ka vēlētos intervēt – kā jau rakstīju, Dailes teātrī bija iestudēta mana luga – par jauniešiem, un tas Sīrupam bija šķitis interesanti. Parunājāmies un draudzīgi šķīrāmies, bet pēc kāda laika mani uzaicināja taisīt t.s fotoseriālu – tajā laikā tīņu žurnālos bija nākuši modē stāsti bildēs – un abi galvenie tīņu žurnāli – toreiz Sīrups un otrs, LABA, sacentās, kam būs krutākais seriāls. Nu OK, sāku darīt. Pēc kāda laika žurnālam vajadzēja pusslodzes maketētāju, un tā pavisam plūstoši ieņēmu šo vietu. Vēlāk, pieaugot lappušu skaitam, mana slodze un attiecīgi alga palielinājās. Izklausās vienkārši, bet patiesībā nācās ļoti iespringt – žurnāls ir kas pavisam cits nekā etiķešu zīmēšana, un ir daudzas specifiskas lietas, kas jāzina – to visu pamazām apguvu darbībā. Nepietiek ar to, ka zini datorgrafikas programmas. Sākumā, jā, sēdēju pa naktīm. Sapratu, ka vajag, jo šī ir mana iespēja. Preses izdevumos ārkārtīgi nelabprāt ņem darbā cilvēkus bez līdzīga darba pieredzes – un tam ir pamats – tieši šo daudzo specifisko sīkumu un žurnālistiskas pamatu zināšanas dēļ, turklāt pieredze garantē arī to, ka cilvēks prot strādāt ātri, kas arī ir ļoti svarīgi, jo dažkārt viss notiek pēdējā brīdī.

Kompānija Sīrupā toreiz bija izcila – kā ārštatnieki rakstīja Grēviņš un Dagilis, šad tad parādījās Imants Daksis, bieži redakcijā viesojās mūziķis Gunārs Kalniņš. Reperis Ozols arī parādījās ar visu savu slaveno balto bulterjeru. Redakcijā bija Maira Dobele, kas vēlāk pārcēlās uz Somiju, kur turpināja rakstīt un studēt kino lietas, abas māsas Gruzes – Dita un Juta, no kurām vecākā Juta toreiz vēl studēja, bet nu jau sen ir kļuvusi par dakteri psihiatri. Apbrīnoju, kā viņa spēja studēt, piestrādāt “ātrajos” un paralēli visam tam vēl rakstīt “psihologa padomu” rubriku, turklāt vienu brīdi viņa vēl bija tas, ko dažos izdevumos dēvē par “”atbildīgo sekretāru”, bet citos atkal par “numura redaktoru”, proti, cilvēku, kurš izspiež no autoriem plānotos gabalus, tos parediģē un gādā, lai visas lapas tiktu aizpildītas. Vispār gan – lielākā daļa no sīrupiešiem kaut kur studēja, daži strādāja arī vēl citus darbus. Savukārt tekstu ievadītājs – toreiz redakcijās vēl bija tāds postenis, jo daudzas vēstules un raksti tika iesniegti uz papīra – bija Agris Straujups, kurš ārkārtīgi fanoja par visu, kas saistīts ar kollijiem – viņš vēlāk kļuva par IT speciālistu un ir izveidojis visu Latvijā jebkad dzīvojušo šķirnes kolliju datu bāzi. Kompānija tātad ārkārtīgi interesanta. Gandrīz visi bijām jauni un neprecēti, tāpēc darbs bieži vien saplūda ar tusēšanos. Nodošanas vakaros, pareizāk sakot naktīs, regulāri braucu mājās ar dežurtramvaju, bet galvenais maketētājs Toms parasti palika līdz rītam. Laiku pa laikam šķendējāmies – īpaši Toms, ka nav normāli tā strādāt, un tad kādu brīdi raksti tika nodoti savlaicīgāk, bet drīz vien atkal viss ieslīdēja vecajās sliedēs.

Labākais brīdis šajā darbā bija ap 2003. gadu, kad Sīrupa izdevēji izdomāja, ka vajag uztaisīt arī žurnālu mazākiem bērniem. Tam tad dizainu izveidoju un maketēju pati no A līdz Z. Iesaistīju lietā savu labu paziņu no Rijas Ilzi Rusku, kura zīmēja fantastiskas ilustrācijas – turklāt jau uzreiz fotošopā. Bijām laba komanda – redaktore bija Inese Mizovska, kam arī šis bija pirmais tik atbildīgais projekts. Centāmies no visas sirds, un drīz vien konstatējām, ka tiešie konkurenti – Spicā no LABAS kantora – špiko gan mūsu dizaina idejas, gan rubrikas.

Arī šeit man vienkārši neienāca prātā, ka vajadzētu kādam stāstīt, ka nedzirdu. Nu un? Es nekad neesmu sevi definējusi pēc šīs pazīmes. Jā, ir jāsapringst, bet tāda ir dzīve – jābalstās uz to, ko vari izdarīt, nevis uz to, ko nevari. Darbam dzirdes problēma nekādi netraucēja, jo darāmais bija skaidri zināms, vadoties pēc žurnāla plāna, kur bija norādīts, kam katrā lapā jābūt – plānu taisīja redakcijas kopsapulcē. Turklāt ienākošo tekstu folderī bija arī redzams, kad kurš teksts ienāk, un tātad ir gatavs maketēšanai. Savukārt ar ienākošo reklāmu devējiem pārsvarā sazinājos pa e-pastu. Gan Sīrupā gan animācijas studijās gan, domāju, attieksme nebūtu mainījusies, arī ja viņi zinātu par manu problēmu – kā esmu novērojusi – radošie vispār ir tendēti visus “citādos” pieņemt daudz tolerantāk.

Diemžēl līdz ar Latvijas ieiešanu Eiropā krasi pieauga tipogrāfiju izmaksas, turklāt mūsu mērķauditorijas skaits saruka – Sīrupa sākumgadu lasītāji izauga, bet gadus divus trīs jaunāko paaudzi jau smagi skāra 90. gadu demogrāfiskā bedre. Tirāža gāja uz leju un tā vienu dienu pienāca brīdis, kad žurnālu pārpirka Rīgas Viļņi,– lai gan rakstošo sastāvs tur nomainījies laikam jau nez cik reižu. Mūs visus toreiz aicināja uz intervijām Rīgas Viļņos – es arī aizgāju, lai gan zināju, ka uz Rīgas Viļņiem neiešu – mazo bērnu žurnālu izdot viņi negribēja, tāpēc neredzēju jēgu tur iet, turklāt man bija jau cits – naudas ziņā riskants, bet visādi citādi neatvairāms piedāvājums atgriezties mazliet pie animācijas.

Protams, Sīrupa izdevēju naudas problēmas nebija negaiss no skaidrām debesīm – zinājām, ka labi nav, tāpēc jau laikus domāju par alternatīvām. Kaut kad šajā laikā man piezvanīja bijusī Rijas kolēģe Inga Prauliņa – viņa bija izveidojusi pati savu studiju JetMedia (latviešu animācijas studijas vairojas daloties – joks), noīrējusi darba telpas Tallinas ielā un bija jau gatavi pirmie konkrētie projekti. Un viens no tiem bija tiešām kārdinošs – proti, slavenās filmas Kirikū un burve otrā daļa. Pirmo 1995. – 1996. gadā zīmēja studija Rija, un tas bija ārkārtīgi jauks projekts – vispirms jau pats režisors Mišels Oselo bija pilnīgs savas lietas fanāts (bet citādi tur nav iespējams), turklāt ļoti profesionāls mākslinieks. Ārkārtīgi nožēloju, ka nespēju sarunāties angliski. Mišels lielu daļu filmas uzņemšanas toreiz nodzīvoja Rīgā un iesaistījās visos studijas procesos. Ne velti tā filma dabūja t.s. “animācijas Oskaru” – galveno balvu Annesī animācijas filmu festivālā. No manis, starp citu, tur bija praktiski visas uguns animācijas – Mišelam iepatikās, kā es zīmēju uguni, un tā nu es zīmēju visus uguņus – ugunsgrēku un ugunskurus, cik nu filmā to bija. Otrs – galvenās varones Karabas daudzi tuvplāni, kā arī daudzi no dejojošajiem bērniem masu skatos.

Tā 2004. gadā sekoja vēl viena sezona ar animāciju – šoreiz galveno darbu veica studija Vjetnamā (jo tur lētāk), savukārt mēs veicām t.s. cleanup – pārzīmēšanu jeb asistēšanu – vjetnamiešu skices “iztīrījām”, piedzinām pie tēlu paraugiem, safāzējām (vjetnamieši bija sazīmējuši tikai t.s. galvenās fāzes jeb keyframes), lai kustība plūstoša. Pats Mišels diemžēl uz Rīgu vairs neatbauca, toties Inga brauca uz Vjetnamu.

Otra Kirikū daļa – 4 epizodes no mazā Kirikū bērnības – pirms viņš bija uzvarējis raganu un pārvērties par gara auguma skaistuli – arī guva panākumus, taču ne tik lielus kā pirmā filma.

2005. gada pavasarī mūsu līgums ar frančiem beidzās – maijā atdevām pēdējās ainas un es sapratu, ka atkal jāmeklē darbs. To, ka neaizgāju uz tiem Rīgas Viļņiem, gan nenožēloju nevienu brīdi – tā ziema ar Kirikū un jau no Rijas laikiem zināmajiem jaukajiem kolēģiem – pareizāk sakot – kolēģēm, jo 95% animatoru pie mums ir sievietes (starp citu, Mišels par to ārkārtīgi brīnījās, jo nekur citur tā neesot, tas tāds mūsu lokālais fenomens – diemžēl vairāk gan saistīts nevis ar kādu latviešu sieviešu īpašu vēlmi zīmēt animācijas filmas, bet gan apstākli, ka darbs ir no projekta uz projektu un bieži vien zemu atalgots) – vārdu sakot tā sezona arī bija lieliska.

Un atkal savlaicīgi nāca nākamā iespēja – šoreiz sludinājuma avīzē Diena izskatā, proti, ka laikraksts meklē “lapu redaktorus” – tie bija maketētāji ar pilnvarām īsināt tekstus, ja nelien iekšā kā arī izdomāt bilžu parakstus un virsrakstus, ja žurnālisti nav uzrakstījuši. Super, tas ir domāts man! Nosūtīju CV, devos uz interviju – saspringums, protams, bija, taču nu man jau bija tik ļoti svarīgā “ne mazāk kā divu gadu pieredze drukātajos medijos”. Izpildīju testu un drīz jau man zvanīja, ka varu sākt strādāt. Manos pienākumos ietilpa avīzes toreizējais pielikums Mājoklis – par interjeriem, nekustamā īpašuma tirgu utt., kā arī t.s. dzīvesstila lapas – skaistumkopšana, kulinārija, dzīvnieki utt. To visu gan vairs tik sīki neaprakstīšu – jāteic vienīgi, ka profesionālā ziņā Dienas un pēc tam Dienas Biznesa periodā daudz ieguvu, jo tie vēl bija treknie gadi, kad izdevēji izglītojošus seminārus, kur mums stāstīja par dažādiem avīžu dizaina principiem utt. Arī tur nevienam neko par dzirdi neteicu – kāpēc gan? Bija pieaugusi mana profesionālā pašapziņa un bija skaidrs, ka “esmu zirgā”. Galu galā – redakcijas man bija patikušas kopš bērnības, kad tētis šad un tad ņēma mani līdzi uz Preses namu, kur 17. stāvā atradās žurnāla Dadzis kantoris. Kaut kur zemapziņā jau no tiek laikiem acīmredzot iesēdās doma, ka būtu jauki strādāt tieši redakcijā un par mākslinieku. Starp citu, viena no lietām, ko mans tēvs Dadzī darīja bez visiem redzamās karikatūru zīmēšanas bija žurnāla maketa veidošana – protams, tādā tehnikā kā tas notika pirmsdatoru ērā – rasējot lielā sagatavē, kur bija jau iezīmēti iespējamie sleju platumi. Pēc šās sagataves jeb “maketa” tad arī vadījās tipogrāfijas salicēji… bet tas jau pavisam cits stāsts.

Ko no visa tā secināt?

Pirmkārt, izglītība un vēlreiz izglītība. Tam, ka man ir Mākslas akadēmijas diploms, vienmēr ir bijis labs iespaids.

Otrkārt – ir jābūt jaukam pret citiem cilvēkiem, jo tu nekad nezini, kā pagriezīsies dzīves ceļa līkumi, un kurā brīdī kāds no viņiem tevi atcerēsies. Bet vēl labāk – ir vērts būt jaukam pret cilvēkiem vienkārši tāpat, nevis kalkulējot kādu nezināmu nākotnes izdevīgumu:) Būt labam ir labi!

Un treškārt – profesionālisms vienmēr tiek novērtēts. Ja būsi izcils savā amatā, apstāklis, ka tu šad un tad kaut ko pārjautā un nepiedalies lielajās kopīgajās sarunās, nevienam nešķitīs izšķirošs.

Vājdzirdība un invaliditātes piešķiršana

Lēnām nobriedis arī materiāls rakstam par invaliditātes piešķiršanas lietām. Mani vecāki bērnībā man to netika nokārtojuši. Tā laika – 70./80. gadu likumdošanu nezinu, bet, šķiet, bija tā, ka, ja bērns mācījās kādā no speciālajām iestādēm, viņam invaliditāte pienācās ”automātiski”, bet ja mācījās “parastajā”, tad tās oficiāla piešķiršana bija vecāku iniciatīvas jautājums. Bet vispārīgi tika uzskatīts – invalīdu padomju sabiedrībā nav, un tātad visi, kas mācās vispārizglītojošās skolās ir “normāli”. Kā jau iepriekš stāstīju, kad man pienāca skolas vecums, iecirkņa terapeite uzrakstīja norīkojumu uz speciālo skolu, taču mani vecāki nolēma mani sūtīt Rīgas 3. vidusskolā. Vēlāk jautāju mammai – kāpēc toreiz oficiāli nenokārtoji man to invaliditāti – uz to mamma atbildēja – bet mēs negribējām, lai tev būtu kompleksi. Tāda bija viņu izvēle – audzināt bērnu pēc iespējas normāli, un kamēr nebija ārēju problēmu – bet tādu skolā man nebija – tikmēr arī tika uzskatīts, ka viss ir “normāli”.

Tā bija kļūda. Kompleksi man bija tik un tā, jo īpaši pusaudžu vecumā, bet es tos ar vecākiem neapspriedu. Un oficiāls invaliditātes statuss man, iespējams, vēlāk, pieaugušā vecumā dažās dzīves situācijās būtu palīdzējis – vismaz es nebūtu bijusi pirmā atlaižamo rindās krīzes gados, kad notika štatu samazināšana vietā, kur tolaik strādāju.

Starp citu, ilgus gadus nemaz nezināju, ka man vispār pienākas kāda invaliditātes grupa. Tā kā biju beigusi vispārizglītojošo skolu (Rozentālskolai bija visa tā pati vidusskolas programma, kas “parastajām” skolām, izņemot to, ka mūzikas vietā bija mākslas vēsture un bija drusku vieglāka matemātika un fizika – tomēr likām visus tos pašus eksāmenus, ko “parastie” plus vēl speciālos priekšmetus – zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju), domāju, ka manas dzirdes problēmas ir kaut kas nebūtisks. Es taču biju mācījusies ar “normālajiem”, tāpēc varēju būt tikai un vienīgi “normāla””! Tas bija kaut kas tāds, ar ko man vienkārši jātiek galā pašai, citiem nestāstot un citus neapgrūtinot. Bet nespēju iemācīties sarunāties angliski uztvēru kā sava stulbuma un slinkuma sekas. Piemēru netrūka – dzīvojām taču valstī, kur teju puse iedzīvotāju bija “ruskojazičnije”, kas visu mūžu te dzīvojot, nespēja iemācīties latviski. Tātad dažiem vienkārši ir problēmas ar valodām kā tādām. “Tu nedzirdi augstās skaņas” – tas taču neizklausās briesmīgi, vai ne? Nekādi sevi nespēju asociēt ar “vājdzirdību”, kas manā uztverē bija gandrīz tas pats kas “nedzirdība”” – proti, zīmju valoda, īpaša, noslēgta sabiedrība ar savām skolām un savām darīšanām. Turklāt ar laiku – pēc 30 gadu vecuma, kad beidzot biju ielauzījusies krievu valodā, man pat bija šķitis, ka, ja ne dzirde, tad vismaz man uztvere un saprašana ir kaut kādā ziņā pat uzlabojusies. Tikai 2013. gadā man ienāca prātā pārbaudīt dzirdi – bija sākušās nelieli galvas reiboņi (tas bija grūts periods, vēlāk par to rakstīšu mobinga epopejas sakarā) un nodomāju, ka jāpārbauda vidusauss. Daktere uztaisīja arī audiogrammu – un še tev – 73 dB dzirdes zudums labajai ausij, 76 – kreisajai. Un šī audiogrammas līkne izskatījās ļoti līdzīga tai, kādas man bija 5. bērnu poliklīnikā taisītājām. Kā tā izskatījās, to savā izteikti vizuālajā atmiņā biju labi iegaumējusi, jo poliklīnikā toreiz audiogrammas bija jātaisa vairākkārt. Kamēr daktere rakstīja uz veidlapas “smaga vājdzirdība”, jutos kā ar ūdeni aplieta – vai tiešām ir tik traki? Jā, ir. Bet jūs esat ļoti labi pielāgojusies, daktere teica.

Vēlāk iepazinos ar Baibu Bicēnu, kura man ieteica tomēr invaliditātes piešķiršanu kārtot. Jo “labā pielāgošanās” nozīmē tikai to, ka cilvēks pastiprināti tērē savus emocionāli psiholoģiskos resursus. Lai cik labi tu nebūtu pielāgojies – lasītu no lūpām, intuitīvi uztvertu cilvēkus pat teju līdz telepāta spējām, tik un tā tu zaudē salīdzinot ar tiem, kam ir 100% normāla dzirde. Tu reaģē lēnāk, tu uztver lēnāk, tu rīkojies lēnāk, un tas ir gluži tāpat, kā ja tu mēģinātu braukt ar auto, kam ir iestrēgusi stāvbremze. Pabraukt jau var, bet tas prasa lielāku motora jaudu un bojā bremžu diskus. Arī dzirdes aparāts, pat labs, tomēr tik un tā ir tikai protēze, turklāt tas var sabojāties, tam var izbeigties baterijas, tas var pazust, utt.

Es vēl būtu svārstījusies, bet tad man ienāca prātā doma šo invaliditātes kārtošanas procesu izvērst kā savdabīgu sociālo eksperimentu. Tajā brīdī Sadzirdi.lv diskusijās daudz tika apspriests gadījums ar E., kurai arī bija vājdzirdība no bērnības un arī invaliditātes grupa, kas vēlāk tika atņemta, pamatojoties uz to, ka viņai esot valsts piešķirts aparāts. E. bija zaudējusi darbu tipogrāfijā, kur notika štatu samazināšana, taču citu darbu atrast viņai bija sarežģīti dzirdes problēmas dēļ. “Bezdarbnieku kantoris” viņu sūtīja uz SIVA – invalīdu rehabilitācijas kantori, taču tas atteicās viņu pieņemt – jo neesot grupas. Diagnoze “smaga vājdzirdība, 5. pakāpe” pati par sevi ir tāda pati diagnoze kā bronhīts vai gripa, un bez maģiskās “grupas” nekādu pretimnākšanu no valsts darba tirgū negarantē. Esmu redzējusi E. audiogrammu – tas, ka viņa vispār spēj sarunāties – viņa teicami lasa no lūpām – ir apbrīnas vērts sasniegums. Viņa un viņas vecāki noteikti ir ieguldījuši milzīgu darbu, lai to spētu! Taču tieši par to viņa tika “sodīta”. Jums ir aparāts un jūs labi runājat! Es gan teiktu, ka tas, ka cilvēks runā, vēl neko nenozīmē, jo svarīgāk ir saprastu citu teikto, un ne tikai klusā kabinetā, bet arī uz ielas, transportā, kafejnīcā. Runāt var iemācīt arī pilnīgi nedzirdīgu cilvēku – tas prasa milzīgu darbu un vingrinājumus elpas un mutes mehānismu kontrolei, bet ir iespējams.

Tajā brīdī man dzima doma arī pašai iziet šo procesu un visu kārtīgi dokumentēt. Ko tagad arī daru.

Starp citu, jāpiebilst, ka tagad taisnība ir uzvarējusi un E. atguvusi savu atņemto invaliditātes grupu – šeit viņai nāca talkā dr. Kušķes ekspertīze – vizīti pie dr.Kušķes, kas dzirdes jautājumos Latvijā ir autoritāte nr.1, maija beigās mums, četrām Sadzirdi.lv biedrēm sarunāja Baiba Bicēna.

Tātad. Latvijas likumdošanā noteikts, ka invaliditāti var piešķir, ja personai ir vājdzirdība sākot ar III un augstāku pakāpi, ja “dzirdi nevar uzlabot ar dzirdes aparātu”. Šo normu jau savā laikā daudz kritizējusi Sadzirdi.lv aktīviste Baiba Bicēna – “jo, ko nozīmē uzlabot dzirdi? Ja cilvēks labāk dzirdēs policijas sirēnu, vai tad viņa dzirde skaitīsies uzlabota?” Baibas ziņojums par vājdzirdīgo problēmām, kur skarta arī invaliditātes noteikšana, savulaik bija atrodams Labklājības ministrijas mājaslapā, kur bija ievietoti ILNP sēžu protokoli un prezentācijas. Un te links uz minēto valdības likumu – http://likumi.lv/ta/id/271253-noteikumi-par-prognozejamas-invaliditates-invaliditates-un-darbspeju-zaudejuma-noteiksanas-kriterijiem-terminiem-un-kartibu ) Es ar savu abpusējo 4. grupas vājdzirdību noteikti kvalificējos šiem invaliditātes piešķiršanas kritērijiem, jo īpaši tādēļ, ka ar valsts doto aparātu man nekāda kaut cik būtiska uzlabojuma nav – savas attiecības ar dzirdes aparātiem jau iepriekš aprakstīju.

Pats par sevi invaliditātes noformēšanas process nav diez ko sarežģīts, taču prasa laiku un birokrātiju. Jūnijā devos pie savas ģimenes ārstes, kura nebija īpaši optimistiski noskaņota par manām izredzēm. Viņas pieredze rādot, ka VDEĀVK vājdzirdīgajiem “grupu” dodot nelabprāt un tikai tad, ja tā kombinējas ar kādu citu diagnozi. Vājdzirdība netiekot uztverta kā kaut kas nopietns. Sanāk, ka tas ir pretrunā ar valsts likumā ierakstīto, jo tur nav nekas par to, ka būtu jābūt vēl citām diagnozēm, vienīgi ir šī mulsinošā atruna par dzirdes aparātu. Vēl man esot vajadzīgas izziņas no psihologa, kā vājdzirdība ietekmējot manu psiholoģisko stāvokli (manuprāt, mulsinoša un pretrunīga prasība – varbūt viņi domā, ka vājdzirdība ir kaut kāda iedomu slimība un psihologs to “atšifrēs”? Turklāt tam, ka vājdzirdība rada papildu stresu, būtu jābūt skaidram arī bez psihologiem) un neirologa. Teicu, ka tad labāk dodos pie psihiatra – vēl jo vairāk tādēļ, ka pie šā ārsta jau esmu griezusies – man ir bijusi depresija un esmu lietojusi antidepresantus, un pēc 2013. gada tos joprojām lietoju nelielās devās.

