Jēkabs un viņa sapnis būt pirmajam NBA basketbolistam ar kohleāro dzirdes implantu

Aizrautīgi brauc ar riteni pa mežu takām, trenējas basketbolā un sapņo par NBA, skolā ir teicamnieks – desmitgadīgais Jēkabs pirmajā mirklī ir pavisam parasts zēns, taču no vienaudžiem viņu atšķir tas, ka aiz auss zem matiem paslēpies palīgrīks vārdā kohleārais dzirdes implants. Bez "magnēta", kā implantu dēvē viņa ģimenē, Jēkabs nedzird. Vājdzirdība, pateicoties mūsdienu iespējām, vairs nav šķērslis pilnvērtīgai dzīvei. Par to, kā Jēkaba ģimene atklāja zēna veselības problēmas, kā tas viņam ir iemācījis nenokārt galvu un tiekties pēc sasniegumiem, sarunājos ar viņa tēti Endiju.

Jēkabs ir vecākais no Endija un Annijas Meleču četriem bērniem. Redzot Jēkaba sportisko aktivitāšu piepildīto ikdienu, nemaz nepateikt, ka zēns jau no divu gadu vecuma sadzīvo ar dzirdes traucējumiem, – pateicoties kohleārajam dzirdes implantam, viņš iekļaujas vienaudžu vidū. Pirms desmit gadiem, kad puika piedzima, nekas nav liecinājis par to, ka Jēkabam ir dzirdes traucējumi, stāsta tētis Endijs. Jēkabs dzimis laikā, kad tik tikko Latvijas dzemdību iestādēs ieviestas obligātās jaundzimušo dzirdes pārbaudes, līdz ar to slimnīcā veiktās pārbaudes rezultāts, kas nav bijis spīdošs, norakstīts uz to, ka aparāts ir jauns un personāls vēl nav iemācījies nolasīt rezultātus, – pēc tam jaunie vecāki dēlēnu aizveduši uz Latvijas Bērnu dzirdes centru (LBDC), kur arī rezultāti nav bijuši ideāli, taču vēl nekas nav liecinājis par nopietnu problēmu.

Būt ar dzirdes implantu – priekšrocība, nevis mīnuss

Jēkabs no sava tēta vienmēr ir dzirdējis – būt ar kohleāro implantu ir bonuss. Pa ielu pretī var nākt desmit cilvēku, bet tikai Jēkabam tāds ir, un tas ir jāiemācās izmantot – par šādu priekšrocību, nevis mīnusu, stāsta Endijs. "Viens – lasīšana no lūpām, kas viņam, iespējams, noder, otrs ir – vakarā, kad Jēkabs iet gulēt, viņš ir ļoti priecīgs, kad izslēdz aparātu, viņam netraucē trokšņi, viņš var vienkāršāk aiziet gulēt," par pozitīvo Jēkaba dzīvei ar implantu stāsta Endijs. Sociālā projekta "Sadzirdi mani" video stāstā par sevi Jēkabs atklājis viltību, kuru izmanto skolā, – viņš skolotājai reizēm liek vēlreiz atkārtot diktāta teikumus, aizbildinoties, ka nav dzirdējis, lai gan ir, bet vienkārši gribējis pārbaudīt vēlreiz. Jēkaba tētis vēl sarunā piebilst, ka zēnam ir lieliska superspēja – nedzirdēt visu, ko viņš negrib dzirdēt, piemēram, to, ka viņam jāsakārto sava istaba vai jāizpilda kāds cits tēta vai mammas dotais uzdevums.

