Sadzirdi.lv - Nedzirdīgi-neredzīgie

10. aprīlī Ziemeļvalstu Labklājības tīkla vebinārs par dzīvi ar CHARGE sindromu

Mon, 18 Mar 2024 10:31:00 +0000

Kā Ziemeļvalstīs dzīvo cilvēki ar CHARGE sindromu – reto slimību, kura izraisa gan dzirdes, gan redzes traucējumus un citas veselības problēmas? Par to tiks stāstīts īsā vebinārā kurš notiks 10.aprīlī plkst. 13 (pēc Latvijas laika).

Reģistrēties vebināram var šeit: https://www.lyyti.fi/reg/CHARGE_webinar_24_4659

13.00 – 13.15 Ievads Ziemeļvalstu tīkla publikācijā par CHARGE sindromu

13.15 – 13.40 Jautājumi un atbildes

Vairāk informācijas par vebināru: https://nordicwelfare.org/en/evenemang/launch-webinar-new-publication-on-charge-syndrome/

Informācija par Ziemeļvalstu labklājības centru: https://nordicwelfare.org/en/

https://nordicwelfare.org/en/about-us/our-newsletters/

Nedzirdīgi neredzīgo dienas atzīmēšana

Sun, 25 Jun 2023 16:29:00 +0000

Nedzirdīgi neredzīgo dienu 27. jūnijā sāka atzīmēt 1980. gadā ASV, un tā bija ievērojamās sabiedriskās darbinieces Helēnas Kelleres 100-tā dzimšanas diena. Dažus gadus vēlāk sāka atzīmēt arī Nedzirdīgi nedzirdīgo nedēļu un mēnesi.

Eiropā atzīmē arī Eiropas Nedzirdīgi neredzīgo dienu 22. oktobrī. Kāpēc divi atšķirīgi datumi? Iespējams, ka Ziemeļvalstu pārstāvjiem nepatika 27.jūnija sakritība ar vasaras saulgriežu laiku, kas nes gaismu un nav īsti piemērots datums tik smagas problēmas pieminēšanai.

Pasaulē nedzirdīgi neredzīgie un viņu piederīgie šajās dienās darina dažādu adījumu lentes (taktilā māksla) un ietin tajos kokus, stabus, kolonas un citus priekšmetus publiskajās vietās.

Aktivitātes Latvijā

Latvijā pirmo reizi Nedzirdīgi neredzīgo dienu kopā ar Rīgas Vājredzīgo un nedzirdīgo biedrību "Redzi mani" atzīmējām 2015. gadā. Pirmajā reizē tas bija vienkāršs gājiens pa galvaspilsētas ielām ar lozungu "Sadzirdi un redzi mani!", kas tika izveidots no abu biedrību nosaukumiem. Par šo gājienu vairāk pastāstīts dažos rakstos neatkarīgajā Rīta Avīzē un ciitur: Nedzirdīgi neredzīgie: mēs esam - nra.lv

Nākamajā un aiznākamajā gadā pasākumi notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un arī tos organizēja "Sadzirdi" un "Redzi mani" kopā. Pirmajā reizē iepazīstinājām sabiedrību ar Helēnas Kelleres dzīvi, sabiedrisko darbu, viņas grāmatām un rakstiem. Uz pasākumu tika uzaicināta aktrise Inta Bankoviča, kura kādreiz tēloja Helēnu izrādē "Kas brīnumu rada", kuru demonstrēja Jaunatnes teātrī. Apmeklētāji varēja iepazīties ar speciāli iekārtoto lasītavu cilvēkiem ar redzes traucējumiem un dzirdes aparātu lietotāji varēja izmēģināt akustisko cilpu 4. stāva konferenču zālē. Pēc pasākuma varēja doties pa bibliotēku ekskursijā.

Otrajā reizē tika uzaicināti cilvēki, kuriem pašiem ir kombinētie dzirdes un redzes traucējumi, un viņi pastāstīja par savām problēmām. Notika arī diskusija, uz kuru bija uzaicināti RSU rehabilitācijas fakultātes paasniedzēji.

Nākamajā reizē radošo semināru "Esi atvērts pasaulei" rīkojām Neredzīgo bibliotēkā Strazdumuižā. Semināra tēmas bija "Problēmsituācija nedzirdīgi-neredzīgo integrācijai sabiedrībā" un "Nedzirdīgi neredzīgie pasaulē".

Tika atklāta fotoizstāde "Sadzirdi un saredzi mani" un demonstrēti video par Gati Preisu un Kirilu Švidčenko. Savu uzrunu semināram atsūtīja Inese Plūme. Bija ieradusies arī bijušās biedrības "Palīdzība nedzirdīgi-neredzīgiem cilvēkiem" vadītāja Nora Jansone kopā ar dēlu Mārtiņu, kura dēļ šī biedrība savulaik tika nodibināta.

Nora stāstīja par biedrības dibināšanu, paveikto un arī par to, kāpēc biedrība tika likvidēta. Viņas stāstījums tika nofilmēts desmit minūšu garā video, kurš ievietots Facebook: https://www.facebook.com/baiba.bicena/videos/2445629905487293/?source_id=705650526131425

Pasākuma apmeklētāji varēja mēģināt pēc smaržas un taustes noteikt dažādu maisiņu saturu un piedalīties citās aktivitātēs.

