Saruna par bērniem ar dzirdes traucējumiem un izglītību tehnoloģiju laikmetā
21. jūnijā mums pirmo reizi bija iespēja piedalīties festivālā LAMPA Cēsīs. Saruna bija tikai stundu gara, sakāmā (un problēmu) ļoti daudz, tāpēc no vairākām idejām atlasījām vienu no akūtākajām: vājdzirdīgie bērni un izglītība. Latvijā tūkstošiem bērnu ir nepieciešama visaugstākās kvalitātes, zinātniski pamatota metodoloģija runas un valodas apguvei. Tehniskie risinājumi vien nav pietiekami - bērni ir jāmāca runāt un lietot mutvārdu valodu, lai viņi varētu pilnvērtīgi iegūt izglītību un piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Sabiedrībai jāmācās to sadzirdēt!
Uz sarunu tika uzaicināti vadošie Latvijas speciālisti audioloģijas, valodas attīstības un iekļaujošās izglītības jomā. Tās mērķis bija izglītot sabiedrību, vecākus un politikas veidotājus, lai veicinātu izpratni par dzirdes traucējumiem un attieksmes nozīmi to pārvarēšanā.
Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas "Sadzirdi.lv" priekšsēdētājs Olafs Slūtiņš sarunā uzsvēra, ka Latvijas sabiedrībā joprojām valda būtiska neizpratne par vājdzirdību un tās ietekmi uz cilvēka attīstību un līdzdalību sabiedrībā. Bieži tiek pieņemts, ka visi cilvēki ar dzirdes traucējumiem sazinās zīmju valodā. Tomēr realitātē Latvijā ir tikai apmēram 2000 zīmju valodas lietotāju, kamēr cilvēku ar dažāda līmeņa dzirdes traucējumiem ir vairāk nekā 180 000 (katrs desmitais iedzīvotājs).
Tā kā Latvijā šobrīd nav precīzas statistikas par dzirdes traucējumiem, šie skaitļi balstīti uz Pasaules Veselības organizācijas datiem. Tomēr šie cilvēki – ja tiek nodrošināts savlaicīgs un mērķtiecīgs atbalsts – var tikt pilnvērtīgi integrēti sabiedrībā un darba tirgū, un tas sniedz ne tikai sociālu, bet arī nozīmīgu ekonomisku ieguvumu.
Runa nav tikai par tehniskiem līdzekļiem, piemēram, dzirdes aparātiem. Tikpat svarīga ir sabiedrības izpratne par komunikācijas specifiku – nepieciešamība mazināt blakustrokšņus sarunās, nodrošināt subtitrus publiskajā vidē un piedāvāt informāciju arī rakstiskā formā. Tehnoloģijas, tai skaitā mākslīgais intelekts, šobrīd jau spēj būtiski risināt šīs vajadzības.
Ļoti nepieciešamas arī pēc pedagogu, valsts pārvaldes darbinieku un sabiedrisko institūciju apmācības, lai šīs iestādes labāk izprastu saziņas īpatnības ar cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem un spētu efektīvi veicināt viņu iekļaušanos.
Biedrības “Sadzirdi” nosaukums nav nejaušs – tas simbolizē ne tikai vēlmi dzirdēt un runāt, bet arī aicinājumu sabiedrībai un valsts institūcijām “sadzirdēt” šo lielo sabiedrības daļu, kas nereti paliek neredzama un neuzklausīta. “Sadzirdēt” nozīmē ieklausīties, izprast un atbalstīt.
Sasniegt labus rezultātus iespējams tikai tad, ja vecāki aktīvi iesaistās – interesējas par runas attīstības metodēm un tās pielieto ikdienā. “Sadzirdi” biedrībā ir pieejams gan praktisks atbalsts, gan citu vecāku pieredze, lai palīdzētu sasniegt šos mērķus.
Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas "Sadzirdi.lv" valdes locekle Baiba Bicēna uzsvēra, ka bērni ar smagiem dzirdes traucējumiem "parastajās" skolās ir mācījušies jau sen. Arī tad, kad nekādi tehnoloģiskie palīglīdzekļi un atbalsta pasākumi nebija paredzēti. Šie cilvēki ir stāstījuši intervijās par saviem "piedzīvojumiem". Viņa nosauca konkrētus vārdus: divu grāmatu autors Zigmārs Ungurs, kurš skolas gados domāja, ka ir vienīgais vājdzirdīgais pasaulē, māksliniece, Rīgas domes deputāte un vairāku grāmatu autore Rūta Mežavilka, Nacionālās bibliotēkas darbiniece Māra Ruva (kura, iespējams, bijusi pirmā logopēdiskās sākumskolas "Valodiņa" audzēkne ar dzirdes traucējumiem), un viņa pati.
Bijušie audzēkņi ir gatavi dalīties savā pieredzē ar jaunajiem vecākiem un pedagogiem, un sniegt viņiem padomus. Jābūt iedrošinājumam nebaidīties mācīties kopā ar dzirdīgajiem bērniem un integrēties dzirdīgo sabiedrībā.
Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas 11. klases skolniece Brigita Peļņa, kura piedzimusi nedzirdīga, bet lieto kohleāro implantu, pastāstīja, ka ikdienā viņa dzīvo kā parasts cilvēks, mācās parastā skolā un izmanto visas iespējas, kuras sniedz kohleārais implants, piemēram, arī izslēgt dzirdi un būt klusumā.
Skolas ziņā problēmu Brigitai nav, viņa mācās parastā skolā, bez jebkāda atbalsta, tāpat kā visi pārējie. Klasē kopā ir 29 skolēni, visu stundās var labi sadzirdēt, bet sadzirdamība ir atkarīga no vairākiem faktoriem, piemēram, no klases telpas lieluma, no skolotāju balss skaļuma. Skolotāji ir tiešām saprotoši, neuztver Brigitas dzirdes traucējumus kā kaut kādu problēmu.
Sabiedrībai būtu jāsaprot, ka dzirdes traucējumi nedefinē pašu cilvēku, to, kas viņš/viņa ir, nedzirdība/vājdzirdība neraksturo cilvēku, bet gan viņa hobiji, intereses.
Tas, ka cilvēkam ir dzirdes traucējumi, nevar būt viss, ko varētu pateikt par pašu cilvēku.
Valmieras Gaujas krasta vidusskolas- attīstības centra metodiķe, surdopedagoģe Uldze Strazdiņa pastāstīja, ka šajā skolā
pamazām notiek virzība uz to, ka speciālās izglītības programmas bērniem ar dzirdes traucējumiem vairs netiks īstenotas. Arvien vairāk bērniem ar smagiem dzirdes traucējumiem tiek ieoperēti kohleārie implanti, kas viņiem dod iespēju mācīties vispārizglītojošajās mācību iestādēs.
Taču Valmieras Gaujas krasta vidusskolas attīstības centra speciālisti joprojām apzina bērnus ar dzirdes traucējumiem, kas mācās vispārizglītojošajās izglītības iestādēs, sniedz individuālu metodisku un pedagoģisku palīdzību izglītības iestāžu pedagogiem jautājumos par bērnu ar dzirdes traucējumiem diagnostiku, atbalsta pasākumu piemērošanu, individuāla izglītības programmas apguves plāna izstrādi un mācību sasniegumu dinamikas izvērtējumu, kā arī individuāli konsultē bērnus ar dzirdes traucējumiem un viņu vecākus par bērnu izglītošanas un korekcijas darba jautājumiem.
Bērna ar dzirdes traucējumiem runas attīstīšanai tiek izmantotas dzirdes metodes. Metodes devīze: klausies, domā un runā, klausoties visu dienu. Runas prasme tiek attīstīta, pārsvarā balstoties uz dzirdes uztveri un spontānu iemācīšanos, tāpat kā dzirdīgam bērnam.
Dzirdes uztveres attīstīšana notiek divās situācijās: 1) dažādu ikdienas darbu veikšanas laikā mājās, kā arī dažādos dienas režīma momentos pirmsskolas izglītības iestādē, ja ir nodrošināta runas vide; 2) mērķtiecīgās nodarbībās ar pedagogu vai vecākiem. Šīs nodarbības ļauj ātrāk attīstīt tās iemaņas, kuras sliktāk attīstās spontāni.