Atkāpe no tēmas – psihiatrs nav bubulis, depresīvi un trauksmes stāvokļi ir bioķīmisko reakciju izraisīti traucējumi, un tā ir tāda pati slimība – turklāt ārstējama – kā visas citas. Un šādos gadījumos noteikti jāiet pie psihiatriem – tie daudz labāk pārzina attiecīgos medikamentus – ģimenes ārsti, piemēram, mēdz nezināt, kādus antidepresantus var lietot kopā ar, piemēram, sirds zālēm – ir antidepresanti, kas izraisa problēmas ar sirdsdarbību u.tml. Tā ka – psihologa, kurš pie tam Latvijā ir maksas pasākums, vietā labāk eju pie savas jau pazīstamās dakteres un vienkārši paņemu izziņu par savu slimības vēsturi. OK, tas derēs, teica ģimenes ārste. Apmēram divu mēnešu laikā – atvaļinājumi, rindas pie speciālistiem – biju nepieciešamās izziņas dabūjusi. Tad vēl vajadzēja aizpildīt t.s. pašnovērtējuma anketu, kas ieviesta sākot ar šo gadu, un ģimenes ārste noformēja nosūtījumu uz VDEĀVK. Starp citu, mana ģimenes ārste uzskata, un es viņai pilnīgi piekrītu, ka tiesības sūtīt speciālistu uz VDEĀVK vajadzētu dot arī konkrēto diagnožu speciālistiem – tas samazinātu papīru rakstīšanu un patērēto laiku. Birokrātija, ar kuru jānodarbojas ģimenes ārstiem, ir milzīga un ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ šā sistēma pie mums darbojas tik lēnu un diezgan neefektīvi.

Vārdu sakot, šorīt beidzot devos uz Ventspils ielas VDEĀVK. Nācās gaidīt rindā pusotru stundu, līdz tiku pie papīru iesniegšanas – nekā briesmīga. Arī darbiniece, kas mani pieņēma, centās sarunāties lēnu un skaidri. Vienīgi – diemžēl – ievēroju, ka VDEĀVK lielā uzgaidāmā telpa ir ārkārtīgi dzirdei nedraudzīga – sienas, grīda un griesti ir “skaļi”, skaņu atstarojoši un trokšņaini. Papēžu klaudzoņa uz cietā laminātveidīgā seguma ir neciešami trokšņaina un traucē saprast sarunas.

Tagad jāgaida rezultāts. Par turpmāko ziņošu!

Invaliditāte piešķirta. Uz diviem gadiem

17. oktobrī beidzot saņēmu īsziņu, ka varu doties uz Ventspils ielas VDEĀVK – lēmums ir pieņemts un invaliditāte piešķirta. Tātad, pagājis tieši mēnesis kopš dokumentu iesniegšanas. Atkal nācās rindā nosēdēt divas stundas – nu labi, nekā traka, invalīdam jau nav kur steigties, vai ne? – līdz pienāca kārta doties kabinetā pakaļ papīriem. Darbiniece laipna, aizsūtīja nekavējoties nofotogrāfēties turpat blakus un izsniedza apliecību, kā arī papīru, kur rakstīts, ka 3. grupas invaliditāte piešķirta uz diviem gadiem. Varbūt notiks brīnums un pēc diviem gadiem manas dzirdes matiņšūnas atjaunosies? Vai tiešām nostāsti par cilvēkiem, kam atkal un atkal jāiet atrādīt VDEĀVKam, ka viņu amputētās rokas vai kājas nav ataugušas, ir patiesi? Lai nu kā, slēdzienā rakstīts: pastāv mēreni izteikti funkciju traucējumi. Darbspēju zaudējums noteikts diapazonā 25-59%. Tam varētu piekrist.

Nākamais gājiens – uz VSAA. Tā kā uz Olaini braukt man ir ļoti neizdevīgi, dodos uz Rīgas Vidzemes priekšpilsētas kantori, kas gan arī izrādās mainījis atrašanās vietu uz kaut kur ellē ratā mazu ieliņu Teikā, kur nekad iepriekš dzīvē neesmu kāju spērusi. Neliela maldīšanās pa rajonu un – paldies google maps – atrodu. Ēka žēlīga – laikam izbijis bērnudārzs – šā tā pieremontēts – protams, nav jau VID, bet gan iestāde, kurā pie valsts vēršas viņas nelaimē nonākušie pavalstnieki. Toties darbinieku attieksme izcila – ik pa brīdim pie rindā sēdošajiem iznāk jauka kundzīte un stāsta, ka slimības lapu papīrus varot arī uzreiz likt īpašā kastē, ka nav jāgaida rindā. Vairāki cilvēki tā arī dara – viņiem izpaliek gaidīšana. Kas gan nemaz nebija tik ilga – apmēram pusstunda. Drīz tieku iekšā pie citas kundzītes aizpildīt anketu; arī šī dāma ir patīkama. Jā, atbildi došot e-pastā mēneša laikā.

Tas nu pagaidām viss. Ja pēc diviem gadiem patiešām nebūs noticis brīnums un mirušās dzirdes šūniņas atdzimušas, atkārtošu visu šo procesu vēlreiz.

Mobings un vājdzirdība. Pieredze un secinājumi

Mobings (no angļu mobbing, to mob ‘nomākt, uzbrukt’) ir psiholoģiskā terora veids. Parasti mobings sākas ar konfliktu. Ja šis konflikts netiek laicīgi un efektīvi atrisināts, tad tas, kam ir statuss, vara, spēks, citu kolēģu atbalsts, savu oponentu pārvērš mobinga upurī. Ar laiku mobings kļūst apzināts, bet sākums parasti ir spontāns. Mobinga upurim liek noprast, ka ar viņu varētu pārtraukt darba attiecības pēc slavenā teiciena “Ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas”. Konstance Halta, grāmatas „Veiksmīga karjera vai mobings – psiholoģiskais terors darbā” autore, apstiprina, ka mobings ir kā sērga, kas izplatās apbrīnojami ātri. Proti, netiek kritizēta darbinieka rīcība, bet gan pats darbinieks. Notiek arī vispārināšana: „Tu vienmēr kavē, Tu nekad visu neizpildi, kā pienākas” utt.

Tas ir Wikipēdijas sniegtais vispārējais skaidrojums jēdzienam mobings. Pēdējos gados par to medijos runā diezgan daudz, taču vispārīgā līmenī. Konkrēti gadījumi aprakstīti maz, un tam, protams, ir pamats – cilvēki nevēlas/baidās atklāt savu pieredzi. Arī es ilgi domāju, vai un kā runāt par to. Jo viena no lietām, kāpēc cilvēki izvairās par to runāt – “vai man kāds ticēs?. Vai es varu to pierādīt? Vai tas nenāks par ļaunu, jo sabiedrība maza?”

Tāpēc – šis ir literārs darbs un tā varoņu līdzība ar reālām personām – nejaušība.

Principā gan mobings var izpausties arī ne tikai kā priekšnieku ieēšanās uz padotajiem; teorētiski aprakstīti arī varianti, kur līdzvērtīgā pozīcijā esošie par kaut ko “ēd” kolēģi vai arī padotie “ēd” priekšnieku. Taču pārsvarā mobinga īstenotāji tomēr ir “spēka pozīcijā” esošie, proti – vadītāji.

Domāju arī, KĀ man par to rakstīt: kā žēlabu gabalu – kā man tur darīja pāri – vai kā uzmundrinošu vēstījumu – re, mani sita, bet es tomēr piecēlos. Tomēr laikam nebūs ne viens, ne otrs, drīzāk – kļūdu analīze. Kā būtu vajadzējis rīkoties, lai tā nenotiktu.

Vispirms neliela priekšvēsture. Tajā izdevniecībā, sauksim to par Kantori, sāku strādāt krīzes pašā trakākajā brīdī, kad īpašu izvēlīgumu attiecībā uz darba vietu izrādīt nebija iespējams. Turklāt vietai visumā bija laba reputācija. Tiku iekārtota “pa blatu” – nupat biju atlaista no Avīzes, kas tobrīd pārdzīvoja dramatisku īpašnieku maiņu un skarbu budžeta griešanu, un tieši Avīzes redaktore bija tā, kas man piespēlēja jauno vietu.

Pirmo signālu, ka jaunais darbs varētu būt “ar blakusefektiem”, saņēmu jau visai drīz – divi cilvēki neatkarīgi viens no otra mani brīdināja, lai uzmanos – puspriekšniekam X kungam esot varen liela patika uz intrigām, viņš meklējot pieņemt darbā sievietes ar kredītiem, maziem bērniem un zemu pašapziņu, proti, tādas, kas neuzdrošināsies iebilst un ar kurām varētu manipulēt. Nodomāju – vai nu tik traki būs. Kā vēlāk izrādījās – diemžēl, bija gan. Tātad, mācība nr.1 – šādus brīdinājumus jāuztver nopietni. Arī, ja izrādīsies, ka tā nav, vismaz sākumā ir vērts uzmanīties, lai nekļūtu par mērķi.

Tātad – kā nekļūt par mērķi. Pirmkārt, pašapziņa. Jo, diemžēl, ierakstījos kategorijā “zema pašapziņa”. Patiesībā gan nevarētu teikt, ka man būtu tik zema pašapziņa – par profesionālo varēšanu šaubīties nebija pamata, taču mana pārjautāšana, turēšanās nomaļus no kolektīva un bieži vien arī nedrošība sarunā varēja radīt iespaidu, ka esmu “upuris”. Ko te iesākt? Vienkārši izturieties tā, it kā jums ar pašapziņu viss būtu kārtībā. Plati smaidiet, sveiciniet kolēģus, nekautrējieties pārjautāt. Nav obligāti teikt, ka slikti dzirdat, šad un tad pārjautā arī pavisam labi dzirdošie. Otrkārt – neatklājiet sensitīvas lietas par sevi, piemēram, ka jums ir slimi tuvinieki vai kredīti. Tas var radīt iespaidu, ka, lai saglabātu darbu, būsiet gatavs piekāpties jebkādam spiedienam.

Otrā kļūda – un, iespējams, izšķirošā – šās darba attiecības tika noformētas uz nedrošā un plūstošā “honorāru līguma” pamata. X kungs teica, kas tikai pagaidām, ka gan jau ar laiku man būšot štata vieta. Te jāpaskaidro, ka dažos medijos, jo īpaši krīzes laikā, mēdz būt tāda finanšu ekonomēšanas prakse, ka darbinieki, arī tehniskie, kā piemēram, maketētāji, tiek pieņemti darbā nevis kā darba ņēmēji ar darba līgumu, kurā būtu skaidri norādīti pienākumi un atalgojums, bet gan viņiem tiek maksāti honorāri jeb autoratlīdzība. No honorāriem sociālais nodoklis atvilkts netiek, taču honorāru saņēmējam ir iespēja reģistrēties VID kā pašnodarbinātajam un pašam maksāt socnodokli. Reāli cilvēks strādā kā darba ņēmējs – darba devēja telpās, ar darba devēja datoru utt., bet juridiski viņam darba devēja statusa nav. Labākajos gadījumos tas viss kaut kā tiek fiksēts kādos nebūt līgumos, sliktākajos – līgumu nav vispār. Diemžēl no sākuma stingri nepieprasīju darba līgumu, bet paliku “uz honorāriem”, par kuru aprēķināšanu un sadalīšanu bija atbildīgs X.

Vai šo kļūdu varēja nepieļaut? Jā, varēja. Tajā brīdī man vēl bija nelieli iekrājumi, ar kuriem būtu varējusi iztikt pat kādu gadu, taupīgi dzīvojot, turklāt, tā kā Avīze socnodokli bija maksājusi korekti un no visas algas, pienācās arī bezdarbnieka pabalsts. Es būtu varējusi pagaidīt un atrast labāku iespēju, taču – nobijos.

Kā viena kļūda noved pie citām. No sākuma viss bija labi – darbā veicās, un mana sākotnējā pusslodze pieauga līdz pilnai slodzei. Arī atalgojums nebija slikts. Noformēju pašnodarbinātās personas statusu un pati maksāju socnodokli pa ceturkšņiem. Diemžēl šim statusam bija – vismaz toreiz, varbūt tagad likumdošanā ir kas mainījies – viens ļoti būtisks mīnuss – zaudējot darbu, pašnodarbinātais var gan iegūt bezdarbnieka statusu, taču pašu galveno – bezdarbnieka pabalstu – dabūt nevar. Pat ja viņš maksājis socnodokli no maksimālās summas – visiem saviem ienākumiem (minimālā summa ir maksāt no minimālās mēnešalgas apjoma). Reāli diskriminējoša likuma norma, kas nekādi neveicina vēlmi maksāt jebkādus nodokļus… X gan man teica, ka lai es neuztraucoties, slimības gadījumā es tāpat dabūšot visu to pašu, ko pārējie – ”štata” darbinieki, un atvaļinājumu es arī varēšot dabūt. Starp citu, jāpiebilst, ka visā laikā, kuru nostrādāju Kantorī, ne reizi nekavēju darbu slimības dēļ – izturos atbildīgi pret savu veselību un norūdos, lai gripas un saaukstēšanās neķertu.

Un tad sekoja pirmais konflikts. Biju jau nostrādājusi tur vairāk nekā pusotru gadu un izdomāju, ka man tā kā pienāktos atvaļinājums, pie tam divas nedēļas, nevis pa vienai. Kantorī bija ierasta prakse, ka maketētāji ņem atvaļinājumu pa nedēļai, tātad, pārkāpjot darba likumdošanu, kurā minēts, ka ja atvaļinājumu ņem pa daļām, vismaz vienai no šīm daļām ir jābūt divām nedēļām “vienā gabalā”. Gāju pie X runāt un atsaucos uz šo likumu. Pirms tam iepriekš vienreiz biju paņēmusi atvaļinājumu vienu nedēļu, tiesa, tas bija vēl pusslodzes laikā – un viss. Tāpēc uzskatīju, ka mana prasība pēc divu nedēļu atvaļinājuma nav pārmērīga. X atbildēja – tas nav iespējams, man nav kas tevi aizvieto. Taču es nelikos mierā. Izstāstīju problēmu žurnāla, kuru toreiz maketēju, redaktorei, kura mani pilnībā saprata un atbalstīja. Redaktori nebija X pakļautībā, viņš “valdīja” tikai pār maketētājiem, tāpēc redaktori mierīgi varēja atļauties viņam iebilst. Ko labākie no viņiem arī darīja, aizstāvot savus maketētājus. Mana redaktore devās pie kantora galvenās priekšniecības – direktores G. kundzes un aprunājās – vai man tomēr varētu to atvaļinājumu iedot. G. kundze savukārt palūdza X situāciju nokārtot un atvaļinājumu man iedot. Saņēmu no X e-pastu – atnākt uz sarunu.

Vēl viena būtiska lieta. Ja jūtat, ka briest kas mobingam līdzīgs, ir svarīgi visu notiekošo pēc iespējas dokumentēt. Svarīgās sarunas kārtot tikai caur e-pastu, lai pēc tam varat pierādīt, ko esat vai neesat teicis. Īpaši svarīgi tas ir vājdzirdīgajiem, jo mums var tikt pārmests, ka kaut ko neesam sapratuši vai sadzirdējuši.

Saruna ar X kungu nebija jauka. Tā kā ar savu vājdzirdīgajiem raksturīgo “sesto maņu” ļoti labi redzu, kad cilvēks melo vai kaut ko slēpj, tad arī šajā sarunā viss bija kā uz delnas – X ir saniknots un tikko valdās, jo biju aizskārusi viņa “kunga un ķeizara” tiesības – neierobežoti valdīt pār maketētājiem. Vēršanās pie direktores bija nepiedodams subordinācijas pārkāpums. Nojautu, ka to viņš man nepiedos. X vēlreiz teica, ka viņam neesot, kas aizvieto un atvaļinājumu es dabūšot tikai tad, ja pati sameklēšot aizvietotāju. Saprotams, viņš domāja, ka es to nespēšu. Labi, es teicu, un ķēros pie draugu apziņošanas. Aizvietotāja atrašana man prasīja tikai pāris stundas – draudzenes draudzenei bija paziņa, kas tajā brīdī bija bez pastāvīga darba un labprāt uzņēmās aizvietot – mūsu profesionālais loks ir diezgan atsaucīgs uz šādām lietām. Gāju pie X un teicu, ka aizvietotāja atrasta. X neko iebilst vairs nevarēja. Dabūju savu atvaļinājumu, aizvietotāja tika galā labi un šķita, ka “lieta slēgta”.

Taču drīz man nācās piedzīvot, ka nu esmu X personā ieguvusi ienaidnieku. Kā toreiz bija teicis viens no tiem cilvēkiem, kas mani brīdināja – uzmanies, ja tu kaut ko nedarīsi, kā viņš grib, sāks tev riebt!

Vispirms mani izmeta no kantora autostāvvietas. Bez iepriekšēja brīdinājuma – vienu rītu konstatēju, ka mana caurlaide – barjeras čips – nedarbojas. Gāju pie X skaidroties – pati nevainība – saimniecības daļa esot laikam tā nolēmusi, mans darbs jau neesot saistīts ar klientu apkalpošanu un pārvietošanos ārpus kantora un tāpēc man autostāvvieta nepienākoties, turklāt stāvvietā neesot brīvu vietu. Tajā laikā jau dzīvoju ārpus Rīgas un auto man bija dzīves nepieciešamība. Man nebija iespējams pierādīt, vai stāvvietā ir vai nav brīvas vietas, taču “ar aci” izskatījās, ka vietas tomēr gana. Nu labi, turpmāk turēju mašīnu pie tuvākā lielveikala un gāju kājām divus kilometrus – tuvāk darbam īsti nebija, kur atstāt. Veselīga pastaiga, galu galā.

Bet tad sekoja nākamais trieciens. Kantora kārtējie īpašnieki – tajā laikposmā cits pēc cita nomainījās kādi trīs īpašnieki un attiecīgi cilvēki valdē un CEO, kas, protams, neveicināja stabilitāti un darba sparu uzņēmumā – sāka spiest uz izdevumu samazināšanu. Mums jau pirms kāda laika krīzes izskaņā bija samazinātas algas, taču šis solis nebija Kantora rentabilitāti uzlabojis. Īpašnieki nolēma reorganizēt žurnālu N, kuram bija ilgstoši slikti finanšu un abonēšanas rādītāji. N bija 48 lappušu divnedēļnieks.Tā iepriekšējo komandu – redaktori, žurnālisti, mākslinieci un maketētāju – nolēma nomainīt. Redaktori un mākslinieci atlaida, žurnālisti atstāja darbā citā Kantora izdevumā. Vietā par N redaktori iecēla A. kundzi, kura līdz tam bija rakstījusi vairākiem citiem Kantora izdevumiem, pieņēma vēl vienu žurnālisti, bet N bijušo maketētāju nolēma samainīt ar mani. Tā teikt – lai es darītu darbu, ko iepriekš bija darījuši divi cilvēki. Jo es to spēju paveikt. Tiku nolikta fakta priekšā, bez iespējas kaut ko iebilst. Mana redaktore bija apbēdināta, taču arī neko iebilst nevarēja. X teica, lai es nesatraucoties – mana darba alga palikšot tāda pati, nesamazināšoties. Tas izklausījās ciniski, jo darba taču bija vairāk. Vēl papildus visam traucēja arī tas, ka jaunieceltā N redaktore īsti nezināja, ko ar N iesākt, kādā virzienā to veidot, un arī Kantora mārketingam nebija priekštatu, kas tieši varētu būt N mērķauditorija. Taču pats pirmais sekmīga preses izdevuma pamatlikums ir – pēc iespējas precīzi definēt to auditoriju, kam izdevums domāts. Kam mēs to veidojam un kāpēc. Ja uz šiem jautājumiem atbildēt var tikai vispārīgi – nu, varbūt mājsaimniecēm, nu, varbūt praktiskiem cilvēkiem, nu, tiem, kam interesē interjeri – tad panākumu nebūs, jo vairāk tādēļ, ka konkurentu kantori nesnauž. Un – ja netiek precīzi definēts darba uzdevums – kam mēs to veidojam – māksliniekam strādāt ir ārkārtīgi grūti. Jo izdevuma vizuālais tēls izriet, pirmkārt, no tā satura.

Visa mana intuīcija un arī profesionālā pieredze teica, ka šim projektam nebūs lemt dzīvot, ka X mani ir vienkārši nolicis “zem tanka” un ar prieku noskatīsies, kā eju tur bojā. Un pieļāvu trešo kļūdu – paliku tomēr un strādāju. Jo naudu vajadzēja – tajā laikā mums ar vīru jau bija paņemts hipotekārais kredīts, gan niecīgs, bet tomēr. Tomēr būtu vajadzēja piecelties un teikt – šādiem noteikumiem nepiekrītu, labāk eju prom no kantora – turpmākie notikumi to skaidri apliecināja. Vēl jo vairāk tādēļ, ka štata vieta un darba līgums priekš manis neatradās arī šoreiz. Vienīgais, ko izspiedu no X – ka man tomēr visžēlīgi atļaus lietot kantora autostāvvietu. To nu viņš man pasniedza kā milzu bonusu.

Diemžēl N žurnāla problēmas turpinājās. Jaunā redaktore īsti nespēja saprasties ar kantora galveno mākslinieku, kam bija mazliet cita vīzija par to, kā vajadzētu izskatīties žurnāla vākiem. Es sliecos piekrist galvenajam māksliniekam, jo viņa viedoklis bija profesionāls un loģiski pamatots, taču viņa ieteikumiem bija tikai tāda konsultatīva loma, lēmumu pieņemt vajadzēja redaktorei. Vēl, protams, teikšana bija G. kundzei, un bieži vien man bija sajūta, ka darbs notiek kā pasakā, kur vezumu cenšas vilkt vēzis, zirgs un gulbis – visi velk, cik spēka, bet katrs savā virzienā.

Visas šās peripetijas norisinājās septembrī, oktobrī. Sakodu zobus un strādāju. Taču īsti katastrofāls izrādījās nākamā gada sākums. Smagi saslima mans vīrs – insults. Desmit dienas Gaiļezerā un ilgstoša veseļošanās mājās. Līdz ar to – lielas finanšu problēmas, jo vīra darba devējs, kaut oficiāls un legāls, diemžēl strādāja mikrouzņēmuma statusā, tāpēc slimības pabalsts no valsts bija ļoti niecīgs. Tātad, ja līdz tam man vēl bija kaut neliela, tomēr finanšu manevra iespēja, tad tagad man tādas vairs nebija. Nu, ko, sakodu zobus un strādāju. Nekādu iejūtību no tuvākajiem darba kolēģiem nesagaidīju, drīzāk – ziņkāri, kā tad es izķepurošos. Jo diemžēl kantora ilgstošās finanšu problēmas bija, kā lai saka…. izcēlušas gaismā cilvēku izdzīvošanas instinktu ne tās gaišākās puses. Cilvēki sāka atstāt kantori un iet pie konkurentiem, taču vadība secinājumus neizdarīja. Tajā vasarā pat nemēģināju prasīt atvaļinājumus, lai gan kopš iepriekšminētā divnedēļu atvaļinājuma bija pagājuši jau turpat divi gadi. Jutu, ka sākas tā dēvētā izdegšana – un tas nav kaprīžu dāmīšu izdomājums, bet gan pilnīgi reāls sindroms – galvassāpes, nervozitāte, bezmiegs un tāds savdabīgs trulums, kad sēdi un blenž datora ekrānā, zinot, ka jāstrādā, tomēr pastrādāt nezin kāpēc nevari. Nespēj, un viss. Tomēr es piespiedu sevi un strādāju. Presings no N redaktores un X arī tikmēr turpinājās. Redaktore bieži vien nezināja, ko īsti grib. Viņa būtībā nebija slikts cilvēks, taču viņas šaubas pilnīgi par visu mūsu darbu paralizēja.

Devos pie ārstiem un sāku atkal lietot antidepresantus – to nebiju darījusi vairākus gadus, kopš iepriekšējās atlaišanas laikiem. Gan ģimenes ārste, gan nervu daktere, protams, teica, ka man vispirms ir nepieciešams atvaļinājums un atpūta, bet tieši tas nebija iespējams. Sapratu, ka tuvojos katastrofai. Nebiju vairs spējīga domāt vai rīkoties. Un katastrofa nāca. Kādā jaukā jūlija dienā X iesauca mani savā kabinetā un paziņoja, ka kantora akcionāri nolēmuši N žurnālu atkal reorganizēt un līdz ar to mani atlaidīšot. Redzēju, ka viņš melo – patiesībā akcionāri bija nolēmuši žurnālu slēgt pavisam. Arī kolēģes – redaktore un žurnāliste – bija šokā. Viņām gan atlaišana nedraudēja – tika solītas vietas citos Kantora izdevumos. Teicu X, ka pēc darba likumdošanas mani atlaist nav pareizi – uzņēmumā ir cilvēki, kas tur nostrādājuši daudz īsāku laiku un kam ir sliktāka izglītība nekā man. Protams, es, iespējams, būtu varējusi varbūt tiesāties, taču tam man nebija ne naudas, ne arī morālā spēka. Nostrādāju kantorī vēl divus mēnešus – lai gan X bija gribējis mani izmest uzreiz un nekavējoties, tomēr tieši redaktore iestājās par mani, – ja slēdz žurnālu pavisam, tad jau loģiski, ka nostrādājam vecajā komandā līdz pašām beigām. Interesanti, ka finālā beidzot atradām kaut cik kopīgu valodu – tā kā mūsu liktenis bija izlemts, jutāmies brīvāk un vairāk atļāvāmies radoši – pēdējie žurnāla numuri bija ļoti labi.

