Baiba Bicēna
Sadzirdi pasauli!
Iespējams, ka agrā bērnībā dzirdēju pat ļoti labi. Vēlāk šī skaņu pasaule pamazām izgaisa. Tas notika pakāpeniski. Pavisam nepazuda – es turpināju dzirdēt, bet ļoti slikti. Vairs nevarēju sarunāties ar klasesbiedriem un saprast skolotāju sacīto. Tas izraisīja daudzas problēmas. Bet vienmēr esmu gribējusi dzīvot skaņu pasaulē. Un vēlāk – palīdzēt citiem, kas arī to grib. Esmu viena no Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” dibinātājām un valdes locekle.
Agrā bērnība. Hertas tante un "Dasi, dasi"!
Dzīvoju Rīgas centrā, netālu no tagadējā Dailes teātra, kas tolaik vēl nebija uzcelts. Dzīvoklis, kā jau daudzi padomju laikā, bija komunālais. Vienā no istabām dzīvoja divas vecas pensionāres – Hertas un Betas tantes. Kad vēl negāju bērnudārzā, viņām bieži tika uzticēts mani pieskatīt. Viņu istabu es uzskatīju arī par savējo, un laika gaitā tur tika sanestas visas manas lelles, klucīši, konstruktori, spēles un grāmatas.
Hertas tante ļoti labprāt spēlējās ar mani. Es teiktu, viņa bija pilna laika aukle. Varbūt pat guvernante. Iespējams, kādreiz jaunībā viņa bija strādājusi turīgā ģimenē. Hertas tante bieži sēdēja man blakus un stāstīja par savu bērnību kaut kur Pārdaugavā, Āgenskalnā – par brālīti Valīti, kaķīti Mīcīti un citiem. Un izteiksmīgi lasīja man priekšā bērnu grāmatas – kādas nu tolaik bija nopērkamas. Mīļākās man tolaik bija Sutejeva bilžu grāmatiņas, Jāzepa Osmaņa “Aug āzītis, aug radziņi”, Raiņa “Puķu lodziņš”, Jūlija Vanaga “Mežam zelta mētelis”, krievu autora “Greizo spoguļu karaļvalsts” un ļoti bieza, 1956. gadā izdota latviešu tautas pasaku grāmata pelēkos audekla vākos. Tur bija tik daudz sadzīves, dzīvnieku un brīnumu pasaku, ka varēja nepārtraukti lasīt atkal un atkal.
Hertas tantei bija liela pacietība. Viņa varēja lasīt vienu un to pašu ar izteiksmi atkārtoti, vairākas reizes pēc kārtas, ja vien es to prasīju. Un prasīju daudz: devu Hertas tantei kārtējo grāmatu rokās un teicu: “dasi, dasi!”. Tā viņa pati man vēlāk stāstīja. Man ļoti patika šī priekšā lasīšana. Daudzus dzejoļus es zināju no galvas. Pasakām zināju saturu, bet vienalga, tās vajadzēja izdzīvot atkal un atkal. Ar Hertas tanti varēja apspriest arī izlasītā saturu. Viņa labi paskaidroja man nesaprotamo.
Attēlā: Koncerts Vērmanes dārzā. Betas tante, Baiba Hertas tantei klēpī un aiz muguras Soņas tante
Manā rīcībā diezgan agri bija klucīši ar burtiem un zīmējumiem. Ā – ābols, B – bumba vai bumbieris – kaut kā tā. Savu vārdu diezgan ātri mācēju salikt. Ejot pa ielu, vienkārši zināju, kas rakstīts uz lielajām izkārtnēm pie veikaliem. MAIZE, PIENS, DĀRZEŅI, GAĻA, FOTO, ZEĶES, APĢĒRBI u.tml.