Diemžēl nebija ieradies neviens pārstāvis no Labklājības ministrijas, tāpēc nopietnāka saruna par problēmām šajā reizē izpalika.

Pandēmijas laikā pasākumi nenotika, taču tagad mūsu Sadzirdi.lv lapā esam sagatavojuši atsevišķu sadaļu, kas veltīta tieši nedzirdības un neredzības jautājumiem.

Ko darīt?

Cik Latvijā ir nedzirdīgi-neredzīgu cilvēku, tas joprojām ir atklāts jautājums.

Ja ņem vērā iedzīvotāju skaitu valstī un to, ka Somijā šādu cilvēku ir ap 800, tad pie mums viņu varētu būt ap 200-400. Vismaz.

Pirms gadiem divdesmit pieciem biedrība "Palīdzība nedzirdīgi neredzīgiem cilvēkiem" apzināja 36 šādus cilvēkus, tajā skaitā 12 bērnus, kuru apmācīšanu noorganizēja toreizējā Strazdumuižas internātskolā. Tika organizēts seminārs, aicināti speciālisti no Zviedrijas, kas varētu apmācīt, kā kontaktēties ar nedzirdīgi-neredzīgajiem. Diemžēl biedrība tika likvidēta, bet problēmas palika. Un daudz problēmu, pirmkārt jau neinformētība.

Skaidrs, ka absolūti nedzirdīgi-neredzīgu cilvēku nav daudz, bet ir diezgan tādu, kuri zaudējuši redzi vienā acī, kuri ir smagi tuvredzīgi, slimo ar glaukomu vai kataraktu.. Ja tad sāk pasliktināties arī dzirde? Tāpat kā citiem vājdzirdīgajiem, neredzīgajam ir jāstājas rindā pēc dzirdes aparāta, jākārto formalitates tā saņemšanai, jāsaņem valsts piešķirtais, kas tālu no ideāla. Vai arī otrādi, cilvēkam ir ļoti slikta dzirde, un tad arī redzes problēmas saasinās. Visur pacienta iemaksas, kvalitatīvas brilles maksā naudu, utt. Vai tas ir normāli, ka cilvēkam, kuram jau zudusi viena svarīga maņa, ir tik sarežģīti jācīnās, lai nezaudētu arī otru?

Šie jautājumi paliek atklāts, un mēs vēlamies tam pievērst uzmanību.

Divi gadījumi Latvijā

Inese ir mācījusies Strazdumuižas vidusskolā un SIVA. Dzīves laikā viņai pasliktinājusies arī dzirde. "Gāju pie audiologa, kurš teica, ka man vajag dzirdes aparātu. Bet, lai pie tāda tiktu, man nepieciešams psihologa slēdziens, ka es spēšu tam pielāgoties. Īsti nesaprotu, kāpēc tāda kārtība. Bet es nesaņēmu ne atzinumu, ne pakalpojumu. Mēģināju atrast citu psihologu, bet, tā kā mani līdzekļi ir ļoti ierobežoti, tad nekas neiznāca."

Dzirdes aparātu Inesei palīdzēja sadabūt brīvprātīgie ziedotāji, bet "tas laikam nebija pareizi noregulēts, jo man tik ļoti sāp galva, ka reizēm ir labāk nedzirdēt un neizjust šo diskomfortu, nekā dzirdēt. Aparātu es lietoju, ja rodas galēja nepieciešamība." - Inese reiz stāstīja kādai žurnālistei.

Pēc raksta publicēšanas ar Inesi sazinājās kāda dzirdes aparātu servisa pārstāvji, un viņa dabūja jaunu, savām vajadzībām atbilstošu, dzirdes aparātu.

Otrs gadījums. Dainai, tāpat kā viņas brālim, vājdzirdība bija iedzimta. Piecu gadu vecumā meitene zaudēja vienu aci. Kopš tā laika sieviete lieto acs protēzi un no 21 gada vecuma - dzirdes aparātu. 40 gadu vecumā viņai tika iedota trešā invaliditātes grupa. Pirms tam viņai teica: "Jums ir abas rokas un kājas, ko jūs gribat". Jau tuvojoties pensijas vecumam un citām veselības problēmām pastiprinoties, Daina iedomājās, ka viņai varētu iedot arī otro grupu. Atbilde bija: "Redze un dzirde savstarpēji nekorelē."

Tiesībsarga atbilde

Sakarā ar diskusiju 2018. gada pasākumā no Tiesībsarga biroja saņēmām šādu atbildi:

"Tiesībsargs pēc Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” un Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrības “Redzi mani” š.g.27.jūnijā rīkotā pasākuma, kurā iezīmējās problēma par nepietiekamu statistiku par neredzīgiem un nedzirdīgiem cilvēkiem, kā arī par tehnisko palīglīdzekļu nepieejamību, ja rodas papildus traucējums, vērsās pie Labklājības ministrijas ar lūgumu sniegt skaidrojumu par minēto.

Pēc Labklājības ministrijas sniegtās atbildes (atbildes vēstule pielikumā Word formātā) var secināt, ka personas ar redzes un dzirdes traucējumiem var nebūt iekļautas statistikā, ja:

Viens no traucējumu veidiem ir attīstījies pēc invaliditātes noteikšanas, bet cilvēks pats atkārtoti VDEĀVK nav vērsies;

Personai jau ir noteikta cita veida invaliditāte, bet cilvēks atkārtoti VDEĀVK nav vērsies;

Cilvēkam ir tādi redzes vai dzirdes traucējumi, kuru dēļ invaliditāte netiek noteikta, bet ir iespējams saņemt tehniskos palīglīdzekļus;

VDEĀVK ir notikusi komunikācijas kļūda.