X bija uzvarējis – biju izmesta uz ielas bez sociālās apdrošināšanas.

Divus mēnešus intensīvi meklēju darbu – vairākās tipogrāfijās, divās reklāmu aģentūrās un pāris preses izdevumos. Tas ir atkal vesels romāna cienīgs posms. Laika nebija daudz, jo novembrī man beigtos nauda – visa. Savukārt mana vīra veselība joprojām nebija tāda, lai viņš spētu strādāt pilnu slodzi.

Tomēr septembrī biju darbu atradusi un oktobra beigās sāku strādāt jaunajā vietā. Ar korektu darba līgumu, sakarīgu priekšnieku un vietu pazemes autostāvvietā.

Tomēr sekas bija jūtamas vēl ilgi. Izdegšanas sindroms nav tā lieta, kas pāriet uzreiz, tas atstāj iespaidu. Pagāja apmēram pusgads, kamēr pamazām atkopos. Tomēr zāles dzeru joprojām. Lielā mērā tieši šās pieredzes dēļ izšķīros nokārtot invaliditātes dokumentus – man nav svarīgs šis pabalsts, bet gan statuss, proti, lai štatu samazināšanas gadījumā es atlaižamo rindā tomēr nebūtu pirmā.

Bet te var palasīt par mobingu: https://espati.lv/mobings-ka-pret-to-cinities/ https://www.tiesibsargs.lv/tiesibu-jomas/kas-ir-mobings-un-bosings-ka-tas-izpauzas-dzive-un-ka-pret-to-cinities/

Tiesībsarga konference un dažas atziņas

Mazliet par 2015.gada 3. decembrī notikušo konferenci. Materiāli pieejami šeit, tāpēc norisi īpaši neatreferēšu: http://www.tiesibsargs.lv/sakumlapa/konferences-ano-konvencijas-par-personu-ar-invaliditati-tiesibam-aspekti-latvija-materiali

Vispirms jāatzīmē, ka pasākums bija labi organizēts un LNB konferenču zālē akustika bija teicama – skaņa neizplūda, neatbalsojās no sienām un griestiem un runātājus saprast nebija problēmu. Paldies par to LNB cēlājiem, lai gan, protams, akustikas atbilstībai normatīviem jābūt pašsaprotamai lietai nevis luksusam. Dzirdes aparātu lietotājiem bija pieejama audio cilpa. Esot bijis ok. Pavisam labi būtu bijis, ja būtu pieejami arī subtitri – tāda lieta pasaulē ir izplatīta – resp., ir speciālists, kurš ātri pieraksta runāto un tas subtitru veidā parādās uz īpaša ekrāna. Taču pie mums tas nav pieejams. Pirms konferences tie Sadzirdi.lv biedri, kas grasījās piedalīties, rakstīja Tiesībsarga birojam, ka šādi subtitri būtu nepieciešami, bet atbilde bija – jā, labprāt, bet mums nav tāda speciālista un mēs arī nezinām, kur tādu atrast – bet varbūt jūs paši zināt. Diemžēl nezinu gan. Situācija gan mazliet smieklīga – mums, jaunai, mazai un vājai sabiedriskai organizācijai bez nopietni ņemamiem resursiem būtu jāgādā aprīkojums un speciālists Tiesībsargam. Ironiski, vai ne? Tā ir viena no Latvijas realitātēm – valsts institūcijas bieži vien uzveļ NVO tās lietas, kas būtu jādara pašām. Īpaši šeit izceļas Labklājības un Kultūras ministrijas. Bet NVO ir dažādas – dažām ir cilvēki un resursi, citām – ne visai. Līdz ar to tās NVO, kurām nav šo resursu, paliek “ēnā”, pabērna lomā. Un tātad pabērna lomā paliek arī šās NVO “mērķauditorija” . Jo, protams, katra NVO vispirms cīnīsies un lobēs savu biedru intereses, tas arī nav NVO uzdevums – redzēt kopainu. Tā, piemēram, LNS (Nedzirdīgo Savienība) ir par zīmju valodu, jo tā ir šās nedzirdīgo kopienas galvenais identitātes balsts un vienojošais elements, bet Sadzirdi.lv – par subtitriem, dzirdes cilpām un citiem pielāgojumiem, kas ļautu labāk uztvert runāto. Vai mūsu intereses ir pretrunā? Domāju, ka nē – jo abas ir vērstas uz cilvēku ar dzirdes traucējumiem stāvokļa uzlabošanu un iesaistīšanos sabiedrībā. Un arī pašām NVO ir jāatrod veids, kā redzēt kopainu, nevis katram savu šauro lauciņu.

Tāpēc visā, kas attiecas uz cilvēku ar īpašām vajadzībām jautājumiem, būtu nepieciešama sistēmiska pieeja valsts līmenī. Starp citu, kaut ko mazliet uz to pusi teica Apeirona vadītājs Ivars Balodis – ka ir nepieciešama saruna, dialogs gan starp pašām invalīdu organizācijām gan organizācijām un valsti. Savukārt es – no malas – saredzu situāciju tā, ka ministriju līmenī ir nepieciešams sistēmu inženieris – tas ir speciālists, kurš pēta darbojošos sistēmu un veido to tādu, lai dažādu nozaru šaurie speciālisti spētu kopīgā mērķa labad sadarboties maksimāli efektīvi. Šādas sistēmiskas pieejas Latvijā nav. Praktiski nekur.

Tomēr kopumā, šķiet, lietas iet uz labo pusi. Sabiedrība un tās spogulis – pārvaldes institūcijas – lēnām sāk atzīt un pieņemt, ka citādajiem – invalīdiem utt. arī ir tiesības piedalīties, turklāt viņi var būt ne tikai ņēmēji, bet ļoti daudzos gadījumos – devēji. Un, tā kā dzīvojam demogrāfiski novājinātā sabiedrībā, tas ir arī mūsu visu izdzīvošanas jautājums – maksimāli atrast un iesaistīt VISUS resursus.

Par apzinātību, spēju koncentrēties un labāku saprašanu

Pēdējā laikā nācis modē runāt par apzinātību (skat., piemēram, šeit: http://psih.lv/apzinatiba). Kas tas ir un kāds tam sakars ar dzirdi?

Īsi: apzinātība ir spēja koncentrēt uzmanību uz “šeit un tagad” notiekošo, neļaujot domām nomaldīties sāņus un tā zaudējot “fokusu” un apkārt notiekošo. Mūsdienu psihoterapeiti šo metodi ir aizguvuši no Austrumu, pārsvarā – budisma – meditācijas praksēm. Un sakars ar dzirdi ir tāds, ka šās spējas trenēšana (to var izdarīt) ievērojami uzlabo spēju klausīties un saprast runāto. Par to esmu pārliecinājusies pati – tas strādā. Protams, pašu dzirdi kā tādu apzinātības vingrināšana neuzlabo – tas fiziski tādā veidā nav iespējams. Taču ir iespējams labāk izmantot to dzirdi, kas ir.

Mana interese par meditācijām un dažnedažādām budisma lietām aizsākās studiju gados – mums ar pāris draudzenēm likās interesanti. Ezotērika strauji nāca modē. Taču praktiski ar prāta koncentrācijas un elpošanas vingrinājumiem sāku nodarboties nedaudz vēlāk, jau pēc studiju beigšanas. Vienkāršākais no tiem – sēdēt, vēlams taisnu muguru, un vienkārši koncentrēties uz savu ieelpu un izelpu. Vērot to. Tiklīdz sāksiet mēģināt to darīt, tūlīt pamanīsiet, cik ļoti haotiskas ir mūsu domas, un cik ļoti tās tiecas aizvirzīties sāņus no ieelpas un izelpas vērošanas. Taču nevajag krist panikā – vienkārši atgriezieties pie ieelpas un izelpas. Pamazām domas nomierināsies. Veltiet tam pusstundu katru dienu, un pozitīvs rezultāts neizpaliks – vairāk miera, labāka spēja koncentrēties.

Cits, pavisam vienkāršs apzinātības treniņa veids ir sekot līdzi un pilnībā koncentrēties uz to, ko šobrīd darāt. To var praktizēt jebkurā laikā un vietā. Piemēram, mazgājot traukus, neļaujiet domām klīst apkārt, bet pilnībā pievērsieties tam, ko darāt, koncentrējot uzmanību uz katru kustību un sajūtām.

Vēl cits veids – un tam jau ir tiešs sakars ar dzirdi – ir sēdēt aizvērtām acīm, mierīgi elpojot un turot muguru taisni un koncentrēties uz dzirdamajām skaņām. Pat ja mājā valda šķietams klusums, skaņu ir bezgala daudz – kaut kur ārā šalc vējš, kaut kur brauc auto, no krāna pil ūdens, rūc ledusskapis… Ļaujiet apziņai fiksēt visas šīs skaņas, koncentrējieties uz tām visām pēc kārtas un neļaujiet domām noklīst sāņus. Un tagad sākas interesantākais – ja kaut kur blakus istabā skan televizors vai radio, kurā kāds runā, koncentrējoties uz to, NECENŠOTIES saprast, ko tur runā. Jā, tieši tā – NECENŠOTIES saprast runāto. Vienkārši baudot skaņu. Un, starp citu, pēc tam dīvainā kārtā izrādīsies, ka patiesībā esat sadzirdējuši teikto – prātā ienāks, piemēram, doma par Vidusjūru un bēgļiem, ja televizorā ziņās stāstīts par to. Nekā dīvaina gan tur nav – cilvēka maņu orgāni patiesībā uztver daudz lielāku informācijas apjomu, nekā apziņa spēj “piefiksēt”, un daļa nepiefiksētās informācijas, tai skaitā “neatšifrētā” runa, nogulstas zemapziņā. Tā notiek gan ar pilnībā “normāliem” cilvēkiem, gan tādiem, kuru maņas ir ierobežotas. Un šās “dzirdes meditācijas” jēga un mērķis ir, cik iespējams, paplašināt to informācijas apjomu, kas nonāk “apziņas fokusā”. Regulāri vingrinoties šādā veidā un arī izpildot dažus citus vingrinājumus nervozitātes un stresa ietekmes mazināšanai (par tiem – nobeigumā), pamanīsies, ka spēja saprast runāto uzlabojas. Kaut nedaudz, taču arī tas ir ieguvums.

Atkāpe. Dzirdēšana un dzirdētā, jo īpaši – runas – interpretēšana – ir komplicēts un sarežģīts process, kura “viens gals” ir fiziskā dzirdes spēja, kas saistīta ar ausi, dzirdes šūnām un nervu, resp. – dzirdes hardware. Savukārt “otrs gals” ir smadzeņu centri, kas apstrādā ienākošo signālu un interpretē to, šķirojot informāciju būtiskā – tajā, kas jānogādā apziņai – un nebūtiskā – tajā, kas jānogādā zemapziņai. Šis ir software jeb programmatūra, izsakoties datoriķu leksikā. Cilvēkam ienākot kādā telpā, piemēram, kafejnīcā, kur viņam ir mērķis satikt kādu noteiktu cilvēku un ar to sarunāties, viņu ielenc milzīgs daudzums skaņu – dūc ventilators, šņāc kafijas aparāts, no ielas ieplūst dūkoņa, cilvēki pie blakus galdiņiem sarunājas. Ienākot šajā skaņas telpā, cilvēka smadzenes uzreiz zina, ka svarīgs ir konkrētais virziens, kurā atrodas konkrētais vajadzīgais virziens, un traucējošo fonu “noņem nost”. Cilvēka smadzenes acumirklī izlemj, kas tieši no visa šā skaņas jūkļa ir runa, un sakārto šīs runas skaņas jēgpilnā veidojumā, ko apziņa saprot kā vārdus. Starp citu, pēc šā principa veidoti arī jaunākie modernie, programmējamie dzirdes aparāti – kas ne tikai pastiprina skaņu, bet arī cenšas “filtrēt” vajadzīgo no nevajadzīgā. Ikviens vājdzirdīgais pazīst izmisīgo sajūtu, kāda rodas, šādos apstākļos cenšoties koncentrēties uz sarunu biedru. Bieži vien – arī man tā ir bijis – tieši šī izmisīgā koncentrēšanās un bailes nesadzirdēt nevis palīdz sadzirdēt bet gan paradoksālā veidā traucē! Tas ir savā ziņā līdzīgi tam, kā notiek, kad tumsā mēģinām saskatīt kādu konkrētu priekšmetu – ar acs kaktiņu to redzam, taču skatoties tam tieši virsū, tas pazūd tumsā. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar dzirdes procesu – ir jāiemācās koncentrēties nesasprindzinoties. Ar visu savu uzmanību būt šeit un tagad – bet viegli, bez saspringuma. Tas palīdz! Savukārt sarunā, kur piedalās vairāki cilvēki, trenēta uzmanība ļauj daudz vieglāk acumirklī pārslēgties no viena runātāja uz citu. Man šādos brīžos ir tīri fiziska sajūta, ka starp mani un sarunu biedru izveidojas “tunelis”, kuru es pēc vajadzības pārvietoju no viena runātāja uz citu. Šo sajūtu grūti aprakstīt, taču tā ir pilnīgi reāla. Neapzināti biju sākusi šo spēju izkopt jau bērnībā, bet pēdējos apmēram piecpadsmit gadus daru to daudzmaz apzināti.

Ja nav iespēju uzlabot fizisko dzirdes spēju, kā tas ir manā gadījumā, kur dzirdes matiņi ir atmiruši, bet piemērots dzirdes aparāts maksā dārgi, tad vienmēr tomēr ir iespējas kaut ko izdarīt ar software, lai tas darbotos efektīvāk. Arī muzicēšana un vienkārši mūzikas klausīšanās palīdz – tās pielīdzināmas augstāk minētajiem meditatīvajiem vingrinājumiem, jo muzicējot koncentrējam visu uzmanību uz notiekošo un skaņu. Paradoksālā kārtā arī zīmēšana/gleznošana no dabas ļoti palīdz dzirdes uztverei – jo studējot kādu objektu, piemēram, kluso dabu vai ainavu, stiprinām dabiskās koncentrēšanās spējas un prasmi vadīt uzmanību.

Protams, neraugoties uz visiem vingrinājumiem, vājdzirdīgs cilvēks ir daudz vairāk pakļauts stresam nekā “” cilvēks normālais”. Jo smadzenes – pat ja software ir maksimāli optimizēts – tomēr strādā daudz intensīvāk nekā cilvēkam ar vidusmēra normālu dzirdes spēju. Tāpēc svarīgi ir arī vingrināt apziņu un ķermeni stresa noturībai. Te neatsverama ir elpošanas kontrole. Mans mīļākais ātrais vingrinājums pēkšņa stresa apstākļos – ievilt dziļi elpu (taisna mugura!), uzmanīgi koncentrējoties uz šo sajūtu. Brīdi aizturēt elpu, tad lēnām un mierīgi izelpot. Tā – divas trīs reizes. Efekts tūlītējs – spriedze krītas, atgūstam spēju savākties un koncentrēties. Otrs vingrinājums – ar mēles galu pieskaramies aukslējām mutes dobuma vidus daļā, “centrā”. Mierīgi, dziļi, bet ne pārspīlēti dziļi, elpojam, koncentrējoties uz mēles galu. Ieelpojot lēni un mierīgi sakām sev domās – “ES”. Mirkli apstājamies, aizturot elpu, tad tikpat lēnām un mierīgi izelpojam, joprojām koncentrējoties uz mēles galu, un sakām sev otru vārdu “ESMU”. Tā vairākas reizes, pēc vajadzības. Vienkārši un efektīvi.

Savā ziņā tieši vājdzirdībai varu pateikties par daudziem maziem atklājumiem savā dzīvē. Runa, saprašana, apziņas funkcionēšana, apzinātības tehnikas – tas viss ir tik ļoti interesanti. Atliek tikai izbaudīt šo ceļojumu.

Bez darba un bez atbalsta: vājdzirdīgo sociālā situācija

Sākotnēji biju domājusi šajā blogā stāstīt tikai par savu pieredzi, taču tagad redzu, ka tomēr ir jāraksta plašāk. Lūk, stāsts, kas iezīmē diezgan tipisku situāciju, kādā atrodas cilvēks, kurš dzirdi zaudē jau pieaugušā vecumā. Šajā konkrētajā gadījumā vājdzirdības pakāpe nav pietiekoši “liela”, lai invaliditāte pienāktos pati par sevi, taču dzirdes problēmu dēļ cilvēkam rodas ārkārtīgi lielas grūtības saskarē. Jo ir tā – ja cilvēks ar dzirdes problēmām saskaras pieaugušā vecumā, viņam vairs nav tās dabiskās pielāgošanās spējas, kāda ir bērnam līdz septiņu gadu vecumam. Tāpēc cilvēkam, kurš 2.-3. pakāpes vājdzirdību ieguvis pieaugušā vecumā un tas turklāt noticis strauji, nevis pakāpeniski, (kas ļautu jel kā pielāgot runas saprašanas centrus smadzenēs), grūtības saprast citu cilvēku runāto var būt pat lielākas nekā tādam, kurš ir ar, piemēram 4. pakāpes vājdzirdību kopš bērnības un ticis atbilstoši apmācīts. Lūk, stāsts, ko autore ir atļāvusi publiskot. Protams, neminam viņas īsto vārdu:

2003.gadā man tika uzstādīta diagnoze otoskleroze – nekustīgi dzirdes kauliņi. Līdz 2008.gadam centos ar to sadzīvot un nekādu īpašu ārstēšanu nesaņēmu. 2008.gadā man piedzima otrā meita un tad situācija ar dzirdi sāka strauji pasliktināties. Strādāju veikalā aiz letes, kur katrs pircējs ir jāsadzird, un mana sliktā dzirde sāka sagādāt problēmas. Cits pasmējās par pārjautāšanu, cits dusmojās, gāja visādi. 2013. gadā lors mani pārliecināja iet uz stapedoplastikas operāciju - dzirdes kauliņa izņemšanu un aizvietošanu ar protēzi. Teica, ka tā ir ļoti efektīva operācija un iespēja atgūt pazaudēto dzirdi. 2013 gada 5.augustā man bija 1. operācija. Tā bija veiksmīga, jo uz operāciju galda sāku ļoti labi dzirdēt, likās, ka visas durvis cērt un dzirdēju, ko runā otrā koridora galā. Bet tā tas bija tikai dažas stundas. Nākamajā rītā bija stiprs galvas reibonis,vemšana un ar operēto ausi nedzirdēju neko, pirms tam bija starp 2. un 3. vājdzirdības pakāpi. 2. operācija notika 2013.gada 30.augustā, jo dzirde neatgriezās. Operācijas laikā vidusausī konstatēja polipus un protēzi nācās izņemt. Kopumā 4 mēnešus biju uz slimības lapas, jo nevarēju izārstēt galvas reiboni. 2013. gada novembrī nopirku dzirdes aparātu, jo sadzirdēt un strādāt palika neiespējami. Kā uzzināju, valsts kompensējamais man nepienācās, jo man nebija 3.pakāpe, tas jau nekas, ka otra auss nedzirdīga! Nevēlējos samierināties ar šo situāciju un pierunāju ārstu uz vēl vienu operāciju, kas notika 2014.gada 11.martā. Diemžēl rezultāta nebija, bet vismaz nebija arī galvas reiboņu. Uz kādu laiku likos mierā un centos sadzīvot ar radušos situāciju un zaudēto dzirdi. Protēze ausī man palika un 2015.gadā nolēmu aizbraukt pie cita ārsta un pajautāt, vai tā var ausī palikt, ja nepilda savu funkciju. Daktere nosūtīja uz kompjūtertomogrāfiju un tika konstatēta protēzes dislokācija. Viņa pati piedāvāja pāroperēt. Man parādījās gaisma tuneļa galā, jo tik ļoti gribējās dzirdēt! 2015.gada 12.novembrī bija 4. operācija, diemžēl bez pozitīva iznākuma. Daktere konstatēja,ka ausī ir maz perilimfas šķidruma un iespējams, ka tāpēc operācijas ir neveiksmīgas. Tagad gaidu rindā uz magnētisko rezonansi, jo ir aizdomas uz sausā gliemeža sindromu, ja tas apstiprināsies, tad neviena operācija man nepalīdzēs. Tātad situācija ir šāda - viena auss nedzirdīga, otrai gandrīz 3.vājdzirdības pakāpe un tai ir dzirdes aparāts. Trokšņi abās ausīs bez apstājas, operētajā ausī brīžiem ļoti skaļi, tas uznāk lēkmjveidā, nevaru saprast, kas to ietekmē. Man ir grūtības sadzirdēt pat ar dzirdes aparātu,sevišķi lielās un trokšņainās telpās un vidē. Ja pie manis pienāk no operētās auss puses un kaut ko saka, nedzirdu pavisam. Kā jūs domājat,vai man ir vērts kārtot invaliditāti un vai man tā pienākas ar visu šo buķeti? Man ir nepieciešams jaudīgāks dzirdes aparāts, bet tāds maksā tūkstošus un šī ir vienīgā iespēja to iegādāties! V., 42 gadi

Mans komentārs šajā sakarā:

Interesanti, ka no “Kritērijiem darbspēju zuduma pakāpei” šogad nozudusi mulsinošā piezīme “ja dzirdi nevar uzlabot ar dzirdes aparātu”. Taču – tikai pieaugušajiem! Bērniem līdz 18 šī piebilde ir saglabāta. Jautājums atbildīgajām iestādēm – kāpēc? Jau agrāk Sadzirdi.lv aktīvisti ir norādījuši, ka dzirdes aparāts ir tikai protēze un nevar pilnībā kompensēt zaudēto, turklāt, kā jau protēze, tas var salūzt, pazust, tam nepieciešamas baterijas, un tās var izlādēties visnepiemērotākajos brīžos.

Tātad, tagad invaliditātes likumā teikts, ka I grupu piešķir, ja darbspēju zudums ir 80-100 procenti, II grupu – ja ir 60-79 procenti bet III grupu – ja ir 25-59 procentu darbspējas zudums. Diemžēl par 1.-2. pakāpes vājdzirdību kā tādu tiek piešķirti tikai 0-10 darbspēju zuduma procenti. Par 3. pakāpi – 10-20 procenti, bet par 4. – 20-30 procenti. Savukārt par 5. pakāpes vājdzirdību jeb kurlumu tiek piešķirti 45 procenti.

Tātad, par 2.pakāpes vājdzirdību III grupa netiek piešķirta, ja vien nav citu saslimšanu, kas doti “papildu punktus”. Tāpēc konkrētajā gadījumā V. vajadzētu vērsties pie sava ģimenes ārsta un izmeklēt veselību – varbūt ir paaugstināts asinspiediens vai citas kaites, varbūt paaugstinātais stresa līmenis, ar ko neizbēgami saistīta vājdzirdība, ir radījusi miega traucējumus vai neirozi? Diemžēl arī tas, ka persona atrodas paaugstināta stresa apstākļos un no tā cieš veselība, ir jāpierāda ar dokumentiem, tāpēc, iespējams, nāksies apmeklēt psihologu (maksas pasākums, valsts psihologus neapmaksā) vai psihiatru (bezmaksas pasākums, psihiatriju valsts apmaksā).