Savam vecumam zēns ir ļoti pašpārliecināts, ko apliecina arī viņa labie rezultāti skolā un sportā. Iespējams, tam par pamatu ir tas, ka ģimenē īpaši neviens neuzsver, ka Jēkabam ir implants, jo tas ikdienas dzīvē viņam nedod atlaides. Kā pastāsta Endijs – nekad nav ļāvuši dēlam darīt mazāk: "Līdz ar to viņam arī pašam uztvere ir tāda, ka viņš nekādā veidā nav savādāks. Vienam ir brilles, viņam ir dzirdes implants." Tētis arī atklāj, ka Jēkaba lielie sapņi saskan ar viņa unikalitāti, – viņš grib būt pirmais basketbolists ar kohleāro implantu ne tikai Latvijas izlasē, bet arī NBA. Starp citu, NBA vēl tiešām neviena šāda spēlētāja nav, taču ASV universitāšu komandās ir daži sportisti, kuriem ir kohleārais implants. Un ar sportu desmitgadīgais Jēkabs nodarbojas tiešām daudz.

Sports un Jēkabs – roku rokā katru dienu

Pats pirmais sporta veids, kam Jēkabs pievērsies četru piecu gadu vecumā, bijis futbols. Zēns uz treniņiem gājis Rīgā, bijis ļoti aktīvs kājbumbā, taču līdz galam tas nav aizrāvis. Pēc tam, dzīvojot vēl Rīgā, Jēkabs vecāku mudināts devies uz peldēšanas nodarbībām, ko arī turpinājis, pārvācoties uz Valmieru – no piecu līdz deviņu gadu vecumam. Endijs atceras, ka viņam un sievai bijis liels satraukums un aukstas kājas, kad viņu dēls iekāpis baseinā, jo implantam bijušas nepieciešamas īpašas gumijas uzlikas, lai varētu atrasties ūdenī, turklāt bažas radījis arī tas, vai tehnika austiņā strādās un dēls visu nodarbības laiku baseinā dzirdēs, ko saka peldēšanas treneris. Vēlāk, kad Jēkabs jau ūdenī juties kā zivs, bijuši pat amizanti brīži – ik reizi, kad Jēkabs nav dzirdējis instruktora teikto, viņš pabakstīts ar garu āķi jeb kārti, ar kuru parasti no baseina "zvejo" ārā pagurušus mazos peldētājus.

Ar savu lielo ikdienas līdzgaitnieku un sapņu sporta veidu – basketbolu – Jēkabs sāka nodarboties tad, kad mācījās 2. klasē Valmieras sporta skolā, jo pats tā izdomājis, stāsta Endijs. Astoņu gadu vecumā aizgājis uz pirmajiem treniņiem, uz kuriem joprojām dodas trīs reizes nedēļā. Jēkabs kopā ar komandu regulāri arī piedalās basketbola sacensībās, piemēram, "Valmiera Summer Cup", kur pērn ieguvuši pat trešo vietu, un ar nepacietību gaida šī gada sacensības augustā. "Jēkabs komandā ir garais – garāks par pārējiem. Tāpēc arī grib būt kā Porziņģis," smejoties pastāsta Endijs. Vasarā gan regulārie basketbola treniņi nenotiek, sporta skolā ir iespēja doties uz vieglatlētikas treniņiem, lai nezaudētu formu, bet Jēkabs izvēlējies to kompensēt ar regulāriem individuālajiem treniņiem īstena basketbolista pavadībā.

Vēl viena liela Jēkaba kaislība šobrīd ir riteņbraukšana, it īpaši "downhill" jeb kalnu riteņbraukšana. Arī pie šīs aizraušanās daļēji vainojami vecāki, kas zēnu ap piecu sešu gadu vecumu sākuši vest uz dažādām riteņbraukšanas sacensībām un ļāvuši piedalīties bērnu distancēs. Septiņu gadu vecumā Jēkabs jau mērķtiecīgi sācis trenēties pats, regulāri braucot gan pa līdzenākām vietām, gan dodoties uz mežu un izbaudot mazu kalniņu tramplīnus. Pavisam nesen Jēkabs piedalījies arī savās pirmajās kalnu riteņbraukšanas sacensībās, kur startējis kopā ar par sevi vecākiem puišiem, kas sasnieguši 14 līdz 16 gadu vecumu. Pēc tam aizvadītas arī "Vivus MTB" riteņbraukšanas sacensības U-12 grupā, kur Jēkabs palicis 11. vietā un pēc tēta stāstītā – tas ir labs rezultāts. Endijs smejas, ka brīvdienu rītos Jēkabs, kā acis vaļā, liek somā lāpstu, sēžas uz riteņa un prom uz Valmieras tuvējiem mežiem, lai ar draugu Gustavu paši veidotu tramplīnus veiksmīgākiem palēcieniem "downhill" nobraucienos.

