Sadzirdi.lv - Viedokļi

Atmiņas par mācībām skolā senos laikos, labajiem logopēdiem un agro lasītprasmi

Wed, 18 Jun 2025 12:53:00 +0000

Nesen starp vairākiem Sadzirdi.lv biedriem izraisījās domu apmaiņa par it kā nepietiekamo atbalstu mācībām skolā mūsdienās un savu personisko pieredzi, savulaik mācoties "parastajās" skolās un augstskolās. Vairāki no šiem sarunas dalībniekiem septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados tika apmeklējuši logopēdiskās nodarbības pie 5. bērnu poliklīnikas surdopedagoģiskā kabineta vadītājas Regīnas Orehovskas un logopēdes Janīnas Cinovskas.
Periodikā joprojām ir sameklējami raksti par Orehovskas un Cinovskas darba metodēm. Dažus no šiem rakstiem pievienojām kā ilustrācijas. Viņu bijušo audzēkņu viedokļi izlasāmi te.

Māra Ruva

Sveiki, ja man atļauts izteikties. Ar savu 4./5. pakāpes vājdzirdību izgāju parasto skolu (padomju laiki), bija tikai dzirdes aparāts. Sēdēju 1. solā, skolotāji bija informēti, kā uztveru, un nestaigāja pa klasi. Nevaru teikt, ka pilnībā katru vārdu sapratu, taču no konteksta sapratu, par ko iet runa. Diktātu rakstīšanai skolotāja speciāli apsēdās man līdzās. Nebiju matemātikas bērns, saņēmu arī trijniekus, spēcīgāka biju humanitārajos mācību priekšmetos. Vārdu krājumu bagātināju ar grāmatu lasīšanu. Ko nesapratu, ar vecākiem izrunājām, bet ap 5.klasi jau patstāvīgi mācījos. Bērnudārza laikā dzirdi un uztveri trenēju, ausi piespiedusi pie radio, kad tur runāja pasakas.... Nebija jau skolotājiem rokasgrāmatas, kā mācīt tādus vājdzirdīgos. Ko vecāki izskaidroja, tā sapratāmies. Varbūt īsti neizprotu, ar ko savādāki tagadējie pedagogi... Bet nu, izturību!

Patrīcija Jansone

Parakstos zem katra Tava vārda.
Ar mani līdzīgi. Padomju laika bērns. Gāju parastā bērnudārzā, skolā. Skolotājiem izskaidroja vienu reizi un viss. Nebija nekādu domstarpību. Mācīja mani kā visus citus.
Es lasu visu šo... un nesaprotu, kas kaiš tagadējiem pedagogiem????
Vai nepieciešamas vadlīnijas? Domāju, ka nē.
Pietiek informēt, ka ir vājdzirdīgs bērns. Es tiešām nezinu.
Varbūt mūsdienu bērni ir nobijušies no vājdzirdības un skolotāji nobijušies????
Tur taču nav nekā traka. Tikai izturību, pacietību un aiziet. Vēlāk būs vieglāk 👍🏻👍🏻👍🏻

Rūta Mežavilka

Bet redz, jāņem vērā, ka mēs varbūt bijām īpaši talantīgi bērni, ja tikām galā ar visu vājdzirdību. Bija arī tolaik, kas netika. Manā klasē bija puika, kuru aizsūtīja uz palīgskolu, jo netika galā, vieni divnieki. Viņam nebija vājdzirdība, iespējams, nedaudz lēnāka uztvere. Klasē bija 43 bērni, skolotājiem patiešām nebija laika individuālai pieejai. Toreiz bija ātri - netiec galā, hops, uz palīgskolu vai speciālo skolu.

Baiba Bicēna

Mums, lielajām meitenēm, visām kopīgs tas, ka ļoti agri iemācījāmies lasīt. Māra Ruva jau bērnudārza vecumā rakstīja vēstules vecākiem no slimnīcas. Rūta Mežavilka lasīja četru gadu vecumā. Par Patrīciju Jansoni nezinu, bet arī agri. Es tekoši lasīju piecu gadu vecumā. Jāsaka, par mums visām presē ir plašāki raksti, kuri vecākiem var noderēt.