Informācija:

Invaliditātes likums: http://likumi.lv/doc.php?id=211494

Kritēriji darbspēju zuduma pakāpes noteikšanai: http://likumi.lv/ta/id/271253-noteikumi-par-prognozejamas-invaliditates-invaliditates-un-darbspeju-zaudejuma-noteiksanas-kriterijiem-terminiem-un-kartibu#piel3&pd=1

Surdotehnikas piešķiršana: https://likumi.lv/ta/id/322623-kartiba-kada-latvijas-neredzigo-biedriba-un-latvijas-nedzirdigo-savieniba-sniedz-socialas-rehabilitacijas-pakalpojumus-un-nodrosina-tehniskos-paliglidzeklus--tiflotehniku-un-surdotehniku

VID: jaunās ēkas spožums un posts

Par VID ēkas arhitektūru, atrašanās vietu utt. daudz neizteikšos – tas jau gana apspriests. Acīmredzot ēkas arhitektam Jānim Nordem piemitusi savdabīga, drūma humora izjūta, jo tuvojoties šim brīnumam no pļavā iebristā neceļa puses – pa kuru ēkai piekļūst lielākā daļa kājāmgājēju – ēkas ārēja veidola mesidžs skaidrs: tu esi melns un maziņš, un uz tevi notēmēti šaujamieroči.

Es tur ierodos ar auto un ar stāvvietu problēmu nav.

Iekšpusē tomēr izskatās daudz labāk – normāli, gaiši, lietišķi interjeri. Tā kā mans nolūks ir gan iesniegt gada ienākumu deklarāciju, gan arī noskaidrot dažas nianses nekustamā īpašuma pārdošanas nodokļu lietā, iestājos rindā uz “palīdzību gada ienākumu deklarācijas iesniegšanā” fiziskajām personām. Starp citu, izvēlnē figurē arī tāda pozīcija, kā apkalpošana personām, kam ir invaliditāte. To neizvēlos, jo diezgan jau skaidrs, ka zem šīs opcijas varētu slēpties kāds nebūt ratiņkrēsla stūmējs.

Principā šo visu varētu atrisināt elektroniski iesniedzot deklarāciju, taču man kā absolūti negrāmatvediskam cilvēkam ir vairākas neskaidrības, uz kurām var atbildēt tikai dzīvs VID konsultants.

Pirmā problēma, ko saskatu ar “neapbruņotu aci” – norādes uz konsultantu kabinetiņiem un darba vietām ir nelielas, plāksnītes tumšas, uz tām uzraksti tieviem baltiem burtiem, kas cilvēkam ar redzes problēmu pilnīgi noteikti nav salasāmi. Turklāt šīs norādes atrodas augstu pie griestiem, ēnā. Otrkārt – lai gan ir monitori, uz kuriem izlec rindas numuri ar uzaicinājumu doties uz attiecīgo pieņemšanas vietu, arī uzraksti uz monitoriem ir diezgan “tievi”. Protams, “tievie” fonti, lielā mērā pateicoties aifonu nedizainam, šobrīd skaitās modē, tomēr no salasāmības viedokļa publiskā telpā tas nav tas labākais risinājums. Treškārt, kabinetiņu un darba vietu numerācija ir mazliet nesaprotama – kāpēc dažas vietas apzīmētas ar burtu K un numuru, bet dažas tikai ar numuru? Vai tās ar K skaitās krutākas? Cilvēku, kurš te ierodas pirmo reizi, tas samulsina, pat ar manu joprojām ļoti labo redzi un spēju vizuāli orientēties. Ceturtkārt, numuri pie pašiem kabinetiņiem arī ir uz krāsainiem, patumšiem foniem un maziem, tieviem burtiem, saskatāmi tikai pieejot pavisam tuvu.

Lielā uzgaidāmā telpa pilna gaidītāju, kas loģiski – pats deklarāciju iesniegšanas karstums. Par laimi, grīdai te ir mīksts paklājveidīgs segums, arī sienas un griesti nav pārlieku “skaļi”, var iztikt, lai gan fona troksnis pamatīgs. Daži sēž uzgaidāmajos krēslos, citi pie galdiem raksta deklarācijas, citi nervozi staigā. Tomēr to, ko pa telefonu runā man blakus sēdošais gaidošais cilvēks, uztveru.

Aptuveni pēc pusstundas tieku pie konsultantes. Telpa ir ok – atsevišķs, mazs kabinetiņš, akustika un apgaismojums normāls, varu sarunāties. Bet diemžēl izrādās, ka šī konsultante man nevarot palīdzēt. Par autoratlīdzību lietām viņa nezinot pilnīgi neko un par nodokļiem, kas maksājami, ja taksācijas gadā pārdots nekustamais īpašums, arī nezina neko. Godīgi sakot – šī būtne atstāja stipri nekompetentu iespaidu – nervoza, nikna. Lai es ejot vēlreiz un stājoties rindā uz reģistrēšanu.

Tā arī daru, šoreiz izmēģinu nevis “palīdzību deklarācijas aizpildīšanā”, bet “nodokļus un citus jautājumus” no fizisko personu izvēlnes. Atkal pusstunda rindā. Un te nu sākas PROBLĒMA. “Citu jautājumu” kundzīte nesēž vis noslēgtā kabinetiņā, bet atklātā telpā aiz kopīgas letes, kur darba vietas atrodas ļoti tuvu cita citai. Apgaismojums labs, bet darbiniece sēžot atrodas drusku zemāk par apmeklētāju, kam jāstāv kājās, tāpēc seju un lūpu kustības īsti labi redzēt nevar. Labi vismaz, ka nav uzlikuši skaņas vilni ierobežojošo stikla sienu, kādas mēdz būt poliklīniku reģistratūrās. Kopumā sajūta stulba. Fona troksnis no visām pusēm – blakus sarunājas citi darbinieki ar klientiem, garām nemitīgi staigā cilvēki. Taču šī darbiniece ir laipna un zinoša, un visus manus jautājumus atrisinām, lai gan katrreiz man nākas pārjautāt divas vai pat trīs reizes. Saprotu, ka darbiniecei arī nav viegli, taču viņa nezaudē pacietību un cenšas, par ko arī beigās pasaku paldies. Agrāk šādā situācijā es būtu ārkārtīgi nervozējusi un jutusies vainīga, taču nu vienkārši pasaku, ka esmu vājdzirdīga un diemžēl šajos apstākļos man ir jāpārjautā. Starp citu, stingri ņemot, arī konfidencialitāte šeit tiek pārkāpta – pie blakus vietas stāvošais apmeklētājs dabūja dzirdēt, par cik esmu pārdevusi garāžu.

Tā ka – fui. Tiešām vajadzēja izgāzt entos miljonus, lai radītu šo monstru?

Speciālā izglītība: kritiskas iebildes

Eva Birzniece no Latvijas Disleksijas biedrības lūdza ielūkoties Valsts izglītības satura centra mājaslapā un komentēt to, kas attiecas uz izglītojamiem ar vājdzirdību. Birznieces kundze aktīvi darbojas, lai “speciālajiem bērniem” būtu iespēja mācīties kopā ar “normālajiem” un iegūt tiešām labu, nevis “ķeksīša” izglītību. Un viņa ir arī ļoti atsaucīga sadarbībai ar citu “speciālo vajadzību” biedrībām.

Īsumā – tas bija tobrīd publicēts izglītības ministrijas projekts par metodiskajiem materiāliem un mācību metodēm bērniem ar speciāliem vajadzībām. Mēs, “speciālo biedrību” pārstāvji, tai skaitā arī no Sadzirdi.lv, tad nu komentējam. Lūk, ko Birznieces kundzei aizsūtīju es:

Komentē Rūta Mežavilka (smagas – 4. – pakāpes vājdzirdība kopš zīdaiņa vecuma. 1980. gados mācījusies Rīgas 3. viduskolā un pēc tam J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Pēc tam beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju)

• Gandrīz nekur nav norādīts, ka vājdzirdīgam bērnam ārkārtīgi svarīgi pēc iespējas agrāk iemācīties lasīt. Lasītmācīšanai notiekot līdztekus ar pareizas izrunas mācīšanu, bērns no rakstu valodas iemācās, kur vārdos atrodas kādi burti, arī ja šās skaņas (īpaši tādas kā s, š, c, k, t, f, h) viņš nesadzird. Es iemācījos lasīt četrarpus gadu vecumā un 6 gados aizejot uz t.s. sagatavošanas klasi, jau pratu tekoši lasīt un rakstīt.

• Ieteikums runāt ģimenē vienā valodā arī ir apšaubāms. Ja ar bērnu ģimenē strādā – lasa priekšā, stāsta, runājas utt., divvalodība kā tāda nevar būt problēma. Gluži pretēji – ja būs nokavēts valodas apguvei īpaši labvēlīgais 3-5 gadu vecums, apgūt svešvalodu vājdzirdīgajam bērnam būs ievērojami grūtāk.

• Nepiekrītu apgalvojumam, ka vājdzirdīgu bērnu “uzskatāmi tēlainā domāšana ir dzirdīgo bērnu uzskatāmi tēlainās domāšanas līmenī, bet izpratne atpaliek par 3 gadiem”. No kurienes šādi dati? Iespējams, tie vājdzirdīgie bērni, kas nāk no zīmju valodas kopienas, tādus rezultātus uzrāda, taču ja ģimenē sarunājas bagātā, izkoptā valodā, daudz runā ar bērnu, lasa viņam priekšā, iemāca agrīni lasīt, nekādas atpalicības izpratnē nav, arī ja bērns daudzas skaņas izrunā nepareizi.

• Pilnīgi aplams ir secinājums par vājdzirdīgo bērnu emocionālo sfēru: “bērniem nav pieejama runas emocionālā izteiksmība un mūzika”. Pat ja bērns skaidri nesadzird konkrētos vārdus, viņš tomēr “nolasa” teiktā intonāciju, pat labāk, nekā normāli dzirdīgie bērni. Atkal – šāds secinājums varētu varbūt rasties, balstoties uz zīmju valodas kopienas bērnu iezīmēm, ne tiem, kas aug balsī runājošās ģimenēs.

• Pilnīgi nekas nav teikts par mūzikas terapijas nozīmi. Taču tā ir ārkārtīgi, pat kritiski svarīga, lai vājdzirdīgam bērnam attīstītos dzirdes uztvere, lai smadzenes vispār saprastu, kas ir skaņa. Turklāt mūzika ar tās likumiem – taktsmēru, toņkārtām u.c. elementiem arī ir sava veida valoda, kuru apgūstot tiek veicināta runātās valodas apguve. Ritmika, dziedāšana, melodijas atcerēšanās – tas viss ir iespējams arī pie ļoti liela dzirdes zuduma.

Es būtu varējusi uzrakstīt vēl indīgāk – nu kakovo hrena, kam tas vispār ir domāts? Garīgi atpalikušiem? Vājdzirdīgi bērni NAV intelektuāli atpalikuši. Ja viņi tādi kļūst 6-7 gadu vecumā, kad ir jāsāk iet skolā, tas nozīmē, ka viņi ir smagi “”ielaisti” audzinot ģimenē un pirmsskolas izglītībā. Ir, protams, gadījumi, kad intelektuālā atpalicība kombinējas ar vājdzirdību, bet te mēs taču it kā runājam par TIKAI vājdzirdīgajiem! Un kas beigās nāk ārā no tādas skolas? Protams, potenciālie bezdarbnieki, kuri atkal jāintegrē par valsts naudu un kuriem priekšā un pakaļā jānodrošina zīmju tulks.

Gaiļezera “neatliekamā” un vides pieejamība

Atkal gadījās nokļūt Gaiļezera neatliekamajā – manam vīram hipertensijas krīze (resp., asinsspiediena pēkšņa paaugstināšanās), ar ātrajiem no darba aizrāva uz Gaiļezera slimnīcu. Tā kā šī nebija ne pirmā reize, ne arī, domājams, pēdējā, tad sēžot uzgaidāmajā telpā, aplūkoju to no vides pieejamības viedokļa. Uz šīm pārdomām mani pamudināja arī kāda vecāka kundze, kas te bija nokļuvusi pirmo reizi ar sāpēm kājā un nesaprata, pa kurām durvīm tagad būtu jāiet iekšā, kad iedegsies viņas kārtas numuriņš (tiem, kas ierodas “savā gaitā”, ne ar ātrajiem, te jāņem kārtas numuri kā bankā un jāgaida uzgaidāmajā telpā). Vizuālās informācijas – praktiski nekādas, vien tablo, kur iedegas kārtas numuriņi. Prasītos pēc liela plakāta, kur kontrastējošiem burtiem vienkāršā valodā uzrakstīts, kur jāiet un ko darīt pacientiem un gaidošajiem tuviniekiem, bet tāda te nav. Visu informāciju, protams, iespējams iegūt pie meitenes, kas sēž info/kases nodalījumā (meitene bija ļoti laipna un parādīja man arī, kur es varu atrast rozeti izmisīgi ēstgribošajam telefonam), bet cilvēkam ar dzirdes traucējumiem tas ir diezgan problemātiski, jo nodalījums ir vāji apgaismots, meitene sēž aiz augstas letes un seja nav labi redzama), turklāt te ir stikla barjera ar mazu loga caurumiņu, kas kavē skaņas vilni. Vai te nevarētu ierīkot audiocilpu? Vai kāds ir to pieprasījis?

Galu galā viss jau beidzās normāli, vīru izlaida ārstēties mājās. Es, diemžēl, nu jau esmu pie šādām situācijām pieradusi, tomēr stress ir un paliek un no mokošās komunikācijas tas mazāks nepaliek.

(starp citu, labi, ka ir atsaucīgi kolēģi, kas izprot situāciju un palaiž no darba.)

Par veselumu

“Cilvēka ķermenis, negadījuma vai slimības dēļ zaudējis kādu savu daļu, atcerās savu veselumu. Par to atgādina fantoma sāpes – pārzāgētie kauli, sarautie nervi, pārgrieztie asinsvadi dod viltus signālus par sen neesošo locekļu klātbūtni. Kaut sapņos bezrocis pats aizšņorē kurpes, bezkājis skraida pa pļavu, kurlais dzird zāles čaboņu. Ķermenis atcerās VESELUMU.VESELUMU.” (no Edmunda Lūča piezīmēm Facebook)

Augstāk minētās rindas mākslinieks Edmunds Lūcis ir rakstījis smagas onkoloģiskas slimības kontekstā – cīnoties par veselības atgūšanu, viņš nodomājis savas pārdomas šajā procesā aprakstīt grāmatā. Es ļoti ļoti ceru, ka viņš izveseļosies un viņa ģimenei – manai bijušajai kolēģei Dacei un viņu meitai Justīnei atkal būs vesels un stiprs vīrs un tēvs.

Šīs rindas man neizgāja no prāta. Veselums – ideālais stāvoklis, kurā mūsu ķermenis un prāts darbojas optimālā, ideālā režīmā, proti, ir tāds, kā paredzēts piedzimstot.

Es neatceros sevi dzirdam putnu dziesmas, jo piedzimu martā Rīgā un tūliņ pat atkal nokļuvu slimnīcā ar stafilokoku infekciju. Un tad jau antibiotikas bija savu ļauno darbiņu padarījušas, iznīcinot manas dzirdes matiņšūnas (un pie viena, iespējams, tieši antibiotikas izglāba manu dzīvību). Es nezinu, kā ir dzirdēt “normāli”. Tomēr kaut kur ļoti dziļi zemapziņā šī veseluma sajūta ir. Racionāli to var izskaidrot – ir pierādīts, ka bērns arī mātes klēpī būdams, uztver skaņu, pazīst mātes un tēva balsis, utt. Tātad, kamēr mamma mani gaidīdama, pastaigājās pa Ķirmraga naktsvijoļu pļavām, tās putnu dziesmas tur kaut kur bija. Taču vienlaikus man ir aizdomas, ka tas ir kas dziļāks – tā ir gēnos ierakstīta ķermeņa atmiņa par to, kā ir jābūt. Cilvēkam ir jābūt dzirdīgam, ne kurlam.

Un es sapratu, ka tas, kāpēc es vispār esmu sākusi rakstīt šo blogu un kāpēc vispār runāju par vājdzirdību, šo garlaicīgo un ne visai labi pārdodamo tēmu, ir – es visu mūžu esmu cīnījusies par veseluma atgūšanu. Es biju paredzēta piedzimt un dzīvot vesela. Ikvienam ir paredzēts piedzimt un būt veselam. Ja es būtu ticīga kristiete, es lietotu jēdzienu “Dieva plāns”. Dieva un Dabas plānos nav slimi, kurli, bez locekļiem piedzimuši bērni – tas viss ir piesārņotas vides, nelaimes gadījumu, vecāku dzīvesveida utt., u.t.jpr. sekas. Arī ar mani notika tas, kas notika, un es sastapos ar šo izaicinājumu – veselumu atgūt. Veseluma atgūšana kā pārbaudījums, kurš jāuzveic. Kuru uzveicot, tu kļūsti spēcīgāks, gudrāks, labāks. Un pat nav svarīgi vai beigās es to fiziskā nozīmē atgūšu – galu galā neviens fiziskais ķermenis nav mūžīgs un es zinu, ka pēc gadiem 15-20 sāksies tas, ko sauc par neizbēgamo novecošanās procesu – faktiski tas jau ir sācies, protams – tātad, svarīgi nav vai fiziski es atgūstu spēju dzirdēt, bet būtiskais ir atgūt veselumu garīgā nozīmē. Tas ir būtiskais, un Edmunds laikam mums grib pavēstīt tieši to.

Vēl par skolu. Draugi

Viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc vājdzirdīgu bērnu vecāki baidās laist bērnu “parastajā” skolā ir – vai bērnu tur neatstums? Vai bērnam būs draugi?

Neielaižoties garās pārdomās par dažādiem iemesliem, kāpēc bērns skolā var tikt atstumts. vienkārši izstāstīšu savu draudzēšanās pieredzi.

Vispirms jāteic, ka tas, kā mēs iegūstam draugus un cik augstu (vai zemu) vērtējam draudzību kā tādu, tiek iegūts ģimenē. Ja vecākiem ir daudz draugu, visticamāk, arī bērns būs tendēts uz draudzēšanos. Abiem maniem vecākiem draugi un laiks kopā ar draugiem vienmēr ir bijusi būtiska dzīves sastāvdaļa. Pie tam abiem vislabākie un uzticamākie bija jaunības laiku – skolas un studiju gadu draugi. Mammai tās bija 3 draudzenes vēl no pamatskolas laikiem, tētim – divi studiju biedri. Kad abi apprecējās, visi šie draugi kļuva par kopīgiem ģimenes draugiem. Tāpēc man jau agri pats par sevi saprotams bija, ka draudzēties vajag un ir svarīgi nevis pēc iespējas vairāk draugu, bet gan varbūt mazāk, bet lai draudzība būtu “pa īstam”.

Pati pati pirmā draudzene man bija apmēram piecu gadu vecumā daiļslidošanas pulciņā Mežaparka slidotavā. Tā bija Taņa, krievu meitenīte – pulciņā viss notika pārsvarā krieviski, taču neatceros, ka man tas būtu traucējis – visu nepieciešamo trenere parādīja priekšā un es tik darīju citiem līdzi. Vārdiem nebija nozīmes, nozīme bija paraugam un kustībai. Mana daiļslidošanas karjera gan bija īsa – tikai viena ziema, jo man trūka dabiskās lokanības (īsti nevarēju pacelt kāju atmuguriski pāri galvai un uztaisīt špagatu) – turklāt biju slimīga. Taču līdz sezonas noslēguma atskaites izrādei tiku – tajā visa mazākā grupiņa slidoja pa apli, izrādot apgūtos elementus.

Taņu es ievēroju tāpēc, ka viņai bija ārkārtīgi smuka balta pūkaina cepure ar diviem bumbuļiem pagarās aukliņās, un viņai arī bija tumšas acis un tumši brūni mati. Nevienam no man pazīstamajiem latviešu bērniem tādu nebija. Vēl viņai bija gaišs kažociņš, un tāpat kā man, tajos gados neiztrūkstošās adītās “reitūzenes”. Slidas visiem toreiz bija vienādas – baltās čehu daiļslidošanas slidas, ko varēja dabūt vai nu pa blatu vai, ja ļoti paveicās, gadoties veikalā brīdī, kad tās “izmeta”.

Interesantākais – tagad – man šajā draudzībā liekas tas, ka mēs daudz sarunājāmies. Parasti pēc nodarbības mēs slidojām pa Mežaparka slidotavu un par kaut ko runājām. Jādomā, es runāju latviski – tajā laikā es jau apmeklēju logopēdu un runāju pietiekami labi -, bet Taņa krieviski. Katrā ziņā, mana mamma ar Taņas mammu sarunājās krieviski – un es nesapratu, ko viņas saka viena otrai. Loģiski būtu pieņemt, ka mēs ar Taņu nesapratām viena otras teikto. Taču man atmiņā tomēr ir palikusi sajūta, ka mēs sapratāmies ļoti labi. Kāpēc? Es joprojām nezinu. Mūsu mammas tikmēr stāvēja slidotavas malā un gaidīja. Atceros, Taņas mammai bija pufīgs kažoks un augsta, balta, kokonam līdzīga cepure, un mana mamma vilnas mētelī un adītajā cepurē bija pilnīgs pretstats. Diemžēl, ilgi tas neturpinājās jo ziema beidzās un līdz ar to arī mana daiļslidošanas karjera.

Bērnudārza draudzības man izpalika, jo tajā gāju ļoti maz. Bija mēģinājums to darīt 3-4 gadu vecumā, taču ne visai veiksmīgs. Man riebās agrā celšanās un tas, ka vajadzēja apēst visu, kas bija uz šķīvja, citādi nevarēja celties no galda. Parasti tā biju es, kas palika pēdējā pie drausmīgās piena nūdeļu zupas, kas bija pārklājusies ar mani šausminošo plēvi. Kā pusapzināts protests sākās slimošana – jo mājās bija daudz jaukāk.

Tāpēc nākamā draudzība bija jau skolas gados. Vispirms mamma mani mēģināja “sadraudzināt” ar manu solabiedru Mārtiņu. Taču pastāvēja nerakstīts likums, ka puikas ar meitenēm nedraudzējas. Vēl šķērslis “īstai draudzībai” bija tas, ka starpbrīdī bija pieņemts visiem pa pāriem staigāt pa apli lielajā koridorā, bet mans solabiedrs nekāds rātnais staigātājs nebija – starpbrīžos viņš piebiedrojās dauzonīgo puiku grupējumam, kuri skraidīja apkārt, izvairoties no dežurantiem, kāpa uz palodzēm, muka ārā pagalmā un darīja vēl visādas blēņas, piemēram, spēlēja futeni ar dzēsenēm un mētājās ar tāfeles krītslupatām. Es biju bailīga un dauzīties neuzdrošinājos, jo par to rakstīja piezīmes. Sākumā staigāju viena, bet drīz atradu pāri – trešajā solā aiz manis sēdošo Ilonu, kas arī bija sasēdināta ar puiku. Vēl es šad un tad staigāju ar kādu no Ivetām, Ievu vai Simonu. Pirmajā klasē visi sēdēja tā, kā bija sasēdināti – mazākie priekšā, garākie aizmugurē. Jo galdiņu un krēsliņu izmēri arī atšķīrās. Paši izvēlēties solabiedrus mēs sākām, ja pareizi atceros, tikai otrajā vai trešajā klasē, bet arī tad nevarēja būt tā, ka augumā mazākie sēž kaut kur aizmugurē. Tā arī trešajā klasē Mārtiņu solabiedra lomā nomainīju pret Ievu – kaut kā, pamazām, staigājot starpbrīžos bijām sadraudzējušās. Vajadzēja prasīt atļauju skolotājai, un man atļāva pārvietoties uz trešo solu pie Ievas.

Pārsvarā visa draudzēšanās izpaudās tā, ka tie, kas skaitījās draugi, starpbrīžos staigāja kopā, kā arī zvanīja viens otram pa telefonu, ja bija saslimuši un prasīja, kas uzdots skolā. Bija pieņemts, ka slimajam bērnam pašam ir jāzvana klasesbiedriem, un jānoskaidro, kas uzdots mājasdarbā, vecāki tur nejaucās (vismaz ne manējie). Vispār varēja zvanīt ne tikai tiem, kas skaitījās draugi, bet jebkuram citam, kurš labi mācījās un tātad noteikti bija pierakstījis, kas uzdots. Es tad parasti zvanīju vai nu Ievai, vai kādai no klases teicamniecēm – Gintai vai Andai. Toreiz nemaz visiem nebija mājās telefonu.