Līdz ar to jau pašlaik statistikā tiek iekļauti un var tikt iekļauti cilvēki ar redzes un dzirdes traucējumiem.

Savukārt tehniskos palīglīdzekļus ir iespējams saņemt gan pēc VDEĀVK atzinuma (ja ir noteikta invaliditāte), gan pēc ģimenes ārsta vai ārstējošā ārsta norādījuma (ja nav noteikta invaliditāte). Detalizētāku informāciju par iespējām saņemt tehniskos palīglīdzekļus dzirdei, kā arī ierobežojumus to saņemšanai, aicinām skatīt Labklājības ministrijas vēstulē.

Izvērtējot Labklājības ministrijas vēstuli, var secināt, ka cilvēkiem ar vairākiem traucējumu veidiem nav pietiekami nodrošināta informācija par to tiesībām. Tādējādi tiesībsargs rekomendēs Labklājības ministriju minēto informāciju sagatavot pārskatāmā veidā un izplatīt cilvēku ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām.

Ar cieņu

Anete Ilves

Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juridiskā padomniece

Latvijas Republikas Tiesībsarga birojs"

Mums nav jaunu ziņu, kā cilvēkiem veicies komunikācijā ar VDEĀVK pēdējos gados, un joprojām nepatīk tas, ka redzes un dzirdes traucējumus, ja tie katrs atsevišķi neaizvelk līdz invaliditatei, kopā nesummē.

Nedzirdīgi neredzīgo cilvēku apvienības

Sun, 25 Jun 2023 16:28:00 +0000

Pasaules nedzirdīgi neredzīgo federācija World Federation of The Deafblind (WFDB) nodibināta 2001. gadā un apvieno 75 nacionālās un asociētās dalīborganizācijas no 62 dažādām valstīm no visām pasaules malām. Organizācijas mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti un aizsargāt šīs invaliditātes grupas tiesības. 2007. gada organizācija ieguva padomdevēja statusu ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomē (ECOSOC) un ir Starptautiskās invaliditātes alianses (IDA) locekle, kur WFDB prezidents darbojas kā valdes loceklis.

WFDF mājaslapa ir šeit: https://wfdb.eu/

Iesakām iepazīies ar 2023. gada Globālo ziņojumu par nedzirdbu un neredzību pasaulē.

Nedzirdīgi neredzīgo cilvēku organizācijas apvieno arī Nedzirdīgi neredzīgo internacionāle Deafblind International (DbI). Tā ir starptautiska bezpeļņas organizācija, kas koncentrējas uz nedzirdūgi neredzīgu personu, viņu ģimeņu un pakalpojumu sniedzēju vajadzībām.

Eiropas nedzirdīgi neredzīgo tīkls (EDBN) apvieno vairāk nekā 20 Eiropas valstu organizācijas, ieskaitot biedrības Lietuvā un Igaunijā.

Ir arī Nedzirdīgi neredzīgo jauniešu tīkls (DbIYN), Dzīves laikā iegūtās nedzirdības un neredzības tīkls ADBN), Ģimeņu tīkls, kurš veido sadarbības mehānismus starp nedzirdīgi neredzīgo ģimenēm, u.tml.

Latvijā biedrība Palīdzība nedzirdīgi neredzīgiem cilvēkiem tika nodibināta 1994. gada novembrī. To vadīja Nora Jansone, kuras dēls Mārtiņš bija piedzimis ar īpašām vajadzībām.

Noras biedrības pastāvēšanas laikā tika apzināti 36 pieaugušie un 12 bērni. Strazdumuižas neredzīgo bērnu internātskolā tika noorganizēta grupiņa šādu bērnu apmācībai. Tika organizēti izglītojoši semināri, pat starptautiski.

Attēlā: Bērnu Dzirdes centra un citi speciālisti seminārā 1998. gadā.

Diemžēl biedrība, kurai pietrūka atbalsta, 2006. gadā tika likvidēta. Jaunu biedrību izveidot līdz šim nav izdevies, taču Nora vairākkārt ir piedalījusies Sadzirdi. lv rīkotajos pasākumos, kuros stāstījusi par savu pieredzi.

Noras stāsts videoformātā ievietots Facebook: https://www.facebook.com/baiba.bicena/videos/2445629905487293/?source_id=705650526131425

Kas ir nedzirdīgi neredzīgie cilvēki?

Sun, 25 Jun 2023 11:17:00 +0000

Cilvēkus ar smagiem redzes un dzirdes traucējumiem sauc par nedzirdīgi neredzīgajiem. Kombinētā nedzirdība un neredzība ir jāuztver kā patstāvīga invaliditāte, kas prasa īpašas saziņas un rehabilitācijas metodes, jo kombinēti redzes un dzirdes traucējumi automātiski neļauj izmantot pakalpojumus, kas paredzēti tikai cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem vai tikai ar redzes traucējmiem atsevišķi.

Nedzirdība/neredzība pastāv šādās kombinācijās:

nedzirdīgs/neredzīgs;
vājdzirdīgs/neredzīgs;
nedzirdīgs/vājredzīgs;
vājdzirdīgs/vājredzīgs.