Jēkaba tētis atceras, ka mazo aktīvistu uz pirmajām lielajām sporta skriešanas sacensībām aizvedis jau tad, kad viņam bijuši vien trīs gadi. Tur Jēkabs noskrējis savu pirmo bērnu distanci "Noskrien Latviju" sacensībās. Šobrīd dažāda veida sacensības – gan basketbola, gan riteņbraukšanas, gan skriešanas un pat rogaininga – ir Meleču ģimenes ikdiena. Jēkabs tajās piedalās arī plecu pie pleca kopā ar tēti. "Tīri labi ir veicies arī ģimenes grupā – Vaidavā dabūjām pirmo vietu, Valmieras rogaininga sacensībās trešo vietu. Džeks diezgan izturīgs!" pastāsta Endijs. Tāpat bez visa, Jēkabs paspēj ziemās slēpot ar distanču slēpēm, reizi nedēļā spēlēt šahu un doties uz modernajām breika deju nodarbībām. Kā smejas Endijs, dēlam dažāda veida sportiskās aktivitātes ieplānotas katru nedēļas dienu.

Kā Jēkabs tika pie kohleārā implanta

To, ka Jēkabam patiešām ir dzirdes traucējumi, ģimene atklāja nejauši. Tas notika vizītē pie otolaringologa (LOR), jo puisēns bija apslimis. Pēc tam sekojis vēl viens brauciens uz dzirdes centru, kur atklājies, ka Jēkabam ir ceturtā vājdzirdības pakāpe abām ausīm (sliktākā ir piektā – aut.). "Sākumā viņam bija parastais dzirdes aparāts. Divu gadu vecumā viņš dabūja pirmos, ko apmaksā valsts, tajā laikā gan tie bija baigi nekādi, esmu dzirdējis, ka tagad ir daudz labāki," atceras Endijs. Pēc tam ar ABLV bankas fonda atbalstu Jēkabs ieguvis labākus dzirdes aparātus, kurus arī lietojis līdz piecu gadu vecumam. Sekojušas regulāras vizītes Bērnu dzirdes centrā, kurās tad arī pēc laika atklājies, ka vienai austiņai dzirde pasliktinājusies un dr. Sandra Kušķe (LBDC vadītāja – red.) ieteikusi domāt par kohleārā implanta ievietošanu. "Jēkabam bija seši gadi, tieši gads pirms skolas. Bija jālemj, vai implantu liekam vai nē. Kādu brīdi padomājām, apsvērām plusus un mīnusus. Operācija galvā – vecākiem tas vienmēr liekas biedējoši, bet nosvērāmies par labu kohleārajam implantam. Ielikām un, protams, neesam nožēlojuši ne brīdi," pastāsta Endijs.

Sākumā jaunie vecāki bijuši emocionāli, pagājis neilgs laiks, līdz jauno normālo izdevies pieņemt par pašsaprotamu. Grūtāk bijis vecvecākiem, kas dzirdes traucējumus mazdēlam uztvēruši kā nelaimi. Meleči ievākuši informāciju, noskaidrojuši, kāda būs viņu dēla dzīve, un arī citiem, kuri par Jēkabu vaicā, nevairās paskaidrot. "Tajā brīdī, kad tu saproti, ka viņš spēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, pats visu darīt, sevi uzturēt, nekādu bažu par to, ka kādam kas jāskaidro, īsti nebija," atklāj tētis. Endija pieredze rāda, ka cilvēki, īpaši bērni, ir ļoti atvērti, neviens neapsaukājas un nerāda ar pirkstu. Turklāt brīžos, kad bērni, kas iepriekš implantu dzīvē nav redzējuši, Jēkabam prasa, kas tas ir, zēns arī izskaidro, ka viņš nedzird un magnēts viņam palīdz.