Māra Ruva:

Laikam tiešām visā pamatā ir agrā lasīšana, un daudz. Arī rakstīšana.

Rūta Mežavilka

Jā, šis! Agri mācīt burtus sāka arī logopēde, pie kuras gāju toreizējā 5. bērnu poliklīnikā. Metode bija, mācot pareizi izrunāt skaņas, uzreiz iemācīt arī attiecīgo burtu. Uzreiz izveidojās asociācija starp burtu un to, kā jātur mēle, jāpūš gaiss u.c., pat ja faktiski es to skaņu nesadzirdu. Bet, tā kā daudz lasīju, vārdu krājums bija liels un daudz vieglāk bija no konteksta atpazīt runāto.

Patrīcija Jansone:

Arī diezgan agri iemācījos lasīt. Kādi 4-5 gadi bija.

Baiba Bicēna

Es jau pasen izsecināju, ka jums visām trijām 5. bērnu poliklīnikā bija logopēdes Orehovska un Cinovska. :)

Rūta Mezavilka

Jā, viņas bija ļoti jaukas. Vēl tur brīnišķīga bija arī iecirkņa daktere, sadarbojās ar logopēdēm, jo galu galā viņas visas sastapās ikdienā uz poliklīnikas kāpnēm.
Tā laika Centra apkaimes vājdzirdīgajiem bērniem bija paveicies.

Dāvids Balodis

Jā, piekrītu visam iepriekš teiktajam - man arī klausīšanās sakarā pietika ar informēšanu, un arī diagnosticējošos darbos un ieskaitēs/eksāmenos tas ļoti palīdzēja ar apstākļu nodrošināšanu. Tāpat agri iemācījos lasīt un muzicēt - nezinu, cik ļoti to ietekmē dzirdes spējas, bet varbūt tas palīdzēja pievērst tam lielāku uzmanību. 😅 Bet noteikti tam palīdzēja tas, ka mamma jau no agras bērnības bija mums lasījusi, un tas mudināja arī mūs pašus mācīties lasīt (pirmā grāmata bija 4 gadu vecumā - "Lennebergas Emīls").
Ar vizuālo uztveri nebija nekādu problēmu - drīzāk problēmas bija ar skaņu dzirdēšanu un izrunāšanu (ilgs darbs bērnudārzā ar logopēdu).
Man gan nebija darba ar poliklīnikām - lasīšanā viss vienkārši pēkšņi sākās mājās no mājām (mamma latv. val. skolotāja), un logopēds - no bērnudārza.

Rūta Mežavilka

Man abas vecmammas bija bijušas skolotājas. Tēta mamma - Omamma - tieši sākumskolas skolotāja savā laikā, bija aizrāvusies jaunībā ar Montesori idejām.

Patrīcija Jansone

Man vispār paveicās ar skolu. Toreiz Mārupes Vidusskola, tagad Mārupes Ģimnāzija. Pirms manis pāris klases augstāk mācījās vājdzirdīga meitene. Bija neliela pieredze skolotājiem. Pedagogi bija vienkārši superīgi. Visam piegāja radoši un visādi.
Man vienmēr atgādināja... ja nesaprati, prasi droši vēlreiz.
Paši gāja man klāt un prasīja, vai ir skaidrs. Vai nevajag uzrakstīt uz lapiņas, lai saprastu. Ierakstīsim papildus info dienassgrāmatā, lai vecāki zina, kas jādara mājās.
Vēlāk jau es pati biju pastāvīga un tiku galā.
Gluži teicamniece nebiju, bet labas atzīmes pelnīju.
Grūtāk gāja ar valodām, bet tur kaut kā tiku galā.

Dāvids Balodis

Jā, man ar svešvalodām arī bija grūtāk (īpaši ar runāšanu), bet latviešu valodā problēmu nebija.

