Sadzirdi.lv - Ievērojamas personības

Mūsu likteņbiedre Ivande Kaija

Tue, 02 Apr 2024 09:52:00 +0000

Ivande Kaija, īstajā vārdā Antonija Lūkina, bija ievērojamā sabiedriskā darbiniece un rakstniece, Latviešu sieviešu zelta fonda dibinātāja. Dzimusi 1876. gada 13. oktobrī. Rakstniece bija vājdzirdīga - kā pati savā dienasgrāmatā rakstīja, dzirdi viņa bija zaudējusi par trim ceturtdaļām. Tā pasliktinājusies jaunībā, studiju laikā. Mūža beigās viņai bija laupītas arī kustības spējas.

Kas ir Ivande Kaija?

Ivande Kaija bija latviešu rakstniece, filozofe, brīvības cīņu atbalstītāja, romānu "Iedzimtais grēks", "Jūgā" un "Sfinksa" autore. Tika iesākts arī romāns "Dzintarzeme". Viņa strādāja arī vairākas avīzēs un publicēja ļoti daudzus rakstus par visdažādākajiem tematiem: par skolām, audzināšanu, mākslu, kultūru, politiku, utt.

Rainis viņu dēvēja par maigo, balto Liliju, bet Aspazija - par māsu. Kārlis Ulmanis izteicās, ka no visām Latvijas sievietēm visvairāk cienot tieši viņu.

Antonija Lūkina (dz.. Meldere-Millere) dzimusi 1876. gada 13. oktobrī Jumpravmuižā, turīgu tirgotāju un namīpašnieku Miķeļa un Matildes Melderu-Milleru ģimenē kā pirmais bērns. Viņai tika nodrošināts labākais, ko vecāki varēja dot,- mīlestība un laba izglītība.

Antonija aizrāvās ar zīmēšanu, mūziku un valodām. Izglītību viņa ieguva Torņakalna elementārskolā un vēlāk Lomonosova sieviešu ģimnāzijā. Sešpadsmit gadu vecumā viņa uzrakstīja pirmo noveli "Trīs jaungada naktis". Vēlāk viņa uzsāka filozofijas studijas Bernē un Leipcigā.

1901. gadā viņa salaulājas ar acu ārstu Fēliksu Lūkinu. Šajā laulība piedzima trīs bērni - Silvija, Haralds un Ivars. (Jāpiebilst, ka Fēlikss bija Rīgas Latviešu ārstu biedrības dibinātājs, un vairāki šīs ģimenes pēcnācēji turpina Lūkinu ārstu dinastiju līdz mūsdienām.)

Ivandes Kaijas dzirde pasliktinājās jau studiju laikā. 1911. gada 21. janvārī Tonija izmisusi rakstīja Aspazijai: "Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es negaidīju, ka tik slikti man būs ar dzirdēšanu."

Ļoti grūtajā 1919. gada oktobrī, vācu armijas uzbrukuma laikā, Ivande Kaija nodibināja "Latviešu sieviešu zelta fondu", aicinot sievietes ziedot Latvijas aizstāvības lietai savu nekustamo kapitālu, rotas un sudrablietas.

"Atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus, un sudrablietas, kuras kaunīgi slēpjat no atklātības. Atdodiet visu bez atlikuma! Ja Latvija pastāvēs, tad tā jums, kā līdztiesīgiem pilsoņiem, atdos visu atpakaļ ar uzviju savās saulainās dienās; ja tā nepastāvēs - tad tā izputēs, un tad jūs, kā citu tautu verdzenes, varēsat klāt savas galvas ar pelniem un slīgt klusās vaimanās. Un priekš kam tad jums vairs zelts, priekš kam senā godība. Dodat bez apdomas visu savu zeltu, lai Latvija var būt lepna uz savu sieviešu zelta fondu." - Ivande Kaija rakstīja savā 5. novembra uzsaukumā.

"Acumirklī Latvijas valsts un tautas stāvoklis ir tik kritisks, ka riskēju cerībā - latvju sieviete neatteiksies no šāda niecīga pasaules upura, kur visas Latvijas dzīvā miesa asiņo tūkstoš brūcēm. Ja ar šiem zelta kankariem varēs aizsegt kaut mazu brūci, tad jau mērķis būs godam panākts" - viņa paskaidroja savā dienasgrāmatā.