Dažādas nedzirdīgi neredzīgo grupas

Atkarībā no nedzirdības un neredzības cēloņiem un laika šie cilvēki tiek iedalīti četrās grupās. Katras grupas īpašībām ir nepieciešamas atšķirīgas mācīšanas un rehabilitācijas metodes, jo īpaši saziņas līdzekļu izvēlē un mācīšanā.

Iedzimta nedzirdība un neredzība: Arī cilvēki, kuri runas veidošanās laikā ir zaudējuši dzirdi un redzi, ir iekļauti šajā grupā. Cilvēkam, kurš piedzimis nedzirdīgs un neredzīga, vai tāds kļuvis ļoti agrā bērnībā, situācija ir sarežģītāka, jo ir saistīta ar noteiktām personības un uzvedības izmaiņām, kas ievērojami sarežģī cilvēka spēju maksimāli izmantot dzirdes un redzes atlikumus.
Iedzimti nedzirdīgi vai vājdzirdīgi cilvēki un vēlāk radušies redzes traucējumi vai aklums. Šajā grupā ietilpst cilvēki ar iedzimtiem dzirdes traucējumiem un redzes zudumu, kas attīstās vēlāk dzīvē (piemēram, Ašera sindroms). Apmēram seši procenti bērnu ar iedzimtu nedzirdību pigmentretinīta dēļ pakāpeniski zaudē redzi. Šīs grupas bērni pēc dzimšanas ir nedzirdīgi, viņu pirmā valoda bieži vien ir zīmju valoda, un viņi izmanto redzi, lai zīmju valodu saprastu. Redzes zudums noved pie nepieciešamības pārveidot savu sakaru sistēmu. Mūsdienās palīdz agrīna kohleāro implantu ievietošana, kas palīdz šādiem bērniem apgūt runāto valodu.
Iedzimta neredzība vai vājredzība un vēlāk pievienots dzirdes traucējums vai nedzirdība. Šajā grupā ietilpst cilvēki, kas dzimuši neredzīgi vai vājredzīgi, un kuriem dzīves laikā rodas dzirdes zudums vai pilnīga nedzirdība.
Vēlu iegūtā nedzirdība un neredzība. Šī grupa sastāv no cilvēkiem, kuri piedzimuši ar normālu dzirdi un redzi, bet dažādu iemeslu dēļ to zaudē dzīves laikā.

Atsevišķa grupa sastāv no neredzīgiem / vājredzīgiem bērniem ar vairākiem traucējumiem. Šajā grupā var ietilpt tie neredzīgie vai vājredzīgie bērni ar vairākiem invaliditātēm, ar kuriem jāizmanto nedzirdīgo saziņas metodes. Šīs grupas bērniem dzirde ir normāla vai nelielā mērā traucēta, bet dažādu iemeslu dēļ viņiem trūkst runas izpratnes vai spējas radīt runu.

Nedzirdīgi neredzīgajām personām ir būtiski traucēta komunikācija, socializācija, mobilitāte un ikdienas dzīve.

Palīdzība nedzirdīgajiem ir ļoti individuāla, un arī šo cilvēku radiniekiem tā ir nepieciešama.

Dīvainā statistika

Definīcijas par to, kas ir nedzirdīgi neredzīgie, dažādās valstīs atšķiras. Tiek uzskatīts, ka nedzirdīgi-neredzīgi ir 0,2% līdz 3,3% no visiem iedzīvotājiem. Tā ir ļoti liela atšķirība, tāpēc statistika ir ļoti dīvaina, lai neteiktu vairāk.

Pasaulē 15 miljoni cilvēku saskaras ar šo ārkārtīgi sarežģīto invaliditāti.

ASV esot apmēram 2,4 miljoni nedzirdīgi neredzīgu cilvēku

Austrālijā uzskata, ka viņiem ir 100 000 nedzirdīgi-neredzīgu cilvēku, no kuriem 2/3 ir vecāki par 65 gadiem.

Somijā – apmēram 800 cilvēku.

Norvēģijā esot 356 nedzirdīgi nedzirdīgi cilvēki, no kuriem 105 tā ir iedzimta, bet 251 - iegūta.

Lietuvā dzīvojot 12 000 nedzirdīgi neredzīgu cilvēku, no kuriem 10 500 – vecāki par 70 gadiem. Bērnu skaits ar šo invaliditāti varot būt aptuveni 190 (tā uzskata Lietuvas nedzirdīgi neredzīgo izglītības speciāliste Dalia Tauriene).

Latvijā esot oficiāli reģistrēti 5 (pieci) nedzirdīgi neredzīgi cilvēki, kas visi esot vecāki par 40 gadiem, bet Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” rīcībā ir informācija vismaz par 12 cilvēkiem, no kuriem vairāki ir bērni un jaunieši, un visi atbilst kādai no augstāk minētajām grupām.

Problēmas

Diemžēl, ja bērnu dzirde un redze netiek pienācīgi pētīta, nedzirdīgi neredzīgie bērni tiek iedalīti to cilvēku grupā, kuriem ir garīgi traucējumi, un kuri šī iemesla dēļ netiek pienācīgi rehabilitēti un izglītoti.