Māra Ruva

Un liela nozīme bija draugiem, ar kuriem varēja sarunāt, ka palīdzēs ko norakstīt, paskaidrot, īpaši svarīgi tas bija augstskolās, jo visa mācīšanās tur bija no lekcijām. Jā, man arī bija pretimnākoši skolotāji.

Patrīcija Jansone

O jā, klasesbiedru palīdzība bija vienmēr.
Ne visi, bet lielākā daļa palīdzēja.
Vēlāk bija otrādi...no manis norakstīja
Sāku domāt, ka mums jārīko lekcijas pedagogiem, kā mācīt vājdzirdīgus bērnus, kā ieklausīties viņos, kā darboties utt 🙈

Anda Juraša

Tas būtu vienkārši lieliski!

Agnese Nužnaja

Tas būtu izcili, es meitas bērnu dārzā sastapos ar logopēdi, kura nespēja izprast, ka bērns nevar pateikt to skaņu, kuru nedzird. Un bieži tika teikts: sēdi, kamēr izdomāsi. Par laimi tagad skolā logopēde tiešām māca sadzirdēt un izrunāt skaņas.

Patrīcija Jansone

Domāju, ka šī logopēde nav izglītota savā profesijā tik tālu, lai izprastu vājdzirdīgus bērnus.
Nav iedziļinājusies, ka vājdzirdīgi bērni citādāk dzird skaņas.
Tāpēc jau pieminētās logopēdes...Cinovska un Orehovska bija izcilas un es domāju, ka LV nav tik spēcīgas, kā viņas abas.
Un, tur tā lieta, ka neviens neesam mūžīgs. Skumji, ka LV nav tik spēcīgas logopēdes kā viņas, kuras tieši prot strādāt ar vājdzirdīgiem bērniem, attīstot viņu runātprasmi, klausītprasmi un lasītprasmi.

Baiba Bicēna

Mans rezumējums. Metodika darbam ar vājdzirdīgajiem bērniem Latvijā bija izstrādāta jau pirms 50-60 gadiem un sekmīgi realizēta praksē. Bija arī publikācijas par šo tēmu. Astoņdesmitajos gados šī apmācība pieņēmās spēkā, tika apmācīti runāt pat pilnīgi nedzirdīgi vai ļoti smagi bērni (Oļegs Mors, Andrejs Voronovskis). Deviņdesmitajos gados Oļega mammas bērnudārzs kopā ar Bērnu dzirdes centru izstrādāja programmu šo bērnu apmācībai skolā, bet tam visam tika pārvilkta trekna svītra...

Rūta Mežavilka

Sāku pie Orehovskas iet apmēram trijos gados - līdz piecu gadu vecumam, kad pateica, ka pietiek, ir sasniegts rezultāts. Es tad jau stabili mācēju lasīt un rakstīt. Sešu gadu vecumā varēju sākt iet sagatavošanas klasē 3. vidusskolā (tagad ģimnāzija). Tolaik skola sākās 7 gados tāpat kā tagad, bet sešgadīgajiem bija sagatavošanas klase, kur bija nodarbības reizi nedēļā - lasīšanas/rakstīšanas stunda, starpbrīdis, tad matemātikas stunda. Atzīmes sagatavošanas klasē nelika, tikai dzeltenus kvadrātus pielīmēja burtnīcām īpaši labi uzdevumus izpildījušajiem. Tā bija teicama sistēma, jo ļāva mierīgi, bez stresa iepazīt skolu un klasesbiedrus. Pie logopēdēm bija jāiet reizi nedēļā, izņemot vasaras.
Jā, man protams, bija izcili veicies - dzīvojām Tērbatas ielā un uz poliklīniku Vecrīgā varēja aiziet kājām. Ja mēs būtu dzīvojuši laukos, viss varēja izvērsties pavisam citādi - speciālā skola, internāts...