Man bija laikam pieci gadi, kad paņēmu nesen nopirkto “Sieviešu kalendāru” un sāku tur lasīt personu vārdus, pie tam ar sīkajiem burtiem: Laimnesis, Indulis, Miervaldis, Spodra, Ilva, utt. Visus pēc kārtas. Tas bija brīdis, kad pati sapratu: es protu lasīt!
Herta joprojām man lasīja priekšā, bet, ja viņas nebija klāt, nekādu problēmu nebija: ņēmu grāmatu un lasīju pati. Reizi mēnesī saņēmu žurnālu “Zīlīte”. Mums bija arī žurnāls “Padomju Latvijas Sieviete”, kura beigās bija lappuse bērniem “Māmiņ, izlasi”. Lasīju pati.
Mamma man priekšā nelasīja, bet iemācīja nodziedāt “Kur tu teci?”, “Strauja, strauja upe tecēj”, u.tml. dziesmiņas.
Kad man bija seši gadi, dabūju Jāzepa Osmaņa “Pēcis un Pīkstīte pasaulē”. Lasīju daudzas reizes pēc kārtas, gan kopā ar Hertas tanti, gan patstāvīgi. Zināju gandrīz no galvas (sākumu varu noskaitīt joprojām). Varēju lasīt arī tad, ja grāmatu apgrieza “ar kājām gaisā”. Vēlāk aiznesu grāmatu uz bērnudārzu un lūdzu, lai audzinātāja nolasa priekšā arī citiem. Audzinātāja Marta Aveniņa paskatījās uz mani un teica: “Tu taču proti lasīt. Nolasi pati!”. Tā arī darīju. Nosēdos priekšā un ar izteiksmi lasīju. Pārējie bērni klausījās.
Par bērnudārzu vēlāk būs atsevišķs stāsts.
Tēbrete un štrumbante. Idu guļaķ.
Otra vecā kaimiņiene Beta bieži mēdza lietot tādus vārdus kā tēbrete, štrumbante, širmis, širce, štoks, gardīne, ankambaris u.tml. Kaut kā ar trešo maņu nojautu, ka īsti pareizi tie nav. Visiem priekšmetiem zināju arī latviešu vārdus. Ka tēbrete ir tas pats, kas paplāte, širce ir priekšauts, gardīne ir aizkari. Tikai jau pieaugušā vecumā sapratu: tie taču bija vācu vārdi, kurus neviļus biju apguvusi agrīnā bērnībā un pēc tam atcerējos visu mūžu. Kaut gan vācu valodu nekad netiku mācījusies.
Cita kaimiņiene, Soņas tante, bija krieviete. Virtuvē visas sarunas viņas klātbūtnē notika krieviski. Taču šīs sarunas nebija ar mani, es virtuvē mazotnē daudz neuzturējos. Ja nejauši tur viņas klātbūtnē pagadījos, neko nesapratu. Nu, kaut kādus sīkumus zināju. Da un ņet. Kakķebezavut ir kā tevi sauc.
Dažus vārdus biju uzķērusi, bet nesapratu nozīmi. Reiz vakarā no vannasistabas gāju uz istabu gulēt, un koridorā stāvēja Soņas tante ar draudzeni. Viņa jautāja, uz kurieni eju. Kuda iģoš sapratu, un lepni atbildēju: guļaķ! Abas tantes smējās.
Vēlāk iedomājos: ja Soņas tante, tāpat kā Herta, būtu sēdējusi man blakus un ar izteiksmi lasījusi kaut ko krievu valodā, tad… Bet nebija tādas sēdēšanas. Diemžēl.
Viņi dzied, tikai ļoti klusu
Manai mājai bija ārdurvis, kuras aizcirtās automātiski un ar lielu blīkšķi. Ļoti senos laikos es šo troksni dzirdēju, atrodoties otrā stāva dzīvoklī ar logiem uz sētas pusi. Istabā dzirdēju, ka vannasistabā nolaiž podā ūdeni. Man nepatika šis troksnis.