Zvanīšana man īpašas grūtības nesagādāja, lai gan nācās pārjautāt. Taču sarunas starpbrīdī gan bija problēma. Bērnu bija daudz – trīs paralēlklases, katrā klasē pa 40-45 bērniem. Pirmās klases 3. vidusskolā toreiz atradās pirmajā stāvā, atsevišķā spārnā, ar savu koridoru. Mums, atšķirībā no “lielajiem”, nebija kabinetu sistēmas, katrai klasei bija ierādīta sava telpa. Starpbrīžos klases vajadzēja vēdināt, un klasēs palikt nevarēja, gaitenī bija jāiet obligāti. Bet tur valdīja troksnis – jo vienlaikus ap simts bērnu staigāja, sarunājās, pretēji aizliegumiem – arī skraidīja, bļaustījās un visādi citādi izlika lieko enerģiju. Šķiet, tad es arī iemācījos “peldēt” – proti, sekojot sarunai tikai aptuveni, iemanījos laikā uzdot uzmudinošus jautājumus, pārējo laiku ļaujot runāt sarunbiedram. Nevar teikt, ka tā būtu bijusi klaja mānīšanās – jo aptuveni jau es nojautu, par ko ir runa, turklāt sarunu biedra vērošana kā tāda arī bija interesanta. Un man nebūt nelikās, ka man būtu “grūti” vai “slikti” – jo es nezināju, ka man vajadzētu savu stāvokli definēt kā “grūtības”. Es pielāgojos. Man arī nelikās, ka vajadzētu kādam stāstīt, ka man ir problēmas ar dzirdi – gan tāpēc, ka es vienkārši nezināju, ka man tādas ir – tas, ko es vecumā līdz aptuveni deviņiem gadiem sapratu un zināju, bija vienkārši pārsteigums, saprotot, ka ir situācijas, ar kurām citi tiek galā, bet es – nē (piemēram, tās pašas sarunas starpbrīžos). Lai nu kā, manu draudzēšanās spēju dzirde ietekmēja visai maz, faktiski – tam nebija nekādas nozīmes. Kaut kādi kompleksi un problēmu apzināšanās sākās tikai vēlāk, pusaudžu vecumā, bet tas jau ir cits stāsts.

Rīgas dome. Restarts

Diezgan ilgu laiku netiku rakstījusi, jo šķita – par vājdzirdību pateikts gana, visas galvenās tēmas aplūkotas.

Taču nu būt vērts pastāstīt par manu jauno darbu – Rīgas domes deputāta amatu un tā specifiskajiem izaicinājumiem.

Man nepatīk vārds “izaicinājumi”. Tas šķiet agresīvs. Tas skan kā aicinājums uz cīņu. Tas man nepatīk. Taču šoreiz tas būs vietā.

Pirmkārt, katra situācija, kur jākomunicē sapulcēs/sēdēs/sanāksmēs, man tomēr ir izaicinājums. Man par lielu prieku, tuvākie kolēģi A/Par/Progresīvo frakcijā ir ļoti pretimnākoši un sapulcēs runā pēc kārtas. Akustika lielajā sēžu zālē, man par prieku, izrādījās laba – skaņa neizplūst un neatbalsojas, kā tas dažkārt mēdz būt vēsturiskās velvju zālēs, kāda, piemēram, ir Mākslas akadēmijas aula. Mana vieta (deputātu vietas ir konstanti sadalītas pa frakcijām, līdzīgi kā tas ir Saeimā) atrodas tieši iepretim tribīnei, līdz ar to runātājs ir labi redzams. Visa plenārsēžu runāšana gan notiek mikrofonos, taču man tomēr ir būtiski redzēt runātāja seju. Tas sagādāja problēmu sēdes jautājumu uzdošanas daļā, kur deputāti jautājumus uzdod katrs no savas vietas. Dažus kolēģus, kas atradās zāles viņā galā, saprast bija grūtāk, īpaši vienu kungu, kurš latviski runāja ar stipru akcentu.

Starp citu, jaunajam Rīgas mēram Staķim ir ļoti laba dikcija, turklāt viņš arī izsakās pareiziem, pārdomātiem teikumiem. Nesakarīgs, nepareizi veidots teikums ar visādiem liekiem iestarpinājumiem (ēē, hmm u.tml.) vājdzirdīgam ir nedraudzīgs!

Smagākā lieta tomēr ir maskas, kas ļoti tomēr apgrūtina saprašanu. Principā izsekot līdzi vēl spēju, bet ne katram runātājam – ja tā ir sieviete ar augstu balsi un runā ātri, saraustītiem teikumiem, diemžēl izsekot nespēju. Taču tik un tā labāk ir kaut maskā, tomēr runātāju redzēt sejā – acis, zoda kustības arī sniedz kaut nelielu, tomēr “informatīvo atbalstu”.

Savukārt šodien pirmo reizi izmēģināju piedalīties frakcijas sēdē attālināti. Lietojām Microsoft Teams, speciāli tiku nopirkusi jaunas, kvalitatīvas austiņas. Jāteic – labāk nekā ar maskām, kaut gan ne tik labi kā pilnvērtīgā klātienē, jo šajā sapulcē ne katram klātienes dalībniekam bija dators ar savu mikrofonu, tika lietots viens sēdes vadītāja mikrofons. Sapulces dalībnieki sēž ap garenu, ieapaļu galdu, kur sēdes vadītājs ar savu datoru un mikrofonu atrodas vienā galda galā. Ja mikrofonu pavērš katra runātāja virzienā, viss ir ok, taču ja runātājs atrodas patālāk no mikrofona, skaņa var izplūst. Forši, ka Microsoft Teams ir iespēja paralēli video sarakstīties čatā – tātad, varu lūgt noprecizēt kādu nesaklausītu uzvārdu, nosaukumu vai skaitli. Tas priecē! Vēl vienas lielas bažas ir uzveiktas.

Tomēr tik un tā kādā brīvāka brīdī taisīšu vēl vienu apgaitu pa dzirdes aparātu tirgotājiem, varbūt tādi, kādi man tiešām der, nu jau būs kļuvuši cenā pieejami.

Attālinātās sanāksmes. Plusi un mīnusi

Pirms gada, diviem, pirmspandēmijas laikā, biju ļoti skeptiska attiecībā uz savām spējām piedalīties dažādās tiešsaistes sapulcēs – galvenokārt tādēļ, ka mana sākotnējā pieredze ar Skype pirms aptuveni desmit gadiem bija diezgan neveiksmīga. Interneta pieslēgums nebija labs, tāpēc attēls un arī skaņa raustījās un kaut ko saprast bija grūti. Nospriedu, ka daudz sliktāk par “parasto” telefona sarunu un vairāk nemēģināju.

Tomēr pandēmija spieda mainīties un apgūt MS Teams un ZOOM lietošanu. Kopš 2020. gada novembra vidus, kad pandēmija Latvijā uzņēma ieskrējienu, visas Rīgas domes sēdes – gan lielās, gan komiteju un frakcijas sēdes – notiek attālināti.

Nekas cits neatlika, kā pielāgoties. Iegādājos labas austiņas (cenu grupā virs vidējā), tādas, kas pilnībā nosedz ausi, tā bloķējot fona trokšņu iespējamo ietekmi.

Tagad, janvārī, varu secināt – ir ok. Katrā ziņā šāda veida sapulces ir nesalīdzināmi labāk par tām dažām mokošajām “pusklātienes” sapulcēm oktobra beigās/novembra sākumā, kurās klātesošie sēdēja maskās, bet daļa dalībnieku piedalījās attālināti. Klātesošie caur maskām runāja kopīgajā mikrofonā, kurš ne vienmēr tika pagriezts uz kārtējā runātāja pusi – līdz ar to attālināti klātesošajiem runa bieži vien nebija saprotama, un ne tikai man, bet arī “normāli dzirdošajiem” kolēģiem. Interesanti, ka “normāli dzirdošie” tādos gadījumos nekavējās protestēt – “bet es nedzirdu, ko viņš saka!”. Jā, tad kāpēc es parasti sakožu zobus, saspringtu un neprotestēju? Acīmredzot esmu pieņēmusi par pašsaprotamu lietu, ka man ir grūti saprast, ka daļu nesapratīšu un ir jātiek galā “no pusvārdiem”.

Negaidīts blakusefekts – šādi es ārkārtīgi ietaupu laiku. Lai no mājām nokļūtu Rīgas centrā, man jābrauc aptuveni stunda piecpadsmit minūtes – pusotra stunda. Lai gan principā braukšanu uztveru kā patīkamu atpūtu un tajā laikā var pārdomāt visādas lietas, divarpus – trīs stundas dienā ir daudz. It īpaši tāpēc, ka strādāju vēl arī otrā datorgrafiķes darbā – ģimenes apstākļu dēļ nevaru atļauties tikai vienu algu.

Esmu lasījusi gan sociālajos tīklos, gan dzirdējusi no kolēģiem, ka nemitīgā neklātiene un tālsēdes esot psiholoģiski nomācošas. Taču es to tā neizjūtu – apstāklis, ka tālsēdēs visi runā kārtīgi cits pēc cita, ļoti atvieglo manu komunikāciju. Turklāt Ms Teams un ZOOM programmās ir arī čata josla, kas dod papildu priekšrocību – iespēju palūgt, lai man uzraksta kādu pirmoreiz pieminētu svešu terminu vai uzvārdu. Man daudz mokošāka ir komunikācija plašā sēžu telpā, kurā atrodas vairāk par trim cilvēkiem un visi runā cits caur citu.

Daži ieteikumi, kā tālsēdes ZOOM un MS Teams formātos padarīt vājdzirdīgam lietotājam draudzīgākas:

1) kvalitatīvs aprīkojums – labas kvalitātes austiņas, vēlams, tādas, kas nosedz ausi un tā kavē fona trokšņu traucējošo ietekmi; kvalitatīvi mikrofoni katram dalībniekam

2) ja gadījumā ir tāda situācija, kad vairāki dalībnieki atrodas tomēr vienā telpā pie viena datora, ir jāgādā, lai mikrofons būtu pavērsts runātāja virzienā. Tad skaņa būs labāka, skaidrāka, nekā ja runātājs atradīsies kaut kur sāņus;

3) labs interneta pieslēgums, kas neraustās. Lielākoties gan ar to problēmu Latvijā nav.

Principā pastāv arī iespēja kādam no sapulces dalībniekam vai nu pašam uzņemties teksta pierakstītāja lomu vai arī šādu palīgu noalgot. MS Teams ir automātisko subtitru funkcija, taču latviešu valodai tā nav ieprogrammēta. Ziņkāres dēļ to pamēģināju un tā “izdeva” nesakarīgu angļu vārdu virknējumu – mākslīgais intelekts bija centies “atšifrēt” latviešu valodā runāto, piemeklējot līdzīgi skanošus angļu vārdus.

Par vājdzirdību un izdegšanas risku

Par izdegšanu – kas tā tāda un no kā rodas – sarakstīts daudz un tāpēc neatkārtošos. Šeit vien dažas piezīmes par personīgo pieredzi un tieši vājdzirdības sakarā. Vai dzirdes traucējumi var būt faktors, kas veicina izdegšanas iestāšanos?

Jā, noteikti.

Tas, ka cilvēkam ir traucēta dzirde, vispirms nozīmē to, ka smadzenēm ir papildus jāstrādā, lai kompensētu “ienākošā signāla” iztrūkumus. Tas ir apmēram tāpat, kā ja jums liek lasīt rakstītu tekstu, kurā iztrūkst kādi burti. Smagas augsto frekvenču vājdzirdības, kāda ir man, gadījumā tie ir burti s, š, f, h, t, c, č, z, ž, dz, dž, k, ķ – visi nebalsīgie un lielākā daļa balsīgo līdzskaņu. Un šis teksts jums ir jāspēj nolasīt, uztvert un saprast tikpat ātri kā visiem pārējiem, kam dzirde nav traucēta. Jeb izsakoties metaforiski – lai turētos līdzi, jums jāskrien ātrāk nekā visiem citiem.

Tāpēc nogurums un pārslodze vājdzirdīgu cilvēku var piemeklēt daudz ātrāk. Domājot par šo, nāk prātā, ka bērnībā, rotaļājoties vai vienkārši esot kopā ar citiem bērniem, man ļoti ātri “apnika”. Tad es nogāju kaut kur stūrītī un “atslēdzos”. Atceros, reiz braucām auto kopā ar vecākiem un brāļiem, man bija gadi seši vai septiņi. Visiem bija jautri, brāļi skaļi bļaustījās un dīdījās, komentējot ārpusē redzamo, bet es – vienkārši ieslīdēju tādā kā snaudā, caur kuru uztvēru gan, kas apkārt notiek, bet atrados tā kā “savrup”. Vecāki domāja, ka esmu aizmigusi. Vēlāk, 9-10 gadu vecumā iemācījos noturēties “nomodā”, pat ja apkārt notiekošais šķita apgrūtinošs, jo zināju, ka nav pieklājīgi tā pēkšņi un bez paskaidrojumiem “aizmigt”. Toreiz par to daudz nedomāju, taču tagad izprotu šo “snaudienu” cēloni un darbības mehānismu – tādā veidā smadzenes pateica, ka “pietiek” un ir jāatpūšas no pārslodzes.

Kā sevi pasargāt no izdegšanas?

Vispirms, vismaz manā gadījumā – izdegšana ir viltīga, tā pielavās pamazām. Sākumā tu domā – ai, tas pāries, pa brīvdienām atpūtīšos, izgulēšos un būs labi. Bet nav labi. Tad tu domā – vēl mazliet, vēl jāizdara šis un tas, un tad es ņemšu atvaļinājumu. Tad pienāk tāds brīdis, kad tu vienkārši velc, lai gan negribas vairs neko – tikai pakrist, gulēt un lai visi liek mierā. Bet vienmēr atrodas pietiekami daudz iemesli kāpēc “nu vēl drusku, pavelc vēl, izdari to”.

Es atjēdzos brīdī, kad jau bija sākušās somatiskas problēmas – tādi kā reiboņi, galvassāpes, sirdsklauves. Organisms visiem spēkiem signalizēja – pietiek!

Kā līdz tam nenonākt?

Neatkārtošos, vispārīgos ieteikumus pret izdegšanu (tādus kā nepieciešamību pēc kvalitatīva miega u.c.) varat atrast internetā. Par to runāt ir kļuvis trendīgi, un – cik ironiski – labi zinu, ka šos raksteļus, kas apraksta dažādus izdegšanas gadījumus no portāla uz portālu “kopīpeistē” tieši tādi paši izdeguši un par mazajām algām pārstrādājušies žurnālisti. Vājdzirdības gadījumā īpaši svarīgs ir viens – klusuma terapija.

Jā, tieši tā – cilvēkam ar dzirdes traucējumiem, kurš tomēr aktīvi komunicē vai nu “dzīvajā” vai onlaina balss sakaros, īpaši svarīgi ir laiku pa laikam uztaisīt klusuma pauzi – vai nu iziet no darbistabas kaut kur, kur ir kluss (un tiešām kluss, nevis pilns ar ielas trokšņiem un citām nejaušām skaņām), vai iziet dabā – dabas skaņas (vējš, koku šalkoņa u.c. nezin kāpēc nenogurdina, gluži pretēji, tie par iedarbojas labvēlīgi).

Es rekomendētu pēc katras 45 minūšu sapulces, lekcijas vai mācību stundas ievērot vismaz 15 minūšu šādu “klusuma pārtraukumu”. Atceros, vienā no pašām pirmajām Rīgas domes sēdē, kura vēl notika klātienē un ievilkās līdz vēlai naktij (man šķita, ka smadzenes uzsprāgs, tomēr es saņēmos un spēju nokoncentrēties līdz pašām beigām), pārtraukumos skrēju uz tualeti un tur iekrampējos būdiņā – vienkārši lai pasēdētu klusumā. Par laimi, domes tualetes ir plašas un labi der arī “klusuma terapijas” nolūkam. Ideāli, ja “klusuma pauzes” laikā var arī mazliet pavingrot, izstaipīties un izpildīt kādus elpošanas vingrinājumus – tas dos smadzenēm papildus skābekļa devu, lai vieglāk strādāt.

Jā, un protams, pastaiga dabā, svaigā gaisā katru dienu.

Esiet veseli un saudzējiet sevi! Cits jūsu vietā to nedarīs.

Ignorētie ļaudis. Vēlu iegūtā vājdzirdība

Mana vecāmamma Tamāra bija fiziski spēcīga un sabiedriski aktīva kundze, kura līdz pat saviem astoņdesmit septiņiem, kad viņu piemeklēja insults, strādāja dārzā. Mācījusies leģendārajā Kaucmindes institūtā, spēka gados viņa bija bijusi skolotāja, pēc tam – bērnudārza vadītāja. Dziedājusi korī, piedalījusies vairākos dziesmuvētkos un apveltīta ar daudziem radošiem talantiem – zīmēja, auda, adīja, tamborēja un pēc aiziešanas pensijā vairākus gadus vadīja tautas daiļamatu studiju – aušanas pulciņu – Vecpiebalgas kultūras namā. Viņai patika iet, darīt, sarunāties, organizēt. Septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito sākumā kā “jauna pensionāre” viņa bija ar riteni izbraukājusi visu Vecpiebalgas novadu, meklējot autentiskus audumu paraugus.

Bet tad viņa pamazām zaudēja dzirdi. Vispirms radās problēmas ar sarunāšanos pa telefonu. Deviņdesmitajos gados tas bija analogais aparāts, kurš bieži šņāca un sprakstēja, un skaņu regulēt nekādi nebija iespējams. Arvien skaļāk vajadzēja uzgriezt televizoru, lai varētu sekot runātajam. Kad kaimiņi sāka sūdzēties, mēs vecaimammai nopirkām austiņas ar vadu, kuru pieštepselēt aparātam. Nācās sēdēt visai tuvu ekrānam, bet vismaz varēja ko saprast.

Tad pienāca brīdis, kad vecāmamma pārstāja apmeklēt baznīcu. Uz Cēsu Svētā Jāņa baznīcu viņa bija pasākusi iet jau vecumā, kad bija kļuvusi ticīga. Viņa gāja uz baznīcu arī jau tad, kad vairs lāgā nespēja saklausīt mācītāja teikto – vienkārši “sajust gaisotni”. Velvēs mācītāja balss atbalsojās un izkliedējās, kļūstot neskaidra. Taču vienu dienu viņa vairs negāja – “es tur vairs neko nesaprotu un tāpat vien sēdēt negribu”.

Viņa jutās vientuļa, taču viņai vismaz bija Dārzs – viņas rozes, hortenzijas un dārzeņu dobes. Arvien vairāk viņa noslēdzās no cilvēkiem un arvien vairāk laika pavadīja dārzā.

Pienāca arī brīdis, kad vecāsmammas nedzirdēšana jau kļuva bīstama – viņa nedzirdēja ne zvanu pie durvīm, ne klauvēšanu. Vienīgais veids, kā pievērst uzmanību, ka esmu atbraukusi, bija apiet apkārt mājai un lēkāt pie loga (vecāmamma dzīvoja pirmajā stāvā). Sarunas pārvērtās par abpusēji mokošu procedūru ar pārjautāšanu un kliegšanu vai rakstīšanu uz papīra.

Bija mēģinājums ieviest dzirdes aparātu, kādi nu tie toreiz, deviņdesmitajos bija, taču dzirdes aparāts vienlīdz pastiprināja visas skaņas un tas, ko viņa saklausīja, bija viens liels neskaidrs troksnis.

Neko darīt, tas ir vecums, tā notiek, nopūtāmies. Vecumā slikti dzirdēt – tā bieži gadās. Bēdīgi, bet jāsadzīvo. Pret vecumu nekas nelīdz. Tam pensionāram jau tāpat nekur daudz vairs nevajag iet.

Tā parasti spriež gados jaunie līdzcilvēki. Tikmēr pats vecais cilvēks jūtas šausmīgi. Vai tiešām ar to ir jāsamierinās?

Jāatzīst, ka toreiz arī es pati nenovērtēju vecāsmammas grūtības. Biju jauna, centos “iederēties” un pat īsti nezināju, cik tieši ļoti slikta ir mana dzirde. Vājdzirdīgajiem kopš bērnības ir arī tā priekšrocība, ka agrīnā bērnībā pielāgoties apkārtējajai komunikācijai ir nesalīdzināmi vieglāk, nekā dzirdi zaudējot nobriedušā vecumā. Maza bērna smadzenes ir ļoti uztvērīgas un elastīgas un kaut kādā mērā spēj kompensēt bojāto ienākošo skaņu signālu – bērns neapzināti iemācās lasīt no lūpām, uztvert neverbālos signālus. Nav viegli, taču ir veidi, kā izdzīvot, un pat gluži veiksmīgi. Taču padzīvojušie cilvēki nonāk sāpīgā un nesaprotamā teritorijā, kur katra sociālā komunikācija ir gluži vai neuzveicams šķērslis. Cilvēki apkalpojošajā sfērā joprojām nav bieži vien nezina, kā veidot saziņu ar vājdzirdīgu klientu – varbūt tā vietā, lai bļautu pa visu poliklīnikas reģistratūru, ka dakteris pieņem, piemēram, 204. kabinetā, vienkārši ātri uzrakstīt šo informāciju uz papīra lapiņas?

Kļūstu vecāka un arvien biežāk nāk prātā – kā novecošu. Kā mans ķermenis pārveidosies novecojot, vai ar mani notiks tas pats, kas ar manu vecomammu un nu jau arī ar mammu – strauja dzirdes pasliktināšanās pēc 75 gadu vecuma? Lai gan man ir IV pakāpes vājdzirdība jau kopš agrīnās bērnības, varbūt dzirde tomēr varētu kļūt vēl sliktāka? Kā es tad reaģēšu?

Tēma skaitās garlaicīga, “nestilīga” un neatraktīva. Par to vairāk vai mazāk slēptas dzirdes aparātu tirgotāju reklāmas maksas rakstus cep tikai mājsaimnieču un praktisko darbu žurnāli, un visbiežāk tie ir ilustrēti ar no šuterstoka ņemtām bildēm, kur optimistiski seniori saulainā novakarē dzer tēju vai nūjo. Pati esmu tādus t.s. “dakteru gabalus” maketējusi strādājot dažādās izdevniecībās. Parasti tos ātri pāršķir tālāk, jo tēmas izklāsts bieži vien aprobežojas ar “pērciet mūsu izstrādājumu un viss būs perfekti”. Ja būtu tik vienkārši…

Dzirdes traucējumi pārsvarā gadījumu netiek uzskatīti par “nopietnu invaliditāti”, lai gan tā nopietni ierobežo personu sociālo aktivitāti – iespējas iegūt izglītību, atrast piemērotu un labi apmaksātu darbu, komunicēt ar ģimenes locekļiem. Ar vājdzirdību saistītā sociālā izolācija bieži vien noved pie depresijas, trauksmes, kognitīvo spēju vājināšanās, agrīnas demences.

Ko darīt, lai uzlabotu vājdzirdīgo senioru situāciju?

Pirmkārt, savlaicīgi dzirdes profilakses pasākumi mūža garumā – dzirdes aizsarglīdzekļi, ja jāstrādā trokšņainā vidē. Izvairīties no ļoti skaļas mūzikas klausīšanās austiņās. Savlaicīgi doties pie LOR ārsta veikt audiogrammu.

Otrkārt – sabiedrības izglītošana un izpratnes veicināšana. Klientu apkalpošanas darbinieku izglītošana par to, kā labāk komunicēt ar vājdzirdīgu klientu. Dažkārt ir nepieciešama vienkārši pacietība un laipnība. Ļoti būtiska ir ģimenes ārstu izglītošana dzirdes traucējumu jomā – tieši ģimenes ārsts var būt tas, kurš pirmais ievēro pacienta problēmu ar dzirdi un izstāsta, kur doties un ko darīt. Diemžēl joprojām ir situācija, ka ne visi ģimenes ārsti vēlas kārtot pacientam ar III-IV pakāpes dzirdes zudumu invaliditāti – lai gan Ministru kabineta noteikumi Nr.805 “Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” tādu iespēju paredz.

Treškārt un galvenokārt – vides pieejamības jeb kā tagad ierasts teikt – piekļūstamības pasākumi. Subtitri, subtitri un vēlreiz subtitri! Cilvēks, kurš dzirdes pavājināšanos piedzīvojis dzīves otrajā pusē, lielumlielajā daļā gadījumu zīmju valodu neprot, tāpēc surdotulka pakalpojums viņam nekādi nepalīdzēs. Subtitriem būtu jābūt normai gan TV, gan interneta portālos, gan teātros, gan visur, citur, kur notiek lieli publiski pasākumi. Jāpiezīmē, ka subtitru “mērķauditorija” ir ne tikai vājdzirdīgie cilvēki, subtitrus ļoti labprāt lasa arī cittautieši, kas apgūst latviešu valodu.