Māra Ruva

6 gadu vecumā sāku iet sagatavošanas klasē 8. vidusskolā, bet pēc gada pēc Cinovskas ieteikuma sāku iet Valodiņā, arī sākot no sagatavošanas klases. Vispirms augustā notika zināšanu pārbaude direktores kabinetā, tā kā iestājeksāmeni :⁠-⁠) Tur turpinājās logopēda nodarbības. Kad mācījos 4.klasē, ieraudzīju, ka jaunākā klasē sācis mācīties zēns ar kabatas dzirdes aparātu. Tā laikam arī sākās Valodiņas specializēšanās uz vājdzirdīgajiem bērniem. Pēc 5 gadiem atgriezos 8.vidusskolā. Ar Rūtu tik līdzīgs stāsts! :⁠-⁠)

Dace Bokta-Rībena

Kā skolotāja un nedzirdīga (lieto kohleāro implantu) bērna mamma varu teikt, ka līdz tam, ka man piedzima nedzirdīga meitiņa, neko par šo profesionāli nezināju, ko NEKUR par šo nemācīja, nestāstīja un neaktualizēja. Kad pirmo reizi pirmsskolā saskāros ar bērnu, kurš lieto KI, praktiski visu uzzināju sadarbībā ar vecākiem, logopēdu un meklējot info internetā. Skolotājiem NAV zināšanu un prasmju, pati kā mamma stāstu, rādu, skaidroju un pati ar savu bērnu strādāju, tie arī ir atslēgas vārdi! Vēl pieminēšu, ka tik sačakarēta izglītības sistēma kā tagad, laikam nav bijusi nekad... nevar to salīdzināt pat ar to, kas bija 10 gadus atpakaļ. Izturību visiem un mācām savus bērnus arī paši - cik ieliksim, tik būs!

Una Taube

Labdien, varu no mūsu pieredzes pakomentēt, ka arī jaunas, bet entuziastiskas un radošas audiologopēdes dara brīnumus, kā mūsu gadījumā - braukājām uz Vaivaru rehabilitācijas centru pie audiologopēdes Marijas - katra nodarbība bija kā vesela izrāde bērnam ar dažnedažādiem specefektiem, rotaļām un milzu izdomu un divgadīgs bērns gandrīz stundu pavadīja kabinetā, ar to sākās milzīgs izrāviens. Katru reizi bija sagatavots kas jauns, noteikti ieteiktu nebaidīties arī no jauniem speciālistiem, kuriem nav vēl n-to gadu bagāža, bet gan entuziasms, radošums un vēlme aizraut bērnu. Vēlāk, kad Marija devās strādāt uz Rīgu, pārgājām uz nodarbībām uz Tukumu pie logopēdes, kas vēl studēja un tas pats - milzīga enerģija, izdoma, dzejoļi, atmiņas trenēšana utt. Es to biju iekalusi kā mantru, ka bērnam pēc iespējas ātrāk jāiemāca lasīt un agrā lasīšana patiešām dara brīnumus - šobrīd skolā nav papildus uzmanība, jo lasīšana un teksta izpratne palīdz tikt galā.

Rīgas Balss 27.03.1976.

Veselība Nr. 9 1971.

Internetā atrodami arī vairāki citi raksti par šo tēmu. Daudzi raksti uzskaitīti mājaslapas sadaļā "Masu medijos".

http://www.sadzirdi.lv/masu-medijos/

Emīlija Ērgle: Sadzirdēt!

Thu, 12 Jun 2025 09:01:00 +0000

Sadalījums, kas sāp

Mūsdienās nedzirdīgo kopienā pastāv sāpīga plaisa starp tiem, kuri izvēlas dzīvot tikai ar zīmju valodu, un tiem, kuri izmanto kohleāros implantus, runā un komunicē dzirdīgo sabiedrībā. Kā kohleāro implantu lietotāja es vēlos atklāti runāt par šo problēmu.