Bērnam jāiemāca atšķirt visas valodas skaņas – jāattīsta fonemātiskā dzirde (spēja vārdā pareizi saklausīt un atšķirt atsevišķas skaņas), jo fonemātiskā dzirde ir pamats dabīgai spontānai runas attīstībai. Ļoti svarīgi, lai vecāki aktīvi iesaistās bērna dzirdes un runas attīstīšanā. Vecākiem jāiemācās attīstīt bērnam prasmi klausīties un runāt visas dienas garumā, veicot parastus darbus un rotaļājoties ar bērnu.
Uldze uzsver, ka jau pirms bērna ierašanās pirmsskolas izglītības iestādē vai skolā darbs jāsāk atbalsta komandai, kuras sastāvā ietilpst skolotāji, logopēds, speciālais pedagogs, vecāki, pirmsskolas izglītības iestādes vai skolas administrācijas pārstāvis (atbildīgs par nepieciešamo resursu piešķiršanu atbalsta pasākumiem), psihologs.
Rīgas 275. pirmsskolas izglītības iestādes “Austriņa” vadītāja Agrita Tauriņa pastāstīja par savu pieredzi darbā ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības. Katrai izglītības iestādei ir nepieciešams būt ieinteresētai sadarbībā ar ģimenēm, lai rastu veiksmīgu risinājumu situācijās, ja vispārizglītojošā programmā ir iekļauts bērns ar īpašām vajadzībām. Šobrīd, pateicoties dalības projektos, ir iespēja saņemt lielāku atbalstu un pielietot nepieciešamos pedagoģiskos paņēmienus, kuri tiek analizēti projektu darba ietvarā, lai nodrošinātu iespēju augt un izglītoties katram bērnam.
Rīgas 275. pirmsskolas izglītības iestāde "Austriņa" sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas akadēmiju un Digitālo humanitāro zinātņu institūtu īsteno projektu Nr. 5.2.1.1.I.0/2/24/I/CFLA/003. RTU-PA-2924/1-0032 "Konceptuālās sistēmas un kognitīvās leksikas analīzes modeļa izstrāde pirmsskolas vecuma bērnu uztveres datu apstrādei". Šajā projektā pētnieki ir izstrādājuši bērnu uztveres un latviešu valodas apguves eksperimentālu metodiku, lai iedziļinātos gan bērna stāstīt prasmes vērtēšanā, gan izpratnes par jēdzieniem - brīvība, sapnis, nākotne, drošība, dzimtene noskaidrošanā. Bērni tiek aicināti izvēlēties vienu no vārdiem un to uzzīmēt. Tad seko saruna, lai precīzāk uztvertu bērna redzējumu un prasmi sniegt informāciju. Šīs metodikas pamatprincips ir nodrošināt katra bērna iesaisti, arī tad, ja bērnam ir raksturīgi kādi uztveres apgrūtinājumi. Saņemot no vecākiem un speciālistiem precīzu informāciju par bērna veselību, pedagogi var sekmīgāk veidot individuālu plānu, iekļaut atbalsta personālu un īstenot individuālu pieeju vai nodrošināt kopīgā darbībā nepieciešamos apstākļus.
Latvijas Bērnu Dzirdes centra audiologopēde Laura Anna Apsāne savā specialitātē strādā trīs gadus. Viņa pastāstīja par to, kādus pakalpojumus bērni saņem šajā iestādē.
Olafs Slūtiņš īpaši pateicās festivāla LAMPA organizatoriem, kuri, atsaucoties biedrības vajadzībām, nodrošināja reāllaika runas pārveidi titros uz ekrāna, lai veicinātu komunikācijas pieejamību arī cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Jāuzsver, ka uz “Dzirksteles” skatuves šāds tehniskais risinājums sākotnēji nebija paredzēts – tādēļ “Sadzirdi” izsaka patiesu pateicību par pretimnākšanu un atsaucību.
Ceram, ka šis pasākums un mūsu ieguldītais darbs būs nozīmīgs solis ceļā uz izprotošāku, iekļaujošāku un līdzjūtīgāku sabiedrību, kurā katram bērnam, neatkarīgi no dzirdes iespējām, ir dota iespēja attīstīties, komunicēt un pilnvērtīgi piedalīties dzīvē.
Attēlā no kreisās: Olafs Slūtiņš, Baiba Bicēna, Brigita Peļņa, Uldze Strazdiņa, Agrita Tauriņa un Laura Anna Apsāne.