Neatceros, kad šis troksnis pazuda un pārstāja kaitināt. Bet es atceros divas citas epizodes. Vakaros mamma uzvilka modinātājpulksteni un rokas pulksteni, tie tolaik bija tikai mehāniskie. Rokas pulksteni viņa pielika pie auss un paklausījās, vai tas tikšķ. Es arī gribēju paklausīties. Modinātājpulksteņa tikšķēšanu dzirdēju, bet rokas pulksteņa – ne.
Otra epizode. Ienācu istabā, kur melnbaltā televizora ekrānā stāvēja koris un plātīja mutes. Es jautāju, kāpēc viņi nedzied. Man atbildēja, ka viņi dzied, tikai ļoti klusu.
Nekādi secinājumi no tā netika izdarīti.
Vēlāk atcerējos: es taču reizēm atrados telpā, kurā bija ieslēgts radio vai televizors, bet pilnīgi neko nesapratu, ko tur teica. Mūziku gan dzirdēju. Televizoru skatījos diezgan maz, jo dzīvoklī bija tikai viens mazs melnbaltais "Rekords", kuru skatīties vakaros pulcējās pieaugušie dzīvokļa iemītnieki. Zināju, ka diktore ir Laimdota Rone, ka Maskavā Kremļa Mauzoleja tribīnē stāv Hruščovs, viņam blakus Gagarins, Titovs, Tereškova un citi kosmonauti, ka cirka klauni ir Popovs un Ņikuļins, un ka Švarcs un Dancers ir labi daiļslidotāji. Daiļslidošana un cirks bija topā, un pirmo kosmonautu vārdus zināja katrs bērnudārznieks.
Ar bildes skatīšanos televizorā man pietika.
Rūta Mežavilka
IZVĒLE DZIRDĒT. STĀSTS PAR KĀDU PASAULI
Man ir smagas pakāpes vājdzirdība kopš zīdaiņa vecuma, iegūta, ārstējot stafilokoku infekciju ar antibiotikām. Šis būs blogs par dažādiem dzirdes problēmu aspektiem manā ikdienas dzīvē, darbā un attiecībās ar sociumu. Iepriekš nekad publiski neesmu pieminējusi savas dzirdes problēmas, vairums manu darba kolēģu un paziņu par to pat nenojauta – un tam bija vairāki iemesli – gan tas, ka nevēlējos tikt ievietota stereotipu rāmjos, gan tas, ka tomēr esmu baidījusies no apkārtējo reakcijas un iespējamu diskrimināciju darba vidē.
Ar šo vēlos vairo izpratni un toleranci sabiedrībā.
Kas un kāpēc
Beidzot, reizi par visām reizēm, esmu nolēmusi izrēķināties ar savu mazo, nejauko noslēpumu – 4. pakāpes vājdzirdību. Ilgus gadus, faktiski kopš brīža, kad apzinājos, ka man tāda ir, esmu to, cik vien iespējams, slēpusi – un veiksmīgi.
Man tā ir kopš zīdaiņa vecuma, kad tika izslimota dzemdību namā iegūta stafilokoka infekcija. Tūlīt no dzemdību nama nokļuvu Bērnu slimnīcā, kur tika laistas darbā smagās antibiotikas.
Iemesli par to nerunāt ir daudz un dažādi – sākot no pusaudža vēlēšanās būt kā visiem, beidzot ar pamatotām bažām par diskrimināciju darba tirgū, un arī protams – nevēlēšanās tikt ievietotā kastītē ar uzrakstu “īpašas vajadzības”.