Daļa nedzirdīgu cilvēku uzskata, ka kohleārie implanti samazina to cilvēku skaitu, kuri lepojas ar savu nedzirdību un zīmju valodu. Ir izteikti arī viedokļi, ka nedzirdīgam bērnam jāaug tikai nedzirdīgo vidē un obligāti jāmācās zīmju valoda. Taču realitāte nav tik vienkārša.

Autentiska izvēle, nevis atteikšanās

Es nekad neesmu redzējusi, ka bērnus ar implantiem spīdzinātu vai piespiestu atteikties no zīmju valodas. Tieši otrādi, bērni sākumā apgūst zīmju valodu, bet daudzi ar laiku, kad sāk dzirdēt un attīstīt runu, paši izvēlas komunicēt bez zīmju valodas. Tas ir viņu ceļš, un tas nav jāapvaino vai jānoliedz.

Fakts, ka kāds nedzirdīgs cilvēks izvēlas izmantot implantu un nelietot zīmju valodu, nenozīmē, ka viņam ir kauns par savu nedzirdību vai vēlme to noliegt. Kohleārie implanti nav atteikšanās no savas identitātes, bet gan izvēle dzīvot ar plašākām iespējām.

Arī es pati uzaugu ar zīmju valodu un runu. Mani vecāki komunicēja ar mani abos veidos. Es nekad nejutos spiesta runāt, bet spēles, runāšanās un klausīšanās uzdevumi mani dabiski ieinteresēja. Es pati izvēlējos sākt runāt bez zīmju valodas un lietot kohleāro implantu. Tas bija brīvs, dabisks process, nevis piespiešana.

Cieņa pret katru ģimenes ceļu

Ir izskanējuši pārmetumi vecākiem, kuri izvēlas saviem nedzirdīgajiem bērniem dot iespēju dzirdēt. Šī izvēle bieži nāk ar lielu atbildību, cerību un mīlestību.

Katrs vecāks, saskaroties ar šādu lēmumu, rīkojas tā, kā vislabāk spēj – balstoties cerībā, ka viņa bērnam būs vairāk iespēju sazināties, attīstīties un dzīvot pilnvērtīgi. Tā nav noliegšana. Tā nav nodevība. Tā ir ticība sava bērna nākotnei.

Vecāki nav savas kopienas pretinieki – viņi vienkārši cenšas dot savam bērnam vēl vienu iespēju. Vēl vienu durvju atvēršanu uz pasauli, kas citādi varētu palikt nepieejama.

Ko nedzirdam aiz stereotipiem?

Nedzirdīgo sabiedrībā joprojām klejo dažādi mīti – ka lielākā daļa kohleāro implantu operāciju ir neveiksmīgas vai ka cilvēki pēc tam tāpat nespēj dzirdēt vai runāt. Tā ir dezinformācija.

Protams, ne visi gadījumi ir vienādi, katram cilvēkam ir savs ceļš. Taču realitāte rāda, ka ir ļoti daudz bērnu un pieaugušo, kuri ar kohleārā implanta palīdzību dzird, runā un veiksmīgi attīstās. Šie stāsti bieži netiek izcelti, bet tie pastāv un ļoti iedvesmo.

Kāpēc daudzi šos pozitīvos piemērus neredz vai nevēlas redzēt, ir grūti pateikt. Bet tas nemaina faktu, ka ir ļoti daudz veiksmīgu gadījumu. Kohleārie implanti ir brīnišķīga iespēja, un mēs nedrīkstam noliegt šīs iespējas spēku tikai tāpēc, ka kādam tas nav piemērots.

Mēs nedrīkstam ļaut aizspriedumiem un stereotipiem veidot plaisu nedzirdīgo sabiedrībā. Tieši pretēji – mums ir jārunā. Atklāti, ar cieņu un balstoties pieredzē, nevis aizspriedumos. Jo tikai tad, kad dalīsimies savos stāstos, mēs būsim patiesi sadzirdēti. Un tikai tad mēs spēsim saprast cits citu.

