Atmiņas par mācībām skolā senos laikos, labajiem logopēdiem un agro lasītprasmi
18. jūnijs, 2025 pl. 15:53
Nesen starp vairākiem Sadzirdi.lv biedriem izraisījās domu apmaiņa par it kā nepietiekamo atbalstu mācībām skolā mūsdienās un savu personisko pieredzi, savulaik mācoties "parastajās" skolās un augstskolās. Vairāki no šiem sarunas dalībniekiem septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados tika apmeklējuši logopēdiskās nodarbības pie 5. bērnu poliklīnikas surdopedagoģiskā kabineta vadītājas Regīnas Orehovskas un logopēdes Janīnas Cinovskas.
Periodikā joprojām ir sameklējami raksti par Orehovskas un Cinovskas darba metodēm. Dažus no šiem rakstiem pievienojām kā ilustrācijas. Viņu bijušo audzēkņu viedokļi izlasāmi te.
Māra Ruva
Sveiki, ja man atļauts izteikties. Ar savu 4./5. pakāpes vājdzirdību izgāju parasto skolu (padomju laiki), bija tikai dzirdes aparāts. Sēdēju 1. solā, skolotāji bija informēti, kā uztveru, un nestaigāja pa klasi. Nevaru teikt, ka pilnībā katru vārdu sapratu, taču no konteksta sapratu, par ko iet runa. Diktātu rakstīšanai skolotāja speciāli apsēdās man līdzās. Nebiju matemātikas bērns, saņēmu arī trijniekus, spēcīgāka biju humanitārajos mācību priekšmetos. Vārdu krājumu bagātināju ar grāmatu lasīšanu. Ko nesapratu, ar vecākiem izrunājām, bet ap 5.klasi jau patstāvīgi mācījos. Bērnudārza laikā dzirdi un uztveri trenēju, ausi piespiedusi pie radio, kad tur runāja pasakas.... Nebija jau skolotājiem rokasgrāmatas, kā mācīt tādus vājdzirdīgos. Ko vecāki izskaidroja, tā sapratāmies. Varbūt īsti neizprotu, ar ko savādāki tagadējie pedagogi... Bet nu, izturību!Patrīcija Jansone
Parakstos zem katra Tava vārda.Ar mani līdzīgi. Padomju laika bērns. Gāju parastā bērnudārzā, skolā. Skolotājiem izskaidroja vienu reizi un viss. Nebija nekādu domstarpību. Mācīja mani kā visus citus.
Es lasu visu šo... un nesaprotu, kas kaiš tagadējiem pedagogiem????
Vai nepieciešamas vadlīnijas? Domāju, ka nē.
Pietiek informēt, ka ir vājdzirdīgs bērns. Es tiešām nezinu.
Varbūt mūsdienu bērni ir nobijušies no vājdzirdības un skolotāji nobijušies????
Tur taču nav nekā traka. Tikai izturību, pacietību un aiziet. Vēlāk būs vieglāk 👍🏻👍🏻👍🏻
Rūta Mežavilka
Bet redz, jāņem vērā, ka mēs varbūt bijām īpaši talantīgi bērni, ja tikām galā ar visu vājdzirdību. Bija arī tolaik, kas netika. Manā klasē bija puika, kuru aizsūtīja uz palīgskolu, jo netika galā, vieni divnieki. Viņam nebija vājdzirdība, iespējams, nedaudz lēnāka uztvere. Klasē bija 43 bērni, skolotājiem patiešām nebija laika individuālai pieejai. Toreiz bija ātri - netiec galā, hops, uz palīgskolu vai speciālo skolu.Baiba Bicēna
Mums, lielajām meitenēm, visām kopīgs tas, ka ļoti agri iemācījāmies lasīt. Māra Ruva jau bērnudārza vecumā rakstīja vēstules vecākiem no slimnīcas. Rūta Mežavilka lasīja četru gadu vecumā. Par Patrīciju Jansoni nezinu, bet arī agri. Es tekoši lasīju piecu gadu vecumā. Jāsaka, par mums visām presē ir plašāki raksti, kuri vecākiem var noderēt.Māra Ruva:
Laikam tiešām visā pamatā ir agrā lasīšana, un daudz. Arī rakstīšana.Rūta Mežavilka
Jā, šis! Agri mācīt burtus sāka arī logopēde, pie kuras gāju toreizējā 5. bērnu poliklīnikā. Metode bija, mācot pareizi izrunāt skaņas, uzreiz iemācīt arī attiecīgo burtu. Uzreiz izveidojās asociācija starp burtu un to, kā jātur mēle, jāpūš gaiss u.c., pat ja faktiski es to skaņu nesadzirdu. Bet, tā kā daudz lasīju, vārdu krājums bija liels un daudz vieglāk bija no konteksta atpazīt runāto.Patrīcija Jansone:
Arī diezgan agri iemācījos lasīt. Kādi 4-5 gadi bija.Baiba Bicēna
Es jau pasen izsecināju, ka jums visām trijām 5. bērnu poliklīnikā bija logopēdes Orehovska un Cinovska. :)Rūta Mezavilka
Jā, viņas bija ļoti jaukas. Vēl tur brīnišķīga bija arī iecirkņa daktere, sadarbojās ar logopēdēm, jo galu galā viņas visas sastapās ikdienā uz poliklīnikas kāpnēm.Tā laika Centra apkaimes vājdzirdīgajiem bērniem bija paveicies.
