Saruna Tiesībsarga birojā par dzirdes traucējumiem
Raidījumā “Piešķil savu empātiju!” piedalās topošā juriste Patrīcija Anna Vavilova, nedzirdīga peldētāja Zane Embrekte, nedzirdīga dejotāja, datorzinātnes studente Emīlija Ērgle, kā arī surdotulce Elza Veismane.
Vai, esot koncertā, Tu pievērs uzmanību tam, ko redzi, tam, ko jūti? Vai ievēro cilvēku smaidus, aizkustinājuma asaras, ķermeņa valodu? Vai jūti kā mūzika un atmosfēra pulsē Tavā ķermenī? Un kā ir ikdienā – vai skaņas uztver par pašsaprotamām, vai tomēr analizē, regulāri piefiksē ko jaunu? Iespējams, reizēm Tevi kaitina sīcošais ledusskapis vai kaimiņa krākšana aiz sienas..? Bet kā ir nedzirdēt neko vai dzirdēt slikti?
Patrīcija Anna Vavilova vaicā Zanei Embrektei, vai tā ir, ka nedzirdīgi cilvēki ir atkarīgi no citiem? Zane Embrekte norāda, ka tā nav. Protams, esot reizes, kad ir drošāk, ja blakus ir kāds, kurš var palīdzēt, lai nerastos kādi pārpratumi, piemēram, tiesas procesos, bet ikdienā ļoti daudzas lietas nedzirdīgi cilvēki var veikt paši. Zane Embrekte teic: “Mēs nedzirdīgie dzirdam ar acīm. [..] Vienmēr meklēju risinājumus. Ja nevaru zvanīt, tātad varu rakstīt. Nevaru runāt, tātad varu e-pastu uzrakstīt. Cenšos nepadoties. Meklēju dažādus komunikācijas veidus. Pagaidām tādu lielu šķēršļu nav. Gribu un eju. Gribu un sasniedzu. Nevaru un atkāpjos – tā īsti nav, jo var jebkuru situāciju risināt.”
Emīlija Ērgle ir nedzirdīga, tomēr, izmantojot kohleāro implantu, viņa spēj uztvert lielu daļu audiālās informācijas, taču ļoti būtisks ir acu kontakts, iespēja redzēt lūpu kustības un mīmiku. Runājot par iekļaušanos skolā, Emīlija ir atklāta un saka, ka ir pieredzējusi gan atbalstu un palīdzību, gan situācijas, kurās saņēmusi negatīvu attieksmi un pat izsmiešanu. Viņa stāsta, ka nācies sevi pierādīt ar darbiem, lai citi viņu vispār uzrunātu vārdā, jo bijuši pat laiki, kad skolasbiedri izmantojuši nejaukas iesaukas, nevis viņas vārdu. Tas ir neiedomājami absurdi, ka cilvēkiem kas tāds ir jāpieredz, tāpēc jo īpaši nozīmīgi ir par šīm tēmām runāt, stāstīt un izglītot. Ir cilvēki, kuri pat nezina, ka dzirdes traucējumi eksistē, jo dzīvojuši dzirdīgo sabiedrībā.
Zane ir augusi dzirdīgo sabiedrībā, viņu interesē veselīga konkurence, viņa grib sasniegt un varēt tik pat un vēl vairāk nekā dzirdīgie. Nedzirdīgo skolā viss bijis labi, bet Zane nebaidās no izaicinājumiem. “Es esmu droša, es nebaidos. Nē, es eju uz priekšu. Es kā lauva eju! Jā, tieši tā. Es gribu pierādīt – es esmu nedzirdīga un es varu, es gribu piedalīties sacensībās! [..] Lai redz, ka nedzirdīgie spēj, nevis, ka nevar, nespēj. Ir jācīnās, cik varam! Ir jāparāda. Ir jāpopularizē. Ir jāatklāj!” ar lielu harizmu par cilvēku ar dzirdes traucējumiem vienlīdzību sabiedrībā izsakās Zane.
Raidījumu “Piešķil savu empātiju” var noskatītes te:
https://youtu.be/WzVWvInHtig?si=MvUVCqfEwgXM_J1K
Videosižetam ir subtitri.