Ļoti bieži nedzirdība un neredzība paslēpjas zem jēdziena "sarežģīta invaliditāte". Ja bērns nestaigā un nerunā, speciālisti, diagnosticējot traucējumus, bieži nepamana redzes problēmas. "Sarežģīta invaliditāte" ir kā etiķete, kas tiek piemērota bērnam un nesniedz nekādu informāciju pedagogiem. Ir ieteicams sīkāk izpētīt, vai bērns ir nedzirdīgi neredzīgs, vai arī viņam ir autisms, jo abos gadījumos bērna uzvedības modelis ir ļoti līdzīgs. Viena no autisma pazīmēm ir acu kontakta trūkums, bet, ja bērna redze ir traucēta, šī kontakta var arī nebūt. Bērns var neskatīties acīs arī citu iemeslu dēļ, piemēram, ja viņam ir smadzeņu redzes traucējumi.

Nepietiekamas diagnostikas dēļ bērna kartē tiek ierakstīts noteikts kods, un visa invaliditāte, kas viņam ir, paslēpta zem "jauktiem attīstības traucējumiem".

Sarkanbaltais spieķis

Nedzirdīgi neredzīgo cilvēku pazīšanās zīme ir spieķis ar sarkanām un baltām svītrām.

Nedzirdīgi neredzīgo cilvēku apvienības

Pasaulē ir starptautiska organizācija Nedzirdīgi neredzīgo internacionāle, Eiropas nedzirdīgi neredzīgo apvienība, kā arī biedrības atsevišķās valstīs. Par tām pastāstīsim atsevišķā rakstā. Latvijā šāda biedrība bija, bet tika likvidēta

Nedzirdīgi neredzīgo diena

Pasaulē Nedzirdīgi neredzīgo diena tiek atzīmēta 27. jūnijā, kas ir amerikāietes Helēnas Kelleres dzimšanas diena. Ap šo laiku tiek atzīmēta arī Nedzirdīgi neredzīgo nedēļa, kuras datumi var mainīties, un pat mēnesis.

Eiropas Nedzirdīgi neredzīgo dienu atzīmē 22. oktobrī. Kāpēc rudenī? Iespējams, tāpēc, ka vairākās ziemeļvalstīs 27. jūnijā svin saulgiežus un šis neliekas piemērots datums tik smagas problēmas aktualizēšanai.

Ko dara nedzirdīgi neredzīgie Latvijā?

Sat, 24 Jun 2023 23:18:00 +0000

Iepriekšējā rakstā stāstījām par vairākiem ievērojamiem nedzirdīgi-neredzīgajiem cilvēkiem ārzemēs. Taču arī Latvijā ir cilvēki, kuri nenokar galvu un dzīvo. Pastāstīsim par dažiem no viņiem: Gati Preisu (attēlā uz tandēma velosipēda aizmugurē) un Kirilu Švidčenko.

Gatis Preiss māca neredzīgos strādāt ar datoru un piedalās tandēma velobraucienos

Gatis Preiss Latvijas mērogā ir unikāla personība. "Esmu tikpat kā neredzīgs, spēju uztver ļoti spilgtu gaismu pirmajā momentā. Līdz kādiem 24 gadiem vēl kaut ko redzēju, varēju ar lupu salasīt. Pēc tam nemanot palika švakāk. Lietoju divus dzirdes aparātus. Ļoti stipras un specifiskas skaņas dzirdu, jārunā pie pašas auss."

Gatis lieto dzirdes aparātus. Par tiem viņam īpašs stāsts..Tie pēc garantijas remonta sabojājušies, sūtīti uz Poliju remontā, viens pazudis, par otru pienācis rēķins ap 100 €, tad dabūts cits, lietots aparāts, ko iepriekšējais īpašnieks pēc remonta neizpircis... Taču Gatis par to visu stāsta ar ironiju. .

Ilgu laiku no savas dzīves viņš pavadīja vēju pilsētā Liepājā, Viņš ir studējis Liepājas Universitātē datorprogrammēšanu un datortīklu vadību, un daudzus gadus Liepājas Neredzīgo biedrībā mācīja citus neredzīgos. Ir tādas speciālas, neredzīgiem cilvēkiem paredzētas programmas, kas rakstīto un komandas nolasa, var arī izdrukāt tekstu Braila rakstā

Gatim patīk daba, dzīvnieki, jūra. Viņš seko līdzi dažādām sporta aktivitātēm, īpaši F-1 sacensībām, spēlē šahu, dambreti un katru gadu brauc uz Vāciju piedalīties tandēmu riteņbraukšanas nometnē.

Braukšana ar tandēmu Gatim ir nopietna aizraušanās. Bērnībā, kamēr vēl redzēja, viņš braucis arī ar parasto riteni. Ap 2009. gadu Neredzīgo biedrībā parādījies viens pašbūvēts tandēma velosipēds, un Gatis pamēģinājis braukt ar to. Iepaticies. Vēlāk viņš pats tika pie sava riteņa, un regulāri piedalās dažādās sacensībās, izbraucienos un nometnēs. Trakākais brauciens bijis 2013. gadā Veimāras pilsētas tuvumā, kur bijuši ļoti stāvi un augsti kāpumi..

Tagad Gatis ir pārcēlies uz Jaunmārupi un kā brivprātīgais strādā invalīdu un viņu draugu apvienībā Apeirons.