Dāvids Balodis
Jā, piekrītu visam iepriekš teiktajam - man arī klausīšanās sakarā pietika ar informēšanu, un arī diagnosticējošos darbos un ieskaitēs/eksāmenos tas ļoti palīdzēja ar apstākļu nodrošināšanu. Tāpat agri iemācījos lasīt un muzicēt - nezinu, cik ļoti to ietekmē dzirdes spējas, bet varbūt tas palīdzēja pievērst tam lielāku uzmanību. 😅 Bet noteikti tam palīdzēja tas, ka mamma jau no agras bērnības bija mums lasījusi, un tas mudināja arī mūs pašus mācīties lasīt (pirmā grāmata bija 4 gadu vecumā - "Lennebergas Emīls").Ar vizuālo uztveri nebija nekādu problēmu - drīzāk problēmas bija ar skaņu dzirdēšanu un izrunāšanu (ilgs darbs bērnudārzā ar logopēdu).
Man gan nebija darba ar poliklīnikām - lasīšanā viss vienkārši pēkšņi sākās mājās no mājām (mamma latv. val. skolotāja), un logopēds - no bērnudārza.
Rūta Mežavilka
Man abas vecmammas bija bijušas skolotājas. Tēta mamma - Omamma - tieši sākumskolas skolotāja savā laikā, bija aizrāvusies jaunībā ar Montesori idejām.Patrīcija Jansone
Man vispār paveicās ar skolu. Toreiz Mārupes Vidusskola, tagad Mārupes Ģimnāzija. Pirms manis pāris klases augstāk mācījās vājdzirdīga meitene. Bija neliela pieredze skolotājiem. Pedagogi bija vienkārši superīgi. Visam piegāja radoši un visādi.Man vienmēr atgādināja... ja nesaprati, prasi droši vēlreiz.
Paši gāja man klāt un prasīja, vai ir skaidrs. Vai nevajag uzrakstīt uz lapiņas, lai saprastu. Ierakstīsim papildus info dienassgrāmatā, lai vecāki zina, kas jādara mājās.
Vēlāk jau es pati biju pastāvīga un tiku galā.
Gluži teicamniece nebiju, bet labas atzīmes pelnīju.
Grūtāk gāja ar valodām, bet tur kaut kā tiku galā.
Dāvids Balodis
Jā, man ar svešvalodām arī bija grūtāk (īpaši ar runāšanu), bet latviešu valodā problēmu nebija.Māra Ruva
Un liela nozīme bija draugiem, ar kuriem varēja sarunāt, ka palīdzēs ko norakstīt, paskaidrot, īpaši svarīgi tas bija augstskolās, jo visa mācīšanās tur bija no lekcijām. Jā, man arī bija pretimnākoši skolotāji.Patrīcija Jansone
O jā, klasesbiedru palīdzība bija vienmēr.Ne visi, bet lielākā daļa palīdzēja.
Vēlāk bija otrādi...no manis norakstīja
Sāku domāt, ka mums jārīko lekcijas pedagogiem, kā mācīt vājdzirdīgus bērnus, kā ieklausīties viņos, kā darboties utt 🙈
Anda Juraša
Tas būtu vienkārši lieliski!Agnese Nužnaja
Tas būtu izcili, es meitas bērnu dārzā sastapos ar logopēdi, kura nespēja izprast, ka bērns nevar pateikt to skaņu, kuru nedzird. Un bieži tika teikts: sēdi, kamēr izdomāsi. Par laimi tagad skolā logopēde tiešām māca sadzirdēt un izrunāt skaņas.Patrīcija Jansone
Domāju, ka šī logopēde nav izglītota savā profesijā tik tālu, lai izprastu vājdzirdīgus bērnus.Nav iedziļinājusies, ka vājdzirdīgi bērni citādāk dzird skaņas.
Tāpēc jau pieminētās logopēdes...Cinovska un Orehovska bija izcilas un es domāju, ka LV nav tik spēcīgas, kā viņas abas.
Un, tur tā lieta, ka neviens neesam mūžīgs. Skumji, ka LV nav tik spēcīgas logopēdes kā viņas, kuras tieši prot strādāt ar vājdzirdīgiem bērniem, attīstot viņu runātprasmi, klausītprasmi un lasītprasmi.