Mēs visi – viens kopienas loks

Nedzirdība mūs vieno, taču mūsu ceļi ir dažādi. Ne visiem der zīmju valoda. Ne visiem der kohleārie implanti. Un tas ir normāli. Mēs katrs meklējam savu veidu, kā būt pasaulē, kā komunicēt, kā būt saprastiem.

Nedzirdīgo kopienai nevajadzētu būt sadalītai. Mēs varam būt vienoti – atbalstīt, iedvesmot un cienīt viens otru. Mums nav jāpagriež mugura tikai tāpēc, ka kāds izvēlas citu ceļu.

Kohleāro implantu lietotāji arī ir daļa no šīs kopienas. Arī mums ir savas vajadzības, pieredzes un savs unikālais skatījums uz dzīvi. Mēs vēlamies piedalīties, būt sadzirdēti, dalīties un saņemt atbalstu – tāpat kā to vēlamies sniegt citiem.

Vienotība rodas tad, kad sadzirdam ne tikai skaņu, bet arī cits citu.

Aicinu ikvienu, gan tos, kas izvēlas lietot zīmju valodu, gan tos, kas izvēlas dzirdēt ar implantu palīdzību, cienīt vienam otra izvēli. Jo tikai tad mēs varēsim veidot patiesi vienotu, iekļaujošu un atbalstošu sabiedrību.

Noslēgumā

Šis raksts nav aicinājums atteikties no savas pārliecības vai izvēlēties vienu ceļu. Tā ir vēlme pēc lielākas sapratnes un sadarbības – cienīt to, ka esam dažādi, un atbalstīt vienam otru, lai kādu ceļu mēs būtu izvēlējušies.

Es pilnībā cienu zīmju valodu un tās nozīmi daudzu cilvēku identitātē. Tajā pašā laikā vēlos atgādināt, ka arī tie, kuri izvēlas dzirdēt ar tehnoloģiju palīdzību, ir pelnījuši vietu šajā sabiedrībā. Mēs visi esam daļa no vienas kopienas – un tikai kopā varam veidot patiesi iekļaujošu, saprotošu un atbalstošu vidi ikvienam.

Guna Roze-Tamule: Vīrs uzdāvināja dzirdes aparātu

Thu, 12 Dec 2024 13:20:00 +0000

Šis būs ļoti personisks ieraksts.

Mana vārdadiena šogad ir īpaša. Jo saņēmu ļoti īpašu dāvanu no vīra - dzirdes aparātiņu. Teiksiet - neseksīgi, neromantiski? Bet es teikšu, ka neatceros citu reizi, kad liekot lietā dāvanu, būtu apraudājusies.

2007.gada septembrī pēc mikroinsulta mana kreisā auss kļuva vājdzirdīga. Skaidri atceros brīdi, kad to piefiksēju. Tolaik aizmigu ar mūziku,- uzliku atskaņotāju izslēgšanās režīmā. Tovakar, pagriežoties uz otriem sāniem - labā auss spilvenā, kreisā uz augšu - es vairs nedzirdēju mūziku. Nemaz. Liku otru ausi spilvenā - dzirdu. ... Tobrīd domāju, ka tas kāds pārpratums, kāds sēra korķis vai tamlīdzīgi. Izrādās - neatgriezeniski.

Dzirdēju un joprojām ar kreiso ausi dzirdu tikai atsevišķas frekvences un pat tās švaki.

Necietu sanāksmes un tusiņus, jo visas skaņas saplūda vienā ķīselī un skanēja kā zem spaiņa. Sarunājoties ar cilvēkiem, vienmēr neuzkrītoši nostājos vai apsēdos ar labo ausi pret sarunas biedru. Ļoti bieži nedzirdēju (nedzirdu), ka man kaut ko saka; ja blakus radio vai tekošs ūdens - vispār nemaz. Koncertos, teātros ik pa laikam aizspiedu degunu un stipri pūtu gaisu laukā - tad mana klapīte uz brīdi atvērās.