Cilvēki uz jaunizveidoto Latvijas Sieviešu zelta fondu sāka nest vērtīgas personiskās lietas. Atdāvināja arī ārvalstu valūtu. Savāktie ziedojumi ietilpa 99 kastēs, 6 čemodānos, 3 kurvjos un vienā maisiņā. No šiem ziedojumiem tika izveidots Latvijas Valsts zelta fonds.

Kad 1922. gada 1. novembrī nodibināja Latvijas Banku, tā šīs tautas ziedotās vērtslietas pārņēma. 20. gadsimta divdesmitajos gados tautas saziedotie dārgmetāli kopā ar Finanšu ministrijas pirkto zeltu tika pārkausēti zelta stieņos, ko Latvijas Banka pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku. Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves, kas turpmākajos gados noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.

Rakstniece piedalījās Latviešu sieviešu savienības dibināšanā. Viņa kandidēja arī Satversmes vēlēšanās. Bija liela Raiņa un Aspazijas draudzene - ar pēdējo viņa bieži pavadīja laiku Jūrmalā un palīdzēja izvēlēties vasarnīcu pirkšanai. Taču ne visa Raiņa un Aspazijas darbība viņai bija pieņemama, sevišķi pārāk "kreisie" izgājieni. 1919. gadā Ivande Kaija uzsāka polemiku ar rakstnieku Pāvilu Rozīti, kurš prasīja rakstniekiem valdības subsīdijas drīz pēc Bermonta uzbrukuma Rīgai. Viņa uzskatīja, ka valdībai ir citi, svarīgāki uzdevumi: gādāt par armiju, ieročiem, siltumu un pārtiku. "Man pat kauns par mūsu rakstniekiem, kad tie kā ubagi kliedz pēc dāvanām, vai tagad ir tas laiks?"

Dažreiz, lasot Ivandes Kaijas 1918.-1921. gadā sarakstītos rakstus, liekas, ka nejauši priekšā pagadījusies trešās Atmodas laikā (20. gs. astoņdesmito gadu beigās) publicētie gabali. Ļoti nacionālpatriotiski noskaņotās autores rakstos bieži pieminēts: "Latviju - latviešiem", "pašnoteikšanās", utt. Viņa konsekventi iestājās par Latvijas neatkarību no Krievijas, par Latvijas iztīrīšanu gan no melnajiem, gan no sarkanajiem mošķiem (vācu baroniem un komunistiem).

Taču tas nenozīmē, ka viņa atzītu tikai latviešus un nevienu citu. Ivande Kaija brīvi pārvaldīja vācu, franču, un, iespējams, arī citas valodas. Un, būdama no tā sauktajām pilsoniskajām aprindām, viņa varēja gan algot kalponi, gan iztikt bez tās. Kara laikā viņa pati visu mazgāja, saimniekoja, audzināja bērnus (vīrs daudzus gadus uzturējās Šveicē, kur ārstējas no tuberkulozes) un vēl paspēja gan rakstīt, gan piedalīties sabiedriskajā dzīvē. "Par daudz grūti man ir tagad. Es nebaidos, ja liek arī ielas slaucīt sabiedriskajos darbos. Es aizvien esmu bijusi demokrātiska visā savā dzīvē un nevienu darbu neuzskatu par pazemojošu" - tā Ivande Kaija rakstīja 1919. gada 4. janvārī, raugoties uz lielu asins traipu pilsētas ielā - naktī tur bija notikusi kauja, degušas noliktavas.

Visai ironiska bija Ivandes Kaijas attieksme pret streikiem Latvijas neatkarības pirmajos gados: "Streiki iet pār Latviju, streiko dzelzceļnieki, tvaikoņi, burtliči un nezin kas vēl. Tā mēs Jūrmalā esam nogriezti no pasaules: nav ne satiksmes, ne ziņu, nav arī šodien maizes un citas pārtikas, ko pieveda no Rīgas. Visi prasa divkārtējas algas. Protams, otrā dienā arī pārtika būs divas reizes dārgāka. Un tā to skrūvē arvien augstāk kā lielinieku Krievijā" - viņa rakstīja savā dienasgrāmatā 1920. gada 6.jūlijā.