Jaunībā – vidusskolas laikā, studiju gadu sākumā – šķita, ka viss ir uzvarams un pārvarams. Biju visai ambicioza, arī mani vecāki izvirzīja augstas prasības un ļoti labi, ka tā. Taču laikam ritot, nācās saprast, ka “īpašās vajadzības” jeb ierobežojumi tomēr ir – vispirms tā ir papildu piepūle komunikācijas procesā kā tādā, ļoti lielas problēmas saprast runāto apstākļos, kur ir fona trokšņi, grūtības svešvalodu apguvē. Sākotnēji pat nesapratu, kāpēc tā notiek – kāpēc par spīti piepūlei, dzirdu, ka runā, bet nespēju dzirdēto saprast. Vēlāk, iegūstot informāciju, šis tas kļuva skaidrāks – proti, problēma ir apstāklī, ka zemo frekvenču skaņas dzirdu samērā labi, bet augsto frekvenču man nav gandrīz nemaz, turklāt pārēja no tā ko dzirdu uz to, ko nedzirdu ir ļoti krasa. Taču runātā valoda sastāv no ļoti dažādu augstumu skaņām – patskaņi atrodas zemākās frekvencēs, savukār visaugstāk dzīvojas nebalsīgie līdzskaņi, jo īpaši šņāceņi. Tā nu sanāk, ka dzirdu pamatā tikai patskaņus un dažus balsīgos līdzskaņus, bet tādas skaņas kā s, š, f, h, c, k, p manā pasaulē iztrūkst. Pamēģiniet izlasīt tekstu, kurā iztrūkst šo burtu – to var izdarīt, taču tas prasa papildu piepūli.
Te esmu iecerējusi dalīties informācijā par dažādiem vājdzirdības aspektiem un to, kā tas ietekmē manu ikdienu, darbu un attiecības.
Mīti, stereotipi un mazliet teorijas
Vow, atsaucība pirmajam ierakstam ir negaidīti liela. Biežāk uzdotie jautājumi – ko man darīt, lai tev būtu vieglāk ar mani sarunāties. Bet vispirms nedaudz teorijas.
Grafiks, kas te redzams, ataino dzirdes zuduma pakāpes. Bēšīgais banānveidīgais laukums ir t.s. runas banāns – tieši tā to arī sauc. Tā ir frekvenču zona, kurā atrodas pārsvarā runā izmantotās skaņas. Šis gan ir angļu valodas paraugs, taču latviešu valodai tas ir diezgan līdzīgs, vien tas, ka angļu valodā ir vairāk f, s, h un th skaņas. Sarkanā mazliet tizlā līnija ir mana audiogramma jeb dzirdes līkne – abām ausīm tā ir stipri līdzīga, lai gan labā auss ir mazliet labāka – tai zudums ir 73, bet kreisajai -76 dB (dzirdes zuduma pakāpes mēra decibelos, resp. cik skaļa ir tā skaņa, kādu cilvēks spēj sadzirdēt. Dzirdes zuduma kopīgo pakāpi izrēķina kā vidējo aritmētisko no šās te līknes) Te var redzēt, ka vienu daļu skaņu dzirdu pavisam normāli, bet otras puses man vienkārši nav. Šī līkne ir visai netipiska, parasti šās līknes ir daudz lēzenākas, ne tik ļoti krasas. Šis ir iemesls, kāpēc man neder lielākā daļa dzirdes aparātu – tāds, kas pastiprina visas skaņas vienādi, nederēs, jo pastiprinās arī zemās skaņas – tās būs pārāk skaļas. Nepieciešams daudzkanālu (vismaz 12, bet labāk 16 vai 20) digitālais, kurš spēj frekvences sadalīt un pastiprināt katru frekvenci atsevišķi. Turklāt aparātam jābūt arī ļoti jaudīgam, jo augsto skaņu man praktiski vairs nav – zem 90 dB iestājas “profound hearing loss” jeb pilnīga nedzirdība.
