Emīlija Ērgle: Sadzirdēt!

Sadalījums, kas sāp

Mūsdienās nedzirdīgo kopienā pastāv sāpīga plaisa starp tiem, kuri izvēlas dzīvot tikai ar zīmju valodu, un tiem, kuri izmanto kohleāros implantus, runā un komunicē dzirdīgo sabiedrībā. Kā kohleāro implantu lietotāja es vēlos atklāti runāt par šo problēmu.

Daļa nedzirdīgu cilvēku uzskata, ka kohleārie implanti samazina to cilvēku skaitu, kuri lepojas ar savu nedzirdību un zīmju valodu. Ir izteikti arī viedokļi, ka nedzirdīgam bērnam jāaug tikai nedzirdīgo vidē un obligāti jāmācās zīmju valoda. Taču realitāte nav tik vienkārša.

Autentiska izvēle, nevis atteikšanās

Es nekad neesmu redzējusi, ka bērnus ar implantiem spīdzinātu vai piespiestu atteikties no zīmju valodas. Tieši otrādi, bērni sākumā apgūst zīmju valodu, bet daudzi ar laiku, kad sāk dzirdēt un attīstīt runu, paši izvēlas komunicēt bez zīmju valodas. Tas ir viņu ceļš, un tas nav jāapvaino vai jānoliedz.

Fakts, ka kāds nedzirdīgs cilvēks izvēlas izmantot implantu un nelietot zīmju valodu, nenozīmē, ka viņam ir kauns par savu nedzirdību vai vēlme to noliegt. Kohleārie implanti nav atteikšanās no savas identitātes, bet gan izvēle dzīvot ar plašākām iespējām.

Arī es pati uzaugu ar zīmju valodu un runu. Mani vecāki komunicēja ar mani abos veidos. Es nekad nejutos spiesta runāt, bet spēles, runāšanās un klausīšanās uzdevumi mani dabiski ieinteresēja. Es pati izvēlējos sākt runāt bez zīmju valodas un lietot kohleāro implantu. Tas bija brīvs, dabisks process, nevis piespiešana.

Cieņa pret katru ģimenes ceļu

Ir izskanējuši pārmetumi vecākiem, kuri izvēlas saviem nedzirdīgajiem bērniem dot iespēju dzirdēt. Šī izvēle bieži nāk ar lielu atbildību, cerību un mīlestību.

Katrs vecāks, saskaroties ar šādu lēmumu, rīkojas tā, kā vislabāk spēj – balstoties cerībā, ka viņa bērnam būs vairāk iespēju sazināties, attīstīties un dzīvot pilnvērtīgi. Tā nav noliegšana. Tā nav nodevība. Tā ir ticība sava bērna nākotnei.

Vecāki nav savas kopienas pretinieki – viņi vienkārši cenšas dot savam bērnam vēl vienu iespēju. Vēl vienu durvju atvēršanu uz pasauli, kas citādi varētu palikt nepieejama.

Ko nedzirdam aiz stereotipiem?

Nedzirdīgo sabiedrībā joprojām klejo dažādi mīti – ka lielākā daļa kohleāro implantu operāciju ir neveiksmīgas vai ka cilvēki pēc tam tāpat nespēj dzirdēt vai runāt. Tā ir dezinformācija.

Protams, ne visi gadījumi ir vienādi, katram cilvēkam ir savs ceļš. Taču realitāte rāda, ka ir ļoti daudz bērnu un pieaugušo, kuri ar kohleārā implanta palīdzību dzird, runā un veiksmīgi attīstās. Šie stāsti bieži netiek izcelti, bet tie pastāv un ļoti iedvesmo.

Kāpēc daudzi šos pozitīvos piemērus neredz vai nevēlas redzēt, ir grūti pateikt. Bet tas nemaina faktu, ka ir ļoti daudz veiksmīgu gadījumu. Kohleārie implanti ir brīnišķīga iespēja, un mēs nedrīkstam noliegt šīs iespējas spēku tikai tāpēc, ka kādam tas nav piemērots.

Mēs nedrīkstam ļaut aizspriedumiem un stereotipiem veidot plaisu nedzirdīgo sabiedrībā. Tieši pretēji – mums ir jārunā. Atklāti, ar cieņu un balstoties pieredzē, nevis aizspriedumos. Jo tikai tad, kad dalīsimies savos stāstos, mēs būsim patiesi sadzirdēti. Un tikai tad mēs spēsim saprast cits citu.

Mēs visi – viens kopienas loks

Nedzirdība mūs vieno, taču mūsu ceļi ir dažādi. Ne visiem der zīmju valoda. Ne visiem der kohleārie implanti. Un tas ir normāli. Mēs katrs meklējam savu veidu, kā būt pasaulē, kā komunicēt, kā būt saprastiem.

Nedzirdīgo kopienai nevajadzētu būt sadalītai. Mēs varam būt vienoti – atbalstīt, iedvesmot un cienīt viens otru. Mums nav jāpagriež mugura tikai tāpēc, ka kāds izvēlas citu ceļu.

Kohleāro implantu lietotāji arī ir daļa no šīs kopienas. Arī mums ir savas vajadzības, pieredzes un savs unikālais skatījums uz dzīvi. Mēs vēlamies piedalīties, būt sadzirdēti, dalīties un saņemt atbalstu – tāpat kā to vēlamies sniegt citiem.

Vienotība rodas tad, kad sadzirdam ne tikai skaņu, bet arī cits citu.

Aicinu ikvienu, gan tos, kas izvēlas lietot zīmju valodu, gan tos, kas izvēlas dzirdēt ar implantu palīdzību, cienīt vienam otra izvēli. Jo tikai tad mēs varēsim veidot patiesi vienotu, iekļaujošu un atbalstošu sabiedrību.

Noslēgumā

Šis raksts nav aicinājums atteikties no savas pārliecības vai izvēlēties vienu ceļu. Tā ir vēlme pēc lielākas sapratnes un sadarbības – cienīt to, ka esam dažādi, un atbalstīt vienam otru, lai kādu ceļu mēs būtu izvēlējušies.

Es pilnībā cienu zīmju valodu un tās nozīmi daudzu cilvēku identitātē. Tajā pašā laikā vēlos atgādināt, ka arī tie, kuri izvēlas dzirdēt ar tehnoloģiju palīdzību, ir pelnījuši vietu šajā sabiedrībā. Mēs visi esam daļa no vienas kopienas – un tikai kopā varam veidot patiesi iekļaujošu, saprotošu un atbalstošu vidi ikvienam.