Pati par sevi Ivande Kaija teica: "Manus romānus sabiedrība lasa ar visdzīvāko interesi, aizraušanos. Jaunatne ar jūsmu seko pat manai personai, raksta mīlestības vēstules, kuras uzrunā par "majestāte, lielā domātāja, mīlētāja, dzīves izpratēja" utt., līdzīgi arī kareivji no frontes raksta un apjautājas, izsaka savu atzinību." Bet kolēgas, rakstnieki un kritiķi izturas pavisam savādi, it kā ignorē: vai nu pavisam klusē, vai - noliedz: "Rakstnieku un mākslinieku saimē mani diskreditē uz beidzamo un ar labiem panākumiem, jo savas nedzirdēšanas dēļ nekur mākslinieku sapulcēs nevaru iet. To iztulko tā, it kā es neturētu tos par sevis cienīgu, it ka es viņus nevienu neatzītu. Sociāldemokrāti mani nīst un baidās, bet ar cienīšanu, liek pēc iespējas mierā. Pilsoniskā sabiedrība mani augsti ciena un visi tuvojas ar apbrīnošanu. Publika mani atzīst vairāk nekā dažu no cildinātākajiem šīlaika rakstniekiem, lasa vairāk un pērk, maksādami katru cenu; tā ka izdevēji mani atalgo trīs reizes labāk kā, piemēram, Raini un Aspaziju. Tas ir fakts." (Ieraksts dienasgrāmatā 1920.gada 19. jūlijā.)

Par savu nedzirdēšanu Ivande Kaija ieminējās reti. Vēl viens šāds fragments atrodams 1919. gada 18. oktobrī rakstītajās rindās: "Visu dienu esot pilsētā dzirdami šāvieni. Es tos nedzirdu. Rīb lielgabalu šāvieni, lido aeroplāni, met bumbas, tarkšķ ložmetēji. Bet man šodien tāda liela, priecīga diena - sāku strādāt Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā, kur man jāpārskata franču dienas prese. Visi, ar kuriem man darīšana, ļoti laipni un ar lielu cienību izturas pret mani. Tā vieta ir manim kā radīta, nav kancelejā jārunā, jo es nedzirdu un taisni tamdēļ baidos, kaunos no ļaudīm savu ausu dēļ."

Ivande Kaija slikti dzird, tāpēc izvairās publiski uzstāties. Tomēr sabiedriskā dzīve liek viņai sasparoties arvien vairāk. "Noticis neticamais: es šodien runāju pilsētas vēlētāju sapulcē. Kā nu sievietes var palikt nomalē - es gāju. Izrunājamies pilnīgi brīvi, lai gan tikai vienu daļu no tā, kas bij iepriekš padomā. Nu es zinu, ka varu arī runāt, ne vien rakstīt. Kas man arī viss nav jādara!" (Ieraksts dienasgrāmatā 1919. gada 30. decembrī).

Tā ļoti aktīvi pagāja Ivandes Kaijas ražīgākie mūža gadi: raksti, uzstāšanās, konferences, organizāciju dibināšana un daudz kas cits. Daudzas reizes viņa savā dienasgrāmatā rakstīja par slikto veselību, lielajām galvassāpēm - bet turpināja strādāt. Viņas dzīve - tā bija arī jaunās Latvijas republikas veidošana, jo Latvija viņai bija tikpat tuva un mīļa kā pašas bērni. Tāpēc jādzīvo un jāstrādā, kaut gan rakstniece jau sāka just ko nelabu un 1920. gadā īsi pirms Ziemassvētkiem dienasgrāmatā parādījās šādas rindas:

„Katrs mazākais nieciņš mani pušu lauž. Es pēc savas dabas esmu kopjama, lolojama, ka neviens dzīves skarbums man lai nepieskaras, tikai tad mana dvēsele var dzīvot. Bet nu man vienai viss jāvelk. Un es jūtu, ka pamazām, palēnam, eju savam galam pretī. Ja varēšu sagaidīt Fēliksu, uz laiciņu likšos pie miera, ņemšu atvaļinājumu un izolēta dzīvošu, ne kāju laukā nesperšu, kādu mēnesi ieslēgšos, nepielaidīšu neviena cilvēka, nelasīšu avīzes. Es vairs nevaru izturēt, prāti sāk jukt".