Par Gati vairāk var izlasīt šeit: Kāds liktenis ir, tādu dzīvi dzīvoju. Neredzīgā un vājdzirdīgā Gata stāsts (delfi.lv)

Var noskatīties arī video sižetu: https://youtu.be/G5M36M93fW8

Ģitārists Kirils Švidčenko no Karostas

Kirils dzīvo Karostā un ar labām sekmēm ir mācījies pavisam parastā Liepājas skolā. Viņš mācās arī mūzikas skolā spēlēt ģitāru, un vairākkārt ir piedalījies un uzvarējis dažādos konkursos. It kā tas nebūtu nekas īpašs, bet Kirils kopš četru gadu vecuma ir neredzīgs un vājdzirdīgs. Viņam ir retais Alstroma sindroms - ģenētiska saslimšana. Vēl pirms dažiem gadiem labdarības akcijā "Vakariņas tumsā" zēnam tika vākti ziedojumi. Ar ABLV Charitable foundation atbalstu bērnībā viņš tika pie jauniem dzirdes aparātiem. Savukārt ar biedrības Es redzu un labdarības fonda Blue Orange Charity programmais palīdzību., Kirils tika pie labradora kucītes Jomi, kura nu ir viņa pavadonis.

Notis Kirils neredz, tāpēc spēli mācās no galvas. Skolotāja viņu sauca par mazo brīnumiņu. Rezultāti neizpalika. Kirils vairākas reizes ir piedalījies Nāc līdzās! pasākumos, vājdzirdīgo bērnu talantu konkursā, Ineses Galantes rīkotajos jauno izpildītājmākslinieku talantu konkursos..

Pateicoties Kirila mammai Svetlanai, tētim Dmitrijam un daudziem ieinteresētiem cilvēkiem viņam apkārt, pastāv cerības, ka Kirils savā dzivē sasniegs vēl daudz ko, neskatoties uz nopietnajām redzes un dzirdes problēmām. Kā arī kalpos par paraugu citiem vecākiem, pedagogiem un sociālajiem darbiniekiem - kā piemērs, ko cilvēks var. Arī Latvijā.

Vairāk par Kirilu varat izlasīt Daces Ezeras rakstā: 18 gadus vecais Kirils, kurš neredz un nedzird, pasauli sajūt caur ģitāru (jauns.lv)
Īsu video var noskatīties šeit: Watch | Facebook

Personības, kas daudz sasniegušas par spīti redzes un dzirdes trūkumam

Sat, 24 Jun 2023 18:21:00 +0000

27. jūnijā pasaulē atzīmē Nedzirdīgi neredzīgo dienu. Ko var darīt cilvēks, kuram ir smagi gan dzirdes, gan redzes traucējumi? Vai var iegūt izglītību un aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē? Pasaules pieredze rāda, ka zināmos apstākļos tas ir iespējams. Daži piemēri: Laura Bridžmane, Helēna Kellere (attēlā), Habena Girma no ASV, Mollija Vata no Anglijas, Olga Skorohodova un vairāki psiholoģijas studenti Krievijā,

Pirmie slavenākie nedzirdīgi-neredzīgie cilvēki

Laura Bridžmane

Laura Bridžmane (Laura Dewey Lynn Bridgman), kuras mūžs ildzis no 1829. līdz 1889. gadam, bija pirmais nedzirdīgi neredzīgais bērns, kas spēja iegūt izglītību.

Dzirdi un redzi Laura zaudēja divu gadu vecumā slimības – šarlaka – dēļ. Viņas vecāki bija fermeri. Lai gan vecāki Lauru mīlēja, viņiem bija maz laika ar viņu nodarboties. Lauras bērnību gaišāku padarījis kāds garīgi atpalicis kalps vārdā Asa, kuram bijuši arī runas traucējumi un kurš tāpēc sazinājies ar zīmēm. Viņš iemācījis Laurai primitīvu zīmju valodu.

Asa zinājis arī indiāņu lietoto līdzenumu cilšu zīmju valodu un iemācījis to Laurai. Meitene mājās iemācījusies arī šūt un veikt elementārus mājsaimniecības darbus.

Nav zināms, kā tieši, bet par Lauru uzzināja Džeimss Barets no Dārtmūtas koledžas un pastāstīja par neparasto gadījumu savam kolēģim no medicīnas fakultātes, kurš bija atbraucis meiteni aplūkot un, savukārt, aizrakstījis Pērkinsa Neredzīgo institūta direktoram Hovam. Tas nolēmis mēģināt meiteni apmācīt tālāk.

Pērkinsa Neredzīgo institūtā Laura iemācījās lasīt un rakstīt Braila rakstā. 1842. gada viņa kļuva slavena visā angļvalodīgajā pasaulē, jo par viņu ieinteresējās rakstnieks Čārzls Dikenss, kurš pieminēja viņu savās "Amerikas piezīmēs". Tieši Laura Bridžmane vēlāk bija iedvesmas avots Helēnas Kelleres vecākiem.

Helēna Kellere

Helēna Adamsa Kellere (Helen Adams Keller, 1880. gada 27. jūnijs – 1968. gada 1. jūnijs) bija nedzirdīga un neredzīga amerikāņu rakstniece, skolotāja un kreisi noskaņota sabiedriskā darbiniece.

Redzi un dzirdi viņa zaudēja 19 mēnešu vecumā slimības dēļ. Kad Helēna bija septiņus gadus veca, vecāki nolēma atrast viņai skolotāju. Pie Helēnas tika atsūtīta skolotāja Anna Salivana (Anne Sullivan), kura meitenei iemācīja komunicēt ar cilvēkiem, izmantojot rokas. Skolotāja rakstīja vārdus pa vienam burtam uz Helēnas plaukstiņas. Pirmais vārds esot bijis "ūdens". Vispirms skolotāja to uzrakstīja viņai uz rokas un tad pieveda Helēnu pie ūdens strūklas. Tādā veidā Helēna esot sapratusi, ka katram objektam pasaulē ir savs nosaukums.