Ceturtkārt – senioru izglītošana datorlietās. Lai vājdzirdīgais cilvēks varētu pierakstīties uz pakalpojumu internetā, nevis būtu spiests zvanīt. Tāpat arī pakalpojumu sniedzējiem būtu pašsaprotami jāgarantē, ka ar viņiem saziņu var veikt e-pastā, whatsapā vai caur sms.

Par atkārtotu invaliditātes kārtošanu. 2022. gada pieredze

Te solītais rakstudarbs par invaliditātes iegūšanas procesu.

2017. gada beigās man būtu vajadzējis toreiz uz diviem gadiem piešķirto “grupu” pagarināt, taču dažādu apstākļu dēļ atliku un atliku šo diezgan laika un arī diemžēl naudas ietilpīgo procesu, līdz sākās Covid-19 ēra ar ģimenes ārstu pārslodzēm un valsts iestāžu karantīnām. Beidzot 2021. gada rudenī nolēmu ķerties klāt un izdarīt.

Vispirms sāku ar audiogrammu – tai jābūt ne vairāk kā gadu vecai brīdī, kad dokumentus iesniedz VDEĀVK. Vizīte pie manas LOR ārstes – 30 eiro. Jā, iespējams, varētu meklēt kaut kur iespējas tikt pie valsts apmaksātā speciālista, bet esmu pieradusi pie savas ārstes. Audiogrammā pārsteigumu nav – apmēram tas pats, kas iepriekšējā reizē, proti, dzirdes zudums 73 dB labajā ausī un 76 dB – kreisajā. Tas atbilst IV jeb smagai vājdzirdības pakāpei. Tad pie ģimenes ārstes ar problēmas izklāstu, jo tieši viņš ir galvenais procesa virzītājs, proti, sagatavo dokumentus VDEĀVK. Ārsts speciālists to nevar. Ģimenes ārste atkal mēreni skeptiska, vai VDEĀVK invaliditāti piešķirs, taču akceptu dod – var mēģināt.

Tāpat kā pirmajā reizē dodos pie ārsta psihiatra/psihoterapeita, pie kura ārstēju savu izdegšanu, trauksmi un depresiju un saņemu slēdzienu, kurā rakstīts, ka viens no manas trauksmes cēloņiem ir stress un pārslodze, kuru man rada komunikācija sabiedrībā. Tad aiznesu abus ārstu slēdzienus un aizpildīto pašnovērtējuma anketu ģimenes ārstei. Diemžēl tobrīd bija atkal sācies Covid vilnis un papīri iegūla pie ģimenes ārstes. Beidzot – jau bija maija vidus – ģimenes ārste ir dokumentus sagatavojusi un 29. maijā dodos uz VDEĀVK tos iesniegt. Dokumenti joprojām ir papīra formātā un tie jāiesniedz klātienē Ventspils ielā 50. Ir arī opcija sūtīt pa pastu, taču man vienkāršāk ir aizvest un pārliecināties, ka tie nonāk pie adresāta. Šoreiz rindā nav jāgaida, viss notiek raiti. Tad sākas VDEĀVK slēdziena gaidīšana. Pēc likuma iesniegumam jātiek izskatītam mēneša laikā, taču man paiet pusotrs mēnesis.

21. jūlijā saņemu vēstuli no VDEĀVK, ka invaliditāti nevar piešķirt, jo nepieciešams slēdziens arī no psihologa. Esmu nelaimīga un nikna. Kur lai es tagad, ellē ratā, rauju psihologu – jo zinu, ka pie sertificētiem psihologiem, kuriem ir tiesības veikt psiholoģisko izpēti un izsniegt atzinumus VDEĀVK, rindas ir mēnešos. Rakstu uz VDEĀVK, izklāstu problēmu un dabūju pagarinājumu psihologa atzinuma iesniegšanai. Jāteic, VDEĀVK speciāliste ir atsaucīga un mūsu sarakste ir visnotaļ korekta.

Tad meklēju psihologu. Sazinos ar vairākiem, vairumam no viņiem, jo īpaši tiem, kas apkalpo pašvaldības sociālā dienesta nosūtītos klientus, rindas patiešām ir 3-4 mēneši, līdz atsaucas psiholoģe, kurai ir brīvs “logs”. Liels paldies viņai! Psihologa konsultācija, tests un slēdziena sagatavošana maksā 80 eiro, ko var maksāt divās daļās – vienu uzreiz un otru – saņemot slēdzienu. 18. augustā apmeklēju psiholoģi – ir jāaizpilda anketa ar jautājumiem, kuri vērsti uz to, lai noskaidrotu, vai pacientam nav kādu mentālu traucējumu, piemēram, sociālās trauksmes, vai viņš necieš no atkarībām, utt. 29.augustā jāiet slēdzienam pakaļ. Tas ir papīra formātā. Nē, elektroniski, ar e-parakstu parakstītu, nevarot. No šā slēdziena izriet, ka man ir sociālā trauksme un es ātri nogurstu. Tas pats, kas jau bija lasāms ārsta psihiatra/psihoterapeita izziņā.

Tūdaļ pat, tajā pašā dienā braucu uz Ventspils ielu un iesniedzu šo dokumentu VDEĀVK. Šoreiz process risinās straujāk – 23. septembrī tiek pieņemts akts, sakarā ar kuru man tiek piešķirta invaliditāte, 3. grupa. Šoreiz – uz 5 gadiem. Varbūt šoreiz notiks Jēzus cienīgs brīnums un manas dzirdes matiņšūnas reģenerēsies?

Taču patīkami pārsteidz VSAA. Atšķirībā no iepriekšējās reizes man vairs nav pašai ar papīriem jādodas uz VSAA nodaļu, VDEĀVK jau ir šo aktu pārsūtījis VSAA un VSAA darbiniece pati atsūta man e-pastu, ka akts ir saņemts un man pašai atliek tikai uzrakstīt caur Latvija.lv iesniegumu. Kad to izdaru, apmēram nedēļas laikā ir piešķirts invaliditātes pabalsts – tas tiek aprēķināts no 30. maija, kad pirmo reizi iesniedzu dokumentus VDEĀVK.

Vēl apmēram pēc nedēļas pa pastu tiek atsūtīta apliecība. Jaunā apliecība ir bez foto un derīga, uzrādot personu apliecinošu dokumentu – šāda kārtība ieviesta COVID laikā, lai mazinātu klientu nepieciešamību fiziski ierasties Ventspils ielā. Ieteikums likumdevējiem – veikt izmaiņas Invaliditātes likumā, un noteikt, ka neatgriezenisku funkcionālo traucējumu gadījumā invaliditāte UZREIZ nosakāma beztermiņa, uz mūžu. Sensorineirāla vājdzirdība ir viens no šādiem gadījumiem. Tas ietaupītu gan administratīvo resursu, gan paša pacienta laiku, līdzekļus un nervus.

Vēl par trauksmēm un depresijām

Nesen Sadzirdi.lv feisbuka lapā bija neliela diskusija par vājdzirdību un depresiju un/vai trauksmi. Vai cilvēki ar dzirdes traucējumiem biežāk cieš no trauksmēm un/vai depresijas?

Latviešu valodā neko par to neatradīsiet, bet pasaulē šis jautājums pētīts tiek, jo īpaši pēdējos pāris gadu desmitos. Patiešām, lielākā daļa pētījumu, kurus “randomā” pāršķirstīju, apliecina, ka jā – ir pierādīts, ka saikne pastāv. Tā, piemēram, kāds 2005.-2010. gadā veikts amerikāņu pētījums (skat. šeit – https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4102382) vēsta, ka starp izcili labi dzirdošajiem (resp. virs vidusmēra) populācijas locekļiem vidējas un smagas pakāpes depresija (F32 diagnoze pēc SSK-10 klasifikācijas. Ar SSK-10 var iepazīties šeit: https://ssk10.spkc.gov.lv/ssk/g_119) bijusi sastopama 4,9% indivīdu. Cilvēkiem ar normālu vidusmēra dzirdi depresijas gadījumu procents bijis 7,1. Savukārt vājdzirdīgo (ar dažādām dzirdes zuduma pakāpēm) vidū depresijas gadījumu procents ir jau augstāks – 11,4%.

Arī attiecībā uz trauksmi (F40-48 diagnozes pēc SSK-10) secinājumi līdzīgi – proti, vājdzirdīgajiem cilvēkiem trauksme sastopama biežāk.

Lielākoties pētījumu autori to skaidro ar apstākli, ka vājdzirdīgie cilvēki vairāk nekā citi pakļauti sociālajai izolācijai. Zemi ienākumi, atbalsta trūkums, apkārtējo neizpratne, nespēja iegūt izglītību, bezdarbs, nenoteiktība, grūtības ikdienas komunikācijā – tas viss rada ilgstošu negatīvu stresu, kas var novest ne tikai pie brīžam slikta garastāvokļa, bet jau pie depresijas un/vai trauksmēm to medicīniskajā izpratnē. Tas viss ir visnotaļ patiesi. Tomēr es vēlētos uzsvērt, ka bez visiem šiem sociālajiem apstākļiem pastāv arī tīri fiziskie, fizioloģiskie – vājdzirdīga cilvēka smadzenes ir spiestas strādāt daudz smagāk, lai “ienākošo signālu” pārveidotu prātam saprotamā cilvēka runā. Vājdzirdīgie ātrāk nogurst, ātrāk zaudē spēju koncentrēties. Jā, es spēju savākties un aptuveni stundu intensīvi klausīties/komunicēt, taču pēc tam manas koncentrēšanās spējas strauji zūd – es sāku zaudēt fokusu, kļūstu nervoza – vai arī gluži pretēji – miegaina, un viss, ko tādā brīdī vēlos – paslēpties kādā klusā vietā, kur mierā atgūties vismaz pusstundu. Un, protams, šādā režīmā ilgstoši darbojoties, smadzenes nogurst. Jaunībā es to tā īpaši pat nepamanīju, bet pēc 45 nācās konstatēt – vairs nevaru tā pastrādāt/komunicēt kā kādreiz. Lai gan… jau skolas laikā iesākās pirmās pazīmes tam, kas daudzus gadus vēlāk tika oficiāli diagnosticēts kā depresija un trauksme (man ir abas). Grauzu un kodīju nagus, vienu brīdi, šķiet, kādā otrajā klasē graizīju ar žileti apakšdelmus. To, protams, mamma pamanīja un bija šausmās, tāpēc pārtraucu. Kāpēc es tā darīju – tas kaut kādā veidā palīdzēja nomierināties, “nomest” iekšējo spriedzi. Piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā pirmo reizi piedzīvoju to, kas varēja būt viegla depresijas epizode – apātija, nogurums, sajūta, ka tās lietas, kas agrāk šķita interesantas, vairs tādas nav. Tas pārgāja – tomēr pirmajos divos augstskolas gados (vidusskolas pēdējā gadā papildus gāju uz mākslas akadēmijas sagatavošanas kuriem divreiz nedēļā + eksāmeni + attiecību drāmiņa) tas atkal atgriezās ar dubultu spēku. Nu jau bija grūti no rītiem piecelties, viss šķita “pelēks”, jutos zaudējusi mērķi un jēgu tam, ko daru. Tomēr toreiz to nesaistīju ar apstākli, ka sliktu dzirdu.

Pašlaik nu jau daudzus gadus regulāri dzeru zāles (es visnotaļ esmu “team zāles” – medikamenti palīdz!).

Kā no tā izvairīties? Protams, pēc iespējas labāks/piemērotāks dzirdes aparāts. Pielāgota vide – saziņa rakstiski, ne pa balss sakariem. Subtitri! Bet galvenais – apzināties, kur ir robežas spējai koncentrēties un spēt pateikt – piedodiet, tagad man jābeidz runāt, jo man ir nepieciešams brīdis atpūtai. Tās var būt arī tikai 15 minūtes, bet – kādā klusā, mierīgā vietā, kur nav spilgta apgaismojuma – kaut vai darbavietas tualetē. Tāpat arī – miega režīms. Man ir jāguļ daudz, lai es labi justos. Agrāk jutos par to vainīga, tagad vairs nē.

Daži linki par šo tēmu –

https://www.healthyhearing.com/report/52437-The-complex-link-between-depression-and-hearing-loss

https://www.psu.edu/news/hershey/story/medical-minute-hearing-impairment-may-lead-depression-isolation-dementia/

https://www.ncoa.org/adviser/hearing-aids/hearing-loss-anxiety/

https://www.hoffmannaudiology.com/blog/hearing-loss-and-anxiety-how-are-they-related

Pienākums uzvarēt (Par naratīviem jeb stāstījuma veidiem)

Pēdējos gados šeit reti ko rakstu, jo pāsvarā ir sajūta, ka viss jau ir pateikts par vājdzirdības tēmu. Un tomēr. Un tomēr. Laiku pa laikam pieķeru sevi, ka ļoti bieži, stāstot vai rakstot par savu konkrēto pieredzi, pielāgojos kaut kādiem paterniem, kā būtu labi un pareizi vēstīt par dzīvi ar tomēr ļoti būtisku funkcionēšanas traucējumu.

Pārskatot laika gaitā teikto un sarakstīto, brīžam šķiet, ka varbūt esmu bijusi pārlieku optimistiska, vērtējot savas sajūtas un sevis sasniegto. Sabiedrības spiediens ļoti bieži liek mums mēģināt izskatīties varošākiem, stiprākiem nekā patiesībā – vismaz sajūtās – ir. Samērā nesen pēc ilgāka laika atkal stāstīju savu “vājdzirdības stāstu” žurnālistei Gunai Kārkliņai (https://www.zurnali.lv/e-patiesa-dzive-25072025) un… vai tā ir mana autentiskā balss? Visu cieņu, Guna ir superprofesionāle, kura mūsu aptuveni divas stundas garo, brīžam juceklīgo un ar plašām atmiņu atkāpēm bagāto sarunu perfekti ietilpināja vajadzīgajā zīmju skaitā, izceļot būtisko. Nē, tā biju es, kas centās pielāgoties vajadzīgam “tone of voice” (ir tāds termins komunikāciju zinībās un mārketingā – “Tone of voice in communication refers to how you utilise words or phrases to create an impact on the audience”). Es biju tā, kas centās izstāstīt, “kā vajag”.

Tāpat kā visās citās jomās, arī attiecībā uz vājdzirdības pieredzēm valda laika gaitā izveidojušies naratīvi. Vājdzirdība, ja vien tā nav pilnīga nedzirdība, tiek ļoti marginalizēta, resp. mūsu stāsts ir kaut kas tāds nebūtisks, nesvarīgs, nepietiekami skandalozs, kaut kādā ziņā – nepietiekami traģisks. “Jūs taču runājat, ko tad jūs vēl vispār gribat, jūs pārspīlējat”, vai arī – ja par to vispār runā, ir jāturas pie “varoņstāsta” scenārija.

Pirmajā gadījumā ir vienkārši klusums – mediji izvairās no tēmas vai arī iebāž to kaut kur kopā ar Nedzirdīgo kopienas aktualitātēm (bet mēs un nedzirdīgie, kas sazinās zīmju valodā, ir divas atsevišķas kopienais ar atšķirīgām vajadzībām – lai gan ir daudz kopīgā, tomēr daudz ir atšķirīgā!) Otrs gadījums – vājdzirdības pieredze tiek pārstāstīta kā kaut kas traģisks, briesmīga nelaime, ar ko cilvēks varonīgi cīnās, pārvarot visādas grūtības, bet beigās “uzvar”, pilnībā vai vismaz daļēji pielāgojoties apkārtējajai, normatīvajai pasaulei. Vai arī nepielāgojas, bet tādā gadījumā vājdzirdīgā pienākums ir stoiciski samierināties, atrast Dievu (vai Dzīves Jēgu, vai ko nu tur vēl) un kļūt stiprākam grūtībās. Grūtības, kā pieņemts “varoņstāstā” mūdā, vienmēr norūda, nāk par labu, audzina raksturu. Un, kas svarīgi – “uzvarēt” vienmēr ir paša vājdzirdīgā cilvēka (vai viņa vecāku) pienākums, nevis sabiedrības pienākums radīt piekļūstamu vidi un/vai izprast vājdzirdīgā vajadzības un pielāgoties komunikācijā. Lai gan būtu cilvēcīgi vienkārši dzīvot, gan pašam cenšoties pēc iespējas labāk īstenot savas spējas, gan arī saņemot pašsaprotamu sabiedrības atbalstu.

Vājdzirdība, protams, nav izņēmums – šī “varoņstāsta” pieeja valda arī stāstījumos par citām nenormatīvajām grupām.

Bet kas ir aiz šī “kā vajag” balss toņa? Ko es tomēr neizstāstīju žurnālistei?

Vispirms, tur palika daudz kas no tā apjukuma, kāds bija man kā bērnam, saprotot, ka es atšķiros no citiem, bet kā tieši – to nezināju. Apjukums, sevis vainošana, slāpētas dusmas, izmisums, beigu beigās – visu pretrunīgo emociju ignorēšana. Savu vajadzību nolikšana otrajā plānā, lai būtu ērta apkārtējiem, lai netraucētu, lai iederētos. Taču tā būtu pavisam cita intervija. Starp citu, tā, kura notika, tas, ko pastāstīju Gunai, jau nav nepatiesi. Es biju patiesa, piemēram, kad stāstīju par saviem darba meklēšanas un atrašanas gadījumiem un jauno dzejnieku laika aktivitātēm. Tas viss bija, bet tā ir daļa stāsta, gaišā puse, tā, kuru pati sev esmu atļāvusi redzēt, mans “varoņstāsts”.

Varoņstāsti ir vajadzīgi, vispirms arī man pašai, bet pilna aina tomēr rodas, ja neignorējam neizstāstīto, varbūt pat līdz galam neizstāstāmo, slikti apzināto, ēnas pusi. Vispirms man pašai ir jāapgūst nebūšana varonīgai. Tas ir kā putnam – lai lidotu, nepieciešami abi spārni.

Mazās klases: par vai pret?

Publiskajā telpā šobrīd notiek intensīvas diskusijas par to, ka Izglītības ministrija grasās samazināt vai pat vispār atņemt finansējumu privātajām mācību iestādēm, ja tās neizpildīs skolēnu skaita normatīvus. Pilsētu skolās tie būtu 20 bērni klasē, lauku skolās ir pieļaujams mazāk, taču katrā no izglītības posmiem (1.–3., 4.–6. un 7.–9. klašu grupās) kopumā būs jābūt vismaz 30 skolēniem). Privātskolas ar mazāku bērnu skaitu varēs pastāvēt, ja pašas sevi finansēs, resp., tās tiks finansētas no vecāku līdzekļiem. Savā ziņā loģiska doma, taču diemžēl šāds finansēšanas modelis nodarīs vairāk ļauna nekā laba bērniem ar kādiem funkcionāliem vai mācīšanās traucējumiem, kuru intelektuālā attīstība ļauj apgūt “mainstream” programmu, bet ir nepieciešama īpaši atbalstoša vide.

Vājdzirdīgiem bērniem ļoti svarīgi ir, lai klase būtu neliela. 20+ bērnu varētu būt jau par daudz. Šī iemesla dēļ daudzi vājdzirdīgo bērnu vecāki izvēlas privātskolas, kur klases ir mazākas. Tas, ka privātās mācību iestādes apmeklē tikai “biezie bērni”, kuru vecākiem “vienalga, 100 eiro šurp vai turp”, ir mīts. Ideālais variants vājdzirdīgam bērnam būtu 10-15 bērnu klasē – tad gan skolotājs var veltīt vairāk uzmanības, gan arī kopīgais troksnis klasē ir mazāks. Arī starpbrīžos ir svarīgi, lai skolas telpās nebūtu pārāk skaļi. Padomju sērijveida projektu skolās akustika gaiteņos ir ļoti slikta, un ja vēl tur skraida, kliedz un bļauj vairāku paralēlklašu, kur katrā ir 30 bērni, skolēni, vājdzirdīgajam bērnam ir grūti saprasties ar pārējiem. Skaņa “izsmērējas”, atbalsojas un saplūst murdoņā, kurā grūti izšķirt sarunu biedra teikto. Tāda diemžēl ir arī mana pieredze savā laikā sākumskolas klasēs mācoties Rīgas 3. vidusskolā, kas tagad ģimnāzija – milzīgs, skaļš gaitenis, trīs paralēlklases, katrā 42-43 bērni. Lai gan mums lika kārtīgi, pa pāriem, staigāt pa apli, aktīvākie skraidīja apkārt, mētājoties ar tāfeles lupatām un somām. Dežuranti un dežurskolotājs tad dzinās pakaļ un sauca nerātņus pie kārtības, kamēr citā gaiteņa galā jau atkal sākās nekārtības.

Rozentālskolā, kur toreiz, 80-to gadu vidū, varēja sākt mācīties sākot ar 5. klasi, bija divas paralēlklases, katrā 12-13 bērni. Starpbrīžos varēja mierīgi sarunāties. Skolotājs varēja pieiet pie katra bērna un paskaidrot nesaprasto. Starpbrīdim ir jābūt brīdim, kad bērns var atslābt un mierīgi socializēties, nevis jākļūst par izdzīvošanas spēli! Starpbrīži ir ne mazāk svarīgi par stundām – tieši tajos rodas draudzības un gluži vienkārši – notiek skolēna dzīve.

2015.- 2025.

Rūtas Mežavilkas bloga oriģinālu ar rakstu komentāriem var izlasīt šeit: https://izveledzirdet.wordpress.com/

Māra Ruva

Mon, 25 Sep 2023 12:44:00 +0000

Māra Ruva ir vājdzirdīga kopš zīdaiņa vecuma, taču apveltīta ar īpašām spējām – citu teikto viņa māk nolasīt no lūpām, turklāt arī pati labi runā un ikdienā iztiek bez zīmju valodas. Mārai dzīvē prieku sniedz ne vien sapņu darbs Nacionālajā bibliotēkā, bet arī mīlošs vīrs Andris un dēls Kaspars.

Aizdomas attiecībā uz Māras dzirdi viņas mātei Dzintrai radušās neilgi pēc meitiņas piedzimšanas. Mamma mazulīti saukusi vārdā, stāvot aiz muguras, bet Māra nav reaģējusi. „Mani toreiz izmeklēja LORs, kurš pārbaudīja degunu un kaklu, nevis ausis! Viss bija kārtībā. Gada vecumā izslimoju angīnu, saņēmu penicilīna un streptomicīna potes, par ko tobrīd vēl nezināja, ka tās ir kaitīgas dzirdei. Gada un astoņu mēnešu vecumā nokļuvu Bērnu slimnīcā, kur pirmo reizi pārbaudīja arī ausis un konstatēja ieilgušu vidusauss iekaisumu,” stāsta Māra, piebilstot, ka viņai diagnosticēta „abpusēja sensoneirāla vājdzirdība”, kas ir traucējums iekšējā ausī vai nervu ceļos no iekšējās auss uz smadzenēm, un ko nevar izārstēt.

Pagājuši divi mēneši, kopš Mārai konstatēta vājdzirdība. Tētim jāpierod. Foto no privātā arhīva

Bērnu slimnīcā sākās intensīva ārstēšana, kas turpinājās vairākus gadus. „Biežas saaukstēšanās, angīnas, iesnas mani vajāja ilgi, un katrā no tādām reizēm mana dzirde pasliktinājās,” atklāj Māra, piemetinot, ka, mācoties pirmajās klasītēs, arī ārstējusies sanatorijās Anapā un Eipatorijā, saņemot gan dūņu procedūras un fizioterapiju, gan ārstnieciskas vingrošanas un skābekļa kokteiļus.

Simts treniņi dienā

Divarpus gadu vecumā viņa nokļuva 5.bērnu poliklīnikā pie logopēdes Janīnas Cinovskas, kura trīs reizes nedēļā individuālās nodarbībās mazo meiteni mācīja runāt un lasīt vārdus no lūpām. „Nezinu, kāpēc daktere izlēma, ka iespējams man iemācīt runāt, jo ar tādām dzirdes paliekām tiku uzskatīta par kurlmēmu,” teic Māra. Pirmos vārdus logopēde Mārai mācīja, ar lūpām pūšot plaukstā savirpinātu vates piciņu un tādējādi radot skaņas „pu-pu”, „pa-pa”.