1921. gada marta vidū no Šveices beidzot atbrauca Ivandes vīrs. Drīz pēc tam viņi devās uz Vecāķiem vasarnīcu raudzīties - cik tad tālu līdz vasarai, kad varēs tur kopīgi atpūsties.

Tā paša gada 7. maijā Ivande Kaija brauca uz Valmieru lasīt ļoti apjomīgu priekšlasījumu "Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem" - par cilvēka pienākumiem pret valsti, par darbu kā dzīves pamatu, par cilvēku pašapziņu, politiku, kultūru un daudz ko citu. Šo darbu, kurš, grāmatā iespiests, aizņēma vairākus desmitus lappušu, viņa rakstīja kopš Lieldienām.

Šī priekšlasījuma laikā Ivandi Kaiju ķēra trieka, laupīdama viņai labās puses kustību brīvību, dzirdi un valodu, kas pārvilka krustu viņas turpmākajai darbībai kā literārajā, tā sabiedriskajā dzīvē. Rakstniecei šajā brīdī bija tika nepilni 45 gadi.

1924. gadā, pēc trīs gadu cītīgas ārstēšanās, viņa varēja neveiklā gaitā staigāt, bet dzirdi un runasspēju neatguva. Labā roka palika paralizēta, toties ar kreiso viņa spēja rakstīt diezgan labi un tādējādi varēja sazināties ar apkārtējiem.

Fēlikss Lūkins gādāja par Antoniju, bet daudz laika paņēma arī ārsta darbs un sabiedriskie pienākumi - 1923. gadā viņš nodibināja Tuberkulozes biedrību un pabeidza iekārtot Biķernieku sanatoriju.

1926. gadā Ivandei Kaijai kā sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei un "Zelta fonda" dibinātājai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

1941. gada Ziemassvētku vakarā Ivande Kaija devās uz baznīcu, bet, pārejot ielu, smagi cieta satiksmes nelaimes gadījumā. Nemaņā viņa tika nogādāta 1. slimnīcā, kur 1942. gada 2. janvārī nomira. Rakstniece apglabāta I Meža kapos.

ASV prezidenti un Anglijas karaļi

Thu, 28 Mar 2024 11:30:00 +0000

Pasaules Veselības organizācijas aplēses liecina, ka pašlaik dzirdes traucējumi ir 360 miljoniem cilvēku, tai skaitā ir 328 miljoni pieaugušo un 32 miljoni bērnu. Cilvēku ar dzirdes traucējumiem skaits nemitīgi palielinās. Vecuma grupā virs 65 gadiem dzirdes problēmas ir pat trešdaļai cilvēku. Cilvēks, kurš slikti dzird, bieži vien ir sociāli izolēts. Daudz var palīdzēt dzirdes aparāti, taču ne vienmēr. Un tomēr ir cilvēki, kuri, neraugoties uz savu vājdzirdību, ir sasnieguši ļoti daudz.

Bijušais kinoaktieris, Kalifornijas gubernators un četrdesmitais ASV prezidents Ronalds Vilsons Reigans (1911–2004) dzirdi esot sācis zaudēt jau pērnā gadsimta trīsdesmitajos gados. Iespējams, tas varēja būt saistīts ar filmēšanos Amerikā tik populārajos vesternos, kuros šaušana un sprādzienu troksnis ir neizbēgama filmas sastāvdaļa. Ir zināms, ka 1930. gadā 38. kalibra lode tika izšauta netālu no viņa labās auss.

Reigans bija pirmais ASV prezidents, kurš 1983. gadā publiski atklāja, ka lieto dzirdes aparātu. Pēc tam, kad to uzzināja plašāka sabiedrība, arī daudzi citi cilvēki pārstāja kautrēties par savām dzirdes problēmām un sāka lietot dzirdes aparātus. Valstī to pārdošana strauji palielinājas.

Prezidenta dzirdes zudums tika vērtēts kā vidējs. Sākumā Reigans lietoja dzirdes aparātu tikai labajā ausī, bet vēlāk arī kreisajā. Dzirdes aparāti viņam tika izgatavoti pēc īpaša pasūtījuma, tomēr sliktās dzirdes dēļ prezidentam vairākkārt radās kuriozas situācijas.

