Pirms 100 gadiem. Ivande Kaija un Latviešu sieviešu zelta fonds
Rakstniece un sabiedriskā darbiniece Ivande Kaija (Antonija Lūkina) bija vājdzirdīga. Viņa to neslēpa, un par savām dzirdes problēmām vairākkārt rakstīja dienasgrāmatā, kura publicēta arī grāmatā. Pirms 100 gadiem, Latvijas brīvības cīņu laikā, viņa organizēja Latviešu sieviešu zelta fondu.
Laikā, kad Daugavas krastos norisinājās cīņas par Latvijas neatkarību, rakstniece dzīvoja Rīgā un bija tieša visu notikumu aculieciniece un dalībniece. Kā aktīva sabiedriskā darbiniece, viņa 1919.gada novembrī organizēja „Latvju Sieviešu Zelta fondu”, kurā aicināja Latvijas iedzīvotājus ziedot savas vērtslietas, lai par tām būtu iespējams iegādāties ieročus, kara materiālus un pārtiku.
„Atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus, un sudrablietas, kuras kaunīgi slēpjat no atklātības. Atdodiet visu bez atlikuma! Ja Latvija pastāvēs, tad tā jums, kā līdztiesīgiem pilsoņiem, atdos visu atpakaļ ar uzviju savās saulainās dienās; ja tā nepastāvēs – tad tā izputēs, un tad jūs, kā citu tautu verdzenes, varēsat klāt savas galvas ar pelniem un slīgt klusās vaimanās. Un priekš kam tad jums vairs zelts, priekš kam senā godība. Dodat bez apdomas visu savu zeltu, lai Latvija var būt lepna uz savu sieviešu zelta fondu.”, 5.novembra uzsaukumā rakstīja Ivande Kaija. "Man sen bij tāds uzsaukums padomā, bet baidījos nākt klajā, ka neiznāk latvju sievietēm liela blamāža. Bet acumirklī Latvijas valsts un tautas stāvoklis tik kritisks, ka tomēr riskēju cerībā, ka latvju sieviete neatteiksies no šāda niecīga pasaulīga upura, kur visa Latvijas dzīvā miesa asiņo tūkstoš brūcēm. Ja ar šiem zelta kankariem varēs aizsegt kādu mazu brūci, tad jau mērķis būs godam panākts." - viņa rakstīja pēc dažām dienām.
Sievietes atsaucās! Vēl pēc dažām dienām Ivande Kaija savā dienasgrāmatā raksta: "Jau vakar tūlīt priekš pusdienas Čakstes mātei Latviešu biedrības namā (kareivju ēdināšanas punktā) meitenes nesušas savus dārgumiņus, sacīdamas: „man vairāk nekā nav”. Čakstes J. māte vēl nebij lasījusi uzsaukumu un izbrīnījusies vien, kad tai nesuši zelta lietas. Un šodien nes čupām vien. Čakstes māte ar Galindomu, Sieviešu palīdzības korpusa vadītāju, tūlīt bijuši pie prezidenta Ulmaņa aprunāties, kas darāms. Ulmanis teicis: „Gods un slava Ivandei Kaijai, ka viņa nākusi klajā ar tādu uzsaukumu”, viņš pats neuzdrošinājies vairs vākt zelta fondam, jo tā jau aplasot visus pilsoņus bez žēlastības, drēbes, apavus, veļu, un nupat atkal mēteļus un kažokus armijai. Ulmanis mani lūdzis ņemt to lietu savās rokās, un tad mani Sieviešu palīdzības korpuss lūdza uzņemties to Valsts zelta fonda vākšanas nodaļu."
Ļaudis nesa sudraba vāzes un biķerus, zelta ķēdītes un briļļu rāmjus, auskarus, gredzenus, apbalvojumus, medaļas un žetonus. Visbiežāk ziedoja laulības gredzenus.
Fonds darbojās pilnīgā valdības aizbildniecībā, kaut formāli nebija ar to saistīts. Valsts nodarbojās arī ar saziedoto dārgmetālu apsargāšanu.
Fonda pārņemšanas brīdī 1922. gada rudenī ziedojumi ietilpa 99 kastēs, sešos čemodānos, trīs grozos un vienā maisiņā. Šie līdzekļi veidoja pamatu Latvijas Bankas zelta rezervei.