Dakteri ieteica operāciju, bet... tad tā klapīte visu laiku būtu vaļā un tas var radīt problēmas ūdenī, liftā, lidmašīnā utt. Turklāt man bail no skalpeļa galvā. Dzirdes aparātiņš manā gadījumā īsti nepalīdzēšot...

Tā esmu nodzīvojusi .... 17 gadus. Dzirde kļūst arvien sliktāka, jo arī jaunāka nekļūstu. Apzinājos, ka nedrīkstu žēloties, jo daudzi dzird nesalīdzināmi sliktāk, es tomēr kaut ko dzirdu...

Un šorīt vīrs dāvina mazu kastīti, kā atvainodamies, ka gan jau būs bezjēdzīgi, gan jau nenoderēs utt. Ka neesot "no dārgākā gala", bet arī no lētākā ne. Ka vispirms jāsaprot, vai vispār ir jēga, un tad varēs skatīties uz dārgo galu.

Es pat neminēju, kas ir kastītē, tātad - kaut kāds štruntiņš. Juris aizgāja uz darbu, es metos savos darbos un tikai pēc kādas stundas atsaiņoju dāvanu. Dzirdes aparātiņš? Nu, labi, jāpielaiko. Un es ieliku to sev ausī. Un apraudājos.

Radio skan citādi, kaķu ķepiņas uz grīdas skrapst citādi, izrādās, noliekot priekšmetus uz dažādām virsmām, ir skaņas un katrreiz citādas. Pat slaukot rokas dvielī, izrādās - tas skan.

Un es viņam uzrakstīju ziņu: "Ak, dies, es dzirdu! 😭😭😭😭"

Protams, vajadzēja uztrāpīt īsto skaļumu; kamēr to nebiju izdarījusi, no katra pieskāriena aparātiņš neganti pīkstēja.

Un tad gāju uz bibliotēku, kur man 10.00 jāuzstājas ar prezentāciju. Eju pa ielu un mani papēdīši uz asfalta skan tikpat sievišķīgi kā kādreiz. Ieeju cilvēku pilnā telpā un vairs nav ķīselis zem spaiņa,- dzirdu, izšķiru balsis, atsevišķas frāzes. Neviens auditorijā nezināja, ka šī man kā jauna dzīve, jaunās dzīves pirmizrāde.

Tagad braucu vilcienā, un te ir vesela simfonija! Gribas jautāt cilvēkiem: "Jūs arī to visu dzirdat? Vai tiešām arī tam tam un tam ir skaņa?" 🫠 Kāpēc gan lai nebūtu, jo man kā briļļu valkātājai taču nav ienācis prātā jautāt tiem, kam brilles nevajag, vai tiešām viņiem bilde nav izplūdusi, vai tiešām viņi atšķir sejas?

Pēc stundas baudīšu lekciju un varbūt pat riskēšu nesēdēt otrajā rindā ar labo ausi pret lektoru 🤍

Un varbūt arī manos tekstos beidzot parādīsies skaņas 🥰

Ko gribēju pateikt? To, ka mēs nenovērtējam to, kas mums ir it kā pašsaprotami - ka redzam, dzirdam, varam staigāt...

Un ka man nekad nav bijis vērtīgākas dāvanas,- man ir uzdāvināta dzirde!

Nevaru pievienot ierakstam attēlu, jo kā lai pievieno skaņas? Priekšmetus, kas, izrādās, skan 🤍💌

Edīte Brence: Pārdomas pēc TV3 raidījuma ZILONIS STUDIJĀ

Sat, 16 Nov 2024 13:32:00 +0000

Šajā raidījumā, kurā piedalījās surdotuIks EIza Veismane, kohleārā implanta lietotāja Iluta Bembere, ārsts otolaringologs Dins Sumerags un raidījuma vadītājs Oskars Lepers, tika runāts par nedzirdību un vājdzirdību, par zīmju valodu un tehnoloģijām. Arī stāsts par izvēli: kādu ceļu iet, ja bērns nedzird?