Par to, kas varētu būt bijis dzirdes traucējumu cēlonis, vecākiem bijušas vairākas versijas – biežā slimošana zīdaiņa vecumā, antibiotiku atstātās sekas. Magnētiskajā rezonansē, kas veikta pirms kohleārā implanta operācijas, atklājies, ka problēma ir iedzimta un saistīta ar auss dziedzeri, kas nepilda savu funkciju. Pirms nākamo bērnu radīšanas Melečiem bijusi ideja veikt ģenētiskās pārbaudes, taču nosprieduši, ka nevēlas zināt, jo tad baidīsies. Tagad ģimenē bez Jēkaba ir vēl trīs bērni – divi dēli un meitiņa –, un viņiem ar dzirdi viss ir kārtībā.

Lielās dzirdes pārbaudes – reizi gadā

Cik bieži Jēkabam nākas doties uz dzirdes centru pārbaudīties? Endijs pastāsta, ka regulāri to dara aptuveni reizi gadā, lai sekotu līdzi dzirdes veselības stāvoklim, veiktu audiogrammu un pieregulētu implanta iestatījumus, lai Jēkabs dzirdētu bez aizķeršanās. Šobrīd tas ir krietni vieglāk nekā tad, kad Jēkabs bijis mazāks. Tad speciālistam nācās izmantot īpašas metodes, lai saprastu, vai Jēkabam ausīs skanošais patīk vai nepatīk, ir par skaļu vai par klusu. Pašu kohleāro implantu un tā operāciju Latvijā apmaksā valsts, taču ar izdevumiem no pašu kabatas jārēķinās, jo mēdz saplīst kāda implanta detaļa vai rasties citi bojājumi, kas ir normāli, ja bērns ir tik aktīvs kā Jēkabs.

Jāatceras, ka implants ir tehnika, un tā mēdz plīst – nācies pat reiz sūtīt implantu ražotājiem uz Austriju. Tikmēr dzirdes centrā iedots aizstājējs, taču tas bijis nolietots un nespējis turēt līdzi zēna aktīvajam dzīvesveidam un regulāri izslēdzies. "Jēkabs regulāri sasvīst, tad aparāta filtri "aiziet ciet", tad viņš nedzird. Parasti tas notiek pirms svētkiem," ironiski piebilst Endijs. Vēl viena lieta, kas pavada Jēkabu, īpaši reizēs, kad slimo ar ausu un deguna kaitēm, – konsultācijas ar dzirdes centra ārsti, kas nu kļuvusi par ģimenes uzticības personu, jo pastiprināti jāseko līdzi tam, lai Jēkabam viss būtu kārtībā.

(..) viņam arī pašam uztvere ir tāda, ka viņš nekādā veidā nav citāds. Vienam ir brilles, viņam ir dzirdes implants.

Jēkaba tētis Endijs

To, ka no valsts puses bērniem ar kohleārajiem implantiem būtu nekārtības, Endijs nevar teikt. Valsts to apmaksā, tāpat arī regulāru implanta ārējās daļas nomaiņu reizi piecos gados. Tētis par to ir priecīgs, jo citādi nāktos meklēt iespaidīgas naudas summas ar kredītu vai ziedotāju palīdzību, jo kohleārais implants un ievietošanas operācija maksā desmitus tūkstošus eiro. "Jēkabs būs normāls nodokļu maksātājs, pabeigs skolu, varēs strādāt normālā darbā, maksāt nodokļus, pretēji tam, ka viņš kļūtu par pabalstu saņēmēju."

Arī Jēkaba brāļi un māsa zina, ka vecākā brāļa "magnētiņš" ir liels tabu – to nedrīkst aiztikt, citādi būs runāšana ar mammu un tēti. Tas tāpēc, ka, ja ar implantu kas notiek, Jēkabs pilnībā paliek bez dzirdes, kas šobrīd ir ļoti svarīgi. "Brāļi pat ļoti pārdzīvo – reiz bija tā, ka lielajā bumbu baseinā pazuda aparāts, otrs vecākais brālis nāca raudādams, skrien pie mums ar vārdiem "tēti, brālim magnēts pazuda, nāc palīgā", pārdzīvo nenormāli, jāiet palīgā," gadījumu atminas Endijs. Viss gan beidzies laimīgi, un implanta ārējā daļa toreiz atrasta.