Baiba Bicēna
Mans rezumējums. Metodika darbam ar vājdzirdīgajiem bērniem Latvijā bija izstrādāta jau pirms 50-60 gadiem un sekmīgi realizēta praksē. Bija arī publikācijas par šo tēmu. Astoņdesmitajos gados šī apmācība pieņēmās spēkā, tika apmācīti runāt pat pilnīgi nedzirdīgi vai ļoti smagi bērni (Oļegs Mors, Andrejs Voronovskis). Deviņdesmitajos gados Oļega mammas bērnudārzs kopā ar Bērnu dzirdes centru izstrādāja programmu šo bērnu apmācībai skolā, bet tam visam tika pārvilkta trekna svītra...Rūta Mežavilka
Sāku pie Orehovskas iet apmēram trijos gados - līdz piecu gadu vecumam, kad pateica, ka pietiek, ir sasniegts rezultāts. Es tad jau stabili mācēju lasīt un rakstīt. Sešu gadu vecumā varēju sākt iet sagatavošanas klasē 3. vidusskolā (tagad ģimnāzija). Tolaik skola sākās 7 gados tāpat kā tagad, bet sešgadīgajiem bija sagatavošanas klase, kur bija nodarbības reizi nedēļā - lasīšanas/rakstīšanas stunda, starpbrīdis, tad matemātikas stunda. Atzīmes sagatavošanas klasē nelika, tikai dzeltenus kvadrātus pielīmēja burtnīcām īpaši labi uzdevumus izpildījušajiem. Tā bija teicama sistēma, jo ļāva mierīgi, bez stresa iepazīt skolu un klasesbiedrus. Pie logopēdēm bija jāiet reizi nedēļā, izņemot vasaras.Jā, man protams, bija izcili veicies - dzīvojām Tērbatas ielā un uz poliklīniku Vecrīgā varēja aiziet kājām. Ja mēs būtu dzīvojuši laukos, viss varēja izvērsties pavisam citādi - speciālā skola, internāts...
Māra Ruva
6 gadu vecumā sāku iet sagatavošanas klasē 8. vidusskolā, bet pēc gada pēc Cinovskas ieteikuma sāku iet Valodiņā, arī sākot no sagatavošanas klases. Vispirms augustā notika zināšanu pārbaude direktores kabinetā, tā kā iestājeksāmeni :-) Tur turpinājās logopēda nodarbības. Kad mācījos 4.klasē, ieraudzīju, ka jaunākā klasē sācis mācīties zēns ar kabatas dzirdes aparātu. Tā laikam arī sākās Valodiņas specializēšanās uz vājdzirdīgajiem bērniem. Pēc 5 gadiem atgriezos 8.vidusskolā. Ar Rūtu tik līdzīgs stāsts! :-)Dace Bokta-Rībena
Kā skolotāja un nedzirdīga (lieto kohleāro implantu) bērna mamma varu teikt, ka līdz tam, ka man piedzima nedzirdīga meitiņa, neko par šo profesionāli nezināju, ko NEKUR par šo nemācīja, nestāstīja un neaktualizēja. Kad pirmo reizi pirmsskolā saskāros ar bērnu, kurš lieto KI, praktiski visu uzzināju sadarbībā ar vecākiem, logopēdu un meklējot info internetā. Skolotājiem NAV zināšanu un prasmju, pati kā mamma stāstu, rādu, skaidroju un pati ar savu bērnu strādāju, tie arī ir atslēgas vārdi! Vēl pieminēšu, ka tik sačakarēta izglītības sistēma kā tagad, laikam nav bijusi nekad... nevar to salīdzināt pat ar to, kas bija 10 gadus atpakaļ. Izturību visiem un mācām savus bērnus arī paši - cik ieliksim, tik būs!Una Taube
Labdien, varu no mūsu pieredzes pakomentēt, ka arī jaunas, bet entuziastiskas un radošas audiologopēdes dara brīnumus, kā mūsu gadījumā - braukājām uz Vaivaru rehabilitācijas centru pie audiologopēdes Marijas - katra nodarbība bija kā vesela izrāde bērnam ar dažnedažādiem specefektiem, rotaļām un milzu izdomu un divgadīgs bērns gandrīz stundu pavadīja kabinetā, ar to sākās milzīgs izrāviens. Katru reizi bija sagatavots kas jauns, noteikti ieteiktu nebaidīties arī no jauniem speciālistiem, kuriem nav vēl n-to gadu bagāža, bet gan entuziasms, radošums un vēlme aizraut bērnu. Vēlāk, kad Marija devās strādāt uz Rīgu, pārgājām uz nodarbībām uz Tukumu pie logopēdes, kas vēl studēja un tas pats - milzīga enerģija, izdoma, dzejoļi, atmiņas trenēšana utt. Es to biju iekalusi kā mantru, ka bērnam pēc iespējas ātrāk jāiemāca lasīt un agrā lasīšana patiešām dara brīnumus - šobrīd skolā nav papildus uzmanība, jo lasīšana un teksta izpratne palīdz tikt galā.
Rīgas Balss 27.03.1976.
Veselība Nr. 9 1971.
Internetā atrodami arī vairāki citi raksti par šo tēmu. Daudzi raksti uzskaitīti mājaslapas sadaļā "Masu medijos".
http://www.sadzirdi.lv/masu-medijos/