Vispār, nevajag neko tādu īpašu darīt. Biežāk pieļautā kļūda – kliegt uz vājdzirdīgu cilvēku. Balss pacelšana vai pat kliegšana smagas vājdzirdības gadījumā nepalīdzēs, gluži pretēji, padarīs lietas vēl ļaunākas, jo kliedzot cilvēka lūpu kustības ir citādākas nekā runājot mierīgi, līdz ar to vājdzirdīgajam būs grūtāk vai pat neiespējami nolasīt no lūpām. Vienīgais – svarīgi būtu nopietnas lietas runāt vietās, kur nav fona trokšņa. Es visas svarīgās sarunas cenšos organizēt vietās, kur neskan skaļa mūzika un nav apkārt daudz cilvēku. Vēl svarīgi ir, lai vājdzirdīgais varētu redzēt sarunu biedra seju un muti, tādi aksesuāri kā lielas ūsas un bārda arī var traucēt. Nedusmojieties, ja vājdzirdīgais pārjautā, vienkārši atkārtojiet teikto. Nepazīstamus svešvārdus, uzvārdus un svarīgus skaitļus parasti lūdzu uzrakstīt uz lapiņas – bieži vien pēc dzirdes jaucu jūniju ar jūliju un četri ar seši. Vājdzirdīgais runāto parasti uztver kontekstā, respektīvi, ja no desmit burtiem vārdā dzirdu skaidri kādus piecus sešus, tad no sarunas konteksta un neverbālās informācijas smadzenes piemeklē trūkstošo informāciju.
Par lasīšanu no lūpām – mīts ir tas, ka lasīšana no lūpām nodrošina 100% saprašanu. Tā nav. Daudzas skaņas “izskatās” pilnīgi vienādi, lai gan skan atšķirīgi, piemēram t, c, s ir līdzīgi, arī b un m ir līdzīgi. Lasot no lūpām, iespējams iegūt ap 30 % informācijas – tas nav mans atklājums, to izskaitļojuši amerikāņu zinātnieki. Līdz ar to lasīšana no lūpām ir tikai palīgiespēja, tiesa gan, būtiska, jo ļauj aizpildīt “robu”, ko radījis dzirdes zudums. Kas attiecas uz mani, speciāli lasīt no lūpām nekad neesmu mācījusies un pamatā, šķiet, tomēr balstos uz sadzirdēto. Lasīšana no lūpām prasa ārkārtīgi lielu koncentrēšanos un ir diezgan nogurdinoša. Turklāt, ja jūs skatāties tikai uz sarunbiedra lūpām, jūs palaižat garām, iespējams, citas svarīgas lietas – kā viņš tur rokas, kur skatās u.tml. Tas viss arī sniedz ārkārtīgi daudz informācijas. Nemelojiet vājdzirdīgam cilvēkam – momentā atšifrēs. Pat nemēģiniet. Jo mēs daudz vairāk nekā citi pamanām neverbālos signālus – proti to, ko melis noslēpt nespēj, ja vien nav īpaši trenējies aktiermeistarībā.
Vēl viens stereotips ir zīmju valodas lietošana. Kad mācījos Mākslas akadēmijā, man piesēdināja blakus kādu nedzirdīgu meiteni – viņa mācījās citā nodaļā, šķiet, interjeristos vai pedagogos, taču perspektīves lekcija visam pirmajam kursam bija kopīga. Pasniedzējs naivi domāja, ka es, ja jau esmu vājdzirdīga, noteikti zinu zīmju valodu. Bet kā lai es to zinātu, ja manā ģimenē neviens zīmju valodu nelieto un esmu mācījusies “parastajā” skolā. Zīmju valodu lieto nedzirdīgo vidē un tā ir dzimtā valoda cilvēkiem, kas dzimuši nedzirdīgo ģimenēs. Protams, es centos tai meitenei palīdzēt, pierakstot lekcijas – tur gan problēmu ar saprašanu bija visai maz, jo pārsvarā visu pasniedzējs zīmēja uz tāfeles un svarīgākos jēdzienus arī rakstīja klāt. Viņa tika galā, vismaz ar perspektīvi. Vai viņa pabeidza akadēmiju, to gan diemžēl nezinu.