Kad prezidents Reigans sāka lietot dzirdes aparātu, ražotājfirmas pārstāvis uzsvēra, ka dzirdes traucējumi ir visizplatītākā problēma valstī, kas skar desmitdaļu iedzīvotāju, bet grupā virs 60 gadiem dzirdes problēmas ir pat trešdaļai iedzīvotāju.

Ir zināms, ka pasliktināta dzirde ir bijusi arī citiem ASV prezidentiem. Bils Klintons dzirdes aparātu sāka lietot 1997. gadā, savas otrās prezidentūras laikā, kad viņš bija 51 gadu vecs. Iespējams, ka viņam dzirdes traucējumi bija radušies skaļas mūzikas klausīšanās dēļ. Klintons pats ir spēlējis saksofonu.

Vairāki bijušie prezidenti – Ričards Niksons, Džeralds Fords, Džimijs Kārters un abi Džordži Buši – sāka lietot dzirdes aparātus pēc prezidentūras beigām. Bušs jaunākais piedalījies vairākās dzirdes aparātu popularizēšanas kampaņās Āfrikas valstīs.

Dzirdes aparātus lieto arī karaliene Elizabete.

Arī karalienes dzīvesbiedrs, nu jau mirušais princis Filips, tika redzēts ar dzirdes aparātu.

Izgudrotāju čempions Tomass Alva Edisons

Fri, 08 Mar 2024 11:43:00 +0000

Tomass Alva Edisons (1847–1931) bija viens no pasaules ražīgākajiem izgudrotājiem. Starp Edisona izgudrojumiem ir kvēlspuldze, fonogrāfs, oglekļa mikrofons un kinotehnika. Viņš bija viens no pirmajiem, kas izgudrošanas procesā izmantoja masveida ražošanu un komandas darbu.

Skolā Tomass mācījās tikai trīs mēnešus, jo tur viņu uzskatīja par galīgu nejēgu. Mūsdienās, iespējams, viņam diagnosticētu arī uzmanības deficīta sindromu. Taču īstais iemesls bija viņa vājdzirdība pēc bērnībā izslimotās skarlatīnas un vidusauss iekaisuma. Turpmāk māte viņu mācīja mājās, un formāli Edisonam nav pat pamatizglītības.

Neskatoties uz to visu, ASV patentēti 1093 viņa izgudrojumi – tas ir fantastisks skaitlis, jo tik daudz nav izgudrojis neviens cits cilvēks visā pasaulē!

Perkusioniste Evelīna Glenija

Mon, 08 Jan 2024 12:04:00 +0000

2016. gada 26. maijā simfoniskās mūzikas cienītāji Lielajā ģildē Rīgā varēja baudīt "Sinfonietta Riga" 10 gadu jubilejas koncertu ar pasaulslavenās perkusionistes Evelīnas Glennijas (dzimusi 1965. gadā) līdzdalību. Viņa izpildīja vienu no slavenākajiem saviem skaņdarbiem – Džeimsa Makmilana episko opusu sitaminstrumentiem un orķestrim "Veni, veni, Emmanuel". Šis skaņdarbs ir gandrīz pusstundu garš un sacerēts speciāli viņai.

Evelīna Glennija ir trīskārtēja mūzikas balvas "Grammy" ieguvēja. Slavenā perkusioniste piedalījās arī Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Evelīnas kolekcijā ir vairāki tūkstoši neparastu sitaminstrumentu, jo skaņas viņa izdabū no visa kā: pat no glāzēm un uzgriežņu atslēgām.

Ir daudz pasaulslavenu mūziķu, bet Evelīna ir īpaša, jo ir… nedzirdīga. 12 gadu vecumā viņa pilnībā zaudēja ārējo dzirdi. Kad tas noticis, viņas ķermenis adaptējies un pārkārtojies tādējādi, ka atklājušās citas uztveršanas iespējas. Dzirdes zaudēšanas laikā Evelīna jau prata spēlēt klavieres un viņas mūzikas skolotājs pievērsis meitenes uzmanību instrumentu un ķermeņa vibrācijām. Talantīgā jaunā mūziķe secināja: skaņu var sajust!