1890. gadā Helēnas vecāki viņu nosūtīja uz Pērkinsa institūtu, kur viņa iemācījās arī runāt. 19 gadu vecumā Helēna devās uz Redklifas koledžu Masačūsetsā, kuru absolvēja 1904. gadā. Viņa ir pirmā nedzirdīgi neredzīgā persona, kas ieguvusi bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs. Vēlāk viņa aizstāvēja doktora disertāciju filozofijā un sarakstīja vairākas grāmatas par ētikas un kultūras jautājumiem.

Jau 1903. gadā Helēna bija uzrakstījusi grāmatu par savu dzīvi, kuras nosaukums ir "Manas dzīves stāsts". Vēlāk viņa uzrakstīja vēl 12 grāmatas, pēc kurām ir uzņemtas pat filmas. Savas dzīves laikā viņa palīdzēja citiem nabadzīgiem un akliem cilvēkiem, apceļoja pasauli, kā arī iestājās par sieviešu tiesībām.

Helēna Kellere iemācījās runāt ne vien angliski, bet arī vairākās citās valodās. Ja ņem vērā, ka savas izrunas kontrolei viņa nevarēja izmantot dzirdi, tad varam tikai apbrīnot viņas talantu, neatlaidību un darbaspējas.

Olga Skorohodova

Krieviete Olga Skorohodova (1911–1982) dzirdi un redzi sāka zaudēt piecu gadu vecumā pēc meningīta. Līdz 11 vai 13 gadu vecumam ar labo ausi viņa vēl dzirdēja skaļus trokšņus, bet 14 gadu vecumā dzirdi zaudēja pavisam. 1922. gada viņu nosūtīja uz neredzīgo bērnu skolu Odesā, bet trīs gadus vēlāk viņa nokļuva nedzirdīgi-neredzīgo skolā klīnikā Harkovā. Šo skolu bija izveidojis profesors Ivans Sokoļanskis. Viņam izdevās atjaunot Olgas runas prasmi, un meitene sāka rakstīt dienasgrāmatu.

1947. gada iznāca Olga Skorohodovas gramata "Kā es izprotu apkārtējo pasauli", kas izraisīja lielu defektologu interesi. 1954 gadā šī grāmata tika papildināta ar otro daļu. 1972. gadā grāmata tika papildināta un izdota vēlreiz ar nosaukumu "Kā es uztveru, pieņemu un saprotu apkārtējo pasauli".

Olga Skorohodova bija vienīgā nedzirdīgi neredzīgā zinātniskā līdzstrādniece PSRS Pedagoģijas akadēmijas defektoloģijas institūtā. Neskatoties uz pilnīgu dzirdes un redzes zaudējumu, viņa sarakstīja daudzus zinātniskus darbus, kas attiecās uz nedzirdīgi neredzīgo bērnu attīstību, audzināšanu un apmācību.

Internetā krievu un angļu valodā lasāms arī kāds Olgas Skorohodovas sacerēts dzejolis..

Psiholoģijas studentu četrinieks Maskavā

70 kilometrus no Maskavas atrodas pilsētiņa Sergijevo Posada, kurā 1962. gadā tika atvērta speciāla skola-bērnunams nedzirdīgi neredzīgiem bērniem (agrāk pazīstams kā Zagorskas bērnu nams) Šāda skola bija vienīgā bijušajā Padomju Savienībā, un tā pastāv arī pašlaik.

1971. gada februārī četri šīs skolas audzēkņi Aleksandrs Suvorovs, Jurijs Lerners, Sergejs Sirotkins un Natālija Korņejeva tika pārvesti uz Maskavu, kur sāka mācīties eksperimentālā grupā, kas tika noorganizēta pie Defektoloģijas institūta. Šim eksperimentam vajadzēja pierādīt, ka nedzirdīgi un neredzīgi bērni spēj adaptēties sabiedrībā, iegūt augstāko izglītību un strādāt zinātnisko darbu. Visi četri šī eksperimenta dalībnieki iestājās Maskavas Universitātes Psiholoģijas fakultātē.

Piecu gadu laikā nedzirdīgi neredzīgo studentu apmācībai tika iztērēts ļoti daudz līdzekļu. Katram no šiem četriem studentiem bija savs tulks, kurš pārvaldīja daktilo ābeci. Mācību materiāli tika nodrukāti Braila rakstā.

Kas bija šie cilvēki un kā izveidojās viņu turpmākā dzīve?

Aleksandrs Suvorovs

(dzimis 1953. gadā) redzi zaudēja trīs gadu vecumā. Viņš var atšķirt tikai gaismu no tumsas. Sākumā Aleksandrs mācījās neredzīgo skolā, spēlēja bajānu, bet deviņu gadu vecumā zaudēja arī dzirdi. Mūziku viņš mīl joprojām, taču, lai to dzirdētu, skaņa jāieslēdz pilnā skaļumā un austiņas jāpiespiež cieši pie ausīm.

Viņš ir pedagoģijas zinātņu doktors un sarakstījis vairākas grāmatas. Pirms dažiem gadiem par viņu uzņemta filma Briljantā dzīve tumsā.