No speciālā bērnudārza uz "parasto" skolu

Bērnudārza gaitas Jēkabs uzsācis speciālajā bērnudārzā Rīgā, kura audzēkņi ir bērni ar dzirdes traucējumiem un nedzirdības diagnozi, taču Meleči ātri vien sapratuši, ka viņu dēls nevis mācās pielāgoties dzīvei ar dzirdes aparātu un runāt, bet izmanto sev ērtāko zīmju valodu. "Sapratām, ka, nē, tas nav mūsu mērķis – mūsu mērķis ir, lai viņš ietu parastajā skolā jau no pirmās klases. Tad izgājām komisijas un Jēkabam iedeva atzinumu, ka viņš var iet logopēdiskajā bērnudārzā, ka viņam nav garīgās attīstības traucējumu utt.," atklāj Endijs. Viss bijis veiksmīgi, un Jēkabs uzsācis bērnudārza gaitas pavisam citā Rīgas malā, kur logopēds bijis katrā grupiņā, nevis viens uz visu pirmsskolas izglītības iestādi.

Skolas gaitas Jēkabs uzsācis Valmierā – tā ir viņa vecāku dzimtā puse – un, kā pastāsta Endijs, ar sievu sapratuši, ka vēlas nodrošināt saviem bērniem kvalitatīvāku izglītību, nekā viņu galvaspilsētas rajona skolas piedāvā. Tad arī ģimene mērķtiecīgi gatavojusies tam, ka Jēkabs Valmierā mācīsies "parastajā" sākumskolā. Endijs pašreizējo dzīvesvietu sauc par pateicīgu pilsētu, kurā ir saprotoši cilvēki, jo Valmierā ir arī tā sauktā nedzirdīgo skola, un vietējie vairāk dzirdējuši un redzējuši – arī bērnus ar dzirdes aparātiem.

Pirms skolas gaitu uzsākšanas notikusi tikšanās ar Jēkaba skolas direktori, kur arī vecāki izrunājuši visu, kas nepieciešams, lai Jēkabs varētu iekļauties klasē. Atvērta tam, ka viņas audzēknis būs zēns ar dzirdes traucējumiem, bijusi skolotāja Marta Kakse, un viss noritējis veiksmīgi. "Biju sagatavojis skolotājai špikeri par to, kas ir jāievēro, ja klasē ir bērns, kuram ir dzirdes traucējumi, un tādā veidā abi ļoti labi sastrādājās. Tās lietas jau nav nekāda raķešzinātne – neturēt vaļā logu, ja pa ielu braukā mašīnas, jo tas var traucēt, vai ja runā, lai skolotāja nerunā pret tāfeli, bet pagriezusies pret klasi, vai ja kāds bērns atbild, lai viņa šīs atbildes atkārto skaļi, lai Jēkabs arī dzird, ko cits bērns atbildējis, – tādi knifiņi," pastāsta Endijs.

 Ikdienas darbos un nedarbos Jēkabs atradis arī iespējamo vislabāko kompanjonu – draugu Gustavu. Endijs pastāsta, ka Jēkaba drauga mamma teikusi, ka abi ir kā radīti viens otram – pļāpīgi bez gala. Tētis smejoties saka, ka vismaz viens otru var izturēt, jo Jēkabs pusi no runātā palaiž garām, un normālam cilvēkam abu runas plūdi būtu par daudz. Par dēlu Endijs mūsu sarunas beigās piebilst, ka Jēkabs ir "džeks parastais" – ar istabu bardakā un normālam desmitgadniekam piemītošām lietām, kas tikai priecē.

Ketija Nuķe- Osīte

Pārpublicēts ar Delfi+ redakcijas atļauju.