Evelīna izdarīja ļoti veiksmīgu izvēli, pievēršoties tieši sitaminstrumentu (perkusiju) spēlei, un ar panākumiem absolvēja Karalisko mūzikas akadēmiju. Viņas pašas stāsts:

"Es zaudēju dzirdi 12 gadu vecumā un tieši tad sāku spēlēt sitaminstrumentus. Par laimi, skolā man to ne tikai atļāva, bet arī visādi veicināja un atbalstīja. Tas bija izšķiroši svarīgi, ka man ļāva piederēt pie mūsu skolas muzikālās ģimenes. Es drīz sajutu, ka cilvēks uztver skaņu, vibrācijas ar visu ķermeni. Daudzi joprojām uzskata, ka kurls cilvēks nevar būt mūziķis. Skolā, kurā mācījos, gan viss bija iespējams. Skolas direktors vienmēr atkārtoja, ka ikvienam bērnam ir savs stāsts un spējas. No viņa var iznākt izcils ārsts, vadītājs, mūziķis, matemātiķis, gleznotājs, pavārs, futbolists. Viņiem tikai jādod iespēja. Kad atklājās, ka man patīk mūzika, skola darīja visu iespējamo, lai man piedāvātu šo iespēju

Dzirdes zaudēšanas laikā Evelīna jau prata spēlēt klavieres un viņas mūzikas skolotājs pievērsis meitenes uzmanību instrumentu un ķermeņa vibrācijām. Talantīgā jaunā mūziķe secināja: skaņu var sajust! Evelīna izdarīja ļoti veiksmīgu izvēli, pievēršoties tieši sitaminstrumentu (perkusiju) spēlei, un ar panākumiem absolvēja Karalisko mūzikas akadēmiju. Evelīna Glenija

Citāda attieksme bija tad, kad devos studēt uz mūzikas mācību iestādi. Mani negribēja uzņemt Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Kāds vīrietis uzņemšanas komisijā jautāja – kā uzskaņosiet instrumentus un iekļausieties orķestrī? Viņi jūs nepieņems darbā! Es atbildēju, ka nemaz negrasos spēlēt orķestrī, mans mērķis ir būt solistei. Kur te problēma? Ja reiz cilvēks spēj izpildīt uzņemšanas prasību standartus – instrumentu spēlē, nošu lasīšanā no lapas, praktiskos teorijas uzdevumos utt., nedrīkst viņu atstumt tikai tāpēc, ka viņš nēsā brilles, viņam ir viena kāja vai gaiši mati. Es panācu, ka notiek vēl viena noklausīšanās, izdarīju visu, un man uzreiz pateica: varat septembrī sākt studijas. Tā arī notika.

Akadēmijā man arī teica, ka solisti sitaminstrumentālisti vienkārši neeksistē. Es atbildēju, ka eksistē gan, jo tas jau bija manā galvā. Garāmejot izdzirdējis, kā akadēmijas gaitenī es spēlēju Bahu, mans profesors pat jautāja, kādēļ es tam tērēju laiku. Tāpēc, ka šī ir brīnišķīga mūzika! Bet neviens jūs neaicinās šo mūziku spēlēt uz skatuves. Aicinās gan, un es spēlēšu! Šis komentārs man iesēdās atmiņā. Šo skaņdarbu esmu atskaņojusi savos koncertos jau neskaitāmas reizes. Visu, ko esmu izdarījusi un paveikusi studiju gados, es paveicu pati, jo profesoru tas neinteresēja. Viņš vienkārši neticēja perkusionistes solistes nākotnei."

Aviators un filmu producents Hovards Hjūzs

Fri, 08 Dec 2023 11:52:00 +0000

Hovards Hjūzs (1905–1976) bija viens no pasaules visbagātākajiem cilvēkiem. Viņa vecāki bija saistīti ar naftas ieguvi, tāpēc naudas Hovardam nekad nav trūcis. Dzirdi viņš sāka zaudēt 15 gadu vecumā, tā bija viena no lielākajām viņa problēmām, bet tas viņu padarīja arī neiedomājami mērķtiecīgu un patstāvīgu. Jau agrā jaunībā Hjūzs deklarēja, ka viņa dzīves mērķis ir kļūt par pasaulē labāko golfa spēlētāju, pasaulē labāko pilotu un filmu producentu.