Aleksandrs Suvorovs uzskata, ka pašreizējas datortehnoloģijas ar iespēju izmantot Braila rakstu padara viņu dzirdīgu un redzīgu.

Jurijs Lerners

(1946–2003) četru gadu vecumā saslima ar tuberkulozo meningītu un septiņu gadu vecumā pārstāja dzirdēt pavisam. Vecāki paši viņam mācīja daktilo ābeci: katrs burts kā rotaļlieta, ar kuru var spēlēties un izveidot no plastilīna. Zagorskas skolā viņš iestājās tikai 17 gadu vecumā, un viņam – runājošam un saprātīgam jaunietim – tika dots uzdevums mācīt citus bērnus strādāt ar plastilīnu.

Pēc Maskavas Universitātes beigšanas Jurijs Lerners sāka strādāt par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku PSRS Zinātņu akadēmijā. Taču viņa aicinājums bija un palika skulptūra, un vēlāk viņš beidza arī N. K. Krupskajas vārdā nosaukto Tautas Mākslas universitāti. Novodevičes kapsētā ir piemineklis viņa skolotājam Aleksandram Meščerjakovam, kas darināts pēc Lernera izveidotā krūšutēla.

Sergejs Sirotkins

(dzimis 1949. gadā) bijis "vissarežģītākais gadījums" – redze un dzirde viņam pasliktinājās agrīnākā vecumā un viņa apmācību vadīja pats profesors Ivans Sokoļanskis.

Tagad Sergejs vada Krievijas neredzīgo biedrības Rehabilitācijas institūta nedzirdīgi neredzīgo nodaļu. Ar dzirdes aparāta palīdzību viņš var saklausīt pazīstama cilvēka balsi divu līdz trīs metru attālumā.

Natālija Korņejeva,

kurai redzes un dzirdes pasliktināšanos novēroja jau divarpus gadu vecumā, deviņu gadu vecumā pārstāja redzēt, un vēl pēc diviem gadiem – arī dzirdēt. Taču jau drīz meitene sāka mācīties eksperimentālajā grupā.

Pēc Maskavas Universitātes beigšanas Nataša apprecējās ar cilvēku bez redzes un dzirdes problēmām un kļuva par divu meiteņu mammu. Viņas bērniem veselības problēmu nav. Abas pārvalda daktilo alfabētu un tādā veidā sazinās ar māti. Tagad viņa jau ir kļuvusi par vecmāmiņu.

Šāds eksperiments ar nedzirdīgi neredzīgo studentu grupas apmācību Krievijā turpmāk vairs netika atkārtots. Pirmkārt, finansiālu apsvērumu dēļ – katram studentam bija vajadzīgs palīgs, sekretārs un daudz dažādu dārgu palīgierīču. Otra problēma ir paši bērni: katrs var izvēlēties specialitāti pēc saviem ieskatiem, un mākslīgi vienā fakultātē grupu savākt nevar.

Slavenākie neredzīgi neredzīgie cilvēki mūdienās

Habena Girma

Kas notiek valstī, no kuras nākusi gan Laura Bridžmane, gan Helēna Kellere? Habena Girma (dzimusi 1980. gadā), kuras vecāki ir no Eritrejas, uzaugusi Oklendā, Kalifornijā. Arī viņas brālis ir nedzirdīgi neredzīgs. Ģimene iemācījusi viņai pacietību un izturību, kas pirms ļāva viņai sekmīgi pabeigt Hārvardas universitātes juridisko fakultāti. Viņa ir nolēmusi turpmāk cīnīties par iekļaujošo izglītību un aizstāvēt cilvēku ar invaliditāti tiesības.

Protams, ka mūsdienās tehnoloģisko palīglīdzekļu ir daudz vairāk, un Habenai ir iespējas tos izmantot. Šajā video ir redzams, kā viņa sazinās ar toreizējo ASV prezidentu Baraku Obamu: https://youtu.be/SZCQT-DYVNY

Habenai ir arī sava mājaslapa Haben Girma – Disability Rights Lawyer, Author, Speaker

Mollija Vata

Iemeslu, kāpēc cilvēks zaudē dzirdi un redzi, ir daudz. Viens no tādiem iemesliem ir Ašera sindroms – ģenētiska slimība, kurai raksturīgs iedzimts dzirdes zudums ar progresējošu tuvredzību. Iespējams, ka no visiem vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem cilvēkiem 3–6 procentiem ir šis gēns, un tas nozīmē, ka dzīves laikā viņiem zudīs arī redze.

Anglijā dzīvojošajai jaunietei Mollijai Vatai ir Ašera sindroms, ko viņai diagnosticēja 12 gadu vecumā.

Ir nepareizi uzskatīt, ka visi nedzirdīgie cilvēki neko nedzird un visi neredzīgie cilvēki neko neredz, saka Mollija. Viņa izmanto gan dzirdes aparātus, gan nelielo redzes atlikumu, un aktīvi dalās pieredzē ar citiem.

Internetā Mollija ir ievietojusi video, kurā stāsta par sevi: https://youtu.be/YMQK1uKghcg

Tāpat kā Habenai, arī viņai ir pašai sava mājaslapa Molly Watt | Usability & Accessibility Consultant | Keynote Speaker un viņa nodibinājusi labdarības biedrību Molly Watt Ltd, kurai pati ir direktore.