Daktere strādāja arī ar meitenes vecākiem, stāstot, kā jārunā ar bērnu, un katra apmeklējuma reizē apgūstot pa vienam balsienam, kam ar laiku sekoja arī vārdi un teikumi. „Pēc tam mājās simts reizes dienā mamma man mācīja katru balsienu. Šis skaitlis nav pārspīlēts, kaut gan savulaik mammas rakstītajā vēstulē par manu gadījumu „Padomju Jaunatnes” redakcijā, neticēdami šim ciparam, to izlaboja uz „divām trīs reizēm dienā”. Pēc tam, kad logopēdes darba kabinets tika pārcelts no centra uz Maskavas priekšpilsētu, nodarbības ieilga līdz pat vienpadsmitiem vakarā, un Māra, mājās braucot, trolejbusā jau gulēja. Viņa apmeklēja bērnudārzu Mežaparkā, savukārt vecāki strādāja atbildīgos amatos astoņas līdz desmit stundas dienā, mamma – Lauksaimniecības ministrijā, bet tētis Vilnis – par izmeklētāju.

Vecāki meitu veduši arī pie Maskavas un Sanktpēterburgas speciālistiem, kuri ieteikuši toreizējā Padomju Savienībā slavenu profesoru dzirdes jautājumos Ernestu Gaudiņu Rīgā. Ārsti, visi kā viens, uzskatīja, ka Mārai jātrenē atlikusī dzirde, tāpēc, lai to vēl vairāk nepasliktinātu, neļāva izmantot dzirdes aparātu.

Dakteri arī pierunāja meitenes vecākus iegādāties televizoru, kas palīdzētu mācīties lasīt vārdus no svešu cilvēku lūpām. Piecu gadu vecumā Māra jau lasīja, bet vēl pēc gada rakstīja pirmās vēstules no slimnīcas.

„Kad sāku iet skolā, tētis man uzdāvināja ļoti, ļoti skaļu modinātājpulksteni. Tas stāvēja uz galda līdzās gultas galvgalim un būtībā kalpoja par manas dzirdes līmeņa rādītāju. Kad modinātājzvanu nedzirdēju, ārstējām dzirdi. Tas bija bieži. Ap 30 gadu vecumu modinātājpulkstenis man vairs nespēja kalpot, jo to bez dzirdes aparāta vairs nedzirdēju. Tagad man nepieciešams pulkstenis ar vibrozvanu,” atklāj raksta varone.

No lūpām nolasītas zinības

Māra mācījās Rīgas specializētajā pagarinātās dienas skolā bērniem ar valodas traucējumiem. „Atceros, cik grūti bija iemācīties pareizi izrunāt skaņas „r”, „dz” un „c”! Turklāt – kaut mūziku nedzirdēju – dejoju skolas tautisko deju grupā. Vēl šobrīd jūtos pārsteigta, kā man tas izdevās. Mana pirmā skolotāja Aija Sēja bija stingra, atlaides nedeva,” teic Māra, piemetinot, ka, iespējams, tieši tobrīd arī apjauta savu veiksmi – spēju staigāt, darboties ar rokām, runāt un redzēt. Ceturtajā klasē viņa atsevišķās stundās sāka lietot kabatas dzirdes aparātiņu.

No 5.līdz 11.klasei Māra mācījusies parastā Rīgas vidusskolā, 7.klasē saņemot pirmo aizauss dzirdes aparātu. Savulaik Māras vecākiem pārmests par pieņemto lēmumu meitu sūtīt mācīties uz parasto skolu, nevis, piemēram, Valmieras internātskolu vājdzirdīgiem bērniem. Lai arī vēlāk, smagākajā dzīves posmā, Māra klusībā domās, ka taisnība vien bija pārmetējiem, viņa, pateicoties vecāku milzīgajām pūlēm, atšķirībā no nesagatavotajiem bērniem Valmieras skolā, jau mācēja runāt, lasīt un saprast apkārtējos.

„Izrādījās, ka esmu izteikti humanitārs cilvēks, grūti gāja ar algebru, eksaktajiem mācību priekšmetiem. Kad 11.klasē ar Dievu uz pusēm nokārtoju algebras eksāmenu, visas matemātikas burtnīcas un grāmatas izmetu konteinerā. Likteņa ironija – tieši ar cipariem tagad strādāju,” smaida Māra.

Vidusskolai sekoja studijas toreizējās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē bibliotēkzinību specialitātē. „Man patika literatūra, izlēmu, ka man derētu darbs bibliotēkā. Orientējos uz bibliogrāfa darbu, kas neprasa kontaktu ar lasītājiem. Jau tobrīd zināju, ka vēlos strādāt Nacionālajā bibliotēkā,” saka Māra, neslēpjot, ka studēt nav bijis viegli. Tā kā pasniedzēju teiktā nolasīšanu no lūpām un tā pierakstīšanu praktiski nevarēja apvienot, daudz palīdzēja kursa biedrenes. Ļoti daudz pūļu prasīja lasīšana no lūpām līdz pat astoņām stundām dienā, turklāt bija pasniedzēji, kuru teikto nevarēja nolasīt. „Līdzskaņus nesaklausu. Bieži vārdu „uzminu” vai nu tāpat, vai kontekstā. Kad piemin „jūliju” vai „jūniju”, jāpārprasa, par kuru mēnesi tiek runāts. Problemātiski ir saprast tādu runu, kurā daudz nedzirdētu svešvārdu un nezināmu personvārdu, vietvārdu. Grūti izsekot teiktajam, ja runa ir ļoti kompakta un piesātināta ar konkrētu informāciju, kuru nedrīkst pārprast, piemēram, datormācības kursos. Labi saprotu cilvēku, kad viņš pats runā, bet, līdzko viņš lasa tekstu, tā ausīm „vāks virsū” un vārdi plūst nesaprasti. Problēmas sagādā lielas, plašas telpas,” tā par dzirdes īpatnībām Latvijas Nedzirdīgo savienības izdotajam laikrakstam „Kopsolī” savulaik rakstījusi Māra.

Kopā ar vecākiem, 1987.gadā absolvējot augstskolu. Foto no privātā arhīva

Viņa mācījusies arī zīmju valodu, kas ir obligāta prasība Latvijas Nedzirdīgo savienības biedriem. „Tomēr esmu izvēlējusies dzirdīgo vidi, tajā dzīvoju, strādāju, draudzējos, iespēju robežās komunicēju. Draugus nedzirdīgo vidē neesmu ieguvusi, jo mums ir ļoti atšķirīga dzīves pieredze un vairāk vai mazāk atšķirīgas intereses, vajadzības,” viņa atzīst.

17 gadus pēc studiju beigām Māra izmantoja iespēju, ko piedāvāja Latvijas Universitāte sadarbībā ar Nacionālo bibliotēku – septiņos mēnešos papildināt un pilnveidot padomju laikā iegūto bibliotekāro izglītību. „Gribējās šo programmu apgūt un vienlaicīgi šaubījos, vai spēšu atkal izsekot visam, ko stāstīs pasniedzēji. Iedrošināja vīrs Andris, un viņš arī bija tas, kurš faktiski pēdējā brīdī piezvanīja mācību programmas vadītājai un sarunāja, ka mani iekļauj mācību grupā,” teic Māra. „Tā viņš pa telefonu manā vārdā kārto daudzas lietas – runā ar banku, komunālo pakalpojumu sniedzējiem un tamlīdzīgi. Ar poliklīniku, slimnīcu reģistratūrām un ģimenes ārstu pa telefonu joprojām lūdzu runāt mammu. Ar īsziņām un e-pastu līdz šim esmu sazinājusies tikai ar divām dakterītēm.”

Tikai izejot „lielajā dzīvē”, Māra apjauta, kādas sekas uz viņu atstājusi skolotāju nepareizā pieeja vidusskolā. Tā kā viņa reti kad tika izsaukta klases priekšā atbildēt uzdoto un atzīmes pamatā veidoja rakstiskie mājasdarbi, Mārai neizveidojās prasme uzstāties publikas priekšā, kam līdzi māca arī zems pašvērtējums un nepārliecinātība par sevi. Viņa arī šobrīd sevi vairāk izjūt kā intravertu vērotāju no malas, saistot to ar skolas gados gūto ne visai augsto pašvērtējumu un neticību, ka viņas līdzdalība varētu kaut ko ietekmēt. „Atceros, vidusskolā iesaistījos dekoratīvo sveču liešanas pulciņā, bet sveču liešana un dekorēšana man labāk padevās mājās, jo patika darboties vienatnē. Pulciņā man neveicās, parafīna ziedlapiņas sanāca greizas, lūza, nelipa klāt, tāpēc sveces dekorēju mājās un pēc tam rādīju meistarei,” atminas Māra.

„Šo negatīvo īpašību apzināšanos ar gadiem esmu transformējusi lielā iecietībā pati pret sevi un dzīves piespēlētām situācijām. Ja agrāk ļoti pārdzīvoju, ka kaut ko nesaprotu un nespēju kontrolēt situāciju, tad tagad sevi pieņemu tādu, kāda esmu. Jāpriecājas par to, kas man dots. Galu galā, tā nav mana problēma, ja kādam ir aizspriedumi vai nevēlēšanās risināt komunikācijas grūtības ar vājdzirdīgu cilvēku,” atzīstas Māra.

Mūža darbs

Tā kā uz Nacionālo bibliotēku Māra „prasījusies” jau no 1.kursa, padomju gados pastāvošā jauno speciālistu valsts sadales komisija viņu arī turp nosūtīja, piedāvājot strādāt Komplektēšanas nodaļā Anglikāņu ielā, Vecrīgā. „Tā nebija bibliogrāfija, ko biju vēlējusies, bet gan darbs ar matemātiku, ko tik ļoti negribēju! Taču nākamās kolēģes izskatījās ļoti jaukas, arī darba telpa bija liela, gaiša, ar skatu uz Daugavu! Tā šis darbs kļuva par manējo līdz pat šodienai, mainījies vien nodaļas nosaukums, jaunās grāmatas ar svītrkodiem tagad ievada elektroniskā kataloga sistēmā un esam pārcēlušies otrpus Daugavai uz Gaismas pili,” stāsta Māra, piebilstot, ka viņas darbs nav saistīts ar jauno grāmatu komplektēšanu, kur amata pienākumos ietilpst kontaktēšanās ar grāmatu piegādātājiem. „Kolēģi pieņēma, ka sarunāties ar svešiem cilvēkiem pa telefonu man neizdodas. Laika gaitā par savu vājdzirdību informēju katru kolēģi, ar kuru bija darīšana. Kad parādījās datori un e-pasti, sazināšanās darbā kļuva ļoti ērta,” norāda Māra.

Turklāt aptuveni desmit gadus viņa ieņēmusi Krājumu uzskaites nodaļas vadītājas amatu. „Kad man piedāvāja šo amatu, uzreiz nepiekritu, uzskatot, ka ir aplami vājdzirdīgam cilvēkam uzticēt nodaļas vadīšanu.

Tomēr kolēģi bija citās domās, viņu atbalsts man ir ļoti, ļoti palīdzējis. Novērtēju toreizējās departamenta vadītājas uzmanību, kad nodaļu vadītāju sanāksmēs pie apaļā galda viņa vienmēr painteresējās, vai man ir ērti visus saprast,” teic Māra.

Runājot ar vājdzirdīgu cilvēku, viņa aicina vispirms piesaistīt uzmanību un tikai tad sākt runāt par tēmu. „Jā, es labāk uztveru otru, ja viņš drusku skaļāk runā, taču „aizveros”, ja cilvēks pārlieku paceļ balsi un vēl to visu papildina ar žestikulēšanu. Man svarīga ir runātāja skaidra dikcija, saruna ar seju pret seju, nolasīšana no lūpām,” skaidro Māra, atzīstot, ka joprojām, neskatoties uz dzirdes aparāta pieejamību, citu teikto turpina nolasīt no lūpām. Pēc viņas sacītā, dzirdes aparāts reizēm vairāk traucē nekā palīdz, jo uztver ne vien citu cilvēku teikto, bet arī citas skaņas, radot nepārtrauktus trokšņus, kam dzirdīgs cilvēks ikdienā pat nepievērš uzmanību.

„Lietojot dzirdes aparātu, pasliktinājās mana atlikusī dzirde, ko izdevās saglābt bērnībā. Turklāt pēc 16 gadu vecuma vairs nesaņēmu regulāras procedūras ausīm – arī tas bija viens no dzirdes pavājināšanās iemesliem,” uzsver Māra.

Liktenīgais klupiens

Māra ar vīru Andri iepazinās drīz pēc tam, kad sāka strādāt bibliotēkā, Anglikāņu ielā. „Tas bija mans „skaistais” paklupiens uz bibliotēkas ēkas augstajiem pakāpieniem! Jauns puisis gāja garām un palīdzēja piecelties.

Viņš tikai pajautāja, vai šeit strādāju. Jā, un viss. Tas bija no rīta. Vakarpusē, darbu beidzot, puisis mani turpat sagaidīja ar skaistu dāliju pušķi. Joprojām katru gadu šajā datumā saņemu dālijas,” smaida Māra.

Pirmīt bijušas iepazīšanās un iepazīstināšanas ar puišiem, taču ne visi pieņēma viņas vājdzirdību. „Sākumā kavalieriem neko neteicu par dzirdes problēmām, vēlāk jau uzreiz stāstīju, kā ir. Arī Andrim teicu uzreiz. Nenobijās!” tā Māra. Viņa atklāj, ka nolasīt teikto no vīriešu lūpām ir grūtāk, jo nereti traucē ūsas, bārda, arī lūpu kustības stiprā dzimuma pārstāvjiem nemēdz būt tik izteiktas. Arī ar Andri sākumā nav bijis viegli komunicēt, un lielākoties saziņa notikusi rakstiskā veidā. „Ar laiku parādījās daži tikai mums abiem saprotami žesti, kas apzīmēja kādu darbību, vietu. Šos žestus izmantojam ļaužu pilnās vietās, kur nav ērta skaļa runāšana. Drīz jau „piešāvos” pie Andra runasveida, izteikti vīrišķīgās balss. Arī viņš mācījās pieņemt vājdzirdīga cilvēka īpatnības – savādāku izrunu, ciešo acu skatienu uz savām lūpām, vēlmi noņemt dzirdes aparātu un pabūt klusumā, nespēju sarunāties tumsā, jo nevar redzēt lūpu kustības, vai kafejnīcā, kur ir pārāk daudz trokšņu,” uzsver Māra.

„Kad precējāmies, teicu – ja būs grūti, nevajag turēties pie manis pienākuma pēc, jo biju lasījusi, ka dzirdīgu un nedzirdīgu cilvēku kopdzīve parasti nav ilga. Protams, laulībā neesam iztikuši bez krīzēm. Galvenais, kas man pašai bija jāsaprot – vīrs nav mana mamma ar bezgalīgu pacietību,” atzīstas Māra. „No attiecībām nav jābaidās. Kad pienāk laiks, katra dzīvē parādās kāds īpašs cilvēks, un abi viens otru māca. Es ticu, ka Debesīs kārto cilvēku likteņus. Kas zina, varbūt Andrim ir iekritusi kārts būt par manu sargu un mācīties pacietību, bet mans uzdevums ir mācīties dzirdēt ar sirdi.”

Ar vīru Alpos. Foto no privātā arhīva

Abu dēls Kaspars, kurš šobrīd strādā par vecāko programmētāju finanšu jomā, savulaik regulāri ģimenei organizējis mājas kino vakarus, speciāli mammai piemeklējot subtitrus filmām. Māra, tāpat kā bērnībā un pusaudzes gados, joprojām daudz lasa, prieku sniedz pastaigas gar jūru, pa priežu mežu, fotografēšana. Pāra kopīgā kaislība ir ceļojumi – apceļoti gan Latvijas pilskalni un muižas, gan Eiropa.

Atbilžu meklējumi noslēgušies

Māra neslēpj, ka pārpratumu bijis un ir diezgan daudz, atceroties arī kādu gadījumu, kas labi raksturo situāciju kritiskos brīžos: „Toreiz bērns bija vēl maziņš, vīrs strādāja arī naktsmaiņās. Un tā kādu nakti, kad viņš bija darbā, bet es gulēju, kā parasti uz nakti noņēmusi dzirdes aparātu, applūda mūsu dzīvoklis. Pēc pusnakts pamodos, gāju uz virtuvi un sajutu, ka kājas slapjas. No augšējā stāva vannas istabā un gaitenī lija ūdens, ko metos savākt ar lupatu, kad pēc brīža ārdurvis nobijies atslēdza mans tētis, aiz kura stāvēja mana apakšējā stāva kaimiņiene. Viņa ilgāku laiku zvanījusi pie durvīm, bet vēlāk skrējusi pie maniem vecākiem, kuri dzīvoja pāris kvartālus tālāk. Tētis pa telefonu mani arī nevarēja sazvanīt, bet bērns cieši gulēja….”

Ar stereotipiem attiecībā uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Māra gan nav saskārusies, drīzāk sajutusi apkārtējo pārsteigumu par savu plašo vārdu krājumu un pozitīvismu. „Aicinu arī citus vājdzirdīgo un nedzirdīgo bērnu vecākus – lieciet savām atvasēm daudz lasīt, lai viņu vārdu krājums būtu bagātīgs! Lieciet rakstīt, lai bērns spētu izteikt un konkretizēt savas domas, veidot sakarīgu stāstījumu!”

Mārai ir prieks par 2014.gada rudenī nodibināto sabiedriskā labuma organizāciju, Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociāciju „Sadzirdi.lv”, kuras rīkotajos pasākumos satikti arī tie, kuri mācījušies tajā pašā logopēdiskajā skolā, kur savulaik Māra. „Ir daudz vecāku ar vājdzirdīgiem bērniņiem, par asociāciju interesi izrāda arī jaunieši. Mums, pieaugušajiem, trūkst sava dzirdes centra atlikušās dzirdes uzturēšanai, rehabilitācijai, maksimāli kvalitatīvu un daudzveidīgu dzirdes tehnisko palīglīdzekļu nodrošinājumam. Šoreiz man ir ticība, ka šī organizācija attīstīsies un spēs pārstāvēt tieši vājdzirdīgu cilvēku intereses,” cerīgi saka Māra.

Viņa neslēpj: „Esmu uzdevusi sev jautājumu, kāpēc ar mani tā noticis? Ko esmu tādu nodarījusi, ka nevaru normāli sarunāties ar cilvēkiem, ar vīru, dēlu, nevaru uztvert pilnīgu runāto informāciju, nevaru dzirdēt varžu kurkstēšanu, saklausīt tekošu ūdens krānu vannas istabā, varu dzirdēt mūziku, bet nesaprotu dziesmu vārdus… Šķiet, atbilžu meklējumi noslēgušies, tāpēc, ka es par to vairs īpaši nedomāju. Jo nav iespējams ietekmēt to, ko nevari mainīt.”

Pēc Māras domām, šis ir arī viņas mammas stiprais stāsts, kura meitas labā atteicās no sabiedriski aktīvas dzīves un ļoti daudz laika veltīja tam, lai Māra spētu nākotnē pati veidot savu dzīvi.

„Mamma runājusi ar pagalma bērniem, aicinot mani pieņemt savā pulkā, pirmo reizi ejot iepirkties, mani iepazīstināja ar vietējā veikaliņa pārdevējām, bet pirms pāriešanas uz „parasto” skolu skolotājiem skaidrojusi manas dzirdes īpatnības,” par mammas nenovērtējamo lomu savā dzīvē stāsta Māra. Lai arī cik ļoti grūti Mārai brīžiem neklājās gan mācībās, gan studijās, itin bieži vēloties visam atmest ar roku un padoties, viņa ir pārliecināta, ka vecāki rīkojušies tā, kā uzskatījuši par pareizāku. „Ja viss būtu citādi un es, piemēram, mācītos Valmieras internātskolā vājdzirdīgajiem bērniem, nezinu, vai būtu ieguvusi augstāko izglītību, strādājusi pašreizējo darbu un satikusi Andri,” piebilst Māra.

Ērika Gavare

Pārpublicēts no portāla www.ritakafija.lv

Gundega Veinberga

Mon, 18 Sep 2023 09:29:00 +0000

Zaudēt dzirdi pieaugušā vecumā

Piedzimu es vesela, noteiktā laikā, pilnīgi normālā padomju laika ģimenē. Esot bijusi ļoti skaists un omulīgs bērniņš, ar melniem, lokainiem matiem un lielām acīm. Mammas un tēta darba kolēģi un draugi esot nākuši speciāli raudzīties uz skaisto mazuli. Mamma stāsta, ka es esot bijusi mierīgs un paklausīgs bērniņš. Fotogrāfijās redzu, ka esmu ar lieliem, apaļiem vaidziņiem un skaistām, lielām acīm. Dzīvojām mazpilsētā, te gāju gan bērnudārzā, gan skolā, gan mūzikas skolā. Vasaras pavadīju laukos pie vecmāmiņas, kur iemācījos daudz darbiņus paveikt. Tobrīd gan man tās likās šausmas un netaisnība. Kamēr citi bērni skraidīja pa pilsētu, man bija jāravē dārzs, jāgrābj siens, vēlākos gados pat jāslauc govs.

Skolā man veicās ļoti labi, praktiski visu laiku biju labais skolēns. Mūzikas skolā gan iet man nepatika, bet tā kā biju paklausīga, tad darīju visu, ko liek.

Mammas darba kolēģa sieva strādāja mūzikas skolā par čella skolotāju, tādēļ tika nolemts, ka man arī jāspēlē čells. Pēc sava mūzikas skolas beigšanas diploma neaizgāju, jo biju dusmīga. Es tik ļoti biju mācījusies uz beigu eksāmenu! Es taču savu garo skaņdarbu nospēlēju, neko nesajaucot, un man ielika 2+ (tolaik 5 ballu sistēmā), jo redziet, es esot visu nospēlējusi pustoni zemāk. Varbūt jau tad parādījās pirmās iezīmes, ka kaut kas nav kārtībā ar dzirdi?

Kad mācījos pamatskolas 7.klasē, kādu brīvdienas rītu pamodos un redzēju ar acīm, ka brālis man kaut ko saka pāri istabai (mums bija viena istaba) un es neko nesaprotu, jo nav skaņas. Tad arī tā vienkārši konstatējām, ka ar labo ausi nedzirdu. Sākās braukāšana pie dakteriem, vainas meklēšana. Ielika “Stradiņos” uz visādām pārbaudēm, bet neko nekonstatēja. Austiņa vienkārši pārstāja dzirdēt. Nebija nekādu auss tecēšanu vai vidusauss iekaisumu, nekā. Vēlāk sprieda, ka iemesls varētu būt tā laika antibiotikas, ko man injicēja, kad slimoju. Un slimoju es praktiski visos skolas brīvlaikos – laringīti, ARS, gripa. Vēl gan jāpiemin, ka mana lauku vecmāmiņa, tā pati, kas lika daudz strādāt, arī ļoti slikti dzirdēja. Pēc nostāstiem zinu, ka dzirde viņai pasliktinājusies pieaugušā vecumā. Iedzimtība un nejaukās antibiotikas varēja būt iemesls dzirdes zaudēšanai labajā ausī uz mūžīgiem laikiem.

Pēc labās auss “aiziešanas” neizjutu nekādas grūtības. Neatceros nevienu īpašu notikumu, kur mani būtu pievīlusi dzirde. Vienīgais, atceros, ka vidusskolā man grūtības sagādāja svešvalodas stundās klausīties tekstus, ko atskaņoja kasešu magnetofonā. Tomēr kaut kā izslīdēju arī svešvalodas stundās, pat ar labiem vērtējumiem.