Raidījumu var noskatīties šeit: https://www.tv3.lv/raidijumi/zilonis-studija/vajdzirdiba-un-zimju-valoda-ka-saprasties/?fbclid=IwY2xjawGlfalleHRuA2FlbQIxMQABHdKBd9V4k54b0hsdJmeXVqMLlRTtoCe1uGVsrIQ82hTV8wBkj_51KtiMcw_aem_dni7lc8z7d6MbEBFddKEcA

Edīte Brence

Cik sapratu, tad raidījuma laika ierobežojuma dēļ otolaringologam bija mazāk iespējas skaidrot. Gribētu vairāk tādas kvalitatīvas informācijas no dzirdes speciālista.

Vēl mana pieredze saka, ka zīmju valoda nav tikai svešvaloda, bet arī domāšanas veids, dzīves veids, citāds vārdu krājums, citāda teikuma uzbūve, vārdi bez galotnēm un daudz kas cits. Ne visiem cilvēkiem ir tāds talants tā pārslēgties uz citādu domāšanu.

Zīmes var iemācīties, bet domāšanu pielāgot ir jābūt talantam. Tāpēc apbrīnoju tulkus, kuri nav "coda" bērni. Es saprastu tulku, kurš tulko pilnu teikumu no latviešu valodas uz latviešu zīmju valodu, ja redzu arī seju, nolasītu daļu no lūpām, bet nesaprastu nedzirdīga cilvēka zīmju valodu, kurš nerunā līdzi (mute ciet) un teikuma uzbūvi veido pilnīgi citādāk. Var pārprast, līdz galam nesaprast vai nesaprast pilnīgi neko pat pie kādām zīmju valodas prasmēm.

Bet elementāras lietas, laipnību vienam pret otru, to gan mēs varam un varētu visi! Tā arī ir valoda.

Kamēr cilvēkam pašam ar dzirdi viss kārtībā (tāpat ar visam citām veselības lietām), cilvēks neaizdomājas kā tas ir. Brīnās kāpēc gan latviešu filmai vajag titrus latviski, vai teātrī izrādei latviešu valodā vēl titrus latviski. Nesaprot kā tas ir nedzirdīgam vai vājdzirdīgam apgūt svešvalodu. Jau savu dzimto problēma sadzirdēt pareizi, citādākas metodes nepieciešamas utt.

Labi, ka tagad mazliet uzlabojas situācija ar titriem TV pārraidēs, pat teātra izrādes TV ir sākuši rādīt ar titriem. Bet tam vajadzētu būt normai nevis kam ekskluzīvam, kā labdarības akcijai. Ar dzirdes aparātiem jau tāpat joprojām nedzird visu. Kādam izdosies sadzīvot, kādam ne ar šo mākslīgo, metālisko skaņu. Katram savādāk būs, bet titri TV, koncertos (varētu saprast arī par ko dzied, vārdus, ne tikai ritmu), teātrī un citur ļautu saprast pilnvērtīgi.

Vājdzirdīgs cilvēks, kurš audzis, skolojies, dzīvojis tikai dzirdīgo vidē arī var sajusties kā sestais ritenis ļoti bieži pat starp saviem dzirdīgajiem draugiem, tuvākajiem cilvēkiem, jo bieži palaiž garam kādu vārdu teikumu, jāiespringst, jāzīlē par ko runāja, par ko visi smējās utt. Un ieejot nedzirdīgo vidē, tur atkal viss pilnīgi savādāks, atkal neko īsti nesaproti, daudz kas nav tavai identitātei pieņemams. Tausties kā mironis gar svecēm! :)

Lai vai kā, priecājos, ka lietas izkustās un izdodas kaut nedaudz dzīves kvalitāti uzlabot, sabiedrība vairāk informēta, attīstās tehnoloģijas. Gribētos ticēt un cerēt, ka arī paši cilvēki aizdomātos, nebūtu tik kategoriski.