Vecāku naudas bija pietiekami, lai sāktu filmu producenta gaitas Holivudā. 1930. gadā producētā filma "Elles Eņģeļi" bija pasaulē pirmā lielbudžeta filma, kas atainoja Hjūza mīlestību pret aviāciju. Tā izmaksāja 3,8 miljonus ASV dolāru. Vēsturē iegājusi arī Hjūza aizraušanās ar vairākām ievērojamām Holivudas aktrisēm.

Neskatoties uz dzirdes problēmām, Hjūzs mācēja pilotēt lidmašīnas un vadīja pats savu aviokompāniju. Viņam piederēja vairāki pasaules rekordi, piemēram, 1938. gada 10. jūlijā viņš bija aplidojis apkārt pasaulei 91 stundā.

Dzirdes traucējumi viņu nošķīra no apkārtējiem cilvēkiem, arvien neglābjamāk nostumjot viņu uz vientuļnieka takas. Hovards nesaprata lielāko daļu sarunu, it īpaši, ja sarunā piedalījās vairāk nekā divi cilvēki, un nereti pārprata pat to, ko viņš šķita sadzirdējis – tā Hovarda dzirdes problēmas atceras aktrise Katrīna Hepberna.

Neskatoties uz šīm problēmām, Hjūzs mācēja pilotēt lidmašīnas un vadīja pats savu aviokompāniju. Viņam piederēja vairāki pasaules rekordi, piemēram, 1937. gadā 19. janvārī viņš nolidoja no Losandželosas līdz Ņujorkai 7 stundās, 28 minūtēs un 25 sekundēs, bet 1938. gada 10. jūlijā viņš bija aplidojis apkārt pasaulei 91 stundā.

1946. gadā Hjūzs cieta paša pilotētās lidmašīņas avārijā, taču izdzīvoja. Sāpju remdēšanai tolaik tika izmantotas narkotikas, kas vēlāk kļuva par viņa atkarību. Tomēr viņš vēl turpināja savu biznesu aviorūpniecībā. Pārdodot aviokompāniju TWA, Hjūzs nopelnīja vairāk nekā 500 miljonus.

Par naudu var nopirkt daudz ko, bet veselību ne vienmēr var nopirkt pat miljardieri. Dzīves nogalē Hovards Hjūzs kļuva par garīgi slimu vientuļnieku ar uzmācīgu domu traucējumiem, kurš dzīvoja paša radītā "baktēriju brīvā zonā".

Par Hjūza dzīvi uzņemta filma "Aviators" ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā.

Miss Amerika Hītere Vaitstona un Oskara balvas laureāte Marlija Metlina

Wed, 19 Jul 2023 21:54:00 +0000

ASV un arī citu valstu šovbiznesā veiksmīgi darbojas cilvēki ar dzirdes un citām problēmām.

Hītere Vaitstona 1995.gadā tika kronēta par Miss Amerika. Marlija Metlina par galvenās lomas atveidojumu filmā "Dieva aizmirstie bērni" 1986. gadā saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu.

Hītere Vaitstona (dzimusi 1973.gadā) ir daļēji zaudējusi dzirdi 18 mēnešu vecumā infekcijas rezultātā. Viņa mācījusies vispirms parastajā, tad speciālajā skolā, un vēlāk atkal atgriezusies parastajā vidusskolā. Aizrāvusies ar baletu.

Sākot studijas universitātē, Hītere vispirms ieguva titulu Miss Džeksonvilas Universitāte, pēc tam - Miss Alabama, un pēc tam 1995.gadā - Miss Amerika.

Pēc studiju pabeigšanas Vaitstona iesaistījās republikāņu kustībā, sarakstīja vairākas grāmatas, darbojās ASV nacionālajā invaliditātes padomē un kļuva par četru bērnu māti.

2002.gadā Hīterei tika izdarīta kohleārā implanta operācija. Par šo operāciju viņa izšķīrās pēc tam, kad reiz nebija dzirdējusi sava dēla palīgā saucienus. Savu lēmumu viņa nenožēlo.

Marlija Metlina dzimusi 1965. gadā. 18 mēnešu vecumā viņa gandrīz pilnīgi zaudēja dzirdi (ar vienu ausi viņa nedzird pilnīgi, otrā dzirde bija zaudēta par 80%)

Marlija mācījās jauktajā skolā, kurā bija gan dzirdīgi, gan nedzirdīgi bērni. Jau septiņu gadu vecumā viņa tur sāka darboties bērnu teātra studijā un tēloja Dorotiju izrādē "Oza zemes burvis". Pusaudzes vecumā viņa tēloja Sāru lugā "Dieva aizmirstie bērni", tika tur ievērota un uzaicināta filmēties tāda paša nosaukuma filmā. Par šo lomu viņa tika nominēta Oskaram, un to arī saņēma, apsteidzot tādas aktrises kā Džeina Fonda un Sigurnija Vīvere.

Balvas saņemšanas brīdī Marlija bija tikai 21 gadu veca un kļuva par pašu jaunāko labākās aktrises balvas ieguvēju.

Metlina ir studējusi tieslietas. 1995.gadā viņa piedalījās ASV kongresa sēdē, kurā pieņēma likumu, kas paredz, ka visiem televizoriem, kuru izmērs pārsniedz 13 collas, ir jābūt iebūvētai mikroshēmai, kas nodrošina titrus.

Viņa ir sarakstījusi arī vairākas grāmatas un ir četru bērnu mamma.

Dzirdes aparātus Metlina lieto, taču viņa vēlas, lai baterijas darbotos ilgāk. Vārdus viņa saprot, tikai redzot arī lūpu kustības, bet mūziku dzird.

Pēdējā filma ar Marlijas piedalīšanos ir "Koda", kura pašlaik arī tiek nominēta vairākām Oskara balvām.

Kenterberijas arhibīskaps Džastins Velbijs

Fri, 12 May 2023 14:06:00 +0000

Karaļa Čārlza III kronēšanas ceremonijā miljoniem televīzijas skatītāju redzēja, ka karalim kroni galvā uzliek cilvēks ar diviem sudrabainiem dzirdes aparātiem ausīs. Šis cilvēks bija Kenterberijas arhibīskaps Džastins Velbijs.

Džastins Velbijs dzimis 1956. gadā. Šobrīd viņam ir 67 gadi. Par Kenterberijas arhibīskapu viņš tika iecelts 2013.gadā.

Sīkākas informācijas par Džastina Velbija dzirdes zudumu nav. Bet to, ka arhibīskaps atklāti lieto dzirdes aparātus, ievērojuši daudzi. Svarīgi ir nekautrēties un, ja aparāti palīdz, tad tie ir jālieto!

Olimpisko spēļu dalībniece, daiļslidotāja Diāna Deivisa

Sat, 19 Feb 2022 23:08:00 +0000

Diāna ir 2003. gadā Amerikā dzimusi daiļslidotāja, kura sacensībās pārstāv Krieviju. Mazotnē viņai tika diagnosticēts trešās pakāpes sensorineirāls dzirdes zudums, kuru izraisīja nepareizi izrakstītas antibiotikas. Slimības rezultātā viņai ir nepietiekami attīstīta koordinācija un saziņā viņa daļēji paļaujas uz lasīšanu no lūpām.

Diānas mamma ir daiļslidošanas trenere Eteri Tutberidze. Tāpēc saprotams, ka meitene jau ļoti agri sāka slidot. Sākumā viņa slidoja vienatnē un iemācījās lēcienus, taču māte bažījās par drošību kustību koordinācijas problēmu dēļ, tāpēc vēlāk viņa pievērsās dejām uz ledus. Kopā ar savu partneri Gļebu Smolkinu 2020.gadā Pasaules junioru čempionātā viņi ierindojās piektajā vietā.

Nākamajā gadā Deivisa salauza potīti un vairākas sacensības nācās izlaist. Taču atgriežoties ledus hallē, rezultāti atkal bija lieliski. Pāris tika iekļauts Krievijas izlases komandā, kas devās uz olimpiskajām spēlēm Pekinā.

Pekinā Deivisa un Smolkins dejās uz ledus ierindojās 14. vietā gan īsajā, gan izvēles programmā, gan arī kopvērtējumā.

Uz žurnālistu jautājumiem parasti atbild Smolkins. Ja Diāna jautājumus nesaprot, Gļebs tos atkārto meitenei ausī.