Naktī pirms pēdējā vidusskolas eksāmena man ļoti sāka sāpēt kreisā auss. Tomēr tika nolemts, ka man jānokārto pēdējais eksāmens latviešu valodā un tikai tad jādodas pie ārsta. Sadzērusies pretsāpju zāles, nokārtojusi latviešu valodas eksāmenu ar “vatainu” galvu un aizliktu ausi, devos pie ausu ārsta. Šoreiz diagnoze bija vidusauss iekaisums. Izveseļošanās bija gara, austiņa ne par ko nenāca vaļā. Atceros, ka mani sūtīja uz kaut kādām mistiskām sildīšanām. Tolaik tā vienkārši darīja. Kamēr veseļojos, iestājpārbaudījumi augstskolās jau bija beigušies, un es neiestājos Latvijas Universitātē. Gribēju kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Tomēr mācīties aizgāju uz Smiltenes lauksaimniecības tehnikumu, kas togad bija ļoti populārs, ar lielu konkursu, jo šeit iestājpārbaudījumi notika vēlāk. Mācījos mājturību.

Divi gadi tehnikumā paskrēja nemanot. Tolaik jau biju iepazinusies ar savu vīru, un katrā brīvajā brīdī devos pie viņa.

Tehnikuma laikā kursa biedrenes zināja, ka man labāk runāt pie kreisās auss. Viņas uzmanīja mani, ja kaut ko palaidu garām. Citādi nejutos slikti. Viss notika un notika labi. Dzīvoju ar vienu dzirdīgu ausi – kreiso. Pabeigusi tehnikumu, laimīgi apprecējos, piedzima viens dēliņš, tad otrs.

Neilgi pēc otrā dēliņa piedzimšanas biju aizgājusi ciemos pie savas draudzenes, un tieši viņa konstatēja, ka man ir sliktāk arī ar kreiso ausi. Bija pagājuši 7 gadi kopš vidusskolas beigšanas. Viņa ievēroja, ka nesaklausu to, ko vajadzēja dabīgi sadzirdēt. Tad es pirmo reizi devos pie ausu ārsta ar domu, ka vajadzīgs dzirdes aparāts. Man bija 25 gadi. Un tā arī bija. Pirmais dzirdes aparātiņš man bija iekšauss. Aparātu nopirku. Par tādu Latvijas Nedzirdīgo Savienību (LNS) un Surdotehniskās palīdzības centru neko nezināju, un arī ausu ārsts nepastāstīja par iespēju dabūt aparātu no valsts.

Bija ziema, kad atbraucu mājās ar aparātu ausī. Atceros to sajūsmu, kad sadzirdēju sniega gurkstēšanu. Es pilnīgi biju aizmirsusi, ka sniegs gurkst.

Cilvēks pats nejūt to brīdi, kad dzirde kļūst sliktāka, jo tas, ko tu nedzirdi, vienkārši aizmirstas, tu pat nepiedomā, kā būtu jābūt, kam jāskan, jāčaukst.

Gāja laiks un, šķiet, apmēram ik pēc 3-4 gadiem es mainīju dzirdes aparātus ar domu, ka tie ir nolietojušies. Man neviens neteica, ka dzirde lēnām un nepiekāpīgi zūd. Kaut kad pa vidu biju arī LNS surdocentrā, kur piešķīra valsts apmaksāto dzirdes aparātu. To paņēmu gadījumam, ja pirktais sabojājas un ir jāremontē.

Pa šo laiku sekmīgi pabeidzu neklātienes studijas augstskolā – man ir profesionālais bakalaura grāds psiholoģijā. Savā ikdienā un arī studijās jau biju iemācījusies tikt galā ar visu pati. Ja lekcijās kaut ko nedzirdēju, neuztraucos, jo ir taču lasāmviela, kur visu uzzinu. No studiju biedriem pierakstus neņēmu un lekcijās indukcijas cilpas nebija, nemaz nezināju, ka tādas eksistē.

Paralēli sāku strādāt darba vietā, kurā strādāju joprojām, tiesa ar 3 gadu pārtraukumu, kad dzīvoju Norvēģijā. Dzīves ceļi ir interesanti, jo šajā darbā es sāku strādāt caur Nodarbinātības Valsts Aģentūras projektu “Subsidētās darba vietas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”. Jau tolaik man ļoti paveicās ar priekšnieci, viņa mani sargāja kā mūris no ne tik jaukiem darba kolēģiem, nekad neuzdeva tādus darbiņus, kuros es justos nekomfortabli savas nedzirdēšanas pēc. Viņas paspārnē apguvu visu nepieciešamo un, kad projekts beidzās, mani pieņēma pastāvīgā darbā.

2009.gadā Latvijā bija lielā krīze. Mēs bijām paņēmuši kredītu dzīvokļa iegādei, togad banku procenti uzauga milzīgā ātrumā, vairs nespējām tos nomaksāt. Sākumā uz Norvēģiju aizbrauca vīrs, mēs ar bērniem pievienojāmies vēlāk. Bērni sāka iet norvēģu skolā, arī es sāku strādāt troļļu zemē. Vīrs jau bija atradis darbu savā specialitātē, bet es sāku strādāt par apkopēju. Alga bija ļoti laba, kolēģi laipni un atsaucīgi. Tur darba kolēģes uzreiz ievēroja, ka sliktāk dzirdu un ieteica griezties pie ģimenes ārsta, lai tas dod nosūtījumu valsts apmaksātam dzirdes aparātam. Dzīvojot Norvēģijā, arī man tas pienākoties. Tā nu es devos jauna, labāka dzirdes aparāta ceļā. Tas itin nemaz nebija grūti. Norvēģijā medicīnas sistēma ir tā sakārtota, ka pašam ir tikai jānokļūst tur, kur norādīts. Pirmais ir vizīte pie ģimenes ārsta, tas visu sīki un smalki izjautā. Informācija tiek ievadīta kopējā medicīnas iestāžu datu sistēmā. Kad es dodos pie ausu ārsta tālāk, man neviens nejautā tos pašus jautājumus, ko uzdeva ģimenes ārsts, jo atbildes ir izlasāmas vienotajā sistēmā manā medicīnas kartītē. Vizīti pie ausu ārsta noorganizē ģimenes ārsts, gan jau tajā pašā vienotajā medicīnas iestāžu sistēmā. Par vietu un laiku tika paziņots vienkāršā vēstulē. Pašiem nebija jāmeklē, jāzvana, tikai jādodas uz norādīto vietu! Pēc ausu ārsta apmeklējuma, sekoja nosūtījums uz vietu, kur var saņemt dzirdes aparātus. Audiogramma, tad šausmas ārsta acīs, kā jaunai sievietei var būt tik slikta dzirde, tad iekšauss atlējums, aparāta piemeklēšana un pēc laika visa tā piemērīšana un pieregulēšana. Tolaik Norvēģijā saņēmu ļoti, ļoti labu un kvalitatīvu aparātu, ar visiem papildus piederumiem – TV kastīti, mikrofonu, pārraidītāju. Atceros, ka man bija jāsamaksā ļoti simbolisks līdzmaksājums. Ar šo aparātiņu es it kā atdzīvojos, jau atkal atklāju sen aizmirstas skaņas, piemēram, papīra čaukstēšanu, ūdens pilēšanu. Atguvu dzīvesprieku komunikācijā ar citiem, biju pat tik drosmīga, ka atgriežoties Latvijā pēc trim Norvēģijā nodzīvotiem gadiem, piekritu darbam, kur viens no pienākumiem bija protokolēt sēdes.

Pienāca brīdis, kad troļļu zemes aparātiņš bija jāmaina, jo bija palicis klusāks, tā es to teicu. Protams, ne jau aparātiņš, bet man atkal bija sliktāk. Atkal pirkām paši, lai ir pēc iespējas labāk. Sapratām, ka katrai niansei, sīkumiņam ir milzīga nozīme. Grūti gāja, jo gribēju vairāk nekā tehnika spēj sniegt. Laikā pēc Norvēģijas līdz kohleārā implanta ievietošanai 2021. gadā es “pazaudējos”. Arvien vairāk un vairāk es noslēdzos, izvairījos no publiskiem pasākumiem, arī no tuvāko draugu apciemošanas, jo vidē, kur ir blakus trokšņi, es nejutos komfortabli. Es vairs nevarēju brīvi komunicēt, smieties par to, par ko smejas visi, jokot, vai vienkārši runāt. Vienā brīdī arī darbā pārstāju iet uz kopīgajām kafijas pauzēm. Apkārtējie manas aiziešanas vienkārši akceptēja, saprotoši neuzdeva vairāk jautājumus un dzīvoja savu dzīvi tālāk, bez manis. Es tāpat turpināju dzīvot bez sabiedrības. Bija grūti. Ļoti. Cik gan asaru es izraudāju, cik vientuļa jutos! Reizēm šādos brīžos domāju, ka varēt iet uz baznīcu, lai tikai kādai kopienai piederētu. Tomēr, ko gan es tur darītu, ja mācītāja teikto tāpat nesaprastu, jo baznīcā ir augstas velves, skaņa atbalsojas un viss izplūst.

Mana svētība un laime ir mans vīrs, nespēju pat iedomāties, cik grūti arī viņam ir bijis ik dienas un ik mirkli esot man blakus, atbalstot, uzmundrinot. Iepazīšanās sākumā viņš teica, ka atdošot man savas ausis, lai tikai esmu priecīga un laimīga.

Nu jau trešo vasaru apkārtējās skaņas uztveru ar kohleārā implanta starpniecību. Par kohleāro implantu interesējos jau drīz pēc tam, kad man sabojājās norvēģu aparātiņš. Tomēr man atteica, jo neesot vēl tik slikti. Tas gan bija viens no pirmajiem gadiem, kad tos tikko sāka operēt pieaugušajiem.

2020. gadā biju atkal jauna aparāta meklējumos un kaut kā sagadījās, ka pieteicos vizītē pie Dinas Tanbergas Valmierā. Tā es tiku pie vēl viena, tiešām laba aparāta smagam dzirdes zudumam, tomēr es nebiju apmierināta. Dina ļoti pacietīgi regulēja un regulēja manu aprātu, viņa pat Vācijas kolēģiem jautāja, kā labāk rīkoties, lai es varētu labāk dzirdēt, līdz beigās ieteica doties uz Stradiņiem pie dakteres Guntas Sumeragas uz konsultāciju. Šoreiz jautājumu vispār nebija, pietika redzēt manu audiogrammu, kad noteica operācijas datumu. Man bija 45 gadi. Ja godīgi, neko daudz par kohleārā implanta operāciju es nezināju un laikam negribēju zināt, lai nenobītos. Es vienkārši paļāvos uz ārstu zināšanām. Es cerēju, ka ar kohleārā implanta palīdzību atkal kļūšu priecīga, varēšu iekļauties sabiedrībā, jokoties līdz ar visiem, apmeklēt pasākumus, skatīties un klausīties TV, runāt pa telefonu u.tml.

Paldies visiem labajiem gariņiem, operācija izdevās. Daktere gan teica, ka esot bijis grūti operēt, jo kaut kāds nepareizi saaudzis kauls vai kaula izaugums traucējis, operācija noritēja ilgāk kā plānots. Pēc operācijas pārbaudē, vai dzirdes nervs reaģē uz skaņām, viss bija kārtībā. Jāpiebilst, ka nevienā brīdī man nekas nesāpēja. Nu atlika gaidīt, līdz operētā vieta sadzīst, un tad pievienot ārējo procesoru. Šo vienu mēnesi es dzīvoju pilnīgā klusumā, jo otra austiņa “aizgāja” toreiz 7.klasē. Vīrs bija nopircis rakstīšanas tāfelīti, ar kuras starpniecību mēs sazinātos, tomēr to neizmantojām. Sava vīra un bērnu teikto es viegli nolasīju no lūpām. Smieklīgi, ka tad, kad procesors bija pievienots, izrādījās, ka vīrs ar mani bija runājis bez skaņas, jo turpināja to darīt. Pa šo mēnesi man izmainījās balss tembrs, laikam jau tāpēc, ka pati sevi nedzirdēju un bija ļoti jāpiedomā, lai runātu ar balsi.

Šobrīd es domāju, ka viss rit vecajās sliedēs. Jau pirmajā mirklī, kad pievienoja procesoru, es sapratu runāto. Citādāk nemaz nevarēja būt, cita doma netika pieļauta! Tomēr izrādījās, ka ne visiem uzreiz ir sapratne un uztvere par runāto. Balsis toreiz un tagad man šķiet diezgan normālas, tikai tādas samtainas, aizsmakušas, bet esmu pie tā pieradusi. Pāris reižu regulēšana, un nu jādzīvo tā, kā ir.

Diemžēl, man arī kohleārais implants nesniedz to, ko es gaidīju. Joprojām dzīvoju samērā nošķirti no sabiedrības, neapmeklēju pasākumus, kuros ir daudz cilvēku un liels troksnis, tāpat TV turpinu skatīties tikai tās pārraides, kurās ir subtitri. Nesaprotu aicinājumus vājdzirdīgajiem klausīties radio, vai iet uz koncertiem, piedodiet, es tur neko nesaprotu. Nejaukas, nesaprotamas ir tālās skaņas, istabas otrā galā, vai no citas istabas, vai pagalmā vairāk par 5 metriem, tad es neko nesaprotu. Tomēr kopumā man ir labāk, jo šobrīd brīvi runāju pa telefonu, varu telefonā klausīties pārraides, vebinārus, mūziku gan nē. Daudz brīvāk varu sarunāties ar otru sarunas biedru, nav jākoncentrējas un jāpiepūlas. Es dzirdu apkārtējās skaņas, mašīnu rūkoņu, lietus paukšķēšanu uz lietussarga, vārnas gan man pēc grabošām bundžām izklausās. Joprojām skaņas uztvert traucē blakustrokšņi, grūtāk arī ir lielās, plašās telpās. Labprātāk laiku pavadu klusumā. TV vai radio man nekad neskanēs fonā.

Kā Rūta Mežavilka savā blogā rakstīja: “Pie tā (dzirdes zuduma) nevar pierast!” Tas tevi pavada katru dienu. Ar kohleāro implantu es nejūtos tik saspringta, kā tas bija ar dzirdes aparātu. Tad katra diena bija izaicinājums. Brīnījos, ka reiz kāds darba kolēģis, uzzinot, ka es slikti dzirdu, atbildēja, ka par to neesot zinājis, esot domājis, ka es vienkārši esmu saspringta. Jā, biju ļoti saspringta, lai visu saklausītu, lai apkārtējie nejustu, lai neuztvertu kaut kā īpaši. Vieni saka, ka tā ir kļūda, citi nesaka neko. Mans novērojums visus šos gadus ir – katrs cilvēks dzīvo savu dzīvi un ir tāds, kāds ir. Viens atsauksies un turpmāk saziņai izmantos e-pastu vai īsziņu, otrs spītīgi turpinās zvanīt, zinot, ka tas man sagādā grūtības, cits vēl pasūdzēsies vadībai, ka tā tur nav īstajā vietā. Ir visādi. Galvenais ir nenokārt degunu un dzīvot savu dzīvi. Neskumt! Darboties ar sev tīkamām lietām un pavadīt laiku ar sev mīļajiem. Un nedzirdēšanai ir pat savs labums! Naktīs netraucē kaimiņu suņa riešana vai pērkona dārdi. Un tas, ka ziņu raidījumiem nav titru, arī nemaz nav tik slikti. Mierīgāks prāts un laiks kādai labai lasāmvielai.

Man ir ļoti paveicies arī ar manu tagadējo priekšnieci darbā. Ikdienā pat aizmirstu par savām īpašajām vajadzībām, jo viņa vienkārši zina, kā ar mani runāt. Nekad to nedarīs no blakus kabineta vai lielāka attāluma, vienmēr centīsies runāt tā, lai viņas seja ir redzama. Pat radio netiks ieslēgts fonā vai, ja notiek kādas ZOOM sanāksmes, durvis uz viņas kabinetu tiek aizvērtas. Ja nepieciešams, atkārtos kāda cita kolēģa teikto. Viņa pamana, ja neesmu kaut ko sapratusi. Tāda jauka ikdienas rutīna mums ir izveidojusies.

Pirms kāda laika man diagnosticēja alerģisku reakciju - nātreni. Tā parādoties stresa ietekmē. Man tuva paziņa, to uzzinot, bija ļoti pārsteigta un vaicāja – Tev ir stress? Par ko? Tev taču viss ir, tu tik labi dzīvo.... Jā, tā izskatās no malas. Un man tiešām viss ir, nav par ko sūdzēties. Tomēr emocijas, ko izraisīja ikdienas situācijas, kad pievīla dzirde, es nevarēju un nemācēju tobrīd ietekmēt.

Šobrīd esmu harmonijā ar sevi un beidzot pieņēmusi faktu, ka man ir dzirdes problēmas. Man tas nāca ļoti lēni un smagi, caur asarām un dziļi depresīviem periodiem. Reizēm domāju, ka tas bija grūti tāpēc, ka piedzimu vesela un vienmēr esmu dzīvojusi tikai dzirdīgo sabiedrībā, man nebija zinoša atbalsta pleca. Lai nonāktu līdz saskaņai sevī, bija vienkārši jāsakārto prioritātes. Pavisam tradicionāli – ir jāpriecājas par to, kas tev ir un jānovērtē tas, kas tev ir. Nav jātriecas ar galvu sienā, tāpēc ka kaut kā nav. Šo mantru mums visur skandina, tomēr bija jāpaiet laikam, līdz to iemācījos.

Es savu prieku esmu atradusi ģimenē un mājās, kuras man ir visburvīgākās, vismīļākās, pašu uzceltas un lolotas, savā dārzā, kas ar katru gadu kļūst lielāks un košāks.

Ļoti bieži lutinu savu ģimeni ar kūkām, arī tas ir man hobijs – cept kūkas, tortes, cepumus, pat makarūnus esmu gatavojusi. Man ir savs Instagram konts @gundegavein.

Priecājos, ka šodien ir pieejama plašāka informācija par dzirdi, kā arī iedvesmojoši “mūsējo” stāsti un pieredzes. Sniedzu arī jums savu stāstu.

Lai noder!

Iluta Bembere

Tue, 01 Aug 2023 11:59:00 +0000

Mans iedvesmas stāsts par vājdzirdību!

Kopš bērnības esmu vājdzirdīga, abās ausīs nēsāju dzirdes aparātus, esmu augusi un dzīvojusi tikai un vienīgi dzirdīgo vidē, zīmju valodu neesmu iemācījusies (lai gan apsveru šādu iespēju – iemācīties). Ļoti daudzi paziņas nemaz nenojauš, nav ievērojuši, ka man vispār kaut kas ausīs ir. Mati ir perfekta rota, vienmēr esmu staigājusi ar izlaistiem matiem un vienmēr kautrējos iziet sabiedrībā ar sasietiem matiem. Tautisko deju koncerti man deva tik lielu adrenalīnu, eiforiju un prieku, ka pamazām veidojās lielāka pašpārliecība iziet sabiedrībā arī ar savāktiem sasietiem matiem.

Un tomēr, kopš bērnības esmu augusi ar diviem neaizvietojamiem palīgiem, tie man palīdzēja vienmēr dzirdēt, man un cilvēkiem man apkārt tas viss bija dabiski, neviens tam uzmanību nepievērsa un arī es jutos ļoti labi. Vājdzirdības slieksnis vienmēr turējies plus mīnus vienādi visus gadus, nebija ne uzlabojumi, ne pasliktinājumi, un tomēr, kādā reizē aizejot pie dzirdes akustiķes pieregulēt savus aparātiņus, viņa teica “Ilut, tu jau zini, tev tā labā auss ir tāda, ka vēl drusciņ, un tu vairs nedzirdēsi arī ar dzirdes aparātiņu”!

Pēc gada notika šis drusciņ - Covid laiks, ierobežotas iespējas tikt pie ārstiem, meklējumi, jautājumi, ko darīt tālāk, visam cauri bija jāizrokas pašai, līdz visi ceļi veda pie Stradiņu LOR un tur man paziņoja – Tev ir divas iespējas – veikt operāciju un ievietot kohleāro jeb dzirdes implantu, vai otra iespēja - turpināt dzīvot, kā ir. Dziļi sirdī man jau pirms tam bija nojauta, ka būs tikai šādas iespējas un izejot no ārsta kabineta, šoreiz gribējās apraudāties man - tā neziņa, sajūta, ka viss ierastais ir sabrucis, daudz jautājumu, satraukums. Mans vislielākais psiholoģiskais atbalsts ir sieviete, kura strādā par speciālo pedagogu cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, pateicoties viņas atbildēm es esmu mierīga, tik daudz, ko esmu prasījusi un uzzinājusi.

Agrāk man viss par un ap vājdzirdību šķita tik pašsaprotami, ka man nebija ne mazākās nojausmas, ka patiesībā par vājdzirdību Latvijā ir tik maz informācijas. Daži raksti par bērniem un kādu pieaugušo atrodami avīzēs, žurnālos, un internetā, ir sociālā medija Facebook grupa “Sadzirdi.lv”, kura agrāk rīkojusi satikšanās dienas ar speciālistiem un diskusiju dienas cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, vecākiem. Šajā sfērā darbojas dažādi speciālisti un pedagogi, bet šķiet, ka tā īsti nav pieejams atbalsta personāls, pie kura griezties tieši psiholoģisko atbalstu un papildus informāciju meklējot. Es esmu uzsākusi pedagoga karjeru, un kas to lai zina, varbūt es nākotnē spēšu būt šis atbalsta personāls?

Šobrīd es varu citiem dot savu pozitīvo pieredzi un atklāti par to runāt. Bērnībā man bija ļoti smagi jāstrādā, jātrenējas dzirdēt, runāt un komunicēt ar apkārtējiem. Arī visus skolas gadus, mācoties “parastā” skolā, man vienmēr bija ļoti jākoncentrējas un uzmanīgi jāklausās tajā, ko skolotāji stāsta, arī diktātus rakstīju tieši tāpat kā visi pārējie manā klasē.

Atmiņu stāsts

Agrāk strādāju beķerejā par pārdevēju, apkalpoju jaunu māmiņu ar mazu meitiņu uz rokām. Sākumā šķita, ka šī sieviete ir parasts klients, bet tad šī māmiņa aizgāja uz automašīnu, iesēdināja tur meitu, atgriezās atpakaļ beķerejā un nedroši man jautāja “Es drīkstu Jums kaut ko pajautāt?”, es, būdama komunikabla un optimistiska, atbildēju: “Jā, protams, kā varu palīdzēt?”

M: - Es ievēroju ka Jums ir dzirdes aparātiņi, kā Jūs dzīvojat ar tiem?

Es: - Viss kārtībā, tāpat kā jebkurš parasts cilvēks, man ir dzirdīgi draugi, es strādāju, es mācījos parastā skolā, kuru esmu pabeigusi, dejoju tautiskās dejas, skolā gāju uz citiem deju pulciņiem, es ballējos, es apmeklēju kultūras pasākumus utt.

Un tad māmiņa kautrīgi prasa: “Un kā ar puišiem?”

Uz ko es nomierināju viņu, ka viss ir kārtībā, viss notiek, gāju uz randiņiem, draudzējos, veidoju attiecības.

Tā kā jau iepriekš sapratu, ka viņas tajā dienā bijušas Latvijas Bērnu Dzirdes centrā, mani šie jautājumi nesamulsināja, jo biju ievērojusi ka meitiņai ir dzirdes aparātiņi uz ausīm un ļoti labi sapratu māmiņas satraukumu, neziņu un mazliet izmisumu, jo nav jau īsti kam pajautāt, kā saņemt sevi rokās, kā pielāgoties pārmaiņām, un tik daudz to jautājumu pa galvu jož. Sarunas laikā redzēju, cik ļoti viņa centās apvaldīt asaras, pēc sarunas viņa apraudājās, es labprāt būtu ar viņu turpinājusi sarunu, bet ceru ka toreiz man izdevās mazliet viņu nomierināt un iedrošināt ka vājdzirdība nav tā sliktākā “kaite” dzīvē.

---

Ir pagājuši apaļi divi gadi, kopš man ir kohleārais implants un esmu ļoti laimīga, ka joprojām ir iespēja dzirdēt pasauli, būt dzirdīgo cilvēku aprindās un strādāt par pedagogu ar bērniem. Esmu arī aktīva dejotāja un motocikliste un implanta dēļ bija jāpērk jauna ķivere.

Šogad es pabeidzu 1. līmeņa augstāko izglītību Latvijas Universitātē, Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē "Pirmsskolas skolotājs". Strādāju Pirmsskolas izglītības iestādē "Piejūra